Максвелл Мольц - Новая психокибернетика

Maksvels Molcs - Jaunā psihokibernētika

Fragmenti no Maksvela Molca (Maxwell Maltz) grāmatas “Jaunā psihokibernētika” (“Новая психокибернетика”[1])

(2017. g. 27. maija kluba materiāli)

Norāde: Maksvels Molcs Jaunā psihokibernētika

Jūsu slepenais tēls

https://www.e-reading.club/chapter.php/1027527/4/Molc_-_Novaya_psihokibernetika.html

17 05 31 01

Esmu gatavs pierādīt, ka vissvarīgākais atklājums psiholoģijas sfērā pēdējā laikā ir sevis tēla jeb pašuztveres (SELF-IMAGE) atklāšana. Apgūstot sava tēla, sava Es sapratni, mācoties to modificēt un piemērot uzstādīto mērķu sasniegšanai, jūs iegūstat neticamu varu pār sevi un nostiprināt pārliecību par sevi. Vai mēs to apzināmies, vai nē, bet katrs no mums savā iekšienē glabā sevis paša noteiktu tēlu jeb savas patības bildīti. Protams, tā var būt ne pārāk skaidra, izplūdusi no mūsu pašapzināšanās redzes viedokļa. Bet tā tur ir un atspoguļo pat vissīkākās mūsu iekšējās pasaules detaļas. Šis sevis paša tēls ir mūsu pašu koncepcija par to, kāda personība mēs esam, un tas ir būvēts, balstoties uz mūsu priekšstatiem par sevi pašiem. Vairums no šiem priekšstatiem ir noformējies zemapziņā, balstoties uz mūsu pagājušo pieredzi, mūsu panākumiem un zaudējumiem, pazemojumiem un triumfālām uzvarām, kā arī no citu cilvēku attieksmes pret mums, īpaši agrā bērnībā. No visa šī materiāla mēs radām sevis tēlu. Un turklāt mēs neapšaubām tā realitāti, bet vienkārši attiecamies pret to tā, it kā šis tēls patiesībā būtu īstens.

Tādejādi mūsu pašuztvere kontrolē visu to, ko jūs varat izdarīt un ko nevarat, to, kas jums ir grūts un kas viegls, un pat to, kā citi reaģē uz jums. Turklāt darāt to ar pārliecību un termometra precizitāti.

Citiem vārdiem, visas jūsu darbības, jūtas, uzvedības motīvi un pat jūsu spējas vienmēr ir sajūgtas ar jūsu pašuztveri.

Pievērsiet uzmanību vārdam “vienmēr”. Tas nozīmē, ka jūs vienmēr uzvedaties kā tāda personība, kāda jūs zemapziņā gribat būt. Un, kas ir vēl svarīgāk, jūs principiāli nevarat uzvesties citādi, neskatoties uz visiem saviem apzinātajiem pūliņiem un gribasspēku. Lūk, kāpēc visi mēģinājumi sasniegt kaut kāda sarežģīta uzdevuma izpildi ar cieši sakostiem zobiem vienmēr beidzas ar zaudējumu. Gribasspēks jums šeit nepalīdzēs, bet pašuztveres vadība – noteikti.

 

Cilvēks gluži vienkārši nespēs ilgi pretoties savam sevis zemapziņas tēlam un vēl jo vairāk pievārēt viņu ar gribas piepūli. Ja viņam arī uz laiku izdodosie izvairīties no šī konflikta, tad neilgi – vienalga tāds cilvēks neizbēgami tiks atmests atpakaļ kā līdz galam izstiepta gumija, neskatoties uz visiem saviem labajiem nodomiem un attīstīto gribasspēku. Turklāt izdarīs to pat tajā gadījumā, kad veiksme burtiski sekos viņam pa pēdām.

Citiem vārdiem, cilvēks, kurš sevi ir pārliecinājis par to, ka ir netaisnības upuris, ka ir nolemts mūžīgām ciešanām, noteikti atradīs dzīvē apstākļus, kuri apstiprinās viņa redzes viedokli. Jūs varat šo teoriju piepildīt ar kādiem vien vēlaties specifiskiem piemēriem: ar golfa spēli, karjeru tirdzniecības firmā, sabiedrisku darbību, vēlēšanos novājēt, attiecībām ar mīļajiem un tuvajiem. Vienalga kontrole no jūsu pašuztvertā tēla visos gadījumos būs absolūta un bezierunu, jo atpakaļ atmešanas efekts ir universāls un izņēmumus nepieļauj. Tādejādi, cilvēka pašuztvere ir ļoti svarīgs pamats vai, ja gribat, fundaments tai ēkai, uz kuras balstās visa jūsu personība, jūsu uzvedība un pat daudzi jūsu dzīves apstākļi.

Personības pašuztvere vai nu var palīdzēt viņai sasniegt savus mērķus, vai arī, otrādi, neatļaut, atkarībā no konkrētiem apstākļiem. Piemēram, students, kurš ir sevi pārliecinājis, ka viņš nepārvalda matemātiku, sameklēs simtiem cēloņu neveiksmei: gadās sliktas biļetes, vai vienkārši nekas nelien galvā. Tādejādi viņš iegūst nomierinošu attaisnojumu savai neveiksmei, kurš nemudina viņu izmainīt šo viņam bēdīgo stāvokli. Apmēram tādā pašā veidā profesionāls tirdzniecības menedžeris vai uzņēmējs atradīs tūkstoti cēloņu savai attaisnojumam un neglābjami nostiprinās viedokli, ka viņa bagātā pieredze pierāda pareizu pašvērtējumu, bet visi neveiksmju cēloņi slēpjas ārējos apstākļos. Un, lai kas jūsu dzīvē nenotiktu, lai kādas vilšanās jūs nepiedzīvotu, jūs vienalga centīsieties pārliecināt sevi, ka cēlonis visam nav jūsos pašos, bet kaut kur citur, ārpusē un vispār naidīgā attiecībā pret jums.

Tādu “objektīvu” pierādījumu dēļ mums ļoti reti ienāk prātā, ka visas mūsu problēmas ir izskaidrojamas ar mūsu pašuztveri jeb atbilstošu pašvērtējumu. Pasakiet studentam, ka viņš vienkārši pārliecina savi par to, ka nevar apgūt algebru, un viņš apšaubīs jūsu vārdus. Jo viņš taču daudz reižu ir mēģinājis izlabot šo stāvokli, taču bez rezultātiem.

Un tomēr, kā mēs redzēsim tālāk, burvīgas pārvērtības studentu, tirdzniecības aģentu un visu tamlīdzīga veida cilvēku darbībā ir pilnīgi iespējamas, ja viņi pamēģinās visnopietnākajā veidā izmainīt savu attieksmi pret sevi un izstrādāt produktīvāku pašuztveri. Droši vien tam nemaz nepietiek pateikt viņiem, ka visa lieta ir viņu galvā, vēl jo vairāk, kas tas skanēs aizvainojoši. Paskaidrojums būs daudz produktīvāks, ja izskaidros, ka viņu neveiksmju cēloņi slēpjas noteiktos domu tēlos, kuri ir cieši iesakņojušies un paslēpti zemapziņas dziļumos. To izmainīšana automātiski vedīs pie prāta un radošā potenciāla atbrīvošanās, bet tas savukārt neizbēgami ļaus sasniegt labākus rezultātus – cilvēks nevar būt pārāk jauns vai pārāk vecs, lai sāktu jaunu, pilnīgi citādu dzīvi.

17 05 31 02

Redaktora piebilde:

Šis attēls ilustrē mūsu pašuztveres darbības mehānismu. Sevis paša tēls dzīvo divu četrstūru iekšienē. No centra pati attālākā līnija rāda reālo, tas ir, pašu īstāko ārējās pasaules ierobežojumu esamību. Punktētā līnija attēlā A rāda ārkārtīgi konfliktējošu cilvēka situāciju ar savu Es, tas ir, ar savu iekšējo tēlu, kurš kļūst par galveno šķērsli ceļā uz panākumiem. Apgabals starp šīm divām līnijām ir mūsu neizmantoto iespēju sfēra. Samērā ar to, kā jūs konstatējat un izmantojat sava Es nostiprināšanas un atbrīvošanas līdzekļus, jūs punktēto līniju atbīdāt tuvāk nepārtrauktajai līnijai, kas nozīmē efektīvāku jūsu iekšējā potenciāla izmantošanu.

Panākumi nāk no iekšienes uz ārieni, nevis no ārienes uz iekšieni

Viens no cēloņiem, kuru dēļ cilvēkam liekas tik grūti izmainīt savus ieradumus, prasmes, raksturu un dzīvesveidu, ir tas, ka gandrīz visi pūliņi tiek vērsti uz sava tēla perifēriju, nevis uz tā centru. Daudzi pacienti man ir teikuši apmēram sekojošo: “Ja jūs domājat tā saukto pozitīvo domāšanu, tad es vairākkārt esmu mēģinājis (mēģinājusi) to izstrādāt, bet tā man nav palīdzējusi.” Taču detalizētāka saruna ar tādiem cilvēkiem ir konstatējusi, ka visi viņi pozitīvo domāšanu ir ekspluatējuši vai vismaz ir mēģinājuši ekspluatēt vai nu, pamatojoties uz kādiem ārējiem apstākļiem, vai arī, pamatojoties uz kādiem saviem ieradumiem vai rakstura trūkumiem. (“Es dabūšu šo darbu”, “Turpmāk es būšu mierīgāks un līdzsvarotāks”, “Man izdosies šī riskantā lieta”. Un tā tālāk un tamlīdzīgi.) Bet turklāt viņi nekad nav mēģinājuši izmainīt attieksmi pret sevi, pret savu patību un pret savu tēlu. Jēzus Kristus brīdināja mūs, ka ir veltīgi vecu apģērbu lāpīt ar jauniem ielāpiem vai ka ir bezjēdzīgi liet jauno vīnu vecos vīna maisos. Šādā nozīmē pozitīvā domāšana nevar tikt kaut cik efektīvi izmantota vecās pašuztveres lāpīšanai. Vēl vairāk, tas gluži vienkārši ir neiespējami, jo jūs nespēsiet pozitīvi spriest par kādu situāciju, turklāt paturot sevis paša negatīvu tēlu. Daudzi eksperimenti ir pārliecinoši parādījuši, ka, tikko kā jūs kardinālā veidā maināt savu priekšstatu par sevi pašu, automātiski mainās arī visu ārējo grūtību uztvere. Turklāt tas notiek ātri, viegli un bez īpaša saspringuma.

Pirmajā acu uzmetienā starp plastisko ķirurģiju un psiholoģiju nav gandrīz nekāda sakara. Un tomēr tieši plastiskās ķirurģijas sasniegumi pamudināja psihologus uz ideju, ka eksistē pašuztvere, un izvirzīja virkni jautājumu, kuri noveda pie ļoti svarīgiem psiholoģijas atklājumiem. Kad es pirmoreiz pirms daudziem gadiem sāku plastiskās ķirurģijas praksi, tad biju pārsteigts par tām dramatiskajām un pēkšņajām pārmaiņām, kuras notika ar cilvēku raksturiem un personību pēc viņu fizisko trūkumu korekcijas. Es konstatēju, ka fiziskā tēla izmaiņas tā vai citādi ved pie praktiski jaunas personības formēšanās. Tēlaini izsakoties, ķirurģiskais skalpelis manās rokās pārvērtās maģiskā instrumentā, kurš izmaina ne tikai pacienta fizisko tēlu, bet arī viņa visu sekojošo dzīvi. Piemēram, tirdzniecības aģenti, kuri jau bija pazaudējuši ticību sev un bija gatavi mainīt profesiju, pēkšņi tapa veiksmīgi uzņēmēji un sasniedza nesliktus rezultātus. Bet visapbrīnojamākais bija gadījums ar pārgalvīgu un bezcerīgu noziedznieku, kuru cietumā uzskatīja par pilnīgi nelabojumu. Tad, lūk, šis cilvēks nekad un nekādos apstākļos nebija izteicis vēlēšanos izmainīt savu dzīvi, bet te pārvērtās par priekšzīmīgu ieslodzīto, labi sevi rekomendēja un, pirms termiņa nonācis brīvībā, kļuva par cienījamu un atbildīgu sabiedrības locekli.

Bet pats interesantākais ir tas, ka ne visi sāka pilnīgi jaunu dzīvi, un ir cilvēki, kuri ieguva jaunas sejas, bet saglabāja neizmainītā veidā savu personību, savu pašuztveri. Kā lai izskaidro reakciju no to puses, kuri turpina uzstāt uz to, ka plastiskā operācija absolūti neko nav izmainījusi viņu ārienē? Lai cik spilgtas nebūtu pārmaiņas, vienalga atradīsies cilvēki, kuri teiks: „Es izskatos tāpat kā agrāk, jūs neko neizmainījāt.” Bija gadījumi, kad cilvēku pēc operācijas nepazina draugi, paziņas un pat ģimenes locekļi, bet viņi paši turpināja apgalvot, ka nekas nav noticis vai ka pārmaiņas ir pārāk virspusējas un nenozīmīgas, lai par tām runātu.

Daudzus gadus novērojot visdažādāko vecuma kategoriju cilvēkus, no pusaudžiem līdz pilnīgi nobriedušiem vīriešiem un sievietēm, ir redzams, ka tādu „nelaimīgo, kuri nav apmierināti ar savu ārieni, skaits svārstās 70-90 procentu robežās.

Taču ļoti bieži tieši šie uzskati jau iepriekš nosaka neveiksmes visos pasākumos. Visi mēģinājumi atbrīvoties no liekā svara kļūst veltīgi, bet nodarbības fitnes-klubos – pilnīgi bezjēdzīgas, un tas viss tādēļ, ka cilvēki vai nu izjūt stingrus ierobežojumus pašuztverē, vai arī viņu darbības padara viņus nelaimīgus. Tādi cilvēki uzvedas tā, it kā viņi ciestu no kāda reāla fiziska trūkuma, turklāt izjūtot neveikluma un kauna sajūtas. Vēl vairāk, viņiem ar laiku rodas apmēram tādas pašas baiļu un nemiera sajūtas, kā tiem, kam ir reāli fiziski defekti. Tādejādi spēja vadīt normālu pilnvērtīgu dzīvesveidu viņiem izrādās bloķēta ar psiholoģiskiem šķēršļiem, kurus pārvarēt ir ļoti grūti.

Un tas nav atkarīgs no bagātības vai nabadzības, arī bagātie ir neapmierināti ar savu ārieni, tāpat kā visi pārējie.

 

Personiskās pašuztveres (Es iekšējā tēla) atklāšana ļāva izskaidrot visas acīmredzamās pretrunas, kuras mēs apspriedām agrāk.

Un noslēpuma būtība ir tāda: lai dzīvotu pa īstam, tas ir, justu dzīvi pietiekamā mērā kā apmierinošu, cilvēkam ir jāstādās priekšā adekvāts, pilnīgi reālistisks sevis imidžs, ar kuru viņš varētu viegli samierināties un līdzās pastāvēt. Citiem vārdiem, katram no mums ir jāuzskata, ka esam pietiekoši pieņemami sev pašam. Ir nepieciešams, lai par sevi būtu viengabalains priekšstats, un ir jādod atbilstošs novērtējums savām darbībām un rīcībai. Cilvēkam ir jābūt tādai patībai, kurai viņš pilnīgi uzticas un ar kuru var komfortabli justies. Tā nedrīkst viņā izraisīt kauna vai vilšanas sajūtas. Tādēļ ir labi jāpazīst sevi, visas savas labās īpašības un trūkumi, spēks un vājums, un turklāt ir jābūt pietiekami atklātam pret sevi vienu un otru novērtējumā. Šajā nozīmē cilvēka pašuztverei ir maksimālā veidā jāatbilst savam reālajam Es, nekādā veidā nepaceļot viņu, bet arī nepazeminot.

Ja tāda pašuztvere ir sasniegta un tiek uzturēta optimājā režīmā, tad viss ir labi, bet ja nē – tad cilvēks jūtas neaizsargāts, vājš, pazemots un apjucis. Tādejādi, cilvēka pārliecība par saviem spēkiem ceļas no lepnuma sajūtas par sevi pašu un tikai tajā gadījumā, kad viņš saprot sava augstā pašnovērtējuma adekvātumu. Šie apstākļi palīdz viņam dzīvot brīvi, atbrīvoti un bez īpašām pūlēm izteikt savas radošās dotības. Citādi sakot, cilvēks funkcionē optimālā režīmā un pilnīgi sevi izpauž. Bet, ja cilvēka pašuztvere neizraisa neko citu, izņemot skumīgu kauna sajūtu, ne par kādu pašizpaušanos nevar būt ne runas. Viņš, lai ko tu nemaksātu, mēģina noslēpt savas iekšējās īpašības un nekādā veidā nedemonstrēt tās svešiem. Tātad viņa radošās potences ir bloķētas, bet pašizpausmes trūkums rada naidīgumu pret apkārtējo.

Cilvēki kaislīgi vēlas paplašināt un padziļināt savas radošās iespējas, bet ne vienmēr zina, kā to izdarīt. Viņi grib kļūt dzīvāki, dzīvotspējīgāki, tas ir, iegūt pieredzi, atbrīvoties no aplamiem, praktiski nepamatotiem, sev mākslīgi uzspiestiem ierobežojumiem. Laime, panākumi, dvēselisks miers – tas viss var tik novērtēts kā cilvēka dzīves apstiprinājums. Tas nozīmē, ka izjūtot prieka, laimes, pārliecības par sevi un dzīves panākumu sajūtas, mēs izbaudām dzīvi lielākā mērā, nekā tie, kas šādas jūtas neizjūt. Bet, ja mēs ignorējam savas spējas, graujam Dieva Tā Kunga dotās veltes un talantus, ļaujam sev ciest no aplamas nepilnvērtības, nepamatotām bailēm, pašnoniecināšanas un naida pret sevi, mēs burtiski graujam savus dzīves spēkus un aizgriežamies no tās svētās veltes, ar kuru mūs apveltīja Radītājs.

Ja jūs esat ieprogrammējuši cilvēkā paslēpto kreatīvo mehānismu uz panākumiem, tad tas darbosies panākumu režīmā. Bet ja jūs esat tam nosprauduši negatīvus mērķus, tad tas noteikti funkcionēs zaudējuma mehānisma režīmā. Tāpat kā jebkuram servomehānismam, tam priekšā ir jābūt skaidri noformulētiem, precīzi nopamatotiem un turklāt pilnīgi reāliem mērķiem. Īsāk sakot, visus tos mērķus, kuru jūs mēģināt nospraust sava realizācijas mehānisma priekšā, rūpīgi filtrē jūsu pašuztvere, un gadījumā, ja tie neatbilst jūsu sava Es tēlam, tos nāksies noraidīt vai modificēt. Tādejādi, pašuztveres korekcijas mehānisma atklāšana ļauj izbeigt traģisko konfliktu starp nospraustajiem mērķiem un to realizēšanas ceļiem. Tikko kā jūs iemācīsieties par saviem mērķiem paziņot tieši kreatīvajam mehānismam, tas izdarīs visu iespējamo, lai nodrošinātu to piepildīšanu. Tāpat kā jebkurš cits servomehānisms, mūsu kreatīvais mehānisms lieto to informāciju, kuru mēs viņā ievadām (mūsu domas, vēlmes, pārliecības, iespaidus un tā tālāk). Citādi sakot, ar mūsu izpratnes un vienas vai otras situācijas interpretēšanas palīdzību mēs aprakstām problēmu, pie kuras risinājuma viņam ir jāstrādā. Ja mēs savā kreatīvajā mehānismā ievadām negatīvu informāciju, no kuras seko, ka mēs esam uzvaras necienīgi, nomākti, neesam gatavi cīnīties par to, neesam pelnījuši panākumus (negatīva pašuztvere), tad šī informācija tiks atbilstošā veidā preparēta, un “atbilde” pie jums atgriezīsies objektīvas pieredzes veidā. Ja cilvēks uzvedas “nepareizi”, nenovērtē sevi un turklāt mēģina noskaidrot, kāpēc tā notiek, servomehānisms viņu “nesaprot” un uztver kā nepatīkamu pārpratumu.

Tāpat kā jebkurš servomehānisms, mūsu kreatīvais mehānisms pilnīgi izmanto sakrāto informāciju jeb “atmiņu”, lai risinātu pašreizējās problēmas un kontrolētu pašreizējā brīdī izveidojušos situāciju. Dažreiz šie sakrātie dati paliek “atmiņā” vēl ilgi pēc tam, kad no tiem bija iegūts maksimālais labums (piemēram, kopš bērnības).

17 05 31 03

Galvenais cēlonis, kura dēļ šīs negatīvais tēls paliek mūsu zemapziņā daudzus gadus, slēpjas tā sauktās perifērās atmiņās īpatnībās. Es to saucu nedaudz savādāk – par pašuztveres imprintingu jeb sevis paša tēla negatīvu iedrukāšanu. Šo iedrukāšanas procesu kontrolē trīs galvenie faktori: autoritatīvs avots, spriešanas intensitāte un atkārtojamība.

Visu to, ko mēs dzirdam no autoritatīva avota, piemēram, no tēva, mēs uztveram kā patiesību pēdējā instancē, kurai ir daudz lielāka vērtība, nekā tādam pašam spriedumam, kuru izsaka mazāk autoritatīvs cilvēks, kurš nepelna pilnīgu uzticēšanos.

Analoģiskā veidā notiek iespaida formēšanās dziļas intensitātes apstākļos.

Par ne mazāku negatīvas pašuztveres faktoru kļūst noteikta veida spriedumu daudzkārtēja izteikšana attiecībā uz cilvēka personiskajām īpašībām.

Tas rada programmējuma efektu, kurš turpina darboties arī daudzus gadus pēc tam, kad pats programmēšanas process jau ir beidzies. Un nevis vienkārši darboties, bet vadīt cilvēka uzvedību, jo viņa servomehānisms vēl arvien turpina šo programmējumu kā reāli eksistējošu. Tādejādi, jūsu brīvākas dzīves programmai ir jāietver pirmkārt vēlme pamatīgi izpētīt savu kreatīvo mehānismu. Šīs pētīšanas gaitā jūs iemācīsieties to izmantot kā panākumu mehānismu, nevis zaudējuma mehānismu, un tikai pēc tam spēsiet programmēt vai pārprogrammēt savu personību un tos dzīves mērķus, kurus sasniegt jūs neapšaubāmi esat pelnījuši.

 

Programma, kura pašlaik atrodas jūsu rokās, ir sekojoša: tas ir ceļš uz savas paša apziņas labāku izpratni, balstoties uz tehnoloģiskiem modeļiem, tādiem, piemēram, kā vadāmās raķetes vai sarežģītas datortehnoloģijas. Bet, kas attiecas uz pašu metodi, tad tā sastāv no apmācības, prakses un jaunu domāšanas, iztēles, iegaumēšanas un konkrētu darbību iemaņu nostiprināšanas pieredzē, lai, pirmkārt, attīstītu adekvātu un pilnīgi reālistisku pašuztveri un, otrkārt, izmantotu savu kreatīvo mehānismu, lai nodrošinātu lielākus panākumus dzīves mērķu sasniegšanā.

Tā kā cilvēka apziņa ir bezgalīgi sarežģīts veidojums, tad pat simtiem neiropsiholoģijas grāmatu nebūt nepalīdzēs jums uzlabot savu dzīvi, kamēr pašpilnveidošanās ar psihokibernētikas palīdzību var to būtiski uzlabot, jo šī metode ir apbrīnojami vienkārša, pieejama un ļauj sasniegt ātrus rezultātus.

Jums piedāvātā metode sastāv no mentālu tēlu radošas formēšanas, pieredzes radošas bagātināšanas, aktivizējot iztēli un radot jaunus automātiskās uzvedības paraugus, kuru tips ir “rīkojies kā tad, ja...”

“Es nevaru” patiesībā atspoguļo nevis objektīvu realitāti, bet tikai sev brīvprātīgi uzspiestus ierobežojumus. Un tādi atklājumi cilvēkam var radīt ārkārtīgi svarīgas sekas.

Ja jūsu pašuztvere ir viengabalaina, jūs spēsiet nospraust sev pilnīgi reālus mērķus un soli pa solim censties panākt to īstenošanu. Turklāt pat neatkarīgi no saviem sākotnējiem rezultātiem. Tas palīdzēs jums saprast vienkāršu lietu: neviens šajā pasaulē neuzdrošināsies radīt jūsos nepilnvērtības kompleksu bez jūsu atļaujas. Tikko kā jūs pienācīgā veidā izlabosiet savu pašuztveri, jūsu personīgā pasaule, kurā jūs apgrozāties, kļūs daudz labāka.

Jebkuras psihoterapijas mērķis ir, lai pacients uzbūvētu adekvātu pašvērtējuma sistēmu, tas ir, tādu sevis paša tēlu, kurš cilvēkam iedveš savu spēju augstu novērtējumu, cieņu pret sevi un paša personības svarīgumu. Citiem vārdiem, radiet sev labu un tajā pašā laikā patiesu sevis paša tēlu, un jums sāks klāties daudz labāk, un jūs sasniegsiet lielākus rezultātus savā karjerā.

Argumentu par ģenētisko iedzimtību var uzskatīt par pilnīgi nepārliecinošu. Tie ir nieki. Savā izcilajā grāmatā “Varas un panākumu aprises” doktors Džīns Landrums (“Profiles of Power and Success” of Gene N. Landrum) sniedz izsmeļošu analītisku un psiholoģisku pētījumu rezultātus par četrpadsmit ārkārtīgi veiksmīgiem un sekmīgiem uzņēmējiem un nonāk pie viennozīmīga secinājuma, ka viņu karjerā galveno lomu ir spēlējusi nevis dabiskā iedzimtība, bet audzināšana. “Balstoties uz šo veiksmīgo uzņēmēju ģimenes vēsturu rūpīgu izpēti, bez grūtībām var pārliecināties par to, ka iedzimtībai ar viņu panākumiem nav nekāda sakara. Jeb arī tās loma ir tik maza, ka to var neņemt vērā.” Tā vietā viņš konstatēja noteiktus raksturojumus, ar kuru palīdzību, pēc viņa domām, šie cilvēki bija “ieprogrammēti” uz panākumiem vai arī paši sevi bija “programmējuši”. Ja ģenētiskā iedzimtība būtu kaut cik nopietns šķērslis panākumu sasniegšanā vai ja aiz sekmēm slēptos neizskaidrojams noslēpums, tad varētu gaidīt, ka Voltam Disnejam, piemēram, bija jāpiedzimst ārkārtīgi radošā un turīgā ģimenē. Taču mēs zinām, ka tas tā nav. Volta Disneja tēvs piecas reizes uzsāka savu biznesu un katru reizi cieta zaudējumu, ieskaitot mēģinājumu uzturēt moteli Floridā. Bet izcilā arhitekta Frenka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) sencis gandrīz vienmēr bija bezdarbnieks. Var atcerēties arī lielā Pikaso tēvu, kurš bija visai viduvējs mākslinieks, kurš tā arī nesasniedza kaut cik ievērojamus panākumus šajā darba laukā. Nē, iedzimtība – tas nav veiksmes zirgs, kuru var iegrožot un auļot uz tā visu atlikušo dzīvi. Visi argumenti norāda uz to, ka panākumi tiek sasniegti nevis, pateicoties iedzimtībai, bet pirmkārt, pateicoties prasmei noskaņot sevi uz sekmēm, ieprogrammēt uz lieliem mērķiem un vadīt sekmju tēla formēšanos savā zemapziņā. Bet, kas attiecas uz ģenētisko iedzimtību, tad tā, kā zināms, kontrolei nepakļaujas. Jūs nevarat izvēlēties savus vecākus, taču pilnīgi varat ar psihokibernētikas palīdzību izvēlēties un izstrādāt vēlamo sevis paša tēlu, tas ir, pašuztveri.

Nekad, ne uz mirkli nepieļaujiet domu, ka jūs uz kaut ko neesat spējīgi, ka negūsiet sekmes kaut kādu izdaudzinātu iedzimtu īpašību vai talantu trūkuma dēļ. Tie ir augstākā mērā meli un vienlaicīgi skumīgs iegansts neveiksminiekiem.

Ja cilvēks pārliecināti virzās sava sapņa virzienā un cenšas nodzīvot dzīvi atbilstoši saviem priekšstatiem, viņš noteikti gūs panākumus, nesasniedzamus visiem pārējiem.

Katrai dzīvai būtnei iekšienē ir iebūvēta pašvadības un mērķa sasniegšanas sistēma, Radītāja radīta, lai šī būtne varētu sev nospraust noteiktus mērķus un censties sasniegt to īstenošanu jeb, citādi sakot, lai dzīvotu.

Mūsu Radītājs mūs radīja nebūt ne uz ātru roku, apveltot ar neparasti bagātu un dāsnu velti. Dzīvniekiem nav lemts izvēlēties un nospraust sev cildenus mērķus. Viņi ir ierobežoti tikai zemos uzdevumos (pašsaglabāšanās un dzimtas turpināšana). Tieši tāpēc viņu sekmju mehānisms ir ierobežots ar šiem mērķu tēliem, kurus mēs saucam par instinktiem. Cilvēku būtnēm, no vienas puses, ir kaut kas tāds, kā nekad nav bijis un nav dzīvniekiem: radošā iztēle. Tieši tāpēc cilvēki uz dzīvnieku fona izceļas ar savu spēju būt ne tikai radītām būtnēm, bet arī radošām, veidojošām.

Krājot nepieciešamo pieredzi, mēs tādā viedā paplašinām savu panākumu sfēru nākotnē.

Daudzi mākslinieki, tāpat kā psihologi, kuri profesionāli nodarbojas ar radošā procesa pētīšanu, pastāvīgi atzīmē līdzību starp radošu iedvesmu, negaidītu atklāsmi un intuīciju no vienas puses, un pašu parastāko cilvēcisko atmiņu – no otras. Tādejādi, jaunas idejas meklējumi vai kaut kādas problēmas risināšanas mehānisms faktiski maz atšķiras no cilvēka mēģinājumiem atcerēties sen aizmirstu vārdu. Gatavojoties izvirzīt jaunu ideju vai atrast atbildi uz uzdoto jautājumu, mums ir jāvadās pēc pieņēmuma, ka atbilde jau ir gatava un atliek tikai to sameklēt mūsu apziņas kaktiņos.

Ja jūs pienācīgā veidā esat noskaņojušies uz radošu darbu, vai tā būtu preču pārdošana, biznesa vadība, soneta uzrakstīšana, attiecību uzlabošana starp cilvēkiem vai kaut kas apmēram tāds, jūs sākat ar mērķa nospraušanu un konkrēta uzdevuma formulēšanu, lai uzdevums būtu “atpazīstams” jūsu apziņai darba laikā pat tajā gadījumā, ja ir izteikts diezgan neskaidrā formā. Ja jūs nopietni attiecaties pret darbu, jums ir vēlēšanās sasniegt mērķi, un jūs esat sākuši saspringti pārdomāt priekšā stāvošās problēmas visas grūtības, tad kreatīvais mehānisms ķeras pie darba, un mūsu jau agrāk pieminētais skeneris sāk pārlasīt visus iespējamā risinājuma variantus. Viņš atlasa noteiktas idejas, konkrētus faktus, vispārina iepriekšējo pieredzi, sasaista to visu kopā vienotā veselā un rada visus nepieciešamos priekšnoteikumus uzdotā uzdevuma atrisināšanai. Un, kad gatavais risinājums jau ir piegādāts jūsu apziņas līmenī, kaut kas “noklikšķ”, un jūs pēkšņi saprotat, ka beidzot esat atraduši pieprasīto atrisinājumu.

17 05 31 04

Jūs varat izdarīt secinājumu, ka psihokibernētika ir noteikts spriedumu, principu un praktisku iemaņu kopums, kurš ļauj jums darīt sekojošo:

1. Veikt diezgan precīzu “Es-koncepcijas”, tas ir, tā sevis paša tēla, kuru jūs paši radāt un kurš saucas pašuztvere, uzskaiti un analīzi.

2. Identificēt kļūdainas un jūsu iespējas ierobežojošas darbības programmas, iesakņotas jūsu zemapziņā, un sistemātiski koriģēt tās, lai vairāk atbilstu jūsu uzdevumiem.

3. Izmantot jūsu iztēli savas “Es-koncepcijas” pārprogrammēšanai un adekvātai vadībai.

4, Izmantot jūsu iztēli harmoniskā vienotībā ar pašuztveri, lai panāktu servomehānisma efektīvāku vadību un tā pārvešanu automātisku panākumu režīmā. Šis mehānisms jūs virzīs nospraustā mērķa virzienā, ieskaitot iespēju atgriezties ieprogrammētajā trajektorijā pēc saduršanās ar grūti pārvaramiem šķēršļiem.

5. Efektīvi izmantot jūsu servomehānismu kā gigantisku meklējošu mašīnu, kura apgādās jūs ar ražīgām idejām, vērtīgu informāciju un pieņemamiem risinājumiem, tik nepieciešamiem jums savu plānu realizēšanai. Turklāt viņš spēj pieslēgt jūs pat pie tā zināšanu un pieredzes avota, kurš atrodas aiz jūsu iespēju robežām. Zināmā mērā pshokibernētika ir komunikatīva sistēma, paredzēta cilvēka iekšējo komunikāciju efektivitātes paaugstināšanai.

17 05 31 05

Zināt, kas ir neveiksminieks? Īsts neveiksminieks ir tas, kurš tik ļoti baidās zaudēt, ka nekad nav uzdrošinājies pat pamēģināt.

Nelaimīgais, ieprogrammēts uz pastāvīgām neveiksmēm, nekad nespēs attīstīt sevī jaunu pašuztveri tikai ar vienīgu gribasspēku vai ar sev patvaļīgi uzspiestu lēmumu. Tam ir jābūt atbilstošam pamatojumam, pārliecinošai argumentācijai un saprātīgai pārliecībai par to, ka sevis paša vecā aina satur pārāk daudz kļūdu, ka vajag radīt jaunu pašuztveres tēlu.

Jūs ne par kādu cenu nespēsiet uzlabot attieksmi pret sevi pašu, ja būsiet pārliecināti, ka jūsu iepriekšējais priekšstats balstās uz patiesiem spriedumiem. Mūsu pieredze ir pārliecinoši pierādījusi, ka, mainot savu „Es-koncepciju”, cilvēki sāk sevi redzēt patiesajā gaismā.

Ļoti bieži mēs nevaram saprast savas labās īpašības un liedzam sev iespēju sasniegt dzīvē panākumus, un pēkšņi parādās kāds, kurš redz jūsos to, ko neredzam mēs paši, un tic jums vairāk, nekā jūs paši. Ar savas ietekmes un autoritātes spēku šis cilvēks izmaina jūsu neveiksmīgo „Es-koncepciju”. Taču nav vērts gaidīt tāda burvja parādīšanos, kurš jūsu vietā izdarīs jūsu darbu.

17 05 31 06

Iegaumējiet sekojošus pamata principus, pēc kuriem darbojas jūsu panākumu mehānisms.

1. Mērķis.

Jūsu iebūvētajam panākumu mehānismam ir jāredz mērķis vai uzdevums, kuram ir jāizpaužas jūsu apziņā jau potenciālā eksistējošā formā, tā arī aktuālā. Šis mehānisms vērš jūsu darbības vai nu uz noteiktu un jau eksistējošu mērķi, vai arī „atklāj” kaut ko, jau patiesībā eksistējošu.

2. Uzticēšanās.

Automātiskais mehānisms tiecas sasniegt mērķi un ir orientēts uz šo mērķi. Un lai jums neatņem pašpaļāvību tas apstāklis, ka mērķa sasniegšanas līdzekļi nav jums acīmredzami. Tas jau ir paša automātiskā mehānisma uzdevums – sameklēt atbilstošus jūsu nospraustā mērķa sasniegšanas līdzekļus. Citiem vārdiem, jums ir jādomā galīgā rezultāta terminos, bet tā sasniegšanas līdzekļi visbiežāk paši parūpēsies par sevi.

3. Relaksācija.

Jums nevajadzētu baidīties pieļaut kļūdu vai ciest pagaidu neveiksmi. Visi servomehānismi mērķi sasniedz, analizējot negatīvas atgriezeniskas saites vai labojot kļūdas, turklāt nenogurstošā kustībā uz priekšu. Starp citu, jāsaka, ka kursa automātiska korekcija ir viena no galvenajām psihokibernētikas priekšrocībām.

4. Apmācība.

Apmācība kaut kam notiek ar mēģinājumu un kļūdu metodi: jūs savu kursu koriģējat pēc katras kļūdas, kamēr nesasniedzat nosprausto mērķi. Pēc tam jūsu turpmākā attīstība ir vērsta uz to, lai savlaicīgi aizmirstu iepriekšējās kļūdas un atcerētos tikai pozitīvos rezultātus, lai tos turpmāk imitētu.

5. Izpildīšana.

Jums ir jāiemācās uzticēties savam kreatīvajam mehānismam un dot viņam iespēju darboties pēc saviem ieskatiem, netraucējot ar pastāvīgu piekasīšanos un kritiskām piezīmēm. Jums vienkārši ir jāļauj viņam strādāt patstāvīgi un nekādā gadījuma nepiespiest veikt kaut kādas darbības. Tāda uzticēšanās ir pilnīgi nepieciešams viņa sekmīgas darbības nosacījums, jo viņš darbojas zemapziņas līmenī, bet jūs nevarat zināt, kas notiek pašos dziļākajos viņa līmeņos. Vēl vairāk, viņš darbojas spontāni, pilnīgā atbilstībā ar pašreizējām vajadzībām, bet jums nav nekādu garantiju, ka jūs precīzi zināt visas šīs vajadzības… Viņš darbību uzsāk pēc jūsu darbībām un vadās pēc jums uzdotajiem uzdevumiem. Bet jūs nevarat sākt darboties, kamēr jums nav drošu pierādījumu par viņa uzsāktā darba sekmīgu pabeigšanu.

Tādejādi, jums ir jārīkojas tā, it kā panākumi jau ir garantēti, un tiem ir jāizpaužas pēc kāda laika. „Sāciet rīkoties, un jūs saņemsiet tam jums nepieciešamo spēku,” – ir teicis Emersons.

Vadoties pēc augstāk teiktā, izvēlēties sev cienīgu mērķi – novājēt, nostiprināt veselību, iegūt lielāku pārliecību, attīstīt savas pārliecības, atbrīvoties no pastāvīga satraukuma stāvokļa, pārdot vairāk preču; tam būs vajadzīgs katru rītu sastādīt darba plānu, un katru vakaru apkopot atbilstošos rezultātus, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Un, ja turklāt jūs spēsiet sastādīt sev sīku instrukciju, darbību plānu, pašu vienkāršāko rekomendāciju, izgriezt no laikrakstiem un žurnāliem atbilstošus fragmentus un uzzīmēt kaut kādas ilustrācijas uz papīra, tad tas vēl vairāk palīdzēs jums tikt galā ar šo lietu. Vienkārši aizveriet acis, atslēdzieties no ārpasaules un pamēģiniet iztēloties vēlamo rezultātu.

Pamēģiniet veikt šo operāciju divdesmit vienas dienas laikā desmit-piecpadsmit minūtes dienā un paskatieties, kas no tā iznāks.

17 05 31 07

Jūs būtiski paātrināsiet savas personības attīstību un sasniegsiet drīzākus panākumus, apgādājot savu APM (automātisko panākumu mehānismu ar skaidru, precīzi nomērītu, sīki detalizētu un iztēlē dzīvi iztēlojamu mērķi. Samērā ar mērķa noskaidrošanu jūsu APM noreaģēs uz to ar efektīvāku un produktīvāku darbu.

17 05 31 08

Iztēle spēlē daudz svarīgāku lomu jūsu dzīvē, nekā var iedomāties. Radoša iztēle nav dzejnieku, filozofu vai izgudrotāju ārkārtēja prerogatīva. Tā neredzami ir klāt katrā mūsu darbā, katrā rīcībā. Tieši tā zīmē mums ilgotā mērķa ainu, kura sasniegšana pēc tam tiek pārlikta uz automātiskā panākumu mehānisma pleciem. Tādejādi mēs darbojamies vai nedarbojamies nevis gribas pūliņu dēļ, kā to iedomājas daudzi cilvēki, bet iztēles esamības dēļ.

Lūk, vissvarīgākais slēdziens, kuru var izdarīt, izlasot šo grāmatu: cilvēks vienmēr darbojas, jūt un strādā atbilstoši tiem priekšstatiem par sevi pašu un apkārtējo pasauli, kurus viņam zīmē viņa iztēle.

Un jūs nevarat apmānīt šo ainu vai aizbēgt no tās. Bet jūs pilnīgi varat sadalīt to atsevišķās daļās, izanalizēt katru no tām atsevišķi, pēc tam visu kopā, un pēc tam pamēģiniet atrast aplamus priekšstatus par sevi pašu un izmainīt visu ainu. Citādi sakot, jūs varat to modificēt bez savas pagātnes arheoloģiskiem izrakumiem. Atbrīvoties no tās citādā veidā ir praktiski neiespējami.

Cilvēks vienmēr darbojas, jūt un strādā atbilstoši tiem priekšstatiem par sevi pašu un apkārtējo pasauli, kurus viņam zīmē viņa iztēle. Tas ir pats galvenais no visiem fundamentālajiem likumiem, uz kuriem tiek būvēta mūsu pašapzināšanās.

Ir diezgan asa bērnu spēle, kura tā patīk mazāko klašu skolēniem un dažiem pieaugušajiem. Ielenc kādu pusi un sāk pēc kārtas uzmākties viņam, ar norūpējušos skatu jautājot: „Kas ar tevi ir, Bob?”, „Vai tev ir slikti?”, „Kas noticis?”, „Kāpēc tu esi tik bāls?”, „Tu neesi vesels?” – un tā tālāk. Reakcija seko nekavējoties. Puisis ir norūpējies, manāmi nervozē, iet uz tualeti un vērīgi raugās spogulī, mēģinot atrast slimības pazīmes. Drīz viņam patiešām kļūst slikti, viņš iet uz mājām, kur sūdzas vecākiem, ka jūtas nevesels.

Jūsu nervu sistēma nevar ātri atšķirt iztēlotu pieredzi un reālu un reaģē uz iztēlotiem kairinātājiem kā uz īstiem. Viņai pats galvenais ir, ka jūs patiešām vienu vai otru kairinātāju uzskatāt par patiesu, vai iedomājaties to par tādu esam.

Lūk, gadījums ar piecpadsmit gadus veco meiteni Ellenu, kuru 1988. gadā rādīja CBS teleprogrammā „48 stundas”. Ellena svēra tikai astoņdesmit divas mārciņas (37 kg), izskatījās ļoti slimīga un kusa acu priekšā, bet turklāt bija absolūti pārliecināta, ka ir ļoti resna un cieš no aptaukošanās. Rezultātā viņa bija pārstājusi ēst, bet, kad tomēr barību uzņēma, tad tūlīt atbrīvojās no tās ar pašu pieejamāko metodi. Slimnīcas palātā televīzijas reportieri palūdza viņai nostāties liela spoguļa priekšā un pateikt, vai viņa saprot, ka ir novājējusi un izskatās slimīga. „Es domāju, ka esmu pārāk resna,” – turpināja uzstāt meitene. Pēc tam reportieris nolika viņu fakta priekšā: „Tavs svars taču pašlaik ir astoņdesmit divas mārciņas. Tu patiešām uzskati, ka resns cilvēks var tik maz svērt?” „Nē,” – sekoja atbilde, bet viņa tūlīt piebilda, ka ir bijusi resna un noteikti paliks resnāka, ja normāli barosies. Tieši tāpēc viņa bija nolēmusi pārstāt ēst un katru reizi vilka ārā mākslīgās barošanas adatu. Vecākiem, skolotājiem, audzinātājiem un treneriem tam ir jābūt kā pašam nopietnākajam brīdinājumam un atgādinājumam, ka ir nepieciešams rūpīgi novērot tos pusaudžus, kuru pašuztvere ir pārdzīvojusi tik dramatiskas izmaiņas, ka var nopietni bažīties par viņu veselību un dzīvību. Ar savu negatīvo pašuztveri un slimīgo iztēli cilvēks var tā pastiprināt dažu savu trūkumu svarīgumu un nozīmīgumu apkārtējo cilvēku acīs, kas tas var novest viņu pie pašnāvības!

No otras puses, ar pozitīvu iztēli var tik spilgti iekrāsot savu spēku un iespēju uztveri, ka jebkuri uzdevumi kļūs izpildāmi.

Labi attīstīta iztēle var pabīdīt jūs uz sekmēm pat tad, kad jums tam nav nekādu loģisku pamatojumu.

Pat vienīgais, pats vienkāršākais, bet turklāt ļoti dzīvs sekmīgas uzvedības tēls sacensību laikā var droši bloķēt visas rodošās šaubas, bailes, bažas, pārliecības trūkumu par sevi, un gala rezultātā vērst panākumu mehānismu uz vēlamā rezultāta sasniegšanu.

Bet pilna mēroga un prasmīgs mentāls uzstāšanās mēģinājums var atnest pat iespaidīgākus rezultātus.

Īsi sakot, diezin vai var izvirzīt vairāk vai mazāk pārliecinošus argumentus pret mentālā mēģinājuma plašu izmantošanu cilvēku ikdienas dzīvē, vai tā būtu profesionāla nodarbošanās ar sportu, atpūta nedēļas nogalē, preču pārdošana, lietišķa komerciāla darbība, biznesa vadība, skolotāja darbs skolā, cilvēku ārstēšana un viss kas tāds. Pieredze saka priekšā, ka katrs cilvēks var sekmīgi iemācīties apieties ar šo efektīvo panākumu instrumentu un regulāri to izmantot savā ikdienas dzīvē.

Ja jūs skaidri redzat mērķi jūsu apziņā, tad jūsu iekšējais kreatīvais panākumu mehānisms pieslēdzas darbam un izpilda to daudz efektīvāk, nekā varat izdarīt jūs, balstoties tikai uz apzinātiem pūliņiem un gribasspēku.

Tā vietā, lai sasprindzinātu savu apziņu un nesaudzīgi ekspluatētu gribasspēku noteikta mērķa sasniegšanai, jums vajag vienkārši atslābt un dot plašumu savai iztēlei. Tikko kā jūs atbrīvosiet savu kreatīvo panākumu mehānismu, viņš sāks strādāt jūsu vietā, nesot pilnīgi taustāmus rezultātus. Jebkurā gadījumā tas būs daudz produktīvāk, nekā postošs iekšējs konflikts starp vēlēšanos un principiālu nespēju kaut ko izdarīt.

Tas pats kreatīvais panākumu mehānisms jums palīdzēs sameklēt sevī personības labākās īpašības, ja turklāt jūs savā apziņā noformulēsiet precīzu un skaidru sevis paša, tas ir, tās personības, par kādu jūs gribētu kļūt, un tās jaunās lomas, kuru jūs gribētu nospēlēt savā dzīvē, mentālo tēlu. Citiem vārdiem, pirms izmanīties, ir jāierauga sevi jaunā lomā.

 

Uzzināt patiesību par sevi pašu

 

Kā var uzzināt patiesību par sevi? Kā var pareizi novērtēt savas iespējas? Dievs radīja cilvēku, noliekot viņu mazliet zemāk par eņģeļiem, un atvēlēja viņam savus valdījumus. Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Un, ja mēs patiešām ticam visvarenajam, visviedākajam un ar mīlestību pārpilnajam Radītājam, tad neapšaubāmi varam izdarīt dažus loģiskus slēdzienus par viņa galveno radījumu – cilvēku. Pirmkārt ir jāatzīmē, ka visvarenais un visgudrais Radītājs nekādi nevarēja radīt kādu nepilnvērtīgu un nožēlojamu būtni. Jo tas taču būtu tas pats, ja izcils un sevi cienošs mākslinieks uzgleznotu nepilnvērtīgu un viņa otai necienīgu gleznu. Tāds Radītājs neparko nepalaidīs pasaulē būtni, kura jau iepriekš ir nolemta zaudējumam, neveiksmēm un nelaimēm. Kas tēvam sagādā vislielāko lepnumu un apmierinājumu, ja ne redzami un neapstrīdami viņa bērna panākumi, viņa vispāratzītais talants un apbrīnojamie sasniegumi.

Ar tā saucamo pozitīvo domāšanu ir manāmi par maz, lai kardināli izmainītu dzīvi, un daudziem cilvēkiem tā nav atnesusi neko, izņemot vilšanos. Un tas viss tādēļ, ka tā mēģina gūt labumu no apkārtējās īstenības, kamēr īstais labums cilvēkam ir cilvēka personības paša kodola pārprogrammēšana.

Jūsu pašreizējais priekšstats par sevi pašu („Es-koncepcija”) ir izveidojies pagātnē iztēles iedarbībā un balstās uz jūsu darbību interpretāciju un savas pieredzes kritisku novērtējumu.

Tagad jums stāv priekšā izmantot to pašu metodi, lai radītu adekvātu priekšstatu par sevi un neitralizētu agrāk noformējušos neadekvāto.

 

Prakse

 

Atradiet klusu un mierīgu vietu, kur jūs varētu katru dienu pasēdēt trīsdesmit minūtes ilgi, nebažījoties, ka kāds var iztraucēt jūsu mieru. Atslābinieties un radiet sev maksimāli komfortablus apstākļus. Pēc tam aizveriet acis un sāciet iztēles trenēšanu. Daudzi cilvēki uzskata, ka vislabāko rezultātu iegūst, kad iztēlojas, ka sēž liela ekrāna priekšā un redz uz tā savdabību kino ar sevi galvenajā lomā. Turklāt ir ļoti svarīgi, lai šīs ainas būtu pēc iespējas dzīvākas, reālistiskas un detalizētas. Jūsu mērķis ir, lai mentālos tēlus maksimāli tuvinātu jūsu reālajai pieredzei, un tādēļ vajag veltīt uzmanību vissīkākajām detaļām, atmiņām, vizuālajiem tēliem, skaņām, smaržām un visam tam, kas parasti ir jūsu apkārtnē reālajā dzīvē.

Šīs detaļas ir ļoti svarīgs jūsu treniņa nosacījums pirmkārt tādēļ, ka jūs mēģināt attēlot savu bijušo praktisko pieredzi.

Un tikko kā jūs sasniegsiet savu mērķi, jūsu iztēle radīs pasaules iekšējo ainu, pilnīgi adekvātu reālajai, ar visām tās detaļām, un sīkumiem.

Nākamais svarīgais moments, par kuru vajag atcerēties šīs treniņa trīsdesmit minūtes, ir tāds, ka jums ir jāiztēlojas sevi kā aktīvu cilvēku, kurš cenšas sasniegt konkrētus panākumus un ideāli reaģē uz ārējiem apstākļiem. Turklāt pilnīgi nav svarīgi, kā jūs uzvedāties vakar, un vēl jo vairāk nav vērts tīksmināties par ideju, ka jau rīt jūs būsiet ideāla personība. Jūsu nervu sistēma pati par to parūpēsies vajadzīgajā laikā, ja, protams, jūs turpināsiet šo treniņu. Pacentieties sevi ieraudzīt kā izlēmīgu, iniciatīvu cilvēku, kurš pārzina savu darbu, enerģisku, kuru nebiedē grūtības, tas ir, tādu, kādu jūs gribētu sevi redzēt. Un turklāt nesakiet: “Rīt es uzvedīšos tieši tā.” Labāk atkārtot citu frāzi: “Es iztēlošos sevi tādu pašlaik šo trīsdesmit minūšu laikā.”

Iztēlojieties, ko jūs jutīsiet, ja patiešām kļūsiet tāds, kādu gribat. Ja jūs sevi uzskatāt par kautrīgu un pārāk pieticīgu, tad pamēģiniet sevi ieraudzīt mierīgi dzīvojošu starp daudziem cilvēkiem un gūstošu labpatiku no saziņas ar viņiem. Bet, ja jūs pārņem nedrošība par sevi un bailes likties smieklīgam, tad jums ir skaidri jāiztēlojas sevi mierīgu, līdzsvarotu, drosmīgu un pat ekspansīvu, kam arī ir jāsniedz jums labpatika.

Šis vingrinājums ir aicināts jūsu apziņā pamodināt jaunas “atmiņas” vai ar iepriekšējo pieredzi sakrātās zināšanas, kuras automātiski iesakņosies zemapziņā un kļūs par pārmaiņu ļoti svarīgu faktoru, radot pilnīgi citādu sevis paša tēlu. Pēc kāda laika jūs ar izbrīnu konstatēsiet, ka esat sākuši uzvesties citādi, ne tā, kā agrāk. Turklāt tas viss notiek automātiski, bez jebkādiem nopietniem gribas pūliņiem no jūsu puses. Tieši tāpat jūs agrāk paudāt savas negatīvās īpašības, neaizdomājoties par tām un nepiepūlējot gribu.

 

Vingrinājums mentālam treniņam

 

1. Paņemiet bloknotu, pildspalvu un uzrakstiet īsu scenāriju tai mentālajai filmai, kuru gribētu uzņemt un ieraudzīt savā “apziņas teātrī.”

2. Atrodiet iespēju katru dienu pavadīt trīsdesmit minūtes nomaļā vientuļā vietā, vēlams vienā un tajā pašā laikā. Ar iztēles palīdzību pārdomājiet savu lomu, nospēlējiet to pēc iespējas labāk un atkārtojiet visvairāk izdevušās vietas.

3. Pakāpeniski pilnveidojiet savu vadošo lomu šajā izrādē, slīpējiet aktiermākslu, iegaumējiet tekstu un katru kustību, un dariet to līdz tam laikam, kamēr šī izrāde nekļūs par jūsu nākotnes reālās uzvedības mentālo kopiju. Tikko kā panāksiet vēlamo rezultātu, nostipriniet to ar pastāvīgu treniņu turpmākās desmit dienas.

4. Atlikušajās 11 dienās atkārtojiet jūsu jau labi izstrādāto lugu un panāciet, ka galvenās lomas izpildīšana jums sagādā labpatiku.

 

Ja jūs skaidri redzat mērķi savā apziņā, tad jūsu iekšējais kreatīvais panākumu mehānisms iekļaujas darbā un sasniedz to daudz efektīvāk, nekā varat izdarīt jūs, balstoties tikai apzinātām pūlēm vai gribasspēku.

Pirms izmainīties, ir jāierauga sevi jaunā lomā.

 

Preskots Leki (Prescott Lecky) panāca skolēnu sekmīgas apbrīnojamu paaugstināšanos, uzskatāmi viņiem nodemonstrējot, kā var izmainīt attieksmi pret sevi un saformēt pozitīvus mentālus tēlus. Pēc tūkstošiem eksperimentu un daudzu gadu saspringtiem pētījumiem Leki nonāca pie secinājuma, ka sliktas atzīmes skolā lielākajā daļā gadījumu ir negatīvas pašuztveres un negatīvas pašdefinēšanās sekas. Šie skolnieki vārda burtiskā nozīmē hipnotizēja sevi ar tādām frāzēm, kā, piemēram, “esmu stulbs”, “nespējīgs uz matemātiku”, “man no dabas nav lemts apgūt ortogrāfiju”, “manam prātam nav tehniskas ievirzes” un tā tālāk. Dabiski, ka ar tādiem pašvērtējumiem skolnieki vienkārši bija spiesti mācīties slikti, lai atbilstu aplamajiem priekšstatiem par sevi. Un zemapziņā šīs sliktās atzīmes viņiem kļuva par smagu morālu pārbaudījumu. No viņu redzes viedokļa labi mācīties un saņemt augstas atzīmes ir tikpat slikti, kā, piemēram, zagt.

Vienmēr ir jāatceras, ka tāda hipnotiska programmēšana ar laiku kļūst par pastāvīgi darbojošos faktoru, un to nostiprina autoritatīvi avoti, pastāvīga atkārtošana (repetīcija) un dziļa iekšēja pārliecība. Bet šīs programmas noņemšanai un tamlīdzīgas apziņas sekojošai pārprogrammēšanai ir nepieciešamas tās pašas metodes.

Mūsu dzīvei traucē nevis zināšana par savu nepilnību vienā vai otrā jomā, bet šīs nepilnvērtības jušana, kura tiek pārnesta uz visu mūsu dzīvi un visām mūsu darbībām. Un šī iekšējās nepilnvērtības sajūta mūsos dzimst tikai viena iemesla dēļ: mēs par sevi spriežam nevis atbilstoši mūsu pašu normām vai īpašībām, bet atbilstoši citu cilvēku normām vai īpašībām. Un, kad mēs tā rīkojamies, tad praktiski vienmēr izrādāmies sliktākajā stāvoklī, otrajā vietā, tas ir, mēs vienmēr piekāpjamies kādam citam. Tieši tāpēc, ka mēs domājam, ticam un paredzam, ka mums jāspriež par sevi pēc citu cilvēku standartiem, mēs vienmēr jūtamies nepilnvērtīgi, stipri tādēļ ciešam un nepilnības cēloni meklējam sevī pašos.

Nākamais loģiskais slēdziens, kurš tiešā veidā izriet no tādām sajūtām, ir mums bēdīgais secinājums, ka mēs neesam labāka likteņa cienīgi, neesam pelnījuši dzīvē sekmes un vispār neesam spējīgi būt laimīgi.

Cilvēks ar nepilnvērtības kompleksu neizbēgami padara to smagāku ar savu nevaldāmo tieksmi būt pārākam par apkārtējiem. Turklāt viņa jūtas izriet no aplama priekšnoteikuma, ka viņš patiešām ir nepilnvērtīgs, salīdzinot ar citiem. Tieši uz šī aplamā priekšnoteikuma tad arī tiek būvēta visa viņa “loģiskā domāšana”. Ja sieviete jūtas slikti savas nepilnvērtības dēļ, tad ar visiem spēkiem tiecas būt tāda pati kā visas, bet vēl labāk – būt pārākai par visām. Turklāt tieksme uz pārākumu viņu vēl vairāk grūž neatrisināmu problēmu stūrī, daudzkārtēji palielinot savas nepilnvērtības sajūtu. Tieši uz šī pamata visbiežāk rodas uzmācīgu stāvokļu neirozes, kad vēlēšanās just pārākumu pār citiem neizbēgami pavairo ciešanas un nepilnvērtības sajūtu. Tādejādi, pārākums un nepilnvērtība ir vienas monētas divas puses. Pārraut šo apburto loku var tikai, apzinoties pašas monētas viltus īpašības.

Patiesība par sevi pašu ir sekojoša: jūs neesat ne sliktāks, ne labāks par citiem, bet vienkārši tāds, kāds jūs esat patiesībā. Citiem vārdiem, jūs kā personība neatrodaties pastāvīgā sāncensībā ar citām personībām, jo uz zemes vienkārši nav precīzi tāda cilvēka kā jūs ar jūsu individuālajām īpašībām. Jūs esat dziļi individuāls, unikāls, nelīdzināties nevienam un nekad nekļūsiet cits. Vēl vairāk, uz to nav jātiecas, nav vērts dzīvot svešu dzīvi, bet citiem cilvēkiem nav jākopē viss no jums. Dievs Tas Kungs radīja cilvēkus dažādus nevis pēc viena noteikta parauga ar vienādu īpašību komplektu. Viņš katru cilvēku iztaisīja dziļi individuālu un unikālu, kā individuāla un unikāla ir katra sniegpārsliņa sniegputeņa laikā.

Bet, ja mēs apzināti sāksim fokusēt uzmanību uz kļūdām un zaudējumiem un vēl jo vairāk vainot sevi par tiem, tad neizbēgami šīs negatīvās sekas pārvērtīsim par savas dzīves mērķi un pat elpot nevarēsim bez tām. Turklāt par pašiem nelaimīgākajiem no visiem mirstīgajiem kļūst tie no mums, kas pastāvīgi rakņājas pagātnē, vandās pa vecajām kļūdām, cieš no pagātnes neveiksmēm un vaino sevi visās apgrēcībās, atkal un atkal apziņā pārlapojot visas negatīvās pārrēķināšanās. Tāds cilvēks burtiskā nozīmē sit sevi nožēlas, vainas un žēluma pret sevi pašu mocekļa krustā.

Pastāvīgi pakļaujot sevi nežēlīgai kritikai par pagātnes kļūdām un zaudējumiem, nav svarīgi, kad pieļautiem – agrā bērnībā vai pirms mirkļa, – jūs atņemat sev spēju darboties pēc apstākļiem un labot tos. Citiem vārdiem, atmiņas par pagātnes kļūdām var visnopietnākajā veidā ietekmēt lietu pašreizējo stāvokli un pārvērsties jūsu attīstībai nepārvaramā šķērslī. Ja mēs ieciklēsimies uz savām iepriekšējām kļūdām un katru dienu atkārtosim: “Es cietu neveiksmi vakar, tātad kaut kas tamlīdzīgs gaida mani arī šodien,” – tad noteikti piesauksim nelaimi.

Ja mēs esam kļuvuši par negatīvu apstākļu upuri, tad pie tā nav vainīga mūsu zemapziņa, bet pirmkārt racionālā domāšana un mūsu apzinātas darbības, jo visi prāta slēdzieni, mērķa izvēle un uzdevuma definēšana ir saistīti pirmkārt ar mūsu personības racionālo daļu. Tajā pašā brīdī, kad mēs mainām savu apziņu un pārstājam apveltīt ar spēku mūsu pagātni, tā ar visām kļūdām un zaudējumiem uzreiz zaudē pār mums savu neticamo varu.

Ignorē pagātnes kļūdas un stūrgalvīgi virzies uz priekšu!

 

Metodika, kā, it kā (man viss izdodas).

 

Idejas mainās nevis ar gribasspēku, bet citu ideju iedarbībā.

Pamēģiniet izanalizēt savus priekšstatus par sevi, par apkārtējo pasauli un par citiem cilvēkiem, kuri ir jūsu negatīvās uzvedības iemesls. Bet tagad nosakiet, vai vienmēr notiek kaut kas slikts, kad jūs jau esat tuvu veiksmei un gatavi plūkt savas veiksmes augļus? Citiem vārdiem, kas jums traucē gūt sekmes? Jūs paši, tas ir, jūsu priekšstati par sevi pašu, jeb ārēji apstākļi? Varbūt dvēseles dziļumā jūs esat absolūti pārliecināti, ka neesat pelnījuši veiksmi vai neesat labāka likteņa cienīgi. Un kā jūs jūtaties citu cilvēku sabiedrībā? Viegli un brīvi jeb stīvi un ne savā ādā? Un jūs nepieļaujat domu, ka neesat pilnvērtīgi, salīdzinot ar citiem? Bet varbūt cilvēki ap jums ir pārāk agresīvi vai pat naidīgi attiecībā pret jums? Un vai bieži jūs jūtat savu bezspēcību, bailes vai vienkārši nemieru situācijās, kuras jums personīgi neuzrāda nekādu bīstamību? Varbūt apkārtējā pasaule jums liekas naidīga, nedraudzīga, bīstama? Jeb jūs uzskatāt, ka esat pelnījuši pašu bargāko sodu? Kā jūs domājat, cik cilvēku mūsu pasaulē piekristu izmainīt savu dzīvi un galu galā atrast savu laimi? Domāju, ka nemazums, taču, tikko viņiem liek priekšā ko tamlīdzīgu, viņu uzreiz sniedz dziļu sarakstu ar cēloņiem, kuru dēļ, kā viņiem liekas, viņi nevar atļauties sev tamlīdzīgu greznību. Lūk, šiem tā saucamajiem “cēloņiem” patiesībā nav nekāda sakara ar racionālu domāšanu un saprātīgiem argumentiem. Tie ir tikai vienīgi viņu aizspriedumi, kuri tad faktiski arī ir jāpakļauj izmaņām.

Iegaumējiet, ka gan cilvēka uzvedību, gan viņa jūtas daudzējādā ziņā nosaka ticība vai aizspriedumi. Un tāpēc, pirms nīdēt ārā dziļi iesakņojušos aizspriedumus, kuri ir atbildīgi par jūsu jūtām un uzvedību, vispirms pajautājiet sev, vai vajag to darīt. Citiem vārdiem, pamēģiniet noskaidrot pie sevis paša, vai jums dzīvē ir kāds svarīgs mērķis, kura dēļ vajadzētu ziedot savas jūtas un ieradumus. Un katru reizi, kad jūsu iekšējā balss jums saka, ka jūs nespēsiet sasniegt kaut kādu mērķi, vaicājiet viņai: “Kāpēc?”, “Kāpēc es ticu tam, ka nespēšu to izdarīt?” Un pēc tam pajautājiet sev: “Vai mana ticība balstās uz kādiem reāliem faktiem, jeb tā ir pati parastākā maldīšanās, aizspriedums, kuru izraisījis aplams vai kļūdains pieņēmums?”

attēls ir

Un pēc tam uzdodiet sev pašam sekojošus jautājumus:

1. Vai ir kāds racionāls izskaidrojums tādai ticībai?

2. Vai šī ticība var būt kļūdaina?

3. Vai es varu nonākt pie tamlīdzīga secinājumā attiecībā uz jebkuru citu cilvēku, kurš izrādījies līdzīgā situācijā?

4. Kāpēc man ir jāturpina darboties un just, ja patiesībā man tam nav nekāda saprātīga pamata?

17 05 31 09

Uz brīdi iztēlojieties, kas jūs gribētu būt, un pēc tam pamēģiniet sevi pārliecināt, ka jūsu vēlēšanās ir principiāli sasniedzama. To nemaz nav grūti izdarīt, ja jūs patiešām kvēli gribat īstenot savu sapni. Tādēļ ir jāsasprindzina iztēle un jāatrod spēki mērķa sasniegšanai. Domājiet par to katru baltu dienu, koncentrējiet uz to visu savu uzmanību, ne uz brīdi nepametiet savu sapni. Jo taču tieši tā jūsu apziņā un zemapziņā nostiprinājās visas tās negatīvās idejas, kuras tagad traucē jums sasniegt vēlamo mērķi. Un tagad tikai stiprākas vēlmes un tām atbilstošas emocijas var izspiest tās no apziņas.

Kad jūs ļaujaties trauksmes un nemiera sajūtai, jūs domās iztēlojaties sev nevēlamas nākotnes, kaut kā tāda, kas jums iedveš bailes, ainu. Protams, jums ir nepatīkami apzināties, ka jūs varat ciest zaudējumu vai piedzīvot neveiksmi. Turklāt jūs nepieliekat nekādas pūles un nepieņemat lēmumus ar gribu, bet vienīgi tikai koncentrējat uzmanību uz jums negatīvu gala rezultātu, lūk, arī viss.

Tātad, lai atbrīvotos no šīm uzmācīgajām negatīvajām idejām, vajag izdarīt to pašu, bet tikai jau pretējo zīmi. Iespējamās uzvaras scenārija pastāvīga atkārtošana manāmi pietuvinās vēlēšanās piepildījumu, padarīs to reālāku, taustāmāku, un pēc tam sapņa piepildīšana kļūs jau par tehnikas lietu, jo jūs neviļus piesaistīsiet darbam jūsu automātiskos panākuma mehānismus. Citiem vārdiem, pozitīvas idejas un racionāla domāšana palīdzēs jums nospraust sev cienīgu uzdevumu un ieslēgt tā realizēšanas iekšējos mehānismus. Turklāt jūs gūsiet ļoti daudz patīkamu emociju, tādu, piemēram, kā pārliecība par sevi, spēka sajūta, gara mundrums un pilnīga laimes sajūta.

Atcerieties, ka jūsos iebūvētais automātiskais mehānisms viegli var strādāt kā panākuma režīmā, tā arī zaudējuma režīmā. Viss ir atkarīgs no tā, kādus datus jūs ievadījāt un kādu mērķus viņam nospraudāt. Bet pašu mērķi nosakāt tikai un vienīgi jūs. Diemžēl, daudzi cilvēki, paši to neapzinoties un neviļus pakļaujoties aplamiem aizspriedumiem, notēmē savu mehānismu uz zaudējumu, tādā veidā viņi paši programmē savas nākamās neveiksmes.

Nevajadzētu arī aizmirst, ka jūsu automātiskais mehānisms nemeklē savas darbības cēloni un neuzdod jums jautājumus attiecībā uz nosprausto mērķu tiesiskumu. Viņš vienkārši pilda savu uzdevumu atbilstoši viņam pierastajam atgriezeniskās saites likumam.

Visas patiesi radošas idejas parādās nevis, pateicoties racionālai domāšanai vai apzinātai piepūlei, bet, kaut kā negaidīti, automātiski, spontāni, kā pērkons no skaidrām debesīm, tas ir, tieši tad, kad cilvēka apziņa novēršas no šī procesa un ļauj sasniegt nosprausto mērķi ar citu mehānismu palīdzību.

17 05 31 10

 

Pievienots 31.05.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/novaya-psichokibernetika

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.koob.ru/maitz/ (Tulk. piezīme)