Людмила Чупеткина - Распаковка кармического узла

Ludmila Čupetkina - Karmas mezgla atpakošana

17 05 27 03

Ar “māmiņu“ Veru mēs iepazināmies vienā no Nama Ba Hala semināriem 2015. gada pavasarī Sanktpēterburgā. Pats iepazīšanās process bija mazliet neparasts.

Iesvētījumā tehnikā “Ņia Ta Ne” (dziedinoša prakse, nodota no Sīriusa) mani no dzimšanas vājie asinsvadi neizturēja. Strauja asinsvadu paplašināšanās no lielā daudzumā ienākušās enerģijas izraisīja pazīstamu sāpju sajūtu vienā galvas pusē. Seansu pārtraukumā es vairs nevarēju kontaktēties ar semināra dalībniekiem un sēdēju klusējot, jo jebkuri mēģinājumi izrunāt vārdus izraisīja sāpes. Tik tikko nosēdējusi semināra pēdējo daļu un izgājusi no hoteļa ēkas, es stāvēju pieturā un gaidīju maršruta taksometru.

Sāpes visu laiku pieauga. No aizmugures pienāca trīs sievietes no semināra, un es pajautāju, kā man tikt līdz dzelzceļa stacijai. Viena no viņām pievērsa uzmanību manam izskatam. Neskatoties uz dziļo vecumu, viņa izskatījās labi. Gaisma, kura nāca no viņas acīm, runāja par daudz ko. Viņa pajautāja, cik tālu man jābrauc? Un uzzinājusi, ka vilciens būs tikai pusnaktī, un jābrauc visu nakti, īsi pateica: “Jūs nevarēsiet braukt, vilcienā būs vēl sliktāk.” Nedaudz padomājusi, viņa pasmaidīja un pateica: “Ziniet, braucam pie manis!”

Atpakaļceļa biļetes man nebija, taču tādam notikumu attīstības variantam es nebiju gatava.

- Es pateicos jums, bet man vajag uz mājām…

Viņa uzstāja, es neatlaidīgi atteicos… Pienāca maršruta taksometrs, un mēs sākām sēsties. Negaidīti es ļoti stipri sasitu galvu pret augšējo plauktu (parasti šī plaukta maršrutniekos nav). Pēc tam es gandrīz ieslīgu sēdeklī.

Kā mēs aizbraucām, es neatceros, uz savu māju viņa mani tik tikko veda zem rokas, jo manas acis no sāpēm bija aizvērtas. Viņas dzīvoklī es par brīnumu ļoti ātri atguvos. Un drīz vien mēs jau dzērām tēju un sapazināmies.

Pēc tam mēs satikāmies tajā pašā gadā vasarā Piemaskavā seminārā “Deviņu aspektu savienošana”. Seminārā, kurš ilga 8 dienas, tagad jau viņai bija sarežģīti no enerģiju ienākšanas un pēc tam sekojošajām transformācijām. Hotelī mēs ar viņu dzīvojām vienā istabā, un, tā kā visur gājām kopā, un es par viņu rūpējos, visa grupa uzreiz nolēma, ka viņa ir mana māmiņa.

Tā manā dzīvē parādījās “māmiņa” Vera. Viņa dzīvoja Vācijā, un divus gadus mēs sarakstījāmies pa e-pastu. Viņa aicināja mani pie sevis, un sākumā man nebija nekas pretī aizbraukt, bet dzīve, kā vienmēr, visu noliek savā vietā.

Šo divu gadu laikā daudz kas notika gan man, gan viņai. Dziļas transformācijas apzināšanās man, viņai darbs savas veselības atjaunošanā – 80 gadu un kardiostimulatora klātbūtne par sevi atgādināja.

2017. gada aprīlī mēs ar viņu norunājām satikties seminārā Sanktpēterburgā. Taču ar biļetēm no Vācijas uz vilcienu bija sarežģīti, nācās braukt caur Prāgu, un noskaidrojās, ka viņa varēs atbraukt tikai nākamajā dienā pēc tam, kad būs beigušās divas semināra dienas.

Es sāku sarakstītes ar savām semināru paziņām un uzzināt, kādi viņām ir plāni. Beidzās ar to, ka mēs noīrējām numuru uz trijām. Šīs kompānijas iniciatore biju es pati. Kluss necils mini-hotelis, lieliski apstākļi, un blakus semināra norises vietai. Tatjana brauca no Orlas, bet es no Tulas (mēs braucām vienā vilcienā).

Scenārijs sāka izvērsties tieši stacijā Sanktpēterburgā, tikko kā mēs ar Tatjanu izkāpām no vilciena. Iznākusi no vagona un sagaidījusi viņu, es ar smaidu paziņoju, ka man nāksies sekot viņai, jo es biju bez tāluma brillēm. Un negaidīti izdzirdēju viņas kliedzienu: “Uz priekšu! Es tev saku, uz priekšu!” Un viņa pat rādīja ar roku, kā pazīstamajam V.I. Ļeņina piemineklim.

Situācija bija neordināra. Es skatījos uz viņu un nevarēju saprast, kas ar viņu ir noticis. Es viņu pazinu citādu… Šķiet, ka arī pati sev viņa nevarēja izskaidrot savu uzvedību…

Tad es mierīgi teicu: “Bet, ja es iešu viena, mums ar tevi nāksies iet pa dažādiem ceļiem." Es gribēju viņai pateikt, ka man nāksies pieiet ļoti tuvu norādītājiem, lai saskatītu un salasītu to, kas uz tiem rakstīts. Kustības ātrums mums būs dažāds, un mēs nevarēsim iet kopā. Un sāku iet uz priekšu. Viņa klusējot uzsāka iet blakus.

Mēs ļoti bieži nepiešķiram saviem vārdiem vajadzīgo nozīmi un nedzirdam, ko mēģina pavēstīt mums mūsu Gars. No vilciena mēs uzreiz braucām uz semināru un vienas no pirmajām piereģistrējāmies, un iegājām zālē, lai ieņemtu vietas. Mani, kā vienmēr, vilka uz pirmo rindu, iepretim Nama Ba Halam, bet Tatjana izvēlējās sev iepatikušos vietu. Pie sevis es atzīmēju, ka mēs neapsēdāmies blakus. Kaut kas notika…

Uz vakara pusi pēc semināra trijatā braucām uz hoteli. Visas rūpes par apmaksu es uzreiz uzņēmos uz sevi. Un arī guļvietu es izvēlējos pati. Kā pajokoja Irina, ar “saimnieces” tiesībām. Divas vienguļamas gultas pa sāniem un divguļama pa vidu. Intuitīvi es sajutu, ka man vajag “stūrīti”. Irina izvēlējās blakus logam, es no otras puses, Tatjana pa vidu. Galvenās lomas izpildītāja tika pie karaliskas gultas.

Pēc dažām minūtēm es atcerējos, cik labi man bija šajā karaliskajā gultā pagājušajā gadā, bet citā sastāvā. Man radās vēlēšanās samainīties ar Tatjanu vietām, bet viņa kategoriski atteicās. Manā iekšienē radās īguma sajūta. Šai sajūtai nāca klāt atminēšanās par staciju un viņas paaugstināto toni un kliedzienu – Uz priekšu! Es mēģināju apjēgt notikušo. Divi, kuri iet pa garīgo ceļu, saprot – ja tā izveidojas, tātad tas jau nav velti…

Es paziņoju, ka viņa mani nez kāpēc “satrauc” iekšienē, it kā spiež uz maniem sāpīgajiem punktiem. Abas divas dienas Tatjana bija mana nesaprotamā stāvokļa katalizators. Bija sajūta, ka it kā manā iekšienē ceļas uz augšu kāds dziļš slānis, un es gaidīju… Uzreiz pēc semināra otrās dienas viņa aizbrauca mājās, “novedot mani līdz vajadzīgajam stāvoklim”. Fiziskajā plānā viņa pati nenojauta par savu lomu. Taču viņa to izpildīja lieliski.

Man bija ieplānota tikšanās ar “māmiņu” Veru, kura atgriezās no Vācijas.

Es ar Irinu atcerējos, kā viss mums ar Tatjanu sākās – visus mūsu vārdus, uzvedību un manu iekšējo stāvokli. Irina izteica, kā viņa to visu ir redzējusi no malas, un atgādināja man, ka Tatjana ir liels nekaitīgs bērns, un apvainoties uz viņu nav vērts. Es jutu, ka šis gadījums nav par to. Man vajadzēja saprast, kāpēc Tatjana mani “aizķēra”. Loģika slikti palīdzēja. Parādījās vajadzība aizvērt acis un paklausīties sevi…

Ļoti ātri es ieraudzīju attēlu – pagrabtelpa, režģis. Vīrietis-apsargs bruņukreklā, sejsegs pacelts. Viņam rokā pīķis ar metāla uzgali. Viņš bāž pīķi cauri režģiem, un metāla uzgalis ieduras netīrā pinkulīti – maza bērna ķermenīti. Bērns saplosītā apģērbā, saritinājies, guļ uz kailas grīdas. Tas ir zēns. Apsargs aukstasinīgi izklaidējas un izdara savas darbības vairākas reizes. Pīķa dūrieni nav nāvējoši, taču izraisa neizturamas sāpes. Bērns vēl ir dzīvs, bet vairs neraud…

Šis bērns esmu es. Apsargs – “māmiņa” Vera…

Es ļoti skaidri redzēju šo ainu, visas apkārtējās situācijas detaļas… Šī bērna sāpes piepildīja visas manas šūnas…

Es sēdēju apdullināta… Attēls neizzuda. Reālā režīmā es sāku just sāpes, nepārtrauktas sāpes, no kurām miglojās saprāts… Ar piepūli es sāku teikt Irinai to, ko redzu. Mehāniski es paņēmu spilvenu, paslēpu tajā seju un sāku raudāt, šūpojoties no vienas puses uz otru. Irina klusējot aizgāja dušā. Viņa deva man laiku pabūt vienai…

Atgriezās Irina. Es bildu: “Nu, lūk, mēs noskaidrojām Taņas lomu. Viņai bija jāizpauž manī šis dziļais slānis. Viņa pildīja katalizatora lomu, pati to nezinot. Un tagad es jūtu pateicību viņai.”

Priekšā – tikšanās ar “māmiņu” Veru…

 

“Viss ir labi. Tūlīt viss pāries. Tu spēsi. Viss tiek dots pēc gatavības. Tajā mācībā tu iepazini sāpes cietsirdības dēļ… Tā bija tava izzināšana. Neviens nav vainīgs.”

Es dzirdēju šos vārdus savā galvā. Man vajag tikai laiku, lai atjēgtos. Es tikšu galā. Beidzot es sāku taisīties, mehāniski liekot lietas somiņā.

 

Iznācu no metro, sākās lietus. Atradu ielu un ilgi gāju… Cik labi, ka līst lietus, var raudāt, un garāmgājēji neko nepamanīs… Es slaucīju slapjo seju un priecājos par lietu. Kļuva vieglāk. Priekšā ir tikšanās…

Droši vien vajag nopirkt produktus… Viņa ir tikko atbraukusi, nogurusi, un viņai ledusskapis, protams, ir tukšs. Tirdzniecības centrs bija nepazīstams un ļoti liels, un bija grūti kaut ko atrast. Es klīdu, un pamazītēm mans prāts ķērās pie savām parastajām saimnieciskajām lietām. Bet es pa to laiku galīgi atžirgu.

 

Mani gaidīja… Uz sava dzīvokļa sliekšņa stāvēja mana “māmiņa” Vera un klusējot raudzījās manī. Tajā momentā es visu aizmirsu. Bija tikai viņa, un viss. Un tikai tagad es sapratu, kāpēc mēs šos divus gadus nevarējām satikties…

Viņa patiešām pēc ceļa bija nogurusi un tikko turējās uz kājām. Es palūdzu viņai apgulties gultā, bet pati sāku gatavot. Pusotras dienas laikā vajadzēja izdarīt daudzas lietas, lai palīdzētu iekārtot viņas sadzīvi. Un es ar labpatiku ar to nodarbojos. Viņa pastāvīgi cēlās augšā un nāca pie manis uz virtuvi, un teica: “Bet tu taču esi viesos pie manis, un man arī kaut ko vajag darīt.” Par ko es smējos un teicu: “Lūk, aizbraukšu, tad saimniekosi pati.”

Bet pati domāju: “Cik labi, ka mēs atkal esam satikušās, jo tas taču kādreiz bija jāizdara… To man vajadzēja pieņemt… Un es pieņemu.”

Sirds piepildījās ar siltumu.

Ar cieņu pret visu, Ludmila Čupetkina

 

Pievienots 27.05.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/raspakovka-karmicheskogo-uzla

Tulkoja Jānis Oppe