Альбина Галеева - Две медитации с горой Кайлас

Albīna Gaļejeva - Savstarpējo attiecību dziedināšana

Savstarpējo attiecību dziedināšana līdz Dievišķās Mīlestības stāvoklim caur plastiskumu, plūstamību, elastīgumu

17 05 06

Sveicināti, dārgā Natālija Nikolajevna!

 

Izlasīju jūsu rakstu “Divas dzīves pozīcijas[1] un nolēmu jums uzrakstīt.

Sarunā ar Sanatu Kumaru tiek runāts par Cīņu. Es uzdevu šo pašu jautājumu savam Skolotājam.

Es: Skolotāj, kāpēc mūsos izpaužas cīņa?

Skolotājs: Cēlonis ir iepriekšējās dzīvēs. Ar daudz ko jūs nebijāt apmierināti. Un daudz pretstatā nostādījāt sev, disharmoniska jūsu būtība kļuva, kaut arī bija citi varianti. Jums daudz ir dots. Saprotiet, ka nav skaistāka par Mīlestību un Maigumu, ko varat jūs sūtīt telpā, nekā pastāvīgi būt cīņā.

Cīņa tikai iznīcību dod, tās cīņas šķembas sirdīs lielas brūces atstāj!

Cīņa – tā visu iznīcina!

Lēnprātībai vairāk jūsos ir jābūt, lai saņemtu Visuma veltes. Citādi destruktīvi būs tie lēmumi, notikumi, ko radāt jūs šeit.

Vai gatavi esat jūs gūt mācības no pagājušo dzīvju postošajiem notikumiem un uzkāpt jaunā attīstības līmenī ar atvērtu Dvēseli un Sirdi?

Lūk, uzdevums, kurš jāatrisina jums.

Es: Pateicos par atbildi.

 

Es sāku pārdomāt par to, kas ir Cīņas pirmcēlonis.

No Almin[2] grāmatas “Tilts uz bezlaiku” (“Мост в Безвременье”): “Dzīve virzās caur mums, un viņas deju mēs varam baudot izpildīt vai pretoties dejai. Bailes pieļaut kļūdu apvienojumā ar apzināšanos, ka dzīve ir neizzināma, turēties liek cilvēkam pie vakardienas patiesību fragmentiem. Jo formu dzīves nomaiņa taču spontāni notiek. No formas formā viss pārtek, vecajiem šabloniem vietas dzīvot neatstāj. Jebkuru mums zināmu struktūru pieņemot, mēs viņu par labāko uzreiz nosaucam, pat ja ar viņu mēs bloķējam visas mūsu dzīves plūsmu. Un, kad piespiedu pārmaiņu lavīna no visiem šabloniem mūs atbrīvos, saucam viņu mēs par postošu spēku, kas cilvēcei it kā kaitē.”

 

Manas domas

Un jūs gribat, lai koks vienmēr ziedošs stāvētu un rudenī lapas nekristu? Pret dabu jūs attiecaties ar cieņu un, pieņemot tās pārmaiņas, kuras ar pavasariem un ziemām nomainās. Tad kāpēc gan, ja mēs ar dabu esam daļa, mums jāstāv statikā? Nedrīkstam kustēties? Dabiski, tad “Dzīves Daba” pati sāks kustību. Bet mēs to uzskatām par Iznīcināšanu. Uzskatām to par Ļaunumu.

 

Tas ir, pretojamies Dzīves Upei – tas ir tikpat aplam, kā pretoties no koka nokritušai lapotnei. Un ko tu pretošanās, cīņas stāvoklī darīsi? Stiprināsi lapotni atpakaļ, lamāsies ar šo koku? Bet varbūt nodedzināt viņu nolemsi?

 

Un kas tad tomēr ir pretošanās “Dzīves upei” cēlonis?

Sev es izdaru secinājumu. Cīņas cēlonis ir Bailes. Bailes no Nezināmā, bailes iziet no komfortabliem apstākļiem, bailes pieļaut kļūdu, bailes, kuras dzemdina Neelastību. Neelastība dzemdina Pretošanos un tātad pārvērš dzīvi Cīņā.

Un kāds ir risinājums? Es domāju – darbs, transformējot Bailes, Plastiskums, Elastīgums, Plūstamība.

 

No mana čenelinga “kontrakti”

Skolotājs: “Centieties, apjēdziet, iegūstiet zināšanas, mēģiniet no jauna, pat ja jūs ar neticību un drāmu klājat savu ceļu! Un tomēr jums ir jāiet! Jo statikas taču radīšanas procesā nav. Viss kustas, pārplūst, mainās.”

 

Almin: “Izdzīt bailes ir svarīgi tāpēc, ka bailes pagriež uz iekšu mūsu enerģētisko plūsmu vektorus, no kā mēs zaudējam spēkus. Mēs esam spēka pilni, kad mūsu enerģētiskās plūsmas tek uz āru. Atbrīvojušies no bailēm, mēs uzreiz kļūstam par mīlestības vibrāciju. Bailes netiek pārvarētas, apspiežot tās. Mēs kliedējam bažas, uztverot jaunas perspektīvas. Novācot bailes slāni pēc slāņa, mēs paplašinām savas pasaules uztveres robežas.

Jūsu vislielākais spēks glabājas Jūsu bailēs. Dažām no šīm senajām bailēm saknes stiepjas līdz individualizācijas rašanās sākotnēm. Tās ir paslēptas ļoti dziļi. Pašlaik jums tiks sniegta iespēja veltīt laiku tam, lai, kā nākas, ar tām pastrādātu, izvestu tās gaismā un atbrīvotu spēku, kurš tajās ir ieslēgts. Izšķīdiniet tās ar uztveres palīdzību.”

 

Mums vajag mācīties (bet varbūt vienkārši atcerēties) dzīvot Graciozā dzīves atklāšanā, bez bailēm, bez pretošanās pārmaiņām, bez cīņas. Pilnīgi pieņemot dzīvi!

Almin: “Galapunkts neeksistē, tāpat kā nav sākumpunkta. Un nav vajadzības mums steigties un cīnīties, kad mēs bezgalīgā perspektīvā redzam dzīvi.”

Un tas nenozīmē, ka sarežģītās situācijās mums ir jābūt pasīviem un tikai jāpieņem kā sods, kā neizbēgamība. Mums ir jāatrod izeja.

 

No Natālijas Nikolajevnas Koteļņikovas raksta: “Ieiešana cilvēka ugunīgajā aspektā Diženās Dievietes līmenī[3]”: “Man paskaidroja, ka vienmēr ir pati labākā izeja no jebkuras dzīves kolīzijas. Nav ieliktas ciešanu programmas. Tā tad arī ir cilvēka apmācīšana – meklēt to ceļu, kurš tevi ved prom no ciešanām, nevis meklēt to ceļu, kurš palielina tavas ciešanas. Kamēr cilvēks to nesapratīs un neiemācīsies patstāvīgi piedot, neslinkot un darīt to, ko viņam pienākas darīt un dēļ kā viņš atnāca uz Zemi (dažreiz mēs no tā izvairāmies, domājot, ka priekšā vēl ir daudz laika), viņš nevarēs augšupcelties no planētas.

Un vēlreiz man paskaidro, ka ļoti bieži tas ir atkarīgs no cilvēka kontraktiem, jo kontrakti tiek slēgti Dvēseles līmenī vai augstākajā mentālajā plānā.”

 

Tas ir, katra situācija dod mums iespēju saņemt insaitu, atklāsmi. Saprast, kādēļ ir dota šī pieredze, kāds ir tās uzdevums, ko es varu izdarīt šajā situācijā, vai man vajag nomainīt uztveres leņķi. Izanalizēt.

 

No Natālijas Nikolajevnas Koteļņikovas raksta: “Divas dzīves pozīcijas”.

Sanats Kumara: “Un pēc tam sāciet analizēt – tas man ir atnesis laimi? Bet varbūt es pati esmu izmainījusies? – esmu sākusi vairāk ieklausīties savās vēlmēs, sākusi ņemt vērā mācības no dzīves, sākusi izstrādāt savu dzīves līniju, neviena neuzspiestu? Kā ir ar dvēseli? – dzied vai atkal vaid? Ko viņa vēlējās? Tādu dzīvesveidu? Tādas savstarpējās attiecības? Tādu pārticību? Tādu veselību?”

 

Mans personīgais piemērs (bieži sastopama situācija)

2017.04.27   Dzīvesbiedrs.

Ar Mīlestību un pateicību es piesaucu tevi, Skolotāj.

Es: Skolotāj, es gribētu uzdot jautājumu. Jautājumu par manu dzīvesbiedru. Man ļoti smagi padodas mana vīra saprašana un pieņemšana. Viņa inertums, viņa nevēlēšanās kaut ko mainīt, nest atbildību. Kāda ir mūsu ģimenes savienības jēga?

Skolotājs: Mana tu dārgā, saproti vienu, visi cilvēki, kas apkārt tev, ir teātra aktieri lugā tajā, ko par dzīvi saucat jūs. Tu arī esi personāžs, bet savas izrādes centrs tu. Un cilvēks, kurš ir vistuvāk, un tas var būt bērns, māmiņa, vīrs un daudzi citi, kuri ir tuvumā tev, ir labi Skolotāji, kuri rosina jūs mācīties, saprast, risināt uzdevumus. Kontraktā uzņēmās pienākumu viņi būt blakus, palīdzēt realizēt tos notikumus pieredzei un attīstībai! (palīdzība ne tikai labestības un atbalsta veidā, bet arī noliegšanas, tirānijas utt. veidā, atkarībā no kontrakta). Tavs vīrs atnāca no tālienes. Tu dzirdēji par viņu, ka viņš ir no tumšajiem (to man pateica personīgajā konsultācijā Natālija Nikolajevna Koteļņikova; un tas nenozīmē “slikti”, kā bieži mums traktē reliģija).

Es: Jā.

Skolotājs: Nu tad zini – viņš ir no tumšajiem. No tās hierarhijas, kur gaismas maz, entuziasma un kustības. Inertuma tur ir daudz. Bet tur ir mierīgi un vēsi. Viņa emocijas, kuras gandrīz neizpaužas, ir to Pasauļu raksturojums. Kā arī kustības nevēlēšanās: “Labi ir tāpat!” Tie ir tikai to vietu raksturojumi, šabloni (tas ir, viss tas, ko es nepieņemu viņā, ir to vietu raksturojumi, no kurienes viņš atnācis, viņš citāds arī nevarēja būt). Taču viņš ir brīva vienība (tas ir, katram ir sava suverenitāte, sava izvēle virzieties vai stāvēt)! Nolēmis viņš tālāk izzināt Pasaules citas, celties uz Gaismu. Un jūs nolēmāt noslēgt kontraktu izstrādāšanai, vienam otra pieņemšanai, to aspektu atklāšanai, ar kuriem jāstrādā. Viņš izturīgi pieņem visas tavas enerģijas! Tās tagad vēl pārveidojas, kļūst stiprākas (tā kā es pašlaik strādāju pie sava potenciāla atklāšanas, tad gaisma manī un ap mani pastiprinās, un tātad arī vīram ir grūtāk). Un tev jāsaprot, ka Vīrišķība viņam liela ir iekšienē, jo, būdams blakus šai Gaismai, ne sadegt, ne atvirzieties viņš nevēlas! Viņš grib pārveidot sevi! (Bieži cilvēki intuitīvi aizveras, agresīvi uzbrūk vai atvirzās, tas ir, aiziet no ģimenes).

Pagaidām viņa iespējās – klātbūtne tajā gaismā, tajā diapazonā, to spēku, to līmeņu pieņemšana, un tā ir viņa uzdevuma būtība (tas ir, būt klāt, noturēties šajās enerģijās, nevis mainīties, kā es no viņa to gaidu un pieprasu).

Ieraugi tu Vīrišķību viņa iekšienē, ka viņš ieņem visu. Nenoraida, neregresē, agresiju nepauž. Cenšas būt klāt un pieņemt, un tas viņam ir Liels varoņdarbs, solis uz priekšu, viņa lielā pārveidošanās! Saproti to, pieņem, atbalsti viņu!

Jo tu taču devi Apsolījumu nenoraidīt, bet palīdzības roku padot, kā arī pieņemt visu to, kas tumšajā valstībā ir standarts. Un konkrēti – inertumu, nevēlēšanos kustēties un mierīgumu tur, kur vajag kaujā iet. Tas nozīmē – reizēm neredzēt tos uzdevumus un perspektīvas, kuras stāv dzīves ceļā. Un viņš, būdams klāt ar tevi, zemapziņas, smalkajā līmenī to apmācību iziet, caurlūko, pieņem, kaut arī tas nav redzams izpausmē fiziskajā (fiziskajā līmenī viņš joprojām ir tas pats cilvēks, ar to pašu raksturu un rīcību, ar to pašu attieksmi pret dzīvi). No tā līmeņa, kas bija tur viņam, viņš ir izdarījis Pasaules, Lielu, Diženu soli, esot klāt ar tevi! Tad pieņem tu viņu, ka tu dzīvo ar Lielu Cilvēku!

Tavs uzdevums saudzīgi un maigi to ceļu turpināt un apvienot sevī gan gaismu, gan ēnu. Mierīgāk pieņem, mierīgāk, meitenīt mana. Mīlestībai pret dzīvesbiedru ir jāaiziet līdz Dievišķības līmenim, tas ir, es runāju par to programmu, kuru uzstādīji tu un ar kuru tu ej ar pavadoni savu 18 lielisku zemes gadu laikā. Tagad tev jāpabeidz programma šī.

Secinājums. Pēc mana personiskā piemēra var izanalizēt. Nezinot pirmcēloni, es atrodos pastāvīgā pretestībā un nepieņemšanā. Un tātad Cīņā. Ko es varu izdarīt? Turpināt pretošanos, turpināt mēģinājumu izmainīt šo cilvēku, turpināt būt apstākļu upurim? Un kā dvēsele? Ko viņa vēlējās? Tādu dzīvesveidu? Tādas savstarpējās attiecības? Vai izpildīšu es tad savu kontraktu?

No Natālijas Nikolajevnas Koteļņikovas raksta: “Divas dzīves pozīcijas”.

Sanats Kumara: “Var pat teikt, ka dvēsele dažos gadījumos cīnās ar cilvēku, tāpēc ka cilvēkam ir vieni mērķi, bet dvēselei citi.

Kādi mērķi ir dvēselei? Kādēļ cilvēks ir pasaulēs un galaktikās? Ko viņš meklē?”

 

Jeb es varu izmainīt uztveri pret šo situāciju? Pieņemt visus tos apakšējo vibrāciju parametrus, īpašības, raksturojumus caur šo cilvēku, un tātad pieņemt pilnībā sevi, savu tumšo pusi. Attiecīgi izdziedināt savstarpējās attiecības, aiziet līdz Dievišķās mīlestības stāvoklim. Tādā veidā paust plastiskumu, plūstamību, elastīgumu!

Un tas ir darbs, darbs ar sevi! Un tam, kā jebkurā darbā, ir vajadzīgs laiks un pūles transformācijai. Un vai tad to nosauksi par bezdarbību?

Fiziskās pasaules iluzoriskumā mēs neredzam notiekošā Patieso ainu!

Un tātad nepieņemam, nenovērtējam. Tādā veidā izkropļojam savu pieredzi, nepildām savus Kontraktus un Pienākumus, un tātad sastrādājam parādus.

Nesapratnes dēļ mēs nevaram novērtēt Lielo Vīrišķību vienkāršos cilvēkos, kuri pēc sociuma standartiem nav tādi, kādus mums gribētos, lai viņi būtu. Mēs neredzam viņu Dvēseles Pieredzes Vīrišķību un varonību!

Mums ir ļoti svarīgi dzirdēt savu augstāko “Es” pilnvērtīgai un ražīgai dzīvei, sapratnei, kādēļ mums ir doti šie cilvēki, ar kādu mērķi un ar kādiem uzdevumiem viņi ir ienākuši mūsu dzīvē!

Bet mēs dusmojamies, nepieņemam, piktojamies, viļamies, ciešam, nolādam.

Tādēļ arī ir vajadzīgi koučingi, konsultācijas, apmācība – kā noskaņot saikni ar savu Augstāko “Es”, ar saviem Skolotājiem pie augstas klases speciālistiem, sava darba profesionāļiem.

 

No Natālijas Nikolajevnas Koteļņikovas raksta: “Divas dzīves pozīcijas”.

Sanats Kumara: “Pilsētu, darbu, partneru, māju maiņa – tas ir tikai ceļš uz panākumiem, bet ne paši panākumi. Iespējams, tā ir bēgšana no sevis?

Iemācieties dzīvot tā, lai dzīve sniegtu jums laimi. Atrodiet šo sajūtu savā iekšienē. Tā nav atkarīga no tā, kas ir ārpusē. Šo stāvokli var piesaistīt, dzemdināt, attīstīt, saprast un pieņemt. Tas ir personiski. Tas vienmēr ir, tas ir cilvēka dabas dots, vienkārši tam ir jāpievērš uzmanība – skaistums, klusums, miers dvēselē, apmierinājums, svētlaime, pateicība, iekšējā brīvība.

Šajā sektorā ir apzināti jādzīvo sava dzīve, šeit ir jāpieliek uzmanība un enerģija, un tas nozīmē attīstīties un pastiprināties.”

 

Ar dziļu cieņu un pateicību, Albīna.

 

Pievienots 06.05.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/istselenie-vzaimootnosheniy

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/22-raksti-2017/1154-divas-dzives-pozicijas (Tulk. piezīme)

[2] Skat. https://www.almine.ru (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/22-raksti-2017/1109-ieiesana-ugunigaja-aspekta (Tulk. piezīme)