Iegūt paša patiesību

22.08.12.

12 08 27Es piesaucu Emanuēlu atbildēt uz jautājumiem, kurus man uzdeva lasītāja Helēna.

Kas ir tumšā matērija? Kāda ir atšķirība starp tumsu, tumšo matēriju un tukšumu?

Kas ir gaisma? Tas ir daudzplānu jēdziens. Tā ir gan saules gaisma, gan zināšanu gaisma, gan apskaidrības ceļš. Atgrūžoties no šī jēdziena, mēs varam teikt, ka arī tumsa ir daudznozīmīga. Tas, atšķirībā no dienas apgaismojuma, ir nakts apgaismojums, kad gaismas neesamība izkropļo dienas īstenību un piešķir pasaulei to, kas ir jūsu domās un citu cilvēku domās. Pasaule ir neitrāla, taču cilvēku domas piešķir tai vienu vai otru nokrāsu. Doma rada realitāti, piešķir tai prieka gaismu vai ciešanu tumsu.

Tumsa pirmkārt ir matērijas blīvums. Runājot par tumšajām planētām, uz kurām dzīvo saprātīgas būtnes, mēs uzskatām, ka viņas nav pietiekoši izglītotas (apgaismotas). Tas ir, materiālā pasaule, saistīta ar īpašu blīvumu, nevar apzināties smalkās matērijas, smalkās pasaules. Jūs nevarat apzināties Mani un Sevi smalkajā pasaulē. Tāpēc, izaudzināti blīvuma uztverē, jūs neapzināties gara pasaules, kuras tāpēc liekas jums tukšums. Kad jūs izejat uz saviem smalkajiem aspektiem un sākat viņus just ar apziņu, nav kam pieķerties acīm, emocijām, domām un jušanai. Nav pierasto sajūtu – īstenības atpazīšanu. Jums tas ir tukšums, kaut gan mums tā ir pasaule, piesātināta ar smalko matēriju un tik pat blīva, kā jums planēta.

Materiālās (fiziskās) planētas ne visas ir “tumšas”. Iedomājieties, ka, ja skolā jūs sāktu mācīties to, kas dod pietuvināšanos garīgajām sfērām, tas ir, saikni ar Radītāju, sevis kā daudzdimensionāla apzināšanos, citu attieksmi pret jaunradi, tad kāda jums tagad būtu sabiedrība? Kā jūs būtu attīstījušies? Kas jums būtu bijis? Vai jūs ciestu?

Vai dvēsele var “iet bojā tukšumā”? Vai ir garīgā aspekta anihilācijas ceļš?

Protams, ir. Lieta tā, ka dvēseles attīstās dažādi. Uz katras planētas ir savs attīstības ceļš dvēseles fragmentiem, kuri nolaižas iemiesojumā. Visi fragmenti ir ar pilnīgi dažādiem izejas datiem. Dažas dvēseles nespēj dzīvot ar saviem izejas datiem, negrib vai ir tā sapinušās, ka grib apstāties. Viņas var pārformēt, aizvācot izejas datus, un no jauna radīt kaut ko citu. Pasaule ir radīšana, un ne vienmēr radošais akts beidzas ar veiksmi. Mēs attiecamies pret to bez traģēdijas vai drāmas.

Kāds ir cilvēku apziņas diapazons (attīstības skala)?

Dvēseles dzimst pastāvīgi un iet uz iemiesojumu pastāvīgi.

Kādam ir daudz zemes pieredzes, kāds ir no iesācējiem.

Kāds ir atnācis ar apgaismotāja vai garīdznieka misiju un atnesis sev līdzi zināšanu bagāžu. Kāds iet bērnudārzā, bet kāds ir bērnudārza audzinātājs. Dvēseles pašas audzina cita citu tajā līmenī, līdz kuram ir attīstījusies sabiedrība. Taču vieni vibrē augstā diapazonā, bet citi rūpējas tikai par pašu dienišķāko. Apziņas skala stiepjas no zīdaiņa līdz Skolotājam.

Kāpēc tumšā hierarhija atbalsta savas pasaules dvēseles, bet gaišā hierarhija nē?

Nav gaišās un tumšās hierarhijas dvēseļu. Visas dvēseles ir radītas kopā, iznāk no viena avota, un dvēseles daļas, ejošas uz iemiesojumu, atbalsta Sargeņģeļi un radniecīgās dvēseles. Dvēsele (augstākais aspekts) var nospraust uzdevumus uz iemiesojumu savai daļai – pabūt par tumšo magu, saistīt sevi ar grupu, kurai ir cilvēknīšanas pozīcija, un iegūt dvēseļu tumšās daļas pieredzi. Dvēseles uz planētas ir sintēze no pieredzes, kuru viņa ir izgājusi iepriekšējās inkarnācijās. Viņa var ietvert tumšās daļas sevis iekšienē un vēlas izkļūt no tumsas un tukšuma sajūtas.

Kāpēc pastrādātā sekas neiestājas vienas dzīves laikā, bet izpaužas tikai reinkarnācijā nākošajās dzīvēs?

Nav taisnība. Bieži jums ir sekas tajā pašā dzīvē, par to saka masa sakāmvārdu un parunu – piemēram, “skopais maksā divreiz”, “ko sēsi, to pļausi”, “kā iesauksies, tā arī atsauksies”. Jūs varat turpināt paši...

Citā dzīvē jūs cenšaties izvēlēties to, kas vēl nav jūsu izpētīts. Vienā dzīvē jūs varat nogalināt, veikt vardarbību, nozagt, bet otrā dzīvē jūs izvēlaties kaut ko citu, lai iepazītu tā otru pusi. Jūs varat tikt pakļauti vardarbībai vai nogalināti. Vienā dzīvē jūs varat veikt varoņdarbu, bet otrā būt gļēvulīgs utt.

Ja iepriekš tiek ieliktas ekspansijas, agresijas programmas, tātad, kā sekas tiek programmētas ciešanas, sāpes, bēdas, nelaime. No augstāko spēku redzes viedokļa tas tiek darīts progresa sasniegšanai, tai skaitā arī dvēselei. No cilvēka, dzīvojoša uz Zemes, redzes viedokļa tas ir cietsirdīgi, netaisnīgi, riebīgi. Iznāk, ka cilvēks iepriekš iekļaujas tajā vai citā programmā, no kuras izkļūt viņš nevar?

Ļoti svarīgs jautājums, un tu daudz reižu uz to esi atbildējusi savās grāmatās. Atbildēsim vēlreiz uz to.

Pirmkārt, uzreiz acīs krīt lasītājas “upura pozīcija”. Gribas nomest atbildību par savu dzīvi kaut uz kādu, šajā gadījumā uz augstākajiem spēkiem. Bet kas viņi ir, kaut kur atsevišķi eksistē? Cilvēka zema pašapziņa visu laiku mēģina atrast vainīgos – valdību, valsti, ģimeni, skolu, sievu vai kaimiņu. Dievu, augstākos spēkus, likteni, apstākļus.

Cilvēks ir daudzdimensionāls. Ja cilvēks uzskata sevi par bioloģisku dzīvnieku, tad no šī redzes viedokļa viss tā arī ir. Jūs esat izmēģinājuma peles, un jūsu uzdevums ir saslimt ar to vai citu slimību, kuru jums ir iepotējis eksperimentētājs. Bet, ja ņem vērā, ka arī eksperimentētājs esat jūs? Jūsu dvēsele veic savus eksperimentus uz planētas un dara to, ko ir nodomājusi – izzina gaismu un tumsu un mēģina noharmonizēt šos divus spēkus – dzīvniecisko un garīgo. Dzīvnieciskajai daļai piemīt agresija un individuālisms, bet garīgajai – kolektīvisms un mīlestība.

Agresija var būt ļoti “pozitīvs” spēks. Tas pavada enerģijas impulsu, kurš bez šī spēka ir vājš un gurdens. Tas dod grūdienu tās vai citas pozīcijas attīstībai.

Un, ja nebūtu bijis jūsu “negatīvās” pieredzes, tad kur jūs tagad būtu? Sēdētu pie “TV-kastes” vai “dzertu alu”. Kad viss ir labi, tad NEKO NEVAJAG. Saprotiet, ka, kad viss ir “šokolādē”, tad beidzas cilvēka attīstība, un viņš ir apmierināts un atpūšas. Un viņa saprāts degradējas, pirmkārt apaug ar “taukiem” vēlēšanās uz kaut kurieni virzīties.

Ne visi cilvēki atrodas sāpēs, nelaimē un bēdās. Daudzi ir izkļuvuši un palīdz izkļūt citiem.

Uz Zemes bija ieplānots uzbūvēt Paradīzi visiem. Paradīze – tā ir sabiedrība, balstīta uz saprātu, kad jūs savienojat savas cilvēciskās intereses ar planētas, uz kuras mītat, interesēm. Dzīves procesā jūs sakrājat pieredzi – saprātīgu un nesaprātīgu, un iemācāties atšķirt vienu no otras. Jūs būvējat Paradīzi tā, kā varat, rases apziņas attīstības līmenī. Jūs ieejat un ieejat inkarnācijās, lai iegūtu saprātu bioloģiskajā līmenī, lai iemācītos pārvaldīt bioloģiju, taču varat arī neieiet vai dot priekšroku citām planētām.

Jums ir jāsakrāj saprāts un jākļūst par Augstāko Es. Pēc tam jūs aizejat no planētas uz visiem laikiem, izbeidzas iemiesojumu ķēde, ja jūs tā gribat. Daudz, daudz cilvēku-dvēseļu jau ir aizgājis no planētas, atstājot bērnudārzu citiem.

No govju redzes viedokļa jūs uzvedaties pret viņām nepiedienīgā veidā. Pārfrazējot jūsu vārdus “no cilvēka redzes viedokļa tas tiek darīts progresa, tai skaitā veselības, sasniegšanai. No govs, dzīvojošas uz Zemes, redzes viedokļa tas ir cietsirdīgi, netaisnīgi, riebīgi”. Kāpēc govis no jauna nāk uz inkarnāciju? Iespējams, tas arī ir attīstības ceļš, un viņas neitrāli izturas pret nāvi nevis kā pret ciešanām, bet kā pret ciešanu izbeigšanu?

Kā novērtēt informācijas līmeni “Urantijas Grāmatā”?

Cilvēce attīstās pastāvīgi. Un katrā līmenī viņa saņem “Zināšanu Grāmatas”. Tās var būt atsevišķu sējumiņu veidā, kā, piemēram, saņēma Helēna Blavatska, Alise Beilija, bet var būt arī vienota liela grāmata. Kas ir lasījis šo grāmatu (Urantijas Grāmata), ir palicis pateicīgs tiem klostera brāļiem, kuri daudzu gadu garumā pieņēma šīs zināšanas tajā līmenī, kurā viņi spēja saprast to, kas bija atnācis uz planētu tajā cilvēces apziņas attīstības mirklī.

Attīstās cilvēces doma, un mainās priekšstatu sistēma par pasauli apkārt mums. Viss ir vajadzīgs, un katrai grāmatai ir nozīme tiem, kas ir izvēlējušies to palasīt.

Mēs vēlreiz gribam pasvītrot, ka objektīvā nav pasaulē, kura ir Subjekta iedomāta. Lai šis Subjekts būtu triljonu vai triljonu triljonajā pakāpē kolektīvā apziņa. Vienalga doma rada, tajā skaitā arī zināšanas.

Katrai Kosmiskajai Ģimenei ir savas zināšanas. Katrai pasaulei ir priekšstati par to, kas tas ir – visums. Ja jūs atnāksiet uz Sīriusu, tur jums dos vienus priekšstatus, uz Betelgeizes – citus. Viss ir atkarīgs no tā, kas diktē un kas pieņem. Un šīs zināšanas šo Subjektu prātos ir patiesība. Un jums nāksies tai piekrist.

Taču, ja jums ir savs informācijas kanāls un jūsu Ģimene jums diktē kaut ko citu, jums nāksies piekrist tam. Un tā arī būs patiesība priekš jums un daudziem cilvēkiem no jūsu Ģimenes.

Kāda tad ir izeja, jautāsiet jūs? Savienoties ar savu Augstāko Es un iegūt paša patiesību.

 

Pievienots 27.08.2012

http://www.sanatkumara.ru/stati/obresti-sobstvennuiu-istinu

Tulkoja Jānis Oppe