Dvēseles apmācība

27.11. – 01.12.12.

12 12 03 2Šodien uz maniem jautājumiem atbild mana mīļotā Skolotāja Alfa.

Kā rodas dvēseles fragmenti, kā tas tiek izlemts augstākajos plānos?

ALFA: Kopējā Dvēsele aug kā koks, un viņā pastāvīgi pieaug lapas – dvēseles, Vispārīgās Dvēseles nelieli fragmenti.

Kas iestādīja mūsu sēkliņu?

Atgriezies pie Avota.

Tur, augšā, Avotā, es ieraudzīju kaut ko līdzīgu bišumātei, kura dēj olas, kuras daudzas citas būtības uztver un piepilda ar pildījumu – apziņu, apvalku, formu, uzdevumu u.c.

Tā arī ir matricas pamata radīšana.

Mums vēl nav bijis termins “Vispārīgā Dvēsele”, bija “Vienotā” un “Kolektīvā”, bet Vispārīgā – tā ir Atma?

Tas ir Koks, bet jūs esat lapas...

Jeb mēs esam saknes?

Nē, jūs jau esat lapas, no saknēm jūs sen esat izauguši. Saknes ir 1-2 dimensijās. Un zemāk arī ir.

Tā ir viela?

Tā ir pirmās-otrās dimensiju matricas pamata apziņa.

Pastāsti, bet kas ir zemāk par pirmo dimensiju?

Bet tu paskaties pati.

Izgāju cauri biezai darvai, melnam blīvumam, pēc tam sāka nākt Plīvuri, pēc tam Iekšējie Ūdeņi, gluži kā bērnam, pēc tam iestājās tumši zils mirdzums no gaismas kapsulas, kurā ieraksta programmas un enerģijas, un atgriezos pie sākotnes – Būtības vēlēšanās radīt, pie attīstības sākotnējās programmas, ļoti gaišas, sievišķas, skaistas un meistarīgas.

Sākotnējā dvēsele laistās, staro un mirdz, viņa ir tīra un nav piepildīta ar domām. Ir iespaids, ka viņa arī ir atnākusi uz pasauli, lai sāktu apzināties to. Viņa ir piepildīta ar mīlestību un labestību, tīru mirdzumu, kuru mēs saucam par “nevainojamu”, tāpēc ka vēl nav dzīvojusi dvēsele, nav sadūrusies ne ar ko ārēju.

Lūk, no kurienes mēs varam smelt iekšējo harmoniju un rāmumu. Šeit sajūta ir vissmalkākā, un tai pat laikā katrs ir gājis caur šo periodu, tas ir katra no mums vēsturē, pietiek atcerēties. Neteikšu, ka es atkal gribētu neko neapzināties, taču atrašanās šajā avotā izdziedina mūsu domas, pareizāk, cilvēks zaudē visas domas, viņu vēl nav. Toties ir šī brīnišķīgā bērnišķīgā iekšējā gaisma (tas, uz ko mēs tiecamies – atkal kļūt par gaismu un bērniņu).

Taču kaut arī tagad mēs neatgriežamies Klēpī, mēs esam izauguši no Viņa, mēs tikai iepinam šajā kanvā-pamatā apzināšanos (apziņu, kura ne tikai atšķir, bet arī rada), pieredzi un viedumu, briedumu, dvēseles nobriedumu, kura drīz pati radīs.

Zeme ir tāda pati dvēseļu attīstības skola?

Ne gluži. Šeit vecās dvēseles apmāca mazāk pieredzējušās. Zeme – tā vairs nav mazbērnu novietne, bet bērnudārzs.

Visas dvēseles pēc rašanās pieņem dzīves programmu. Vienas dvēseles ir vienu hierarhiju radītas, citas citu, tas ir, sākotnēji dvēseles tiek radītas dažādas, un viņām ir dažāds uzdevums. Daudz hierarhiju ir iesaistīts apziņas vienību radīšanā. Katrai vienībai ir savs attīstības un pilnveidošanās ceļš. Viņas iziet dažādas attīstības stadijas, un citām ir kardināla atšķirība no cilvēciskās dvēseles.

Cilvēciskais aspekts – tas ir dvēseles jeb gara vidus aspekta paveids. Monādiskais slānis rada apziņu, bet dvēseles apvalki tiek organizēti jeb savākti no dažādām enerģijām tajos realitāšu līmeņos, kurp iziet dvēseles darbam. Viņa vienmēr atpūšas Mājās, tas ir, paceļas no darba vietas – klātbūtnes realitātes līdz tai vietai, kur jāatjauno savas tumšajās pasaulēs pazaudētās enerģijas un jāattīrās.

Inkarnācija vai pieredze visbiežāk aptumšo dvēseli. Taču tikai tā jūs varat radīt kaut ko jaunu.

Bet vai tad gaišajās pasaulēs nevar radīt kaut ko jaunu?

Nē, kāpēc gan, taču gaišajās pasaulēs rada kolektīvās apziņas milzīgas Būtības, bet Mēs runājam par cilvēku un viņa atsevišķo dvēseles fragmentu.

Cilvēciskā dvēsele, citu Būtību dvēseles nolaižas nāves pasaulē, iziet sākotnējo evolūciju un iegūst pieredzi, kļūstot saprātīgākas. Apziņa iegūst izturīgu saprāta apvalku un kļūst apzinoša.

Kā veidojas dvēseles fragmenti, kā dalās dvēsele?

Tas ir sarežģīts dvēseles dzimšanas, vairošanās un dalīšanās jeb izaugsmes process. Tas nav aprakstāms lineāros jēdzienos. Fraktālisma process vislabāk apraksta/atbilst tam, kas notiek Atmas līmenī.

Atma – tas ir Monādes fragments?

Monāde aizņem visu telpu, tas ir gars, un nav tam malas un robežu. Atma jau ir zināms veidojums, kuram ir forma un apvalks. Neskatoties uz viņas milzīgajiem izmēriem, bet aizņem viņa daudz galaktiku, Atma ir gars, ietērpts materiāla apvalka formā. Tas ir ugunīgais plāns, taču uguns arī ir matērijas veids.

Bet Tēvs ir nemateriāls?

Viņa emanācijas ir ļoti smalkas, bet Pats Viņš ir vēl smalkāks, tas ir pirmais tuvinājums, taču vienalga VIŅŠ ir pilnīgi noteikts, un viņa uzbūvi var aprakstīt gaismas valodā. Viņš ved un apmāca, un runā. Tā ir Personība.

Tēvs atrodas Monādiskajā līmenī?

Viņš ir visur, ir klātesošs visos slāņos, taču paceļas uz garu, un gars pieņem dažādas formas šī Radītāja vadībā.

Kāpēc mēs saucam viņu par Debesu Tēvu, jo Debesis taču – tā ir Zeme?

Tas ir vecs nosaukums. Viņu var saukt arī par Visuresošo, Vispārīgo, Vienīgo un Neatkārtojamo, Visu, Kas Ir.

Nu, bet citi Tēvi taču arī ir Viss, Kas Ir?

Izliecies, tu lieliski zini, ka šajā līmenī jebkura Personība ir Viss, Kas Ir.

Es no Tevis gribēju to izdzirdēt. Nu, bet arī jebkurš cilvēks, izejot uz augstajiem plāniem, jūtas kā Viss, Kas Ir.

Jūtas, bet pagaidām nav. Jūs vienkārši pagaidām piemērojaties jaunai – kosmiskā kolektīva – lomai. Jūsu kolektīvā apziņa vēl ir tikai projektā, tāpēc ka Cilvēks pagaidām nav nobriedis vairumā kolektīvajai apziņai. Daļa no jums jau sāk apgūt augsto plānu, taču apziņa ir pārāk piezemēta tādam lēcienam.

Dvēsele ir daudzplānu, taču viņa nekad netiecas uzzināt vairāk, nekā spēs ietilpināt savos plānos/dimensijās, savā daudzdimensionālajā saprātā. Viņa nekad netiecas paaugstināt apziņu.

Kā tā? Vai tad ne dvēsele mūs ved pie Tēva?

Nē, protams. Tās ir Būtības, Skolotāji, Vispārējais Saprāts, kuri ved pie Tēva. Bet dvēsele iemieso tikai vienīgi izaugsmes potenciālu katrā no saviem līmeņiem. Tā vienmēr ir tikai Matrica. Cilvēks ir aicināts pāraugt Matricu un kļūt par Būtību visaugstākajos realitāšu plānos.

Tas ir, mums ne tikai ar savu izaugsmi un evolūciju jāparāda tas, ko mūsos ir ielicis Radītājs, bet arī jāpāraug šis Plāns?

Nē, protams, Radītāja Plāns ir izaudzēt sev līdzīgus. Tēvs audzē bērnus. Tēvs – tas ir Viss, Kas Ir, un Viņš vēlas, lai arī katra viņa radījuma daļiņa izaugtu līdz Viņam, ieplūstu Visa, Kas Ir kolektīvā un kļūtu par Viņu.

Ko nozīmē: ieplūstu kolektīvā, bet vai tad tagad mēs neesam viņa daļa?

Tā daļa, kas ir aiz aizsega, neapzinās Visu, Kas Ir. Jūs esat it kā nākošās Dzīvības “sporas”. Daļa no jums, tā, kura grauž aizsegu ar savu neatlaidību, jau iziet uz augstākiem līmeņiem, taču nav apguvusi tos. Viss ir priekšā, un Es jums vēlu ātrāk to izdarīt ar mūsu vispārīgo palīdzību. Iedomājies, ka jūsu rasi radīja daudzas, daudzas Būtības. Vienas kļuva Dvēseles Vecāki, otras – astrālā projekta Vecāki, trešās – būvēja bioloģisko ķermeni, ceturtās nodarbojās ar Vārdu, piektās – ar dvēseles un ķermeņa saikni utt. Visām šīm daļām vajadzēja nodrošināt barību, vešanu un mācību. Tā ir milzīga darba sistēma kolektīvā pašos augstākajos līmeņos: viņi rūpējas un seko, cik pilnīgs ir apziņas ķermenis – nesējs, kā reaģē dvēsele, atnākot uz ķermeni, iemiesojoties fiziskajā plānā, cik ātri viņa attīstās, kas viņai traucē u.c.

Jūs vēl esat tikai “Dzīvības sporas”, un tagad “sporas” dīgst. Iedomājies, KO Mēs visi te sajūtam, kādi svētki ir Mums visiem! Mēs esam gatavi atbalstīt katru asniņu, apliet viņu ar savu mīlestību, auklēt un kliegt no prieka, ka Mums ir veiksme! Cilvēks darbojas! Pirmoreiz daudzgadīgu eksperimentu laikā viņš patstāvīgi plēš aizsegu un laužas ar apziņu daudzdimensionalitātē.

It kā plēš Plīvurus...

Jā! Lūk, kāpēc šeit ir liela Klātbūtne. Citas rases arī veic eksperimentus ar cilvēkiem. Viņas mēģina pašas ieiet jūsu ķermeņos caur dzimšanu vai citādi, materializējoties, kas ir daudz sarežģītāk. Viņas var saprast. Viņas gadsimtiem ir novērojušas jūs, audzējušas un palīdzējušas, pilnveidojot ķermeņus, dodot jums papildus augšanas un barošanās, higiēnas un izglītības, kultūras un zinātnes iespējas.

Cilvēka dvēsele ir universāla. Cilvēks arī ir universāls? Turpmākajā es arī būšu cilvēks?

Kā lai tev saka. Tu taču ne tikai cilvēka ķermenī izaudz. Tev ir daudz formu un apvalku. Viena no formām ir cilvēciskā. Tu vari iet Cilvēka ceļu, taču viņa formas pagaidām nav pilnīgas, un, domāju, tu izvēlēsies pēc augšupcelšanās pilnīgākas staru ķermeņa formas.

Tas ir, staru ķermenis vairs nav pieskaitāms cilvēciskajām formām?

Nav pieskaitāms. Tā ir cita rase, ne cilvēciskā. Tu maini uniformu, bet dvēsele paliek.

Bet cilvēks līdz kādai dimensijai paliek cilvēka formā?

Līdz septītajai viņš atgādinās cilvēku, taču jau pastarpināti.

Vai ir pilnīgākas rases nekā Cilvēks daudzdimensionālais?

Jau ir parādījušās. Pasaule nestāv uz vietas, un visu laiku rit ķermeņu un apziņu pilnveidošanās. Mēs vienmēr esam atvērti jauniem pasaules kultūras un radīšanas sasniegumiem. Un mēs vienmēr priecājamies par jaunā parādīšanos. Tas nozīmē, ka mēs evolucionējam!

Es pateicos Tev par mūsu sarunu. Līdz nākamajai reizei!

 

Pievienots 03.12.2012

http://www.sanatkumara.ru/stati/obuchenie-dushi

Tulkoja Jānis Oppe