Laika pārvaldīšana

04.12.12.

12 12 08Mihaēls atnāca šodien pie mums uz meditāciju.

Mihaēls: Es atnācu atgādināt pirmām kārtām par to mīlestību, kura jums piemīt no dzimšanas. Viņa ir bezgalīga, neierobežota, no viņas ir noaustas galaktikas, visi jūsu ķermeņi, katrs pasaules-ēkas burts.

Un kā tad ar skaņu?

Skaņa ir viena no šīs mīlestības izpausmēm. Tā var būt asa un liega, biedējoša un maiga. Tā var radīt un graut. Skaņa – tas ir viens no pasaules-ēkas burtiem. Ar skaņas palīdzību ir radīts mūsu Tēva visums. Tu esi radīta. Es esmu radīts, Vladimirs. Tu jūti mūsu Triādi?

Es jūtu, ka Viņš ir augšā virs mums – trešais no Mums…

Man gribētos tikt skaidrībā ar laiku. Kas ir laiks? Kādi ir laika likumi? Kā mums vēl labāk saprast, kas būs tur, aiz aizsega, kāds laiks? Kad kolapsējas telpa, vai kolapsējas arī laiks? Viņš it kā neeksistē manā “šajā” pasaulē, nav ne telpas, ne laika, to es jau saprotu… Kā mēs augam, evolucionējam, virzāmies – vai nu apjomā, vai nu laikā, bet varbūt kvalitātē?

Laiks ir telpas, matērijas kvantiska izstrāde. Matērija eksistē laikā un telpā. Tie ir viņas divi pamatlikumi. Vēl ir – kustība, evolūcija, izaugsme.

Otra paradigma – tā ir apziņa, kura eksistē ārpus laika, ārpus telpas, apziņa nekustas, taču arī evolucionē. Viņa eksistē un evolucionē, tā ir viņas kustība.

Mēs varam pārvietot apzināšanās punktus no vienas vietas uz citu, no vienas planētas uz otru, taču tā pārvietojas bez attāluma un laika.

Kad planēta pāries, teiksim, uz astrālo plānu, kā izmainīsies laiks? Jo paliks taču planētas kustība, zvaigžņu un Saules kustība, jo taču tieši pēc viņām mēs nosakām laiku?

Astrālajā pasaulē planētu un zvaigžņu kustība izmainīsies pakāpeniski, apziņa atdalīsies no matērijas, apziņa pakāpeniski kļūs nemateriāla, nebūs atkarīga no dienas un nakts, viņai nebūs vajadzīgs daudz atpūsties, miega periodi būs arvien mazāki un mazāki, un tie var būt dažādā laikā katram cilvēkam. Nebūs dienas un nakts.

Parādīsies otrs spīdeklis?

Man rāda, ka es visu laiku sekošu Saulei. Es piestiprinos Saulei un būšu apvalks apkārt planētai... kā Planetārais Logoss... Man galvā vienmēr būs Saule, bet planēta manā iekšienē griezīsies un pakāpeniski kritīs un aizmiglosies...

Cilvēce visa ieies Logosa vienotajā apziņā?

Jā, cilvēce pilnībā pārvērtīsies Logosā...

Un Logoss vienmēr ar galvu ir vērsts uz gaismu, un cilvēce, protams, ne vienā momentā ieies Logosa vienotajā apziņā un skatīsies uz fiziskajiem ķermeņiem no turienes. Un pakāpeniski viņa neinkarnēsies uz planētas fiziskā ķermenī, bet viss pāries uz astrālo plānu.

Astrālajā plānā viņa gandrīz vienmēr atradīsies kolektīva apziņā, reizēm atgriežoties grupveida cilvēciskajā apziņā, tikai viņa būs mazāk individualizēta, viņa būs atvērta. Lūk, šeit, šajā mazajā apziņā cilvēks var gulēt, iet uz darbu, pie tam paliekot arī Lielajā apziņā, darot šo darbu no redzes viedokļa, lai labums būtu visai planētai – ne sev, visiem. Tas būs izdevīgi katram – vislabākajā veidā izdarīt savu darbu tā, lai tas atnestu labumu visiem. Novītīs daudzas profesijas, parādīsies jaunas...

Saki, lūdzu, bet kalendāri vairs nedarbosies?

Parādīsies jauni zvaigžņu-astroloģiskie kalendāri, kuri orientēsies uz zvaigžņu mūsdienu stāvokli, ņems vērā ietekmi no kosmiskajiem notikumiem, kuri notiek tajā brīdī – supernovu dzimšana, zvaigžņu kolapsi un sprādzieni, asteroīdu un komētu ceļojums... Jaunu visumu dzimšana... Viss, kas norisinās galaktikā, iedarbosies uz cilvēku nepastarpināti. Ne tā, kā bija pirms diviem tūkstošiem gadu, teiksim, ko izmanto astroloģija, bet kosmiskās enerģijas tiks apzināti pieņemtas, un tiks saprasts mērķis, ar kādu šīs enerģijas tiks padotas uz planētu.

Jāsaka, ka pasaule ir vadāma. Jums liekas, ka pasaule ir bezjēdzīga, ka tā ir automātiska, haotiska un viss ir pakļauts nejaušībām. Patiesībā pasaule tiek vadīta.

Komētas tiek vadītas, planētas tiek vadītas, un zvaigznes tiek vadītas, plūsmas tiek vadītas, stari tiek vadīti, viss, par ko jūs zināt un ko varat nosaukt Galaktikas iekšienē, viss ir pakļauts Augstāko Būtību, kurās jūs ieejat ar savu daļu, vadībai. Faktiski jūs paši vadāt Galaktiku no saviem Augstākajiem Aspektiem. Un katrs no jums no vietas papildina svarīgumu iedarbībai, kuru viņš izdara no augšas, tas ir, iedarbībai no augšas ir vietējā atbalss, atbilde pretī, kas ir ļoti svarīgi.

Interesanti, vieni saka, ka pat tauriņa spārna vēdas maina visu planētas nākotnes vēsturē, citi saka, ka mēs mierīgi varam mainīt visus negatīvos notikumus savās iepriekšējās dzīvēs un tādā veidā iedarboties uz paša dzimtu un paša karmu, uz savu DNS, un uz Akašas hronikām utt. Kā to var saistīt vienā?

Šeit mēs tad arī esam pienākuši pie sapratnes, ka laika nav. Ka jūs vienmēr varat atgriezties un nokoriģēt savu vēsturi un citu cilvēku vēsturi, ja tā jums ir svarīga. Izdarīt savas korekcijas un tādā veidā vadīt planētu. Ne tikai savu vēsturi, bet arī planētu. Protams, jūs izmaināt tikai savu mazu daļu, nu, teiksim, tauriņa spārns noplīvoja citādi, bet jūsu taču ir daudz, un jūs tādejādi izmaināt pasauli uz labāku. Jūsu apziņa sāk iedarboties ne tikai uz planētas fizisko, bet arī uz mentālo plānu, attīrot to, augšupceļot to un ienesot jaunas mīlestības, drošības, miera paradigmas planētas apziņā.

Un mēs varam aicināt katru no jums ieiet savās pašās “šausmīgākajās” dzīvēs un izmainīt tās. Jūsu pieredze ir savākta, un jums nepavisam nav obligāti jāsaglabā tas tā, kā jūs reiz rīkojāties, tāpēc ka tagad no jūsu dvēseles attīstības redzes viedokļa jūs nekad tā nerīkotos, un jums ir tiesības sevi izmainīt pilnībā.

Vladimirs: Tādejādi, reiz būs tā, ka Jēzus nebija pie krusta?

Natālija: Tādas lietas ir grūti izmanīt, tāpēc ka pārāk daudz cilvēku tam tic un apstiprina ar miljardiem apziņu.

V.: Pienāks laiks, kad apziņa vairākumam izmanīsies...

N.: Tad atnāks vienkārši šī momenta jēgas pārskatīšana. Aizies šīs rīcības upura nozīme. Vienkārši, kā es saprotu, Jēzus gribēja... līdz galam būt Dievā. Viņš neticēja, ka viņu var sist krustā... Un viņš domāja, ka kaut kas notiks pēdējā brīdī, viņš neticēja, ka tas var notikt, kaut arī priekšnojauta viņam bija...

Viņa dvēsele iepazina pašas dziļākās grūtības – netaisnību, pārdarījumus, bezizeju, izmisumu. Viņai bija tik zemu jānokrīt, lai iepazītu šīs sajūtas. Un viņš iepazina tās vienā momentā. Viņam bija laimīga dzīve, un viņam trūka tieši bezdibenis, lai kristu izmisumā un bezizejā, citādi, kāda jēga bija nākt uz planētu, ja šeit viss būtu laimīgi. Šis smagais brīdi deva tiesības nosaukt sevi par līdz galam sapratušu fizisko plānu. Un cik cilvēku atradās tādā pašā stāvoklī – nevainīgi sodīti, nogalināti, izkropļoti, apgānīti un krustā sisti. Tas ir dvēseles dziļas izzināšanas brīdis. Dvēsele uzzina savas robežas, ko viņa var izturēt, un ko nē. Kad viņa vairs nespēj just, prāts aptumšojas, cilvēks sajūk prātā.

***

Mihaēl, Pastāsti vēl par laiku.

Pacelies šurp un apraksti to pati. Tev tas būs skaidrāk, nekā Es stāstīšu ar savu mēli.

Es jūtu sevi... īpašās enerģijās, ne stāvošās, ne plūsmās, visdrīzāk tā ir sakārtota, harmoniska, mierīga kustība. Es saplūstu ar šo ritmu un kļūstu par šo kustību, izšķīstu tajā...

Šis ritms ir mazs noslēgts cikls. Tas ir līdzīgi, kā grieztos pulksteņa ritentiņš, bet, tai pat laikā, es neesmu ritentiņš... Es no šejienes redzu tā griešanos, tas ir viens no maniem aspektiem, kurš dzīvo tur, uz Zemes... Es skatos uz to no augšas. Apkārt man nav laika, nav pēc kā orientēties. Nav dienas un nakts maiņas, nav gaismas un tumsas, nav pulksteņu, nav kalendāru. Vienkārši nav...

Nav matērijas pavisam šajā pasaulē, kur es atrodos. Viņa ir kaut kur citās telpās, un tajās vajag speciāli ieiet, lai iegremdētos astrālās vai fiziskās pasaules materiālajā stāvoklī.

Šeit, šajā pasaulē, kur es atrodos, pavisam nav laika, un es varu pārlēkt uz jebkuru pasaules-ēkas planētu tai pašā mirklī. Un es atradīšos divās vietās – šeit un tur. Varu būt vienlaicīgi vēl vairākās vietās (it kā ritētu konference), vācot informāciju no vairākām vietām vienlaicīgi, uzdodot jautājumus un saņemot atbildes. Atbildi arī saņemu vienlaicīgi. Piemēram, atbilde no trijām vietām – trīs stari saiet manā iekšienē kopā vienā plūsmā, veidojot sistēmu, un es to uztveru. Un nav tā, ka viens saka vienu, otrs – otru, un trešais – trešo, tāpēc ka viņi nerunā. Viņi sūta enerģijas, un šīs enerģijas saplūst, un es uztveru viņas kā sistēmu (x+y+z).

Tai pat laikā uztveršanas momentā es izdodu atbildi atpakaļ vai pārraidu to ceturtajai sistēmai, piektajai, sestajai, bet varu arī translēt to uz tūkstoš sistēmām pa tūkstoš saviem kanāliem, it kā es esmu liela strūklaka, ja es strādāju, teiksim, ar mācekļiem. Es uztveru informāciju, kura man ir svarīga, es sevī viņu transformēju, pazeminu vibrācijas un izsūtu saviem mācekļiem pa daudzajiem saviem kanāliem. Tai pat laikā mācekļi, kuri izvietojušies ap mani lielā tīklā, var apmainīties ar informāciju cits ar citu un ar mani. Tas viss notiek vienlaicīgi. Mums nav vajadzīgs laiks, lai uzzinātu, atbildētu, tāpēc ka jautājums-atbilde rit vienlaicīgi. Vienkārši citi ātrumi.

Kad es saņemu atbildi, es kvalitatīvi-enerģētiski mainos, mācekļi arī. Pārejam uz nākošo laika stadiju, un atkal mēs kļūstam bez laika nākošajā momentā-griezumā. Šeit mēs varam iedarboties uz planētu vai organismu. Jeb mēs varam radīt kaut ko. Tas arī notiek impulsā, vienā momentā, mēs varam radīt būtni, planētu, ar kaut kādu noteiktu mācību mērķi. Taču tā kā tas ir mācību mērķis, mēs uzreiz to novērtējam un sadalām atomos un radām formu pēc formas no vienas matērijas vēl un vēl. Mēs varam radīt būtības, notikumus, procesus, sistēmas, skatoties, ko gribam radīt.

Šis moments ir pagājis, mēs esam pārvērtušies citā kvalitatīvā notikumā, un tas būs jauns laika griezums. Bet tas notikums, kurš notika pirms mirkļa, ir aizgājis Hronikās, viņa nav. Nav ne vakar, ne aizvakar. Hronikās tas glabājas, es vienmēr varu ieiet Hronikās un atjaunot to un pat izmanīt. Man aiz muguras nav pagātnes, nav priekšā nākotnes. Es eksistēju vienā vienīgā momentā, un es vienmēr varu iztaisīt šī momenta griezumu sevī, lai kvalitatīvi novērtētu sevi šajā momentā.

Tas ir līdzīgs tam, kā viela pāriet no fāzes uz fāzi. Kad ir ūdens, ledus nav. Un tvaika vēl nav. Kad ūdens pāries tvaikā, nav ūdens.

Kad būtne ir sadalījusies, tad vairs nav lielās sistēmas, bet ir atsevišķas mazas sistēmiņas, kurās tā ir sadalījusies. Un otrādi, ja mazās būtnes savācas lielā būtnē, viss kvalitatīvi mainās. Viņas ir kļuvušas par lielo apziņu. Iepriekšējo būtņu vienkārši nav.

***

Bet eksistē taču atmiņa. Lūk, Tu (Mihaēls) tagad esi augšupcēlies un nāc citāds. Bet es taču atceros, kāds Tu biji iepriekšējos gados, kad Mēs ar tevi daudz strādājām. Tu biji pavisam citāds.

To atceries tikai tu. Es neglabāju šos manus iepriekšējos stāvokļus. Tu atceries tikai vienu manu stāvokli, bet to bija triljoni, kvadriljoni. Katram cilvēkam ir sava atmiņa par Mani. Iedomājies, cik atmiņu nāktos saglabāt?

Taču šī atmiņa glabājas manī vai citos tādos pašos kā es.

Taču, lai kā tu vēlētos, tu nevari atgriezt tās enerģijas, kuras kādreiz biju Es. Lai kā tu necenstos, tu viņas nespēsi atjaunot, tāpēc ka viņu nav.

Jā, Tev taisnība. Un mēs taču tāpat attīstāmies. Mēs esam kļuvuši citādi, salīdzinot ar tiem, kādi bijām pirms pieciem gadiem.

Jūs maināties daudz vairāk, nekā jūs domājat. Jūs vienkārši nepamanāt, kā esat izmanījušies. Un tas ir labi. Citādi cilvēcei rastos milzīgs nemiers, ja jūs pamanītu savas izmaiņas. Bet tā jūs izmaināties visi kopā, augat uz gaismu. Un tikai daži no jums atceras, kādi viņi bija pirms pieciem gadiem, ar ko viņi bija aizņemti, kādas viņiem bija intereses, kādas prioritātes. Un, jo vairāk cilvēks paceļas vibrācijās, jo ātrāk izmainās.

Jūs kļūstat par zvaigžņu apziņām, jūs sākat citādi uztvert jūsu realitāti, jūs pārstājat brīnīties par brīnumiem. Jūs kļūstat mīlošāki, atvērtāki, tīrāki... Katalizējat cilvēci ar savām apziņām, ienesot gaišas notiņas kopējās harmonijas akordos, izgaismojot fonu, padarot to kristāliskāku. Un, jo vairāk augšējo notiņu ir harmonijā, jo mazāk zemo. Jo smalkāka mūzika, jo augstākas ir vibrācijas, jo brīnišķīgāka ir Zeme. Drīz cilvēce konstatēs, ka viņi sāk domāt cits par citu, rūpēties, palīdzēt un uztvert karu un cīņu kā pagātnes paliekas.

Jūs kļūstat par Mums, ieaugot pamazītēm mūsu pasaulēs.

Jūs esat it kā krāšņi ziedi zaļā zālē. Zaļā zāle – tā ir pamata cilvēce, krāšņie ziedi – tie esat jūs. Piekrīti, ka nora ar ziediem izskatās citādāk, nekā vienkārši pārklāta ar zāli.

Jūs ienesat planētā mīlestību ar to, ka mīlat paši. Mēs mācāmies no jums mīlēt, tāpēc ka Mēs nezinām, kas ir mīlestība. Mēs izstarojam mīlestību, taču nepazīstam viņu. Mēs nevaram viņu novērtēt tā, kā novērtējat viņu jūs, Mums viņas ir pietiekami, pārpilnībā, Mums viņa nav kaut kāda īpaša vērtība, atšķirībā no jums. Un Mēs caur jums sākam saprast, kas Mums piemīt un cik vērtīgs tas var būt citās pasaulēs. Mēs atgādinām jums, ka jums arī tas viss, viss piemīt. Jūsu uzdevums ir to apzināties un kvalitatīvi uzplaukt, izaugt, atklāt sevī šīs īpašības.

Es jūtu, ka Tu ieliec iezīmi manā starā. Sāka nākt kaut kāda īpaša zelta enerģija pa staru.

Es bagātinu jūs ar īpašu kvalitāti. Jūs esat mani bērni. Un es pieskatu jūs, rūpējos par jums. Zinu par jums. Sarunājieties ar Mani! Un Es atzīmēšu to ar savu apziņu. Mūsu saikne ar katru reizi nostiprinās. Arvien vairāk tādu stariņu parādās mūsu sakaru kanālos, kamēr mēs nesaplūdīsim ar jums un nekļūsim viens vesels. Jūs kļūsiet par Mani, Es – par jums. Un mēs savienosim savas apziņas un pieredzes. Un kļūsim bagātāki no tā.

Es redzu, it kā Mihaēla “lielā vienotā platforma” ir nolaidusi starus uz daudzām, daudzām mazām būtnēm. Viņa savāc tās pa šiem stariem pie sevis un uz viņu rēķina aug, kļūstot pieredzējusi, pavisam citāda. Bet mēs kļūstam par visu Viņu.

Nedomā, ka Es nezinu katru no šīm “mazajām”, kā tu saki. Es zinu un mīlu viņas tāpat kā tevi.

Mēs pateicamies Tev, Mihaēl! Līdz nākamajai reizei!

 

Pievienots 08.12.2012

http://www.sanatkumara.ru/stati/upravlenie-vremenem

Tulkoja Jānis Oppe