Ceļš uz Tēvu

22.12.12. 

12 12 27Mēs piesaucam tevi, Lielā Lācene, un gribam parunāt ar tevi. (Kaut gan... šīs zvaigznes zvaigznājā var būt tālu cita no citas, priekš mums viņas ir kopā un veido zvaigznāju.)

Es piesaucu Saules sistēmas, zemes sistēmas un cilvēces Ciltstēvu. Dodiet mums zināšanas, ziņas, vienā vārdā, dodiet mums Mācību, lūdzu.

Jūtu, ka iet impulss pārāk nekonkrēts, “ciemā vectētiņam”. Tad es piesaucu Lielās Lācenes Alfu (Dubhe). Taču nezin kāpēc mani tagad nosūta uz otru zvaigzni no “roktura” gala (Micars). Pareizi, runā... 

Micars: Mēs redzam jūs, mēs esam sakaros…

Tāds diedziņš aizstiepās pie šīs zvaigznītes…

Mēs parunāsim par visa Visuma vienoto apziņu, kuru jūs saucat par Debesu Tēvu. Lūk, tu aizsniedzies ar apziņu pie manis, es – pie tevis, un mēs saprotam viens otru. Kāpēc? Tāpēc ka mēs esam apvienoti vienotā sākotnējā, uzbūvētā, atstrādātā apziņā, kura ir klātesoša katrā dzīvas vielas daļiņā.

Kāpēc tu sauc vielu par dzīvu? Vai tad mēdz būt nedzīva viela?

Mēdz būt apziņa tik zemā līmenī, ka viņu ir grūti nosaukt par dzīvu. Viņu labāk nosaukt par dziļi aizmigušu, iekonservētu, kā dzīvu būtņu sporās. Apziņa kā sajūta par sevi kā dzīvu būtni sporā nestrādā, tu to jau zini. Mēs runājam par dzīvu vielu, kad viņa apzinās sevi. Un ar tādu apziņu ir caurausta visa Pasaules-ēka, un, lai kādā plānā tu neparādītos, pašā augstākajā vai pašā zemākajā, tu vienalga jutīsi citu dzīvu būtni, un jums būs kaut kāda sākotnējā saprašanās.

Var teikt tā, ka Pasaules-ēka ir apdzīvota, un tukšumu Pasaules-ēkā ir ļoti nedaudz. Tukšumi Pasaules-ēkā saistīti ar tā neesamību, ko jūs saucat par saprātīgu. Tur Viela ir bez iekšējā Radītāja, bez kustības, svārstības. Viņas ir ļoti gaišas, šīs daļas, atdod enerģiju citām daļām, kalpo par tās avotu. Un tur apziņa nekustas un neattīstās. Viņa ir iekonservēta, darba apziņa – atdot enerģiju citām daļām, no kurām viņas tad arī sastāv.

Tu vari, tēlaini izsakoties, pastiept man roku, un es varu paspiest to. Katra Pasaules-ēkas daļiņa sazinās kā līdzīga cita ar citu. Un kad mēs “paspiežam rokas”, mēs nemēģinām salīdzināt savu apjomu, viedumu, vecumu. Mēs vienkārši esam kā Tēva-Radītāja Vienotās Apziņas divas daļiņas un sajūtam sevi kā viens otra papildinājumu, tu palīdzi man, bet es – tev. It kā mēs būtu divas blakus šūniņas vienotā ķermenī. Katra šūniņa nodarbojas ar savu lietu, to, pie kuras viņu ir nolicis Tēvs. Un mēs nerunāsim, ka es esmu milzīgs zvaigznes Logoss, bet tu – tikai vienīgi fiziskās Zemes planetārais Logoss, mēs Tēva priekšā esam vienlīdzīgi, un Tēvs mīl visus vienādi.

Pat neizskanēja vārds “mīl”, bet izskanēja – “ietver sevī”.

Protams, VIŅŠ mīl sevi un visas savas daļa kā sevi. Mēs zinām jūsu mīlestību un gribam, lai jūs iemācītos mīlēt, taču mūsu līmenī vairs tādas mīlestības nav. Mēs kļūstam par vienotību, Visu, Kas Ir, un mums nav ko mīlēt, izņemot sevi. Un par piemēru kalpo Tēvs, kurš mīl sevi – Visu, Kas Ir.

Kā attīstās apziņa? Es nosaku tagad savu apziņu kā fiziska cilvēka duālu apziņu, saistītu ar Augstāko Es apziņu.

Tu būsi apmācāma. Tagad tu saņem informāciju no viena kanāla (caur Augstāko Es), pēc tam tu saņemsi savas zināšanas no daudziem kanāliem, visi informācijas avoti saplūdīs vienotā sistēmiskā apziņā, sastādot vispārēju ainu kā no puzzles. Tava apziņa uztvers pasauli dažādi dažādos apziņas līmeņos, atkarībā no apziņas nesēja.

Katrā līmenī tev būs šī līmeņa Visa, Kas Ir kolektīvā apziņa, taču dvēseles liesma – individuālā daļiņa, tiks saglabāta.

Saki, tev arī ir saglabāta dvēseles liesma?

Protams! Un tai pat laikā es esmu apvienojies ar citām liesmām. Un es esmu katra daļiņa, katra dvēseles liesma, kura jūt sevi kā Visu. Paliek apziņas individualizācija, un ir saplūšana ar kolektīvu. Tu kļūsti par visu kolektīvu ar viņa viedumu, pieredzi un mērķiem. Sistēmai ir savi mērķi. Iztēlojies, ka tu esi savienojusies ar simts cilvēkiem, viens grib kļūt par muzikantu, otrs – par miesnieku, trešais – par ceļotāju, ceturtais – par ārstu. Un tā visa esi tu, tu kļūsti gan par vienu, gan otru, gan piekto.

Augstajā līmenī tu būsi cita, un mērķi kļūst citi, kolektīvi. Un mēdz būt nesavienojami saprāti, bet tikai apziņa var savienoties. Mēs atstājam to daļiņu, kura vajadzīga labākai visas būtnes funkcionēšanai, bet viss pārējais aiziet “arhīvā”.

Kad apziņas ir nesavienojamas?

Iztēlojies, ka tu kļūsti par manu daļiņu. Es esmu sastrādājis pieredzi triljoniem gadu, bet tu esi nodzīvojusi tikai pāris miljonus. Un mūsu attīstība ir tik dažāda, ka, kad tu ieej manī un kļūsti par manu daļiņu, tu, protams, atnes savu pieredzi man, un tava pieredze ir jauna man, tā mani bagātina, taču tu nespēj aptvert mani kā veselu, kaut arī tev ir veselā apziņa. Tev ir jāapmācās, jāizaug līdz veselajam. Uz to tad arī būs vērsta tava apmācība. Lai tu aptvertu ar apzināšanos tās pieredzes, kuras bija uz dažādu galaktiku miljardiem planētu.

Bet vai tad es nesaplūdīšu ar tādiem pašiem kā es savā līmenī? Bet pēc tam mūsu kolektīvā dvēsele saplūdīs viņas līmenī ar tādām pašām kolektīvām dvēselēm? Vai tad es varu ieiet tevī?

Nav nekādu noteikumu Pasaules-ēkā. Viss var saplūst ar visu. Neviens neaizliedz tev ieplūst jebkurā apziņā pieredzei. Ja tu gribi atnākt uz manu apziņu pieredzei, tad es tevi labprāt pieņemšu. Un citās zvaigznēs arī. Tu vari ceļot un savienoties ar viņām, cik vien vēlies.

Bet tu uzskatīji, ka mums ir jāizaug līdz noteiktai apziņai un pēc tam jāsavienojas ar tādām pašām klasterī, kristālā, pēc tam šie kristāli apvienojas vēl augstākā kolektīvā apziņā.

Tāds ceļš arī ir iespējams, un ir iespējami vēl simtiem citu ceļu, par kuriem jūs nezināt, tāpēc ka to nav uz Zemes, taču tas nenozīmē, ka to nav nekur. Jūsu iespējas pieaugs, kad jūs kļūsiet par kolektīvu daudzdimensionālu apziņu, tas ir, kad jūs aizsniegsieties ar savu apziņu līdz pašam augstākajam savam aspektam.

V.: Savienosim savu saprātu, jo apziņa taču mums ir savienota?

Jā, tas ir svarīgi, apziņa vai saprāts? Ar saprātu mēs nevaram apjēgt visus savus augstos aspektus. Bet ar apziņu mēs apjēdzam. Mēs jau aizejam līdz pašiem lielākajiem saviem apjomiem. Protams, mēs nesaprotam, kas tur ir, taču mēs jūtam, sajūtam savu paplašināšanos, iziršanu utt.

Lūk, šeit slēpjas nezināšana, kas ir apziņa un saprāts. Apziņa attīstās pa saviem ceļiem un kļūst pilnīgāka. Mēs apjēdzam cits citu ar to apziņu, kuru deva mums Tēvs. Katrā līmenī mēs attīstām apziņu saskaņā ar saviem spēkiem, nodomiem, iespējām, varenību. Šī apziņa apaug ar apvalku, saprātu, apziņas apzinošos daļu. Saprāts rada, izmaina, pilnveido. Tas ir apziņas apvalks, bet pati apziņa taču attīstās! Apziņa kļūst citāda, ne tāda, ko deva mums Tēvs. Un katrā slānī ne tikai saprāts ir dažāds, bet arī apziņa ir dažāda.

Un svarīgi ne tikai tev aizsniegties ar apziņu līdz saviem Augstākajiem aspektiem, bet arī lai Augstākie Aspekti aizsniegtos ar savu apziņu pie Tevis, sāktu pārvaldīt tevi, vestu tevi. Un uz šīs savienošanās rēķina tava apziņa sāk strauji attīstīties, viņa sāk mutuļot.

Samērā ar gatavību jūs iekļūstat arvien lielākos un lielākos apziņas līmeņos, un vajag, lai jūs neizmantotu tikai to vienoto apziņu, kuru mums deva Tēvs, bet sāktu labi apzināties vismaz kaut ko. Nu, piemēram, mani...

Es tev apgalvoju, ka no katras savas apziņas frakcijas tu apzināsies mani dažādi. Es tev likšos nepazīstama būtne, ar kuru tu nekad neesi mijiedarbojusies. Taču atmiņa par to, ka mēs savienojāmies ar tevi šeit vai varbūt es biju klāt, tev dzimstot kā cilvēciskai būtnei, dos tev atpazīšanas momentus, signālus, ka mūsu kontakti jau ir bijuši un mēs atšķiram viens otru.

V.: Cik sen mēs jau dzīvojam?

Kvantu realitātē nav gadu... Runa ir par Tēva trīs elpām...

V.: Bet cik sen tu dzīvo?

Viņa atbild sistēmiski, rāda dažādus savas eksistences ciklus, demonstrē sevi, taču man ir grūti atbildēt...

Un mūsu ceļš ir redzams pagaidām pieticīgi, mazs... 

Nav mums pieticības jēdziena. Tas ir cilvēcisks jēdziens – pieticīgs, mazs. Nav maza un liela. Jūsu ķermenis sastāv no mazām šūniņām. Bet jūs taču neteiksiet, ka viņas ir zemākas par jums, pieticīgākas par jums. Un mēs pret jums attiecamies tieši tāpat. Jūs eksistējat, un mēs eksistējam. Mēs esam vienas un tās pašas pasaules daļas. Viena daļa nodarbojas ar vienu, otra – ar otru, lūk, arī viss. Asins šūnas ne ar ko nav sliktākas par acs vai smadzeņu šūnām. Katrai ir sava specifika.

Kāda ir mūsu tuvākā nākotne? Ko mēs varam izvēlēties, kādas mums ir iespējas?

Mēs zinām, ka visi ir Tēva daļiņas, mēs arī, dabiski. Bet kas tad ir Ceļš uz Tēvu? Kā to var saprast, ja mēs arī tāpat Viņā atrodamies? Es zinu, Sintēzē Fa iemanto kaut kādas Tēva pakāpes. Bet kā mēs ejam uz Tēvu, kas priekš mums ir ceļš uz Tēvu? 

Tu esi Tēvs.

Es to saprotu, bet kā saprast, ka mēs ejam uz Tēvu?

Pilnīgi konkrēti to var saprast. Jūs savienojaties ar katru apziņas līmeni dažādos savas apziņas plānos, tās apziņas, kura jūs ir radījusi, līdz pat Monādei.

Bet kas tas ir – atnākt uz Tēvu?

No vienas puses mēs varam teikt, ka Ceļš uz Tēvu ir noiets, un Viņš ir klātesošs jūsos. No otras puses, jūs taču nevarat teikt, ka jūs esat Tēvs? Jums ir dažādas apziņas, saprāta, enerģijas un visa pārējā kategorijas.

Katras dvēseles daļiņas attīstības ceļš ir iepriekš dots. Ar to nodarbojās miljoniem būtību. Kaut kad viņas izgāja ceļu lēni, un ar pašu apziņu un pieredzi viņas paātrināja šo ceļu. Viņas uzzināja citas metodes, viņas paātrināja iespējas, un jaunās dvēseles, kuras bija dzemdinātas vēlāk, neatkārtoja viņu ceļu, bet paātrinājās. Daži no jums nodarbosies ar to pašu, tas ir, strādās pie dvēseļu daļiņu paātrinājuma un attīstības.

Kāpēc vajag paātrinājumu? Kādēļ attīstība, mēs zinām, bet kādēļ paātrinājums?

Vibrāciju paaugstināšana ir paātrinājums.

Ātrums, tas taču ir lineārs jēdziens?

Zini, tev labāk parunāt ar Alfu. Viņa ir labāk piemērota tavam saprātam un labāk tev visu paskaidros. Es nosūtu tevi pie Alfas. Viņa pati teica, ka labāk atbildēs tev uz šo jautājumu.

Mēs pateicamies tev!

Atbildi vēl uz vienu jautājumu, lūdzu. Kāda ir tava loma kā Saules sistēmas un cilvēces Ciltsmātei?

(Man neatbild, bet es izsekoju pati tagad. Tie Logosi, kuri kļuva vecāki, ieguva pieredzi, izglītību, viņi augšupceļas uz to zvaigzni (Micars), kura ir augstāk pēc vibrācijām un apziņas. Tie, kuri mūs dzemdināja, aizgāja uz turieni. Ne tā, ka mums sākotnēji no turienes bija vadība. Apmācību viņi guva Augstākajā Logosu Skolā uz šīs zvaigznes, un no turienes pēc tam sākās vadība.)

***

Mēs piesaucam Alfu un gribam turpināt tēmu. Kas tas ir – Ceļš uz Tēvu? (Mēs uzskaitām visu, ko zinām.)

Teiksim, mēs esam pārgājuši uz astrālo vai mentālo plānu. Mēs vienalga ejam uz Tēvu jeb tas ir parastais ceļš dvēselei, kura attīstās?

Tas ir jebkura ceļa sākuma etaps, tāpēc ka dvēselei vienalga rezultātā ir augšupjāceļas, jāieiet savā paredzētajā stāvoklī...

Nedaudz sīkāk par paredzēto stāvokli: šīs enerģijas ir lielas un gaišas, viņas izskatās kā izlieta balta uguns, aptverta ar rozā mirdzumu.

Tā ir dvēsele, kura tika dzemdināta, ieguvusi saprāta slīpējumu, izglītību un ir gatava tālāk iet nākošai attīstībai, ne uz planētas. Eksistē daudz skolu, iespēju – praktisku, teorētisku, jauktu tam, lai dvēsele varētu attīstīties tālāk.

Bet ar ko atšķiras Ceļš uz Tēvu? Lūk, mēs esam augšupcēlušies, izgājuši skolas, izdzīvojuši karmu, un mēs varam iet uz garu. Principā, katra dvēsele iziet tādu ceļu?

Pilnīgi neobligāti. Dažas dvēseles paliek septītajā, astotajā līmenī, dažas devītajā. Visi plāni ir apdzīvojami. Nav tā, ka visām dvēselēm vienā laikā kaut kurp ir jāiet.

Bet kā tad Pralaija? Visa fiziskā matērija sabrūk, un visas apziņas atnāk uz Tēvu...

Tā nav. Fiziskā matērija nesabrūk. Eksistē tādas lielu ciklu lielas beigas, kad notiek Pastardiena. Tas ir, visas dvēseles izskata, apskata un šķiro, tā var teikt cilvēciski. Attīstītās dvēseles iet turp, mazāk attīstītās iet šurp. Kas ir nolicis “eksāmenus”, ir piemērots pēc kritērijiem, viņš var iet, ja izvēlas, tālāk. Kas nav attīstīts, var aizkavēties šajā plānā. Eksistē tādas ciklu beigas, kad notiek “inventarizācija” visam, kas ir radīts un attīstījies. Skatās kvalitāti un attīstības tempus, skatās šī apziņas veida iespējas, potenciālu, attīstās viņš vai nē. Ja neattīstās, tad tas ir nevienam nevajadzīgs, lieks, un tiek aizvākts, kā jūs aizvācat atkritumus un netīrumus.

Nav vienota ceļa, tajā skaitā arī pie Tēva, un katra būtība būvē savu ceļu. Jūs arī būvēsiet to ceļu caur to dzīvi, pa kuru jūs iesiet. Jūsu ceļš pie Tēva – tā ir jūsu dzīve dažādos plānos un nekas vairāk. Taču šai dzīvei vienmēr ir jābūt iekrāsotai ar jūsu centieniem augt, attīstīties un pilnveidoties. Gribu teikt, ka šīs programmas strādā ne visiem un nav ieslēgtas speciāli, lai visi pilnībā attīstītos, tāpēc ka dzīvā viela – dzīvās būtības, tā var teikt, kuras piepilda vibrāciju plānus, ir to būtība, un mēs nevaram izņemt būtību no šie plāniem, tas būtu bijis netaisnīgi.

Tas ir, kaut kādam dvēseļu piepildījuma procentam ir jābūt katrā realitātē, citādi šis slānis būs tukšs un miris. Kas attīstās, tas aiziet, bet kas nevēlas, eksistē kā šī slāņa piepildījums.

Ko mēs varam konkrēti teikt par šo ceļu mūsu skolā? Varbūt pakāpes iziet, eksāmenus nolikt, īpašības sastrādāt?

Vispirms vajag tikt skaidrībā ar jēdzienu “Tēvs”. Uz Zemes eksistē tāds jēdziens: Tēvs – tas ir Viss, Kas Ir. Tā ir visas Pasaules-ēkas Vienota Būtne. Tas ir Vienotais Gars, vienotā apziņa, cauraužoša zināmu apjomu. Tas ir no zemiešu redzes viedokļa. Agrāk jūs strīdējāties par to, ka Zeme atrodas uz trīs ziloņiem vai trīs vaļiem, bet tagad jūs atrodaties, lūk, tādā līmenī, un tas jau ir diezgan augsts apziņas līmenis. Tas ir, mēs runājam par to, cik ātri attīstās cilvēce kosmisko likumu, kosmosa fizikas zināšanā. Taču gribu teikt, ka jūsu apziņas sapratnes attiecas tikai uz fizisko plānu. Jums ir ļoti grūti pārlēkt pāri savām fiziskajām – lineārajām, laika, telpas dogmām, – un apzināties kaut ko citu. Mūsu ar tevi uzdevums ir sākt graut šīs dogmas, varbūt pa kripatiņai, pa mikronam, atvērt kaut kādas poras šajā konglomerātā, lai jūs sāktu elpot brīvāk. Un Tēva un Ceļa uz Tēvu jēdziens – tā ir viena no tām porām, caur kuru jāsāk ienākt jaunam garam, enerģijai uz planētu. Es negribu teikt, ka manas zināšanas ir patiesība pēdējā instancē, bet paklausies mani. Es esmu tava veca skolotāja un zinu, ka tu mani mīli un uzticies, ka neievedīšu tevi kaut kādos džungļos.

Kad mēs iedomājamies kaut kādu sākotnējo “apjomu”, – kad nekā nebija, pēc tam kaut kas dzima, tad tas ir lineārs priekšstats. Gars vienmēr ir bijis. Ļoti grūti to ir saprast, tāpēc ka jūs reiz dzimāt. Jūs radīja kāda Būtne, kura saucas Atma, caur Matricu. Par to mēs jau esam runājuši. Taču tagad mēs runājam par Tēvu. Tas ir tas, kas neredzami ir klātesošs katrā. Un ir klātesošs pat tur, kur nav neviena, izņemot Viņu. Viņš ir klātesošs VISUR, UN NAV TAM ROBEŽU. Tas, ko jūs saucat par Pasaules-ēku, tas ir tās vielas sakopojums, par ko jūs varat padomāt. Taču tas, teiksim ir tās Būtnes viens zobs, kura radīja, tai skaitā arī mūsu Pasaules-ēku. Un ceļš uz Tēvu – tā ir maza graudiņa kļūšana par milzīgu mežu. Tas ir, jūsu ceļš ir kļūt par tādu pašu visaptverošu Būtību, līdzīgu Tēvam, un jūs saprotat, cik tas ir garš ceļš. Gribu teikt, ka konkrēti tu un Vladimirs, jūs nekļūsiet par Tēvu. Jūs savienosieties ar tādiem kā es un ar zvaigznēm, un ar galaktikām, un ar Pasaules-ēku.

Tu zini, kad jūs savienosieties ar Pasaules-ēku, jūs joprojām nekļūsiet par VIŅU. Jūs kļūsiet vienkārši, kā mēs sakām, par zobu vai kaut kādu daļu no tās būtnes, kurai, protams, nav cilvēciskas formas. Un, neskatoties uz to, ka šis Ceļš liekas bezgalīgs, milzīgs un neīstenojams, kā jūs varat padomāt, TAS IR NOTEIKTS VIŅA PAŠA ATTĪSTĪBAS PLĀNOS.

Es gribu teikt, ka jūsu uztveres īpatnība ir tāda, ka jums liekas, ka jums ir jāizaug līdz Tēvam, personīgi jums. Taču iedomājieties, ka katra vielas daļiņa attīstās tāpat kā jūs. Viss aug, un viss attīstās. Katra daļiņa attīstās savā vietā. Nevis jums ir jākļūst par Tēvu, Visai Pasaules-ēkai ir vienkārši jāaug. Jāpalielinās, jāattīstās, jāevolucionē...

Mēs varam teikt, ka Pasaules-ēka – tā ir nākošā Tēva-Radītāja šūna.

– Viņš taču to pašu teica, ka jūt sevi un redz no malas tieši kā šūnu...

Lūk, tad arī padomājiet, ka jūs gribat kļūt par tādiem kā Pasaules-ēka. Saplūst ar citām apziņām, cauraust ar sevi visu Pasaules-ēku, kļūt par Visu, Kas Ir. Tā ir tikai viena no tā Plāna daļām, kurš ir noteikts vēl smalkākās pasaulēs. Iedomājieties, ka... nevis zobs, bet, piemēram, asins šūna ir mūsu Pasaules-ēka un katra asins šūna viņam attīstās. Visa viela vienlaicīgi pieaug, attīstās un evolucionē. Tāpēc ne jūsu uzdevums ir kļūt par Tēvu, bet jūsu uzdevums ir saplūst ar citiem tādiem pašiem kā jūs, atrast kopīgu ceļu, apvienoties vienotā apziņā...

– paātrināt viņu attīstību

Jā, paātrināt citam cita attīstību un apzināties savas attīstības nākošo momentu, nākošo... Kādreiz jūs bijāt vienšūņi, pēc tam kļuvāt daudzšūņi, pēc tam vēl attīstījāties. Tagad jūs esat kļuvuši par cilvēkiem, pēc tam varat kļūt par citu informācijas nesēju. Jūsu uzdevums ir vienkārši augt. Pastāvīgi augt un pastāvīgi attīstīties. Tas tad arī ir jūsu Ceļš uz Tēvu. Tas ir, nesēdēt uz vietas, nenolaisties, nedot sev iespēju ilgi atrasties vienā vietā, justies svētlaimē... Atpūsties visiem, protams, ir nepieciešams, taču tā nav pastāvīga eksistence, piemēram, kā mākonim...

Cilvēks ir radīts, lai radītu. Ir apzināta eksistence, kurai nav dots radīt, tie paši mākoņi.

Mēs ar jums nonācām pie secinājuma, ka pastāvīga attīstība un evolūcija ir Ceļš uz Tēvu. Ir tādas apziņas, alkstošas izzināšanu, kuras nevar vienkārši tā eksistēt kā augi purvā – gulēt uz ūdens un viss, un tas ir viņu uzdevums. Šīm būtnēm ir vajadzīga realitātes izzināšana. Lūk, tādas būtnes iet pie Tēva. Un es apgalvoju, ka viņas iet dažādā veidā, kā prot. Kā viņas saprot pašreizējā etapā savu Ceļu pie Tēva. Tāpēc mēs sakām, ka nav iemītu taciņu pie Tēva, uz Tēvu, uz viņa Apjomu, Apziņu, Saprātu, Apvalku. Nav noteiktu “pareizo” ceļu.

Taču mēs parādījām jums iespējas iet uz Tēvu. Bet kā jūs attīstīsieties, no kādām pieredzēm, ar ko jūs nodarbosieties šajā ceļā, kā sevi attīstīt, ar kādu instrumentu, metodiku, skolu, aktu, darbību palīdzību... – tas viss attīsta Tēvu. Viss kalpo Viņam priekš Viņa atjaunošanās, attīrīšanās utt.

Saki, Alfa, bet tu arī ej pie Tēva? Vai var teikt, ka tavs ceļš ir kaut kā iepriekš noteikts?

(Viņa smejas.)

Jā, es zinu, ka kaut kad es pilnībā izšķīdīšu viņa Apziņā, taču pagaidām man ir interesanti padzīvot tajā stāvoklī, kurā es tagad atrodos. Es tikko esmu augšupcēlusies uz Jaunu Pasauli, šeit ir daudz manu interešu, es ļoti strauji attīstos, tik strauji, ka es pat negaidīju. Visas manas daļas ir sākušas spēcīgi augt un palielināties, mana apziņa tik tikko paspēj to visu apzināties un ieraudzīt, un es atrodos ļoti interesantā savas dzīves periodā. Man gribētos to līdz galam apzināties-nodzīvot-izjust, papriecāties.

Pateicamies, tev, Alfa, par interesanto mācību!

 

Pievienots 27.12.2012

http://www.sanatkumara.ru/stati/put-v-ottsa

Tulkoja Jānis Oppe