Iziešana no Pasaules-ēkas

03.01.12

12 01 06Šodien rīta meditācijas laikā es izgāju no mūsu Lielā Visuma. Tas beidzot bija noticis. Es aprakstīju agrāk savus ceļojumus aiz mūsu Tēva-Radītāja robežām. Stāvoklis tur ir apbrīnojams: personība pilnībā pazūd. Tu izšķisti Visā, nav atsevišķi nekā, VISS saplūst absolūtā Vienotībā.

Ja mūsu Tēvam-Radītājam piemīt Personība, ar kuru var sarunāties un iegūt ziņas, tad mūsu Pirmsākumraditāja jeb Vispārējā Tēva Klātbūtne ir izkliedēta Visā, Kas Ir, katrā vielas atomā, katrā sevi apzinošā būtnē-personībā.

Tā Viņam ir tāda Liela Personība, Tāda Liela Klātbūtne visos un visā. VISS ir viņa Ķermenis. Viņš nerunā un nedod nekādas ziņas vai atklāsmes. Viņš Ir absolūti VISS mūsu Pasaules-ēkā. Viņš atrodas pēc vibrācijām augstāk par visiem Tēviem, Ģimeņu, kuras ir Monāžu ģimenes, galvām. Viņš ir Tēvu Ciltstēvs, Pirmsākumradītājs. Un tai pat laikā Viņš pastāvīgi un dabiski ir klātesošs jebkuras matērijas katrā atomā – cilvēkā, augā, dzīvniekā...

Es pētīju šīs Pasaules-ēkas Telpas, atradu izejas no tās tālāk, kuras, kā likās man toreiz, beidzās ar strupceļiem, izšķīda nekurienē. Tās izskatījās kā spīdīgi pavedieni, kas atrodas uz paša augšējā Pasaules-ēkas “jumtiņa”, kā tievi portāli, kas kļūst arvien tievāki un tievāki, kamēr neizbeidzas strupceļā. Man bija pabailīgi iet pa tiem nezināmajā. Šodien es izšķīros aiziet tālāk aiz mūsu Pasaules-ēkas robežām.

Es sāku iet pa vienu no gaišajiem diedziņiem, iesūcos tajā un izejā izliju no tā. Tā telpa, kura ir mūsu Pasaules-ēka, momentāni sāka sarukt zem manis līdz magones sēkliņai, es izbijos, kā gan es atpakaļ ieiešu? Iegāju atpakaļ, pēc tam izgāju atkal, un viņa ātri izšķīda Milzīgā Jaunā Pasaulē, kļuva kā atoms un pazuda tālienē.

Es sapratu, ka “izejas nav” un ieeju atpakaļ vairs nevajag meklēt. Dzīvošu tā. Apgūšu Jauno Pasauli Lielajā Visumā, kurā mūsu Virsvisums ir kā atoms.

Apkopojot sava ceļojuma “starprezultātus”, teikšu, ka cilvēks savieno savus apakšējos četrus plānus – fizisko, ēterisko, astrālo, Mentālo, pēc tam ugunīgos plānus – Buddhi un Atma, pēc tam iziet no ugunīgā plāna uz Monādisko – garīgo, šeit Monādei arī ir vairāki savienošanas-sadalīšanas kolektīvā līmeņi, pēc tam Tēvā, kurš tavā pasaulē ir Viss, visi plāni, ieskaitot fizisko, jo ir radījis tevi, bet tu esi radījis visu apkārt sev. Tēvs vienā no tavas attīstības etapiem svētī tevi iet augstāk, līdz Pasaules-ēkas galam, bet pēc tam tu samērā ar gatavību vari no viņas iziet.

Un kā gan tur ir, kur nekā nav mūsu saprašanā? Es “tur” pārvērtos aizmigušā būtnē, sapņojošā. Iespaids, ka es esmu mazs, ļoti mazs aizmetnis Dzemdē, sēkla. Es atkal jūtu savas efemerās robežas, tas ir, es neesmu izplūdusi līdz VISAM, spēciņu vai “daļiņu” nav pieticis. Es atkal esmu personība ar savām robežām, tiesa, droši vien tās ir Mūsu Virsvisuma apziņas robežas, kas zina? Šīs robežas atgādina dažu sīku zemes ūdens būtņu izplūdušās robežas, līdzīgas gēlam, tās noformēsies tuvākajā laikā saskaņā ar šīs Jaunās Telpas Likumu.

Apziņa ir – cilvēciski-monādiska, bet saprātu pagaidām vēl šajā virsplānā neesmu radījusi. Apjēgt nevaru. Mūsu Pasaules-ēka ir izšķīdusi starp citu Pasaules-ēku neskaitāmiem atomiem. Bet Urantijā taču ir teikts, ka tādu kā Mēs, ir septiņi Virsvisumi. Pat ne 777, pat ne 777777777777777.

Bet ko es sajūtu cilvēciskā nozīmē, cilvēka ķermeņa iekšienē? Manī “saule”, kura bija galvā, ir savienojusies ar ugunīgu tiltu ar sirds centru. Izdedzināts.

Tas tiek sajusts kā pilnīgi normāla parādība. Mierīgi. Tika mazliet silda sirds centrā.

 

Pievienots 06.01.2012

http://www.sanatkumara.ru/stati/vichod-iz-mirozdaniya

Tulkoja Jānis Oppe