Mūsu mīti, saistīti ar nepiedošanu sev

11.02.12

Savu garīgo konsultāciju procesā es saduros ar biežu nepiedošanas sev iemeslu – abortu. Reizēm šī vaina ir tā noslēpta cilvēka zemapziņas dziļumos, ka netiek saprāta apzināta. Smagā vaina, kuru nevar piedot sev sievietes, kā iekšēja programma izsauc slimīgas sekas līdz pat orgānu saslimšanai. Mūsu realitātē aborts ir vaina, KURAS DĒĻ CILVĒKS NEVAR PIEDOT SEV, TĀPĒC KA UZSKATA SEVI PAR SLEPKAVU. Vai tas tā ir?

Ceļā uz garīgo apskaidrību mēs strādājam ar piedošanu visiem cilvēkiem, lai attīrītu savu pagātni, attīrītu nevis citus cilvēkus, kuri jūsu priekšā vainīgi, bet vispirms sevi, atteiktos no apsūdzēšanas un uzņemtos atbildību uz sevi. Katrs tiek skaidrībā tikai ar sevi. Mēs pieņemam citus cilvēkus, pamatojoties uz savu piedošanu un saprotot viņu Patiesos Motīvus rīcībām, kuras rezultātā veicināja jaunu pozitīvu iezīmju izstrādāšanu jūsu raksturā, kuras piesauca jūs garīgajai izaugsmei. Un šajā piedošanas ceļā mēs saduramies ar slazdiem – paša vainai par sastrādāto – abortu.

Taču, ja tu esi vainīgs pats – tad nevari pieņemt sevi, iemīlēt sevi, ja tu esi vainīgs pats – tad arī visi pārējie ir vainīgi.

Ja tu nespēj piedot sev, kā tad tu piedosi citiem, īpaši tiem citiem, kas vēl arī abortu ir izdarījuši?

Tas ir vainas un nepiedošanas noslēgta aplis, no kura nav redzama izeja. Nav reālas iespējas pieņemt visus tādus, kādi viņi ir.

Nesen mūsu Skolas nodarbībās tika uzdots jautājums par abortiem un “abortu realitāti”. Labākais paņēmiens saņemt atbildi ir ieiet “tur” un ieraudzīt visu pašiem. Mēs iegājām meditācijā tā saucamajā “abortu realitātē”, kurā it kā nīkst moku kambarī dvēseles, kuras nav ieguvušas iemiesojumu aborta dēļ. Es ieraudzīju (gandrīz pateicu – savām acīm) dvēseļu sīku astrālo apvalku noliktavu blakus pieaugušu astrālo apvalku pēc cilvēka astrālās nāves kapsētai. Šie apvalki pakāpeniski pārstrādājas, jo tā taču ir enerģija. Bet dvēseles nenīkst blakus kapsētai, viņas ir tur, kur tām nākas būt – mājās.

“Mēs neticam tev, jo tu taču redzēji meditācijā to, ko gribēji ieraudzīt!” – teiks daži no jums, un es jūs sapratīšu. Tāpēc es negribēju vērt vaļā šo “svēto brūci”, kamēr neiegūšu daudz lielākus pierādījumus nekā pašas redzējumu.

Beidzot, to, kas atnāca pie manis caur grāmatām, es steidzu jums nocitēt – tie ir amerikāņa Maikla Ņūtona darbi. Maikls Ņūtons ir uzrakstījis vairākas grāmatas par dvēseli un dzīvi starp dzīvēm – “Dvēseles ceļojums”, “Dvēseles uzdevums”, “Dzīve starp dzīvēm”. Viņš ir praktiķis, psihologs, kurš nodarbojas ar regresīvo hipnozi no 1947. gada, no 15 gadiem. Solīds ilgums – 65 gadi! Savu satriecošo eksperimentu rezultātus viņš sāka publicēt tikai no 1994. g.

Atzīmēsim, ka Maikls centīgi ir apgājis ar līkumu visus ezotēriskos veikalus, lai būtu bez aizspriedumiem savos pētījumos, lai viņš neredzētu to, ko “gribējis ieraudzīt”. Viņš ir tik savdabīgs un tik pārliecinošs, ka var droši pieklausīties pie viņa atklājumiem, jo viņa ar pieredzi bagātajā vadībā zem hipnozes dažādi cilvēki ieiet tajā savas dzīves daļā, kura sākas ar viņu nāvi kārtējā ķermenī un beidzas ar piedzimšanu nākošajā, tajā daļā, kura guļ amnēzijā mūsu blīvā ķermeņa atvērtajā apziņā.

Tie, kuri piekrīt mūsu Kristīgajai Baznīcai, ka dvēsele piedzimst tikai reizi ķermenī, var tālāk nelasīt.

Pats lielākais atklājums personīgi man, atnācis ar šo lasīšanu, ir tas, ka ķermenis var dzīvot arī bez dvēseles. Mēs ierasti savienojam iemiesoto ķermeni un dvēseli “vienā”. Mums liekas, ka ķermenis nevar būt bez dvēseles, un visi ķermeņi ir dvēseļu aizņemti. Ņūtons pierāda, ka dvēsele izvēlas “gatavu ķermeni”, kurš jau ir radīts (projektā) sasaistē ar pilnīgi noteiktu dzīves programmu, un dvēsele pieņem vai nepieņem šo ķermeni (atkarībā no konkrētā ķermeņa konkrētā dzīves projekta), atbilstoši uzdevumiem, kurus viņa grib atrisināt šajā dzīvē. Dvēsele izvēlas ķermeni nevis pēc ārējām pazīmēm, bet pēc ķermeņa Radītāja projektējamās pilnīgi noteiktas ķermeņa dzīves kanvas. Šim ķermenim ir jau valsts, kur viņš dzims, un vecāki, kuru ģimenē viņš dzims. Un pašus galvenos dzīves notikumus projektē nevis dvēsele, bet tie, kas radījuši ķermeni. Tādejādi, Dvēsele izmanto bioloģiskos ķermeņus savai garīgajai izaugsmei, izejot savstarpējās attiecības un attīstot savus talantus (vai norokot savus talantus).

Dvēsele nav ķermenis, un nekādi aborti nav spējīgi nogalināt vai sabojāt dvēseli. Ķermeni – jā, taču ķermeņu dvēselei var būt ļoti daudz – citās dzīvēs.

Klau, pāršķirstīsim Maikla Ņūtona grāmatas “Dvēseles ceļojums” lappusītes.

Dr. N: Nu, es priecājos, ka jūs esat ieradusies vesela un neskarta savā jaunajā ķermenī. Sakiet, kāds ir bērna vecums?

Subjekts: Ir pagājuši 5 mēneši (pēc ieņemšanas).

Dr. N: Jūs vienmēr ieejat bērna ķermenī tādā viņa attīstības stadijā?

Subjekts: Manās dzīvēs... es esmu nākusi dažādos brīžos... viss ir atkarīgs no konkrētā bērna, mātes un nākošās dzīves.

Dr. N: Kā dvēsele, vai jūs izjūtat stresu, ja kaut kāda iemesla dēļ ir gadījies spontānais aborts vai ticis izdarīts aborts?

Subjekts: Mēs iepriekš zinām, vai bērns izies pilnu attīstības ciklu, vai nē. Nenotikusi piedzimšana neizrādās mums pārsteigums. Mēs varam būt tuvumā, vienkārši, lai nomierinātu bērnu.

Dr. N: Ja bērns neiziet noteikto termiņu, vai pie tā netiek traucēts jūsu kā dvēseles dzīves uzdevums?

Subjekts: Nē, šajā gadījumā arī nevarēja būt pilnas dzīves uzdevuma.

Dr. N: Vai ir iespējams, ka dažiem aborta bērniem vispār nav dvēseles?

Subjekts: Tas ir atkarīgs no attīstības pakāpes. Tiem, kas mirst ļoti agri, bieži nav vajadzības pēc mums.

Dr. Ņūtona piezīme: Šī problēma izsauca tālā pagātnē tādas pašas karstas debates kā šodien. 13. gadsimtā kristīgā baznīca sakarā ar abortiem uzskatīja par nepieciešamu izdot direktīvas attiecībā uz dvēseles eksistenci. Sv. Akvīnas Toms un citi viduslaiku teologi patvaļīgi izlēma, ka dvēsele ieiet ķermenī 40-jā dienā pēc ieņemšanas.

Dr. N: Gadījumā, ja bērns tiek iznēsāts pilnu termiņu, vai jums ir zināms, kā citas dvēseles uzvedas ar bērnu, ar kuru viņas savienojas?

Subjekts: (viegli). O, vienas lido apkārt vairāk, citas mazāk, izejot un ieejot vēl nedzimušā bērna ķermenī, tāpēc ka viņām ir garlaicīgi (pastāvīgi atrasties ķermenī). (....) Es – rotaļājos! Tas ir brīnišķīgs laiciņš, kad var iziet un slaistīties pa visām malām bez jebkāda darba... kad bērns ir mazāk aktīvā stāvoklī. Es kavēju laiku ar saviem draugiem, kur dara to pašu, ko es. Mēs joņojam apkārt Zemei, apciemojam cits citu un apmeklējam interesantas vietas... kur mēs kaut kad esam dzīvojuši kopā pagājušajās dzīvēs.

(....)

Dr. N: Kādā ķermeņa attīstības etapā jūsu dvēsele vairs nepamet bērnu?

Subjekts: Apmēram 5 vai 6 gados. Parasti mēs nonākam pilnā kaujas gatavībā, kad bērns sāk iet skolā. Bērnus, jaunākus par šo vecumu, var atstāt savā vaļā.

(....)

Subjekts: Kad es savienojos ar bērnu (pirmoreiz dzemdē), nepieciešams sinhronizēt manu prātu ar viņa smadzenēm. Mums vajag pierast vienam pie otra kā partneriem.(....) Es atodos bērna prātā, taču it kā atsevišķi. Es lēnām sāku (....)

Šo saplūšanu. Līdz manai ienākšanai tur... ir tukšums, kuru es piepildu, lai padarītu bērnu kā veselu (....)

Mēs atnesam... lietu sapratni, patiesīguma atzīšanu tam, ko smadzenes redz (....)

Bērns atpazīst manī draugu, dvīni, kurš būs viņa daļa. Bērns it kā gaida manu atnākšanu.” (Citāta beigas.)

Un tā, dvēsele ir brīva attiecībā pret bērna bioloģisko ķermeni pirmajos viņa dzīves gados. Viņa ir vēl brīvāka, kad ķermenis atrodas iekšdzemdes attīstībā. Viņa mierīgi ieiet un iziet, apzinās sevi (atšķirībā no ķermeņa), un var pat neieiet ķermenī, kurš tālāk nedzīvos.

Domāju, ka šis citāts palīdzēs daudzām sievietēm piedot sev un attiekties pret šo dvēseles problēmu kā pret atrisināmu un pakļaujošos ārstēšanai. Bet man gribas vēlreiz atgādināt, cilvēks šeit, uz Zemes, izzina savu iespēju robežas, un, kā dievišķa būtne, apzināti izmanto savu brīvo gribu, kura ir svēta tiem, kas par mums gādā un mūs audzē. Mūsu griba nekad netiek apspriesta, un visums vienmēr saka: lai būtu tā! Taču katra rīcība dzemdina savas sekas.

Es ne tik daudz gribu nomierināt cilvēku sirdsapziņu, cik noņemu no viņiem vainu, baznīcas uzspiestu, reizē ar atbildību par Ādama un ievas grēkākrišanu, vainu Jēzus nāvē, vainu par savu dzimtu, vainu, vainu, vainu... piedošanas neiespējamību.

Pieceļamies no ceļiem. Piedodam sev un visiem.

Pievienots 25.02.2012

http://www.sanatkumara.ru/stati/nashi-mifi-svyazannie-s-neproscheniem-sebya

Tulkoja Jānis Oppe