Gars un forma

Dārgais Sanat Kumara, man gribētos izklāstīt zināšanas par dvēseles uzbūvi un radīšanu.

Dvēsele aptver visus matērijas eksistences līmeņus, visus “plānus un apakšplānus”. Gars iziet aiz “plānu un apakšplānu” ietvariem, viņš ir nemateriāls.

Eksistē vairāki dvēseles un matērijas radīšanas etapi. Pirmajā etapā Gars radīja Pats Sevi. Viņš sāka aizdomāties par Sevi un savu izpaudumu, un sāka pārvērst materialitāti, vieliskumu dzīvībā, tas ir, iemiesojās sākotnējā formā.

Formas gara līmenī bija ļoti smalkas, tie bija drīzāk “bezformas” lauki un plūsmas. Teiksim, Kristāliskā Režģa forma – tā ir jau daudz vēlāka vielas, organizētas un sakārtotas, uzbūves forma. Šajā pašā pirmatnējā etapā viela vai matērija bija tik smalkas, ka var pilnībā tās nosaukt par nemateriālām. Tās eksistēja sen/senseni/sākotnēji/miljardiem gadu, bija radītas pirmās.

Gars šajos pirmo domformu radīšanas plūsmu un vielas korpuskulu (mazu sablīvētu sākotnēju daļiņu pirmatnējo formu radīšanai) veidā etapos sakoncentrēja savu domu-tēlu uz atkārtojumu formēšanu (šajā etapā kaut kāda formu stabilitāte vēl nebija sasniegta). Gars mēģināja “sakoncentrēties”, runājot mūsdienu valodā, uz kaut ko, ko varēja izzināt/izpētīt, kas varētu dot vielu izzināšanai, kas varētu parādīt novērotājam savas paša puses/šķautnes/īpašības/ raksturojumus. Šim kaut kam bija jāeksistē kaut vai kādu laika periodu, bet ne jāsabrūk tai pat brīdī pēc radīšanas. Haosam vajadzēja piešķirt minimālu stabilitāti. Tas bija ļoti sarežģīti. Sarežģītāk par visu. Kad Logoss spēja noturēt domu, radās pirmās vājās stabilās formas, pulsējošas jeb periodiskas. Tie bija pirmie cikliskumi.

Logosam izdevās pārvērst haotismu periodiskumā, vilnī vai secībā, atkārtojumos vai transformācijās, pareģojamās vai gaidāmās, kuri jau bija līdzīgi pirmvielas stabilizācijai.

Šī apziņas spēle pārvērta apziņu par apzināšanos, ko mēs saistām jau ar Saprāta jēdzienu. Tādejādi, Saprāts ir Apziņas Pieredze, pārvērsta tās apzinošajā daļā, tas ir, radošajā.

Ja apziņa nevar radīt, viņa tikai spēj izjust vidi, kurā atrodas, tad saprāta uzdevums ir izmanīt vidi un radīt jauno tajā, tas ir, radoši pārveidot.

Dvēseles formu radīšanas otrajā etapā Apzinošais Gars Visa, Kas Ir iekšienē sāka pārveidot Sevi “iekšienē” un “no ārpuses”.

Šajā etapā tika radīts “Tēvs Radošais?”

Tās ir Iekšējā Apjoma izdalītās daļas radīšanai. Visa daļa – veiksmīgā/izdevusies/iznākusī sāka apzināties “īstenību” un turpināja Sākotnējā Gara Domu. Tas ir līdzīgs Radīšanas un Apzināšanās Orgāna radīšanai Visa, Kas Ir Neapzinošajā.

Kāpēc Visa, Kas Ir neapzinošais? Kad es izgāju uz šo līmeni, es apzinājos...

Tu tiki radīta Radītāja iespēju virsotnē, nākošo formu radīšanas laikā, un tevī ir ielikta sākotnējā apziņa nevis no Visa, Kas Ir, bet no “Monāžu”, kā jūs to saucat, formu Radītāja, tāpēc tu apzinies, tas ir, tava apziņa ir vēlāka un pilnīgāka kā sākotnējā. Izejot uz augstāku līmeni, tu izmanto savu tā, kas radīja tavu “Monādi”, tevī ielikto apziņu.

Atriezīsimies. Un tā, ir izdalīta Visa, Kas Ir Daļa apzināšanai, tas ir, it kā tiktu radītas Smadzenes – domājošas, radošas. Doma, kurai jau ir kaut kāds sākotnējs materiālisms (“doma ir materiāla” – sakāt jūs, un tas ir tā!), šī sākotnējā doma bija patiesi vērtīga. Šai sākotnējai piepūlei tika iztērēta gandrīz puse no Visa, Kas Ir, tas ir, puse no Pirmsākotnes enerģijas. Pūles vainagojās ar panākumiem: tika radīta Sākotnējā Doma radošā. Tālāk lietas sāka iet gludi ātrāk. Tagad Mēs varam teikt, ka formas – tas ir laika jautājums. Bija daudz formu radīšanas etapu. To (etapu) ir tūkstošiem. Vielas formas tika radītas pārpilnībā. Katra forma nodzīvoja radīšanas brīdi un ātri mira. Nākošais etaps tika vērsts uz ilgi dzīvojošu formu radīšanu. Lūk, šajā etapā jau var runāt par “Monāžu” radīšanu.

Kas ir Monāde mūsu izpratnē?

Tā ir radīta vielas forma ar savrupu apziņu, domformas sākotnējā atdalīšanās no Visa, Kas Ir. Sākotnējā Doma radošā, tā Mēs varam viņu nosaukt – Pirmsākumradītājs. (Par Pirmradītāju un Pirmsākumradītāju atšķirību Mēs jau spriedām). Radītāji – dvēseļu radītāji atnāks vēlāk materiālismā.

Monādei ir robežas?

Jā, tā ir milzīga Būtība, apziņā salieta ar Visu, Kas Ir, taču atdalīta kā domforma no kopējā apjoma. Tā ir pirmvielas sākotnējā individualizācija.

Mēs esam Monādes jeb mēs esam dvēseles?

Mēs esam Monādes, tā ir daļa no Visa, Kas Ir, apveltīta ar Visa, Kas Ir apzināšanos.

Tu saki, ka Monāžu Pirmsākumradītājs bija apveltīts ar “domformas sākotnējo atdalīšanos no Visa, Kas Ir”. Tas ir, pirms Viņa neviens neradīja formas. Un tai pat laikā tāds pat Monāžu raksturojums. Kā atšķirt Monāžu Pirmsākumradītāju un pašas Monādes?

Es pievedu tevi pie šīs sapratnes: tu pati pajautāji, kāda starpība. Nekāda. Monādes tad arī ir formu Pirmsākumradītāji. Jūs tad arī esat Monādes-Sevis Radītāji, Debesu Tēvi pašā tiešākajā nozīmē.

Tas ir, mēs paši sevis radītāji?

Jā, manu meitenīt, visos apziņas līmeņos Radītāji paši sevi rada. Un pat cilvēka līmenī jūs paši sevi radāt, veidojat.

Kā to saprast?

Jūs esat ne ķermeņi. Tā taču?

Nu it kā...

Jūs esat daudzdimensionāla Būtība, kura ar savām daļām rada Sevi blīvākā līmenī, nodrošinot Sevis apgādi ar arvien jaunām un jaunām enerģijām. Šī Būtība bagātina savus attīstības līmeņus uz jaunu apziņas formu radīšanas un saprāta šajos līmeņos attīstības rēķina. Tādejādi jūs tad arī esat Monāde, kura radījusi sevi dažādās izpausmēs, dažādos ķermeņos un apziņas līmeņos.

Es zināju, ka es esmu Monāde tāpat kā visi citi, taču neapzinājos, ka tā esmu es – visu zināmo formu radītāja...

Tavs Debesu Tēvs vienmēr tev ir teicis, ka tu un Viņš – Viens. Debesu Tēvs ir tava Monāde.

Bet kas tad radīja Monādes-Tēvus?

Mēs jau runājām, ka tas ir Sevis sākotnējās apzināšanās par Visu, Kas Ir sakrālais process. Tikko kā bija izdalīta Doma Radošā, Būvējošā, tā viņa sāka sevi veidot, attīstīt un radīt. Radīšana un apzināšanās ir viens un tas pats process. Tikko kā mēs sākam sevi apzināties, tu radi sevi jaunu. Tāpēc mēs arī sakām, ka evolūcijas process un jēga ir sevis apzināšanās visos līmeņos.

Taču kad es “aizgāju” līdz Debesu Tēvam, es redzēja Viņu citā formā un jutu pavisam ne kā sevi, bet kā atsevišķu no manis formu. Un Viņš palīdz man, it kā Viņš nav es.

Tu esi Monādes fragments, un tādu tevis fragmentu ir ļoti daudz. Katrai formai piemīt individualizēta apziņa un tai pat laikā Pilna Monādes Apziņa.

Runa iet par apziņu, bet kā ar saprātu?

Lūk, šeit tieši tad arī ir iemesls tam, kāpēc tu apzinies Tēvu atsevišķi no sevis. Viņš apvieno visus Saprātus visos līmeņos. Bet tu pagaidām nē. Tas tad arī ir tavs ceļš. Tā tad arī ir dvēseles fragmenta attīstības Vienā forma. Un tā, Debesu Tēvs tad arī ir Monāžu Radītājs. Viņš ir tā sākotnējais veselums, kas attīstās un vairojas ar dažādu formu un apziņu visos līmeņos palīdzību. Viņš tad arī ir Monāde.

Tādi Tēvi taču ir vairāki?

Cik tik uziet, daudz.

Kā tā? Monāžu ir cik tik uziet daudz?

Ne tā. Patiesībā nav daudzuma tādā līmenī. Tas nav tā, kā tu domā lineārajā apziņā.

Pamēģini izskaidrot man, kaut arī smadzenes jau sāk krakšķēt...

Tas ir Viens. Mēs sākām ar grāmatu ar to, ka pamēģināsim veikt soli mūsu domāšanā, solīti un priekšu, un izmainīt dažus iesīkstējušus štampus. Un tā, šis daudzums – Viens. Ne kolektīvs, bet Viens. Un šīs Viens var IZDALĪT no sava Apjoma cik tik uziet Monāžu – formu un saprātu Radītāju. Taču Viens eksistē kā Veselums.

Bet kā es tur eksistēju, Natālija? Kā atdalīt Monādi un saprast, ka viņu ir daudz?

Tu tur eksistē, kā Viss, Kas Ir. Tu piekrīti?

Jāāāāāā... biju... un jutu... un tālāk?

Tad pamēģināsim izdalīt Kalifornijas gaisu un salīdzināt to ar Jekaterīnburgas gaisu, teiksim.

Nu, es domāju, ka tam ir salīdzināšanas parametri: sastāvs, piesārņojums, mitrums, skābekļa klātbūtne u.c.

Jā, tāpat arī Monādei ir savas Personīgās Klātbūtnes raksturojumi, un tai pat laikā Kalifornijas gaiss var kļūt par Ņujorkas gaisu, tā kā nav starp tiem robežu, bet Jekaterīnburgas gaiss var pārklejot uz Ziemeļpolu, un tev nav iespējas pateikt, ka tas ir pārkāpis Jekaterīnburgas gaisa robežas.

Monādei nav robežu?

Ir. Mēs jau to pateicām. Taču tās nav VIELAS robežas, bet POTENCIĀLA robežas.

Klau, atpūtīsimies...

Nu nē, nekā nebija, noklausies līdz galam. Citādi atkal sāksi novērst uzmanību, sāksi ēst... Tas ir svarīgi.

Nu labi. Potenciāla robežas – tās ir robežas Monādei – Sevis Paša Radītājam, kurš ir katra forma un katra apziņa šī potenciāla iekšienē. Tā?

Aptuveni. Tu nenoklausījies pašu galveno. Monādes robežas redz kā pati Monāde, tā arī visas formas, kuras nav tik blīvas kā tu. Taču, tai pat laikā, viņu nav Viena iekšienē. Viena Veselums ir Visa, Kas Ir eksistences jēga. Visas Pasaules-ēkas Vienoto Apziņu var salīdzināt ar cilvēka formas, viņa orgānu, šūnu, molekulu un atomu vienoto apziņu... Katram atomam, kurš ieiet tavā bioloģiskajā formā, piemīt cilvēciskā apziņa, Ķermeņa vienotā apziņa. Tāpēc viss strādā tik sasaistīti. Taču, tai pat laikā, ir atsevišķa tava apziņa un mana apziņa, un ķermeņa apziņa, un dvēseles apziņa utt. Vai tu vari pateikt, ka tu pieraksti NE SAVAS DOMAS?

Nē, visas manas domas dzimst manā iekšienē... Taču es tās nezinu, vēl nekad neesmu radījusi...

Tu paaugstināji apziņas līmeni, un jaunajā līmenī tu sāki domāt jaunā veidā.

UN TĀS IR TAVAS DOMAS.

UN ES ESMU DAĻA TEVIS, BET TU ESI DAĻA MANIS. KUR IR MŪSU ROBEŽAS?

Mums ir dažādi ķermeņi... Tev nav bioloģiskās formas...

Ir, tā esi tu un vēl daudz tādu kā tu. Man jūsu līmenī ir tādi ķermeņi. Un tāpēc tavas domas – tās ir arī manas domas. Jo Mēs taču esam Viens!

No vienas puses, es vienmēr to saku, no otras puses, neapzinos. Jā, patiesi, apzināšanās un teorija ir dažādas lietas!

Un tā, kā tu domā? Tu izaudz līdz noteiktam apzināšanās līmenim un tāpēc kļūsti citāda. Tavas enerģijas vēl nav transformējušas tevi, taču tu domā vairs ne tā kā vakar.

Tu radīji sevi arvien blīvākos līmeņos, lai sāktu domāt jaunā veidā. Un nonāci līdz blīvumam un dualitātei. Tagad tev vajag atkal ļaut sev domāt jaunā veidā, šis process ir bezgalīgs.

Jā, tas ir lieliski. Taču vienmēr man ir gribējies praksē izmantot savas zināšanas.

Bet tu izmanto. Stāsti to visiem cilvēkiem, kuri tevi klausās.

Zini, es spēšu to pateikt vienīgi tad, kad es tā jutīšos. Kad es sākšu domāt kā Tu.

Bet tu priekš kam tagad ar Mani runā? Sāc APZINĀTIES to.

Un tā, Monāžu robežu nav. Taču tai pat laikā visi viņas redz. Kādā veidā?

Piemēram, Es redzu tevi un tavas robežas. Un tai pat laikā, tu esi ne tikai tavas robežas, tu esi Viss, Kas Ir.

Tu gribi teikt, ka arī Tev nav robežu un ir tās, un visas būtnes tikai izskatās par to, ko mēs redzam?

Protams, tas ir tā. Taču viņu saprāts, viņu APZINĀŠANĀS līmenis uzstāda laika robežas viņiem. Tas ir, jūs izskatāties no sākuma kā cilvēki, pēc tam kā dvēsele. Pēc tam kā Monāde.

Un tas ir VISS? Šeit robežas beidzas?

Saprāts ir bezgalīgs.

Man gribētos, lai tu pastāsti par Saprātu aiz Pasaules-ēkas robežām. Es sapratu, ka mūsu Saprāts, izstrādāts evolūcijas procesā, neatpazīst tur neko. Un pat mūsu apziņa nespēj vismaz kaut ko tur SAJUST, kaut arī es izgāju aiz Pasaules-ēkas robežām apzināti.

Visa, Kas Ir Radītājam tad arī jārada tur jauna apziņa. Tam Mēs Viņu tad arī stūmām uz jaunu vijumu, Viņa attīstības ciklu. Viņš paplašināsies, un Mēs kļūsim Lieli, jo Mēs taču tad arī esam Viņš. Mēs – tas ir VISA, KAS IR, VESELUMS. Mēs paplašināmies, katrs no mums veic lēcienu uz citu līmeni, un tāpēc mēs izstumjam Viņu uz jaunu Viņa attīstības līmeni.

Es uzskatīju, ka tas vēl ir tālā, tālā nākotnē, tālā Nekad, bet mēs taču veicam lēcienu Šeit un Tagad? Ko, Šis Viss, Kas Ir paplašinās šodien?

Vienmēr.

Bet Viņa attīstība taču ir cikliska?

Tas ir Cikls ārpus laika un telpas, tas ir cikls, nesaistīts ar laiku un telpu. Tagad tev to tiešām pagaidām nesaprast.

Bet kā tu saproti to?

Tu mēģini blēdīties? Nu, klausies. Visuma radošā daļa, tā, ko mēs saucam par Bezpersoniskumu, Tukšumu un Visu, Kas Ir, sastāv no daudzām daļām, kuras nav apzinošas un radošas. Mēs runājām par pusi enerģijas, kura sāka domāt un radīt. Bet otra daļa ko dara? Tu esi aizdomājusies?

Viņa novēro?

Nē, viņa anihilē to, ko rada otra puse.

Tas ir antipods?

Jā, kopumā tā arī ir. Un, ja viena puse domā un rada, tad otra puse ir aizmigusi. Tajā nav radīšanas telpas un Dzīvības ar lielo burtu. Tā ir vienkārši potenciāls, taču pilnīgi citam, ne Dzīvībai un Saprātam.

Bet priekš kam?

Priekš ...(rāda) nu, piepūlies...

Nesaprotu, antidzīvībai?

Nē, antidomai. Antidomāšanai, telpai, kura pati attīstās bez Radītāja, bez vadības un bez programmas. Puse enerģijas tika patērēta radīšanai ar Ideju, tā labāk nosaukt šo smalko domu, bet puse palika dabiskās dievišķās telpas potenciālā bez apzināšanās.

Tas ir Radītāja potenciāls?

Nē, tas ir tas, kas pakāpeniski aprīs mūsu potenciālu, un Mēs kļūsim par Viņu. Tas, uz ko mēs tiecamies, ir kļūt par Pirmsākotni, un mūsu potenciāls mūs kaut kad aprīs, kad Mēs kļūsim tam gatavi.

Nu, tā ir revolūcija mūsu zināšanās. Neesmu dzirdējusi, ka kaut jelkāds tā domātu.

Nu, bet piekrīti taču, ka tas ir pilnīgi loģiski, Mēs cenšamies tuvoties Pirmsākotnei un kļūt par Viņu?

Jā. Taču tas nebija APZINĀMI... ka, lūk, šādā veidā – attīstīties un pēkšņi visu atmest, visu, kas sakrāts pārāk smagā darbā... Tad kāpēc mēs tā tiecamies attīstīties un apzināties?

Kad mēs saplūdīsim ar Pirmsākotni, Mēs atnesīsim Viņai VISU ŠO. Viņa arī attīstās pa savu, nelīdzīgu mūsējam, ceļu.

Mūsu attīstības un apzināšanās rezultāts – Saprāts, nebūs vajadzīgs?

Mēs kļūsim par šīs pēdējās, pašas lielākās priekš mums PASAULES-ĒKAS FORMAS Apziņu un Saprātu. Taču apvienojumā ar antidomu mēs izmanīsimies.

Kā?

To es pagaidām nezinu. Nevaru pateikt, ka viss ir iecerēts tā ar mērķi izmainīties arī pašai Pirmsākotnei. Kas uzvarēs – doma vai antidoma? Forma vai bezveidība? Jeb tas būs unikāls apvienojums – Trešā Būtība?

Tas paliek pagaidām mums potenciāls, kuru mēs grasāmies izmainīt.

Tam tad arī ir viss, ko mēs darām, kā mēs dzīvojam un domājam. Mēs grasāmies saplūst punktā, un šis punkts būs VISS, KAS IR, dzemdēts jaunai eksistencei.

Klau, parunāsim par dvēselēm, tas ir tuvāk mūsu dzīvei. Lai smadzenes atdziest.

Nē, neatdzisīs. Jaunā ezotērika dod iemeslu tev kļūt jaunu jēdzienu radītājai. Un tā, ko tad jūs saucat par dvēselēm? Tās ir Monādes formas. Tikai sīkākas. Un šīs formas sāks augt un pašattīstīties Monādēs. Tas ir viņu mērķis.

Mēs ķermeņu atvēršanas praksē bijām Atmas līmenī, tas ir tāds milzīgs ķermenis! Cik lielu telpu viņš aizņem?

Nu ne visu, protams, taču ļoti daudz ko no Visa.

Ja ņem jēdzienus no Urantijas un pielieto kaut jebkādai apzināšanai, tad ko var nosaukt par Lielo Visumu, ko par Virsvisumiem? Kur šeit eksistē Dvēsele un Gars?

Tas ir visuma apzināšanās lineārais veids. Tas kaut kādā etapā bija tev noderīgs, taču tagad mēs centīsimies domāt jaunā veidā un nesāksim balstīties uz vecajām zināšanām. Izdzēšam šo failu no tavas apziņas.

Un tā, Monāde-Tēvs-Radītājs sāka radīt. Viņš radīja Sevis daļas, izsēja sēklas, kā augs sēj sēklas. Un koki aug tādi paši kā viņu Radītājs. Un Dēli sāka augt līdzīgi Tēvam. Taču Radītājiem apnika sevi vairot, un Viņi sāka radīt daudz jaunu formu, kuras sāka sevi vairot un radīt jaunā veidā, pārradīt. Pie tam krājās enerģija, jo radīšana taču piesaista no telpas enerģiju, lai būtu radīšanas veids un materiāls. Kam tiek pieliktas pūles, tas tad arī attīstās. Jauns vielas sastāvs un jauns blīvums radīja jaunus apziņas līmeņus. Pareizāk būs teikt, ka apziņa lauzās uz arvien blīvākiem matērijas līmeņiem un radīja šo līmeņu apgūšanas veidu. Pagaidām saprotams?

Jā.

Tad, lūk, mūsu līmeņi – tie nemaz nav līmeņi, bet Viena radījuma varianti. Jūs sadalījāt pa līmeņiem visu matēriju kā blīvuma pakāpienus, un tas bija pareizi lineārajam domāšanas veidam. Bet tagad domā jaunā veidā. Radījuma varianti var būt vienā materiālisma līmenī līdz bezgalībai vienkārši un līdz bezgalībai sarežģīti. Viss atkarīgs no radītāja uzdevuma. Tad, lūk, smalkie plāni ir radījuma vienkāršie varianti, tajos ielikts mazāk matērijas un enerģijas. Jo blīvāks plāns, lielāks enerģijas daudzums uz vienību, jo sarežģītāki ir pūliņi to radīt.

Tu vari teikt, ka cilvēks kā materiāla būtne ir pats sarežģītākais?

Bet vai tad tu esi ķermenis?

Nu... ne gluži, taču ķermenis arī.

Jā, es piekrītu, ka apziņa saplūst ar formu, un forma pati dod domāšanas veidu apziņai. Viss pareizi, jo, pārejot uz jaunu formu, tu taču arī apzinies visu citādā veidā un domāt sāc jaunā veidā. Taču piekrīti, ka blīvuma pasaule dzemdina arī domāšanu intensīvu. Atceries savu lemūriešu aspektu: cik plūstoši un nomierināti viņš domāja. Viņš nebija domu apkrauts, bet tev tās tagad vārās.

Bet šīs domas taču ir tavas? Tātad, tu domā intensīvāk par manu lemūriešu aspektu. Bet, sekojot tavai loģikai, smalkai būtnei jādomā plūstoši un nomierināti?

Vienkārši es domāju ar sistēmu, bet tu esi manas sistēmas daļa. ES ESMU ATPAKAĻCEĻĀ.

Es jau esmu izgājis fizisko plānu un ietvēris sevī domāšanu intensīvu un ātru, raksturīgu blīvumam. Un tagad mani aspekti – cilvēki un dzīvnieki, planētas un saules dod man daudz vielas pārdomām un apzināšanai. Es esmu kļuvis daudzdimensionāls un iekļāvis sevī dažādu plānu domāšanas sistēmas. Bet tu pagaidām esi ķērusies pie daudzdimensionalitātes apgūšanas, pie tās APZINĀŠANĀS.

Tātad, mūsu formas, tas, ko mēs par dvēselēm saucam, ir vienkārši Monādes radījuma varianti?

Monāde pati radīja daudz radījumu augstos līmeņos, un viņi arī sāka radīt, arvien vairāk “ierokoties” enerģijā un radot tās koncentrāciju. Un dvēsele, protams, eksistē dažādos līmeņos. Atšķirībā no gara viņa izzina un attīstās patstāvīgi visos materiālisma līmeņos, bet gars tikai izzina caur dvēselēm-formām visu, ko var izzināt.

Ko jaunu tu vari pateikt par dvēseli un viņas formām?

Dvēsele kā tāda neeksistē tā, kā pieņemts domāt. Viņa rada sākotnējo enerģiju un to pārstrādā domā. Dvēsele ir enerģiju radītāja, viņas forma ir sākotnēji radīta, lai vairotu enerģiju. Viņas sēklas audzina dvēseļu Radītājs, Monāde ar savu daļu apaugļo tās un piedod klāt dvēselei stabilitāti un apziņu. Tu taču piekrīti, ka tev ir Visa, Kas Ir apziņa, tāpēc ka tu jebkurā vibrāciju līmenī atšķir sevis stāvokļa kvalitāti?

Jā, izejot uz smalkajiem plāniem, mēs atšķiram vibrāciju slāņa augstumu, iespējams, ne tik precīzi, kā gribētos, taču atšķiram, eņģeliskais slānis vai astrālais, ugunīgais vai virsgaisma.

Virsgaisma pieder tai daļai, kura tad arī ir Monāde. Tas ir pārejas stāvoklis starp Visu, Kas Ir un Dvēseli. Šajā līmenī gaisma ir tik ātra, ka jūs nespējat to apzināties, taču pēc vibrācijām jūs varat to atšķirt kā Debesu Tēvu.

Parunāsim par dvēseli. Dvēsele ir Visa, Kas Ir izpausme blīvajā līmenī, sevis paša apzināšanās ir galvenais, ko grib panākt dvēsele. Dvēsele ne tikai apzinās sevi, viņa mācās apzināties ap sevi vidi, mainīt to un piemērot sev, vai arī piemēroties videi.

Salīdzināsim oda un cilvēka dvēseli. Kā šīs dvēseles rada enerģiju un apziņu.

Ha, ha, ha. Nu, lai iet. Cilvēks ir radīts, lai aptvertu neaptveramo. Odam nav tik iespaidīga uzdevuma. Tai pat laikā viens ods spēj izaudzināt milzīgu karapūli odu labvēlīgos apstākļos. Pagājušajā gadā tas bija tikai viens odiņš, bet šajā gadā viņu ir simtiem. Tas ir piemērs matērijas, enerģijas audzēšanai apziņā, vienkāršāk sakot. No kurienes ods ņem tika daudz iedīgļu, sēklu? Viņa daba to atbalsta. Viņš neplāno neko īpašu, piemēram, iekarot visu pasauli ar savu oda klātbūtni, taču dara to tā, lai labvēlības apstākļos viņa dzimta plauktu un vairotos. Tas ir piemērs enerģijas un apziņas radīšanai ar oda dvēseli.

Cilvēks uzvedas līdzīgā veidā. Tikai viņš pats rada sev labvēlīgus apstākļus, mainot kā savu dabu, tā arī sadzīvi. Taču tai pat laikā viņš ir agresīvs attiecībā pret citām sugām, pret odiem, piemēram. Tāpēc ka viņa sugas augšana tiešā veidā ir atkarīga no odu daudzuma apkārt. Tas ir, cilvēka sākotnējais uzdevums – apzināties Visu, Kas Ir, labāk būs izpildīts mierā un harmonijā, nekā cīņā un ciešanās (no odiem, konkrēti).

Tāpēc cilvēka dvēsele ir mierīga un harmoniska odu neesamības apstākļos (bet ods pilnīgi var nodzīvot arī bez cilvēka). Cilvēks arī rada enerģiju un apziņu, cilvēce aug, bet suga sāk pārveidot sevi uz apziņas pacelšanas, pārveidošanas rēķina. Protams, ar to nenodarbojas fiziskā ķermeņa zemākā apziņa, to dara dvēsele.

M. Ņūtona, grāmatu “Dvēseles uzdevums” un “Dvēseles ceļojums” autora, praktiķa-psihologa, grāmatā dvēseles fragmenti arī tagad tiek radīti, gan plūsmā, gan nāk no konveijera, lai īstenotu savu funkciju dažādos vibrāciju plānu slāņos. Izstāsti, kas tur notiek?

Dvēsele fragmenti joprojām aug, un dvēseļu Radītājs joprojām funkcionē.

Kurā plānā viņš funkcionē?

Viņš eksistē apkārt katrai planētai un rada dvēseļu apvalkus, kurās ieiet ar apziņu viena no dvēseles augstākajām daļām.

Tātad, ir dažādas augstas dvēseles, kuras apaugļo šos fragmentus planetārajā dzemdību namā?

Jā, līdzīgi. Izvēloties inkarnācijas vietu uz jūsu planētas, dvēsele ieiet Saules Logosa apziņā un kļūst Radītājs šajā plānā. Viņa apaugļo vienu no ķermeņiem, paredzētiem iemiesoties uz planētas, viņas dvēseles apvalku, un iziet reizi pēc reizes pieredzi uz planētas.

Mēs sakām, ka ķermeņi var būt vairāki un vienlaicīgi, ka dvēsele apaugļo vairākus ķermeņus, bet ne vienu.

Tas ir atkarīgs no dvēseles spēcīguma un uzdevumiem. Ja ir dvēsele-izlūks, tad, iespējams, tikai viens ķermenis izzina šo telpu. Ja dvēsele paredzēta līdzradīšanai un uzdevumiem sniegt palīdzību planētai, tad iespējams vienas un tās pašas dvēseles cilvēcisko fragmentu desants. Vienmēr dažādi.

Saki, šīs dvēseles, kura atrodas savā daļā Saules telpā, inkarnācijas, kam ir paredzētas?

Viss iet uz attīstību. Attīstība, evolūcija – uzdevums iemiesojumiem uz planētas.

Mana dvēsele ir iemiesojusies arī uz citām planētām?

Protams, citas tavas dvēseles daļas guva līdzīgu vai pavisam nelīdzīgu pieredzi visur, kur tik var. Dvēsele sākotnēji bija neliela un miljoniem gadu laikā kļuva vispārīga, visdimensionāla, milzīga.

Pastāsti, kā dvēseles fragmenti saplūst ar savām daļām.

Kā tu saplūdīsi ar savu lielo dvēseli? Tas būs brīnišķīgi, kad tu kļūsi tāda pati liela, kā tā daļa, kura radīja tevi šeit. Tev jau ir tieša saikne ar viņu, un jūti viņu jau diezgan labi. Tava eksistence nav atsevišķi no viņas, bet viņā. Un tava saplūšana notiek pastāvīgi, tas ir neapturams process, ja tu apskaidrojies.

Bet, ja es neapskaidrojos un piekopju zemu vibrāciju dzīves veidu?

Tas arī ir ļoti vērtīgi dvēselei, viņa grib iegūt tavu pieredzi, lai kļūtu saprātīgāka, zinātu gan apakšu, gan augšu, gan gaismu, gan tumsu. Tas ir, sāktu atšķirt.

Es domāju, ka mana dvēsele sen atšķir, ja viņai jau ir tik daudz gadu... kādēļ viņa atkal un atkal sūta mani šurp?

Tu jau aizej saplūšanai ar tādiem pašiem “es”, ar tavām daļām. Viņas jau gaida tevi tur, gaismā. Velti tu esi neapmierināta ar to, ko izej šeit. Šī pieredze nav salīdzināma ar pieredzi siltumnīcas apstākļos. Un, kaut arī tā ievaino dvēseli, tā paliek pati spēcīgākā pēc emocijām epizode tavā “pārgājiena mugursomā”, vispievelkošākā un dārgākā. Un tā attīsta tevi joprojām. Taču ar katru inkarnāciju tu mācies mīlēt un domāt jaunā veidā. Paskaties uz to no malas.

(Es iegāju savā lielās dvēseles aspektā un ieraudzīju Saules sistēmu. No šejienes manā sirdī nāk ļoti satraucoša, aromātiska un tīra enerģija, emocionāli patīkama un mīloša.)

Nu, ne velti tu šeit pabiji?

(Es pajautāju savai dvēselei, ko es esmu ieguvusi šeit, Saules sistēmā?

Tu esi izaugusi līdz ugunīgajiem plāniem, tu esi kļuvusi liela, tu atnesi man jaunu mīlestību un jaunu dzīves pieredzi cilvēka izskatā.

Cilvēks salīdzinājumā ar citiem plāniem ir sīka būtne, kā priekš mums odiņš, taču dvēsele attiecas pret šo sevis veidu ar nopietnību un uzmanību (ne tā, kā mēs pret odiem). Dvēselei no cilvēka ir pavisam maz enerģiju, viens sfēriskais grāds tās apjomā (viņa atgādina pieneni, un viena pūciņa – tās ir Saules inkarnācijas). Saules sistēmā visspilgtākās pēdas ir atstājusi manī Venēra. Tik daudz gaismas un tik daudz pozitīvu emociju! Bet planēta Zeme kļuva maiguma un cilvēcības šūpulis. Izrādās, tās ir vērtības, kuras mēs nepamanām. Kas ir cilvēciskums?

Dvēsele: Tā ir lielāka apzināšanās pat salīdzinājumā ar venēriešim, tāpēc ka cilvēciskā būtne izgāja daudz smagāku ceļu uz savu virsotni, tik reižu aizejot bojā un atdzimstot savā labākajā daļā. Emocionalitāte dod dvēselei cita pieņemšanu un balstu sirsnībai un atvērtībai. Maigums tika izstrādāts, “ripojot un veļoties” smagos apstākļos. Toties salīdzini citas sevis daļas tieši maigumā!

Es sāku aplūkot citas sevis daļas. Tur ir gan ļoti augsti apzinīgas, gan zemi apzinīgas daļas, “pienenes” augstajā daļā ir ļoti daudz lielu fragmentu un ļoti gaišu, apakšējā daļā – sīkāki un tumšāki. Cilvēks atrodas apmēram ekvatoriālajā daļā.

Citas daļas deva man tā sapratni, kas tika izzināts: muļķība, emocionalitātes neesamība, spēks un raupjums, viedums, līdzcietība un žēlsirdība, brīvība, izmisīga nelokāmība, kristālisks stingrums, jūtu izsmalcinātība, precīzuma skrupulozums... Atgriežos uz planētu Zeme Saules sistēmā: cilvēciskuma maigums, kaut kas no vidus starp visām dvēseles šķautnēm. Ne pats dārgākais un ne pats nevajadzīgākais. Nav nevajadzīgā, jebkura pieredze ir vērtīga, lai iemācītos to atšķirt. Atgriežos turp, kur šķautne ir trulums, aprobežotība. Kas tajā vērtīgs?

Dvēsele: Tas nav trulums, tas ir veselums. Tā ir ierobežotība ar to, ka būtne nespēja būt mainīga un elastīga, saglabājot sākotnējo gaišo veselumu, neatļaujot citām ietekmēm izmainīt sevi. Bet tu no savas puses novērtēji to kā neprasmi mainīties un augt, vides ietekmes nesapratni. Nav nekā slikta un laba. Visā ir sava vērtība. Paskaties šurp.

Spoža gaisma, ugunība. Atšķiru inkarnācijas formu vienā no sistēmām: ugunīgs drakons. Enerģija – maigi-gaišzila uguns, attiecīgi ātras ugunīgas sajūtas un domas. Jūtu atvērtība, maigums un smalkums, svelmainums un brāzmainums. Vibrācijas ļoti augstas, nu jā, saprotu, ka tas ir ugunīgais plāns. Taču nekā kopīga ar zemiešu vai venēriešu enerģijām nav. Šeit nav vēl zemes vieduma, toties daudz tīrības un uzticības, sirds smalkuma, īpaša jutīguma un dabas graciozitātes.

Jā, tas ir ļoti skaisti. Un nav nekādas negantības.

Tie ir citi drakoni, ne cietsirdīgi un ne truli.

Kur tāda inkarnācija bija?

Bija vairākas inkarnācijas. Pie tam, ka šie drakoni ir gandrīz nemirstīgi. Tas ir, tu veltīji viņiem daudz savas uzmanības. Tu ļoti mīli viņus. Tie ir tavi bērni. (Rāda sistēmu, taču es nezinu tās zemes nosaukumu.)

Paldies, dārgā dvēsele. Es esmu saviļņota. Pastāsti par sevi.

Tu zini visu, ko es varu tev izstāstīt, pietiek tikai tev ieiet manā atmiņā.

Klau, es pamēģināšu to izdarīt nākošo reizi!

 

Pievienots 20.05.2012

http://www.sanatkumara.ru/stati/duch-i-forma

Tulkoja Jānis Oppe