Наталья Голубкина – Можно ли переписать прошлое

Natālija Golubkina - Vai var pārrakstīt pagātni

“Izmainīt nevar apzināties un pieņemt –
var ielikt komatu pēc savas vēlēšanās…”

Vai var “pārrakstīt” vai pat “nodzēst” pagātnes negatīvos, traumējošos notikumus, gluži kā nekas nav bijis, lai tagadnē viss izmainītos uz labāku? – dažreiz tāds jautājums izskan nodarbībās Reinkarnacionikas Institūtā.

Protams, var. Viss ir iespējams. Bet…
Šo tehniku izmanto daudzi praktizējoši psihologi, neirolingvistiskajā programmēšanā (NLP) un tml. Un tā pat darbojas. Bet vai tik acīmredzamas ir tās sekas?

Kad es mācījos RI pirmajā kursā, mēs daudz eksperimentējām un pētījām uz sevi, cits uz citu. Dažiem īpaši patika “pārrakstīt” pagātni. Taču, arvien vairāk strādājot ar dvēseles līmeni un iegūstot kolosālu – ne tikai savu personīgo, bet arī manu studentu, klientu – pieredzi, es šo tēmu pamazām ieraudzīju pilnīgi citādi.

Tad, lūk, vēlēšanās izmainīt, analizēt izieto pieredzi rodas cilvēka personības līmenī. Tieši personība nes uz sevis traumu nastu, izjūt sāpes, bailes, diskomfortu, ciešanas. Un pilnīgi dabisks ir impulss tās pārtraukt, atbrīvoties, izdziedināt.

Bet, kad uzmanības fokusu pārvietojam uz dvēseles līmeni un diezgan detalizēti, no visiem iespējamajiem rakursiem pētām notikušo, tad kļūst skaidrs, ka tas, kas personībai ir “sāpīgi, briesmīgi un slikti”, dvēselei ir tikai pieredze, kura viņai ir svarīga un vērtīga. Tajā, kā likums, ir mērķis un jēga, kuri nav redzami no personības līmeņa.

Var salīdzināt ar bērna un pieaugušā attīstītības un izpratnes līmeni. Piemēram, bērns baidās no medicīniskām manipulācijām, cilvēki baltos halātos viņam šķiet briesmoņi, bet vecāki, kuri iet viņu pavadā, – nodevēji. Bērns kliedz, raud, dusmojas, apvainojas. Pārdzīvo bailes un sāpes. Viņam šķiet, ka pasaule ir netaisnīga, bet pieaugušie – tirāni.

Bet, kad mēs pieaugam, tad saprotam, ka mediķi nekaitē, bet var palīdzēt tikt galā ar slimību, lai arī dziedinošās procedūras ne vienmēr ir patīkamas. Pieaugušajam ir lielāks “redzes leņķis” un notiekošā izpratnes dziļums. Viņš vienkārši saprot un pieņem to, kas ar viņu notiek.

Un ja no bērna pozīcijas ietu un atceltu visus bērnībā veiktos ārstniecības pasākumus? Nav zināms, vai mazulis paliktu dzīvs un vesels. Es, protams, vienkāršoju!

Bet, piemēram, dvēsele izgāja ļoti nevienkāršu pieredzi, caur kuru viņa izdzīvoja un ieguva kaut ko svarīgu, kas izmainīja viņu un bagātinātāja, tā bija viņai vērtīga. Un te cilvēciskā personība, kurā viņa ir pašlaik iemiesota, izlemj šo pieredzi anulēt, tāpēc ka personībai tā nepatīk. Iznāk, ka viss bija velti? Un vajag to atkal iziet?...

Mūsu cilvēciskā apziņa diemžēl ir visai ierobežota, un daudz ko pasaules iekārtojumā mēs neredzam un nesaprotam. Taču labais jaunums ir tāds, ka interesenti var viņu paplašināt par tik, par cik paši ir gatavi.

Es nesaku, ka viena metode ir laba, bet otra slikta. Katrs pats izvēlas priekš sevis to, ko grib. Un visam ir vieta šajā pasaulē. Bet man patīk, ka Reinkarnacionika sniedz iespēju paplašināt apziņu, uztveri, iespēju ieraudzīt daudz vairāk, nekā mēs esam pieraduši.

Kā saka Māris: “Paskatīties no Dvēseļu pasaules balkoniņa,” un atklāt priekš sevis pilnīgi jaunus apvāršņus.

Un, kad saproti, cik svarīga un vērtīga dvēselei ir absolūti jebkura pieredze, lai cik skaista vai šausmīga mums tā nešķistu, tas apbur! Un, pieņemot jebkuru savu pieredzi, mēs kļūstam spējīgāki piedot, pieņemt sevi un citus, mīlēt… Un tas jau nav maz!

Un kā Jūs domājat, vai ir vērts “pārrakstīt” savu pagātni?

Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/

Pievienots 30.12.2019.

https://ru.reincarnatiology.com/perepisat-proshloe/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe