Наталья Голубкина Последние мгновения перед смертью определяют будущее воплощение

Natālija Golubkina - Pēdējie mirkļi pirms nāves nosaka nākamo iemiesojumu

19 07 15 01

No hipnoterapeitu milzīgās pieredzes darbā ar procesu, kurā notiek nomiršana un dvēseles pāriešana uz citu pasauli, mēs zinām, ka dvēsele visbiežāk savu iemiesojumu plāno pati vai arī, piedaloties Audzinātājiem. Mūsu studenti to atceras nodarbībās, tas ir aprakstīts Maikla Ņūtona (Michael Newton) grāmatās. Mums šis process ir kļuvis saprotams un dabisks.

Taču diezgan bieži konsultācijās gadās klienti, kuri nenonāk Dvēseļu Pasaules telpā, viņu pasaules ainā tās nav. Viņi nonāk uzreiz no dzīves dzīvē, gluži kā “nirstot”: nomiri-piedzimi-nomiri-piedzimi. Kā tādiem cilvēkiem notiek nākamā iemiesojuma izvēle?

Natālija Kovaļova (Наталия Ковалева), Reinkarnacionikas Institūta trenere, to izskaidro tā:

 

“Cilvēki dzīvo dažādās pasaules ainās, un arī nāve tiek uztverta dažādi. Man ir pazīstami jogi, viņiem ir vesels virziens “Nāves joga”, kurā viņi gatavojas nāvei, pārejas momentam. Viņi to uzskata par ļoti svarīgu. Un viņiem ir savs apraksts, kā dvēsele nonāk nākamajā dzīvē.

Kā likums, dvēsele nonāk pēdējā spēcīgajā domtēlā, kuru cilvēks translē, būdams vēl fiziskajā ķermenī. Tas ir, pēdējais, par ko cilvēks domā nāves momentā, kļūst par viņa nākamo dzīvi.”

 

Par ko padomāji, to arī dabūji

19 07 15 02

Es nesen, strādājot ar sāpju sajūtu kakla muskuļos caur emocionāli figurālo terapiju, aizmigu un redzēju neparastu sapni.

Redzu sevi jauna puiša ķermenī. Spriežot pēc apģērba, iepriekšējā gadsimta 30. gadi, pirms kara. Naģene ar lielu dīvainu nagu. Platas nesaprotamas bikses. Kabatzaglis. Pilsēta ir līdzīga Odesai vai Rostovai, kaut kas dienvidniecisks. Dumjš, dzīvo šai dienai, izaudzis bez vecākiem, puika – kā nezāle. Protams, viņu pieķēra. Cietums. Problēmas ar kameras biedriem. Un viņš pakārās. Taču nomira ne uzreiz, bet cietuma slimnīcā.

Pēdējais, ko viņš redzēja, tās bija acis – viņā noraudzījās vecs ārsts – pirmsrevolūcijas inteliģences pārstāvis pensnejā – viņa skatiens bija labestīgs un noguris. Viņš skatījās man acīs, un es redzēju viņa nožēlu par manu dzīvi, tās muļķīgumu un tādu pašu nemākulīgu tās pabeigšanu.

Šķiet, kaut kas notika tajā momentā, radās tuneļa vai mūsu savienojuma sajūta. Tāpēc ka viņš redzēja manu pasauli, manu tukšo dzīvi, un es redzēju viņa dzīvi. Redzēju viņu kā mazu zēnu, viņa vecākus – tēvu ārstu un koptu smalku mammu mājas kleitā. Redzēju, kā viņš kopš bērnības sapņoja kļūt par ārstu, lasīja grāmatas un gribēja palīdzēt cilvēkiem.

Tajā brīdī man par manu dzīvi nekas nebija nekā ko atcerēties. Un viņa dzīve palika kā pēdējās spilgtās atmiņas manā dziestošajā apziņā, kopā ar pēdējo domu: “Es arī gribu tā dzīvot!”

Apziņa iegrimst tumsā, un nākamā aina, esmu bērns padomju ārstu ģimenē. Mācos ķīmiju un bioloģiju, gribu būt ārsts kā tētis. Nepaspēju uzķert laiku, iespējams, pagājušā gs. 50. gadi.

19 07 15 03

Bildīte ar ārstu ģimeni izsmērējas, un es jūtu, ka guļu uz siltas sasilušas zemes. Skaidri zinu, ka tas ir 41. gada karš un es esmu vīrieša ķermenī. Jūtu, ka tas nav mans iemiesojums, atmiņa man to rāda, atbildot uz jautājumu.

Es saprotu, ka atrodos kāda radinieka ķermenī. Atnāk vārds Stepans. Kāda “nedusoša” apziņas daļa saka priekšā, ka vectēvam bija brālis Stepans, kurš gāja bojā karā. Sapnī viss notiek ļoti ātri, tēli izkārtojas un uzreiz tiek apjēgti. Vārdos ilgāk sakārtot.

Es mirstu, sāpju vairs nav. Zem muguras silta zeme, virs galvas debesis ar mākoņiem. Vēla vasara vai rudens. Apziņa jau dziest, un pēdējā doma, tēls – māte, kura pavada mani uz karu. Un viņas vārdi: “Tu tikai atgriezies, Stjopka…” Un, lūk, šī doma mani burtiski caururbj pēdējās sekundēs: “Ak, mātei apsolīju atgriezties.”

Atkal tumsa, un es esmu puisēns ciemā Astrahaņas tuvumā. Redzu savu vecvecmāmiņu Marinu. Man ir trīs gadi, ne vairāk. Kliedzu viņai iekšēji: “Esmu atgriezies, māmiņ, atgriezies!” Viņa paņem mani rokās, apkampj un nedzird. Vārds man patiešām ir cits, ne Stepans.

Mani atgriež no sapņa manā realitātē. Es vēl guļu pussnaudā, un domas par pāriemiesošanos saliekas jaunā ainā. Jau pēc tam es mammai pajautāšu, kad gāja bojā tēvocis Stepans, un viņa atbildēs, ka 1941. gada septembrī.

 

Kā var runāt par nāvi

19 07 15 04

Iznāk, ka tie, kam ir augstāko pasauļu tēls pasaules ainā, aiziet uz augstākajām pasaulēm. Tāpēc ka šis ceļš viņiem ir zināms un saprotams. Cilvēks, kurš pazīst augstāko pasauli, par to arī domā nāves brīdī – visdrīzāk. Ja viņš dzīves laikā ir lūdzis Dievu, Eņģeļus, viņš tos arī sāks piesaukt pēdējā brīdī. Viņš skaitīs lūgšanas un noskaņosies uz Dieva tēlu, tādējādi pārsūtot sevi uz to telpu.

Bet, ja viņš pēdējā brīdī domās: “Es gribu atgriezties pie saviem tuviniekiem. Es viņus mīlu un gribu palikt šeit, uz zemes,” – tad viņš arī piedzims šeit uz zemes, pievilksies atpakaļ.

 

Līdzīgi gadījumi aprakstīti rakstos:

Apbrīnojamie likteņu savijumi[1]

Vainas sajūta no pagātnes dzīves[2]

Bojāgājušā lidotāja dvēsele ir atgriezusies uz zemes[3]

 

Ja cilvēks ir kādu nogalinājis, izdarījis noziegumu vai pats kļuvis par vardarbības upuri, pilns ar nožēlu, un, ja viņš pēdējā brīdī domās par to, ko nožēlo, tad nākamā dzīve var izrādīties par to pašu tēmu.

Nāves jogas sekotāji visvairāk baidās no negaidītas nāves un gatavojas tam, lai tā nenotiktu. Viņu apziņā jau sagatavots uzstādījums, uz kurieni pārvietoties miršanas brīdī.

Vai arī var sastrādāt saikni ar augstākajām pasaulēm, lai, kad pienāks laiks, dotos uz turieni. Un jau no turienes var izvēlēties, kur iemiesoties no jauna. Par šo tēmu ir lieliska filma “Kad sapņi piepildās (What Dreams May Come)[4].

Vēl ir iespējama cita cilvēka iedarbība. Ja kāds apzināti lūdzas, lai cilvēks ienāktu viņa ģimenē, viņa telpā, vai, jau būdams augstākajā pasaulē, šis cilvēks var palīdzēt viņam pārvietoties.

Reliģijās ir prakses, lūgšanas un rituāli, kas palīdz dvēselei atrast ceļu uz augstākajām pasaulēm, neapmaldīties. Un svarīga ir tieši tēla radīšana, kamēr dvēsele vēl atrodas fiziskajā ķermenī. Tāpēc ka fiziskais ķermenis ir materiāls, un viņam ir ļoti liels impulss radīšanai.

Raksts sagatavots pēc 2. kursa nodarbības materiāliem; to vadīja Natālija Kovaļova, Reinkarnacionikas Institūta trenere.

 

Un, kā Jūs uzskatāt, vai vajag gatavoties savai nāvei un ja jā, tad kā? Dalieties komentāros!

 

 Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere.

Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 15.07.2012.

https://ru.reincarnatiology.com/poslednie-mgnoveniya-pered-smertyu/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/11-dazadi/3307-natalija-golubkina-apbrinojamie-liktenu-savijumi (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/33-natalija-golubkina/3509-natalija-golubkina-vainas-sajuta-no-pagatnes-dzives (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/33-natalija-golubkina/3588-natalija-golubkina-bojagajusa-lidotaja-dvesele-ir-atgriezusies-uz-zemes (Tulk. piezīme)

[4] Skat arī http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2359-marina-vasiljeva-10-dailliteraturas-gramatas-par-dveseli (Tulk. piezīme)