Наталья Голубкина Почему Иисус ничего не говорил о переселении душ?

Natālija Golubkina - Kāpēc Jēzus neko nerunāja par dvēseļu pārceļošanu?

19 02 25 01

Nesen Reinkarnacionikas konsultantu čatā kāds dalījās ar Ošo grāmatas “Nāve – vislielākais apmāns (Смерть - величайший обман)” fragmentu. Tajā tika runāts par to, kā lielie Skolotāji mēģināja dažādā veidā aiznest līdz cilvēkiem savas idejas par dzīvi, tās vērtībām un mērķiem, un kas no tā iznāca dažādās kultūrās.

Konkrēti kā ideja par reinkarnāciju vai tās neesamību ietekmēja cilvēku pasaules uzskatu un viņu attieksmi pret dzīvi.

Es nolēmu dalīties tajā ar jums teksta variantā. Un, kam ir ērti, tas var sekot norādei uz audio-grāmatu šī raksta beigās.

 

Vai Jēzus, Muhameds un Mozus zināja par reinkarnāciju

19 02 25 02

“Mīļotais Ošo, kāpēc Jēzus neko nerunāja par dvēseļu pārceļošanu? Šķiet, šeit slēpjas starpība starp Austrumiem un Rietumiem.”

Jēzus lieliski zināja par reinkarnāciju. Viņa sprediķos var atrast ne mazums netiešu pierādījumu tam. Pavisam nesen es citēju Jēzu: “Es biju ilgi pirms Ābrama.” Jēzus saka: “Es atgriezīšos.” Eksistē arī tūkstošiem tiešu norāžu par reinkarnāciju.

Viņš labi par to zināja, bet ir cēlonis, kura dēļ viņš deva priekšroku nepieminēt dvēseļu pārceļošanu. Jēzus dzīvoja Indijā, viņš redzēja, pie kā var novest reinkarnācijas ideja. Indijā gandrīz piecus tūkstošus gadu pirms Jēzus reinkarnācijas ideja bija pazīstama.

Tā ir patiesība, tā nav vienkārši teorija. Tā ir teorija, kura bāzējas uz patiesības. Cilvēkam ir miljoniem dzīvju. Par to runāja Mahāvīra, par to runāja Buda, to mācīja Krišna un Rāma. Visas indiešu reliģijas tam piekrīt.

Tu izbrīnīsies, ja es tev teikšu, ka, izņemot šo teoriju, tās vairāk nekas neapvieno. Kāpēc Jēzus, Mozus un Muhameds – trīs reliģiju tēvi, dzemdēti aiz Indijas robežām – neko nerunāja par reinkarnāciju tiešā veidā? Tam bija kāds cēlonis.

Mozus zināja par reinkarnāciju, jo Ēģipte un Indija reiz nodibināja ciešu kontaktu.

Domājams, ka senos laikos Āfrika bija Āzijas daļa un ka kontinents pakāpeniski atrāvās no lielās cietzemes. Indija un Ēģipte bija apvienotas, lūk, no kurienes tām ir tik daudz līdzīga.

Skaidrs, kāpēc Dienvidindija ir melna: cilvēku dzīslās tur daļēji plūst nēģeru asinis, tā kaut kādā ziņā ir negroīdu rase. Ja Āfrika bija savienota ar Indiju, tad āriešu sajaukšanās ar nēģeriem pilnīgi varēja notikt, un Dienvidindija kļuva melna.

Mozus lieliski zināja par Indijas eksistenci. Kašmira lielās, ka Mozus un Jēzus ir apglabāti tieši tur. Tur atrodas arī viņu kapi. Viens pieder Mozum, otrs – Jēzum.

Abi redzēja, kas noticis ar Indiju reinkarnācijas teorijas dēļ. Ticība reinkarnācijai padarīja Indiju ļoti apātisku. Šeit neviens nekur nesteidzas.

 

Reinkarnācijas mācības ietekme uz Indiju

19 02 25 03

Indijā cilvēki nekad nav jutuši laiku. Nav šīs izjūtas arī tagad. Neraugoties uz to, ka visi nēsā pulksteņus, laika sajūtas nevienam nav. Kāds teiks: “Es atnākšu pulksten piecos vakarā.”

Tas ne par ko neliecina. Cilvēks var atnākt četros, viņš var atnākt sešos, bet var vispār neatnākt. Pret laiku šeit attiecas nenopietni. Proti, cilvēks nepilda savu solījumu, viņam vienkārši nav laika izjūtas.

No kurienes tā var rasties, ja mēs atrodamies Mūžības varā? Kādēļ steigties, ja mums ir daudz dzīvju? Var nekur nesteigties: agri vai vēlu tu atkal parādīsies šajā pasaulē. Reinkarnācijas teorija padarīja Indiju par ļoti pasīvu, garlaicīgu.

Un Indijā labi zina ne tikai, kā atlikt uz rītu, Indijā pat zina, kā atlikt līdz nākamajai dzīvei.

Gan Mozus, gan Jēzus apmeklēja Indiju, viņi visu redzēja. Muhameds nekad nav bijis Indijā, bet viņš labi zināja par valstī notiekošo, tāpēc ka bija blakus Indijai, starp Indiju un Arābiju bija nodibinātas ciešas attiecības.

Visi trīs nolēma, ka labāk teikt cilvēkiem:

“Ir tikai viena dzīve, un tā ir pēdējā iespēja katram no jums, pirmā un pēdējā. To var izmantot tikai tagad.”

 

Tas bija vajadzīgs tādēļ, lai dzemdinātu cilvēkos spēcīgu vēlmi, pamodinātu viņu jūtas, kas atvieglotu viņu transformāciju.

 

Rodas jautājums, kā, vai tad Mahāvīra, Krišna un Buda nenojauta sekas? Vai tad viņi nezināja, ka reinkarnācijas teorija novedīs pie letarģiska miega? Nojauta, zināja. Vienkārši viņi nolēma izmantot pilnīgi citu metodi, citu instrumentu.

Taču visam savs laiks: nevar izmantot vienu un to pašu metodi bezgalīgi: pakāpeniski cilvēkiem rodas pieradums. Buda, Mahāvīra un Krišna vērsās pie reinkarnācijas teorijas ar pilnīgi citu mērķi.

Tolaik Indija bija pasakaini bagāta. Tika uzskatīts, ka tur ir sakoncentrētas pasaules visas bagātības, viss zelts. Un bagātā valstī par īstenu problēmu, milzīgi lielu problēmu kļūst garlaicība.

Tagad kaut kas līdzīgs notiek Rietumos. Ameriku šodien ir piemeklējusi tā pati kaite: garlaicība tur ir kļuvusi par milzīgu problēmu. Cilvēkiem ir garlaicīgi, viņiem ir tik garlaicīgi, ka viņi pat ir gatavi mirt.

Krišna, Buda un Mahāvīra izmantoja situāciju. Viņi teica cilvēkiem:

“Ja garlaicība būtu tikai vienā dzīvē... garlaicību vienā dzīvē vēl var paciest. Bet tu jau esi dzīvojis daudz dzīvju, tāpēc mēs sakām tev: ja neieklausīsies mūsu vārdos, tad dzimsi vēl daudzkārt un katrā dzīvē nīksi no garlaicības. Tā ir dzīves un nāves riteņa bezgalīga kustība.”

Viņi tik drūmi iezīmēja nākotni, ka cilvēki, kam viena dzīve bija apnikusi, dzīvi ieinteresējās par reliģiju. Lūk, kāpēc tajās dienās metode atnesa savus augļus.

19 02 25 04

Ar laiku Indija kļuva nabadzīga. Nabadzīgā valstī garlaicības nemēdz būt. Nabags nevar garlaikoties. Tikai bagātnieks var atļauties pagarlaikoties, tā ir viņa privilēģija.

Nabags nevar garlaikoties, viņam tam nav laika. Viņš strādā no rīta līdz vakaram un, pārnākot mājās, krīt no kājām aiz noguruma. Viņam nav vajadzīgas izklaides – televīzija, kinoteātri, mūzika, māksla, muzeji –, viņam to visu nevajag, viņš nevar atļauties to visu. Viņš atrod baudu tikai seksā: tā ir dabiska iedzimta izklaide.

Lūk, kāpēc nabadzīgās valstīs ir tik daudz daudzbērnu ģimeņu – tā ir vienīgā izklaide...

Kļuvusi nabadzīga, Indija sāka izmantot reinkarnāciju kā bēgšanu no dzīves, kā glābjošu cerību, teorija kļuva nevis par atbrīvošanos, bet gan par cerību, tā deva iespēju visu atlikt uz nākotni.

“Šajā dzīvē es esmu nabadzīgs. Taču uztraukties nav vērts, man ir daudz dzīvju. Nākamajā dzīvē es pielikšu lielākas pūles un kļūšu bagāts. Šajā dzīvē man ir neglīta sieva. Taču nav vērts pārdzīvot: tas ir tikai vienas dzīves jautājums.

Nākamo reizi es tamlīdzīgu kļūdu neatkārtošu. Šajā dzīvē man vienkārši nākas maksāt par savu karmu. Ja šajā dzīvē neko grēcīgu neveikšu, tad nākamajā mani gaida lieliska dzīve.”

 

Jēzus metodes krahs Rietumos

19 02 25 05

Lūk, tā cilvēks atliek savu dzīvi uz nākotni. Jēzus to redzēja. Viņš redzēja, ka metode ir pārstājusi strādāt, tā nes pavisam ne tos rezultātus, kādus no tās gaidīja. Bija izmainījusies pati situācija. Vajadzēja izdomāt kaut ko citu:

“Cilvēkam ir tikai viena dzīve. Gribi būt reliģiozs, gribi nodarboties ar meditāciju, gribi kļūt sanjasins – dari to nekavējoties, jo rīt var būt pārāk vēlu. “Rīt” var arī vispār nebūt.”

Lūk, kāpēc Rietumos ir tik attīstīta laika izjūta, tur katrs steidzas. Par šo steigu visi ir kristietībai pateicību parādā. Atkal šis paņēmiens nestrādā. Nevienu metodi nevar pielietot mūžīgi. Personīgi es domāju, ka kāda metode strādā tikai tās radītāja, Meistara dzīves laikā, jo viņš – tās dvēsele. Viņš prot to lietot vajadzīgo rezultātu sasniegšanai.

 

Pēc Meistara aiziešanas metode pārstāj nostrādāt, jo cilvēki sāk to interpretēt pa jaunam.

 

Jēzus metode Rietumos šodien ir cietusi pilnīgu krahu, tā ir pārvērtusies problēmā. Cilvēki pastāvīgi steidzas, rosās, viņi ir saspringti, satraukti – jo viņiem taču ir tikai viena dzīve. Jēzus gribēja, lai viņi zinātu: dēļ tā, ka mums ir viena dzīve, vajag turēt prātā Dievu.

Un ko viņi dara? Apzinājušies, ka viņiem ir tikai viena dzīve, cilvēki sāka dzert, ēst un līksmoties, jo cita gadījuma viņiem nebūs. Vajag paspēt izpildīt visas savas iegribas. Vajag izspiest visu sulu no dzīves, un tūlīt!

Kurš tur dziļi pārdzīvo par atbildi Tiesas Dienā? Neviens īsti nezina, vai Tiesas Diena vispār notiks. Kāda mežonīga steiga! Visi ir ātruma pārņemti: ātrāk, vēl ātrāk. Neviens neaizdomājas, kurp mēs traucamies, zināms ir tikai viens – vajag traukties ātrāk. Lūk, arī izgudro arvien ātrākus transporta veidus.

Un par cēloni tam bija Jēzus vārdi. Viņa laikā šī metode nesa rezultātus. Pravietis pastāvīgi brīdināja cilvēkus:

“Esiet vērīgi! Tiesas Diena tuvojas. Pasaules gals iestāsies vēl jūsu dzīves laikā, un citas dzīves vairs nebūs. Un, ja jūs neaizdomāsieties par savu garīgo dzīvi, tad uz mūžīgiem laikiem nonāksiet ellē!”

Viņš vienkārši radīja atbilstošu psiholoģisko atmosfēru. Tā nesa augļus viņa dzīves laikā un dažus gadus pēc viņa aiziešanas. Metode saglabāja efektivitāti šo dažu gadu laikā, pateicoties viņa tuvākajiem mācekļiem, kuri spēja nodot Jēzus garu.

Viņi uzturēja viņa auru, taču vēlāk metode noveda pie pretējiem rezultātiem. Tas noveda pie pašas patērnieciskākās civilizācijas rašanās cilvēces vēsturē.

 

Skolotāji ir lemti nesapratnei?

19 02 25 06

Bet idejas būtība taču bija sekojoša: vienai dzīvei bija jābīda cilvēki iegūt apskaidrību, atmodu, Dieva meklējumus. Tika uzskatīts, ka tā vedīs pie tā, ka cilvēki atteiksies no savām vēlmēm un piesaistēm. Visa viņu dzīve būs vērsta uz izzināšanu, uz Dieva meklējumiem. Lūk, kas slēpās aiz šīs idejas.

Taču rezultāts izrādījās pretējs: cilvēki sāka visādā veidā izdabāt savām iegribām. Baudi maksimāli! Līksmojies, neatliec uz rītdienu!

Indiešu pieeja izgāzās, jo cilvēkus pārņēma apātija. Metode darbojās tikai Budas dzīves laikā. Viņš patiešām radīja diženāko kustību pasaulē. Tūkstošiem cilvēku atteicās no pasaulīgās dzīves un kļuva sanjasīni. Citiem vārdiem, viņi veltīja sevi patiesības meklējumiem.

Buda spēja radīt tik skumju atmosfēru, ka, nedodoties ceļā, varēja vienkārši nomirt aiz garlaicības. Taču tas, kas notika vēlāk, ieguva pretējo efektu. Un tā būs vienmēr.

 

Skolotāji ir lemti nesapratnei. Un cilvēki ir tik viltīgi, tik diplomātiski, ka vienmēr atradīs veidu, kā sagraut jebkuru sistēmu.

 

Jēzus lieliski zināja, ka dzīve ir mūžīga, ka reinkarnācija – tā ir patiesība. Netieši viņš to pieminēja. Iespējams, viņš tieši teica par reinkarnāciju saviem tuvajiem draugiem, bet plašām masām viņš nevarēja to teikt: viņš redzēja pilnīgo izgāšanos Indijā, un vajadzēja pamēģināt izdomāt kaut ko citu.

Es pats radu ne mazums metožu nestrādājošo vietā. Es lieliski apzinos, ka manas tehnikas nomirs kopā ar mani. Kad manis vairs nebūs, cilvēki sāks tās izkropļot. Tas ir dabiski, ar to vajag samierināties, par to nav vērts uztraukties.

Es lūdzu visus būt uzmanīgiem un izmantot manas tehnikas pēc iespējas apzinātāk. Kamēr es esmu ar jums, manas metodes strādās teicami. Manās rokās tās var kļūt par priekšnosacījumu jūsu iekšējai transformācijai, bet, kad manu roku vairs “nebūs”, atradīsies mācītu vīru un speciālistu rokas un atkārtosies vecais stāsts.

Esi piesardzīgs, esi uzmanīgs, nezaudē laiku veltīgi.

 

https://knigavuhe.org/book/smert-velichajjshijj-obman/

Ošo “Nāve – vislielākais apmāns”, 26. nodaļa “Reinkarnācijas teorija” (krievu val.).

 

Un kā ideja par reinkarnāciju ietekmē Jūsu dzīvi? Dalieties komentāros!

 

 Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere.

Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 25.02.2019.

https://ru.reincarnatiology.com/iisus-i-pereselenie-dush/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe