Наталья Голубкина История про оборотня

Natālija Golubkina - Stāsts par vilkati

18 04 30 03

Kad kaut kas ir nogājis ne tā

Ja lasām Maikla Ņūtona (Michael Newton) grāmatas, tad tur ir aprakstīts dvēseles ceļš pēc iemiesojumiem, kādu piedzīvo vairums un vairumā gadījumu. Kad cilvēks mirst, dvēsele iziet no ķermeņa un paceļas uz Dvēseļu Pasauli.

Bet patiesībā vienmēr un visur ir likumu izņēmumi un iecerētā plāna traucējumi, un trešās puses iejaukšanās. Jā, viss kā mūsu zemes plāna dzīvē! Arī dvēseles dzīvē mēdz būt pārsteigumi un negaidītas lietas.

Ļubova, 1. kursa studente, pastāstīja par neparastu iemiesojumu, kuru viņa paskatījās mācību laikā. Tas var šķist pilnīgi fantastisks, bet pat no tā Ļuba pasmēla daudz svarīga un noderīga sev pašreizējā dzīvē!

 

Es – vilkatis!

18 04 30 04

– Lai parādās tāda dzīve, kur tu kā dvēsele pēc nāves aizkavējies uz Zemes uz ilgu periodu.

“Esmu vīrietis, ar kastaņkrāsas matiem un brūnām acīm, un pareiziem sejas vaibstiem, apmēram 25 gadus vecs. Ģērbies gaišā kreklā, biksēs un vīzēs. Es sarunājos ar putniem putnu valodā. Viņi mani saprot.

Es īpašā veidā savelku lūpas, dažreiz pieliekot rokas, uztaisu putnu svilpoņu. Es radu aicinošu saucienu. Es protu to kopš bērnības. Man tas ir ierasti un dabiski.

Norā iznāk zvēri: lāči, vilki, mežacūkas, salido putni. Es stāvu vidū, uztaisu lāča rūcienu, apgriežos ar ķermeni apkārt un... pārvēršos lācī, turpinot rūkt. Vai tad es būtu vilkatis?!

Pasaules uztvere ir tāda pati kā cilvēkam, bet melnbaltā krāsā. Cilvēka ķermenī es jūtu cilvēka spēku, bet lāča ķermenī – zvēra spēku. Dzīvoju mežā, viens.

 

Kad es skatos uz sevi no malas, tad redzu vienlaikus divus, vienu uz otra uzliktus tēlus – cilvēku un zvēru.

Cilvēki mani redz tikai kā lāci, bet dzīvnieki redz abus tēlus, viņi zina, kas es esmu. Dzīvnieki mani uzskata par savējo, no viena bara, un tajā pašā laikā ciena.

 

Es varu pārtapt gan vilkā, gan citos dzīvniekos. Pirms pārvērsties, es uztaisu tā dzīvnieka vai putna kliedzienus, par ko gribu pārtapt, un taisu viņam raksturīgas kustības. Lūk, es lidoju kā krauklis virs meža uz tuvāko apmetni pie cilvēkiem.

Bet, lūk, es stāvu norā piecu smalku būtību aplī – tās ir gara auguma figūras paltrakos ar muguru pret mani un ar seju manī. Tie ir mani glabātāji.

Es redzu arī meža garus – rūķus (лешие) un nāras, dažādu vietu garus. Arī ar viņiem es sazinos, viņi mani pazīst. Viņi ir puscaurspīdīgi. Dažreiz es viņus redzu blīvākus. Viņi dzīvo katrs savā meža zonā, nepārvietojas, taču ir saistīti savā starpā.”

 

Sākums un beigas

18 04 30 05

“Kad māmiņa mani dzemdēja, viņu un vecmāti pārņēma šausmas. Es piedzimu kā cilvēks, bet briesmīgs. Viņas intuitīvi juta, ka es esmu kaut kas cits.

Pieauguša cilvēka apzināta sejas izteiksme, melnās acis, upenītēm līdzīgas, iekļūst pašā dziļumā, un sievietes jūt manu spēku. Viņas nesaprot, kas notiek. Vecmāte saka: “Tiec vaļā no viņa.” Māte ir šausmu pārņemta!

Līdz viņai bija nonākušas baumas, ka bērna tēva dzimtā ir bijuši vilkači, taču viņa to uztvēra kā pasakas. Tēvs – parasts cilvēks. Bet tagad, raugoties uz savu bērnu, viņa neuztver to kā savu. Viņas ienes mani meža biezoknī un pamet tur, lai es nomirstu, cerot, ka zvēri mani aprīs.

Es guļu, autiņos ietīts, neraudu, bet skatos apkārt. Vasara, silts laiks. Es dzirdu lācenes rūcienus – viņa ir sajutusi cilvēka garu. Viņa mani redz, taču šausmās apstājas no tā lielā spēka, kurš nāk no manis.

Atnāk netīra šausmīga vecene skrandās, līks deguns, mute iekritusi. Viņa redz mani un saprot, kas es esmu, bet tas viņu nebiedē. Viņa pati prot redzēt un just pasauli citādi.

Vecene ņem mani sev līdzi. Dzīvo tā tuvāk cilvēkiem mežā. Dažreiz pie viņas griežas pēc palīdzības, ārstēšanas.

Mežs – manas mājas. Esmu dzīvojis te kopš bērnības, sazinoties ar zvēriem. Vecene mirst, es palieku viens. Un es nolemju aiziet, jo nāk cilvēki, kaut ko jautā, bet es nevaru atbildēt. Es sarunājos ar grūtībām, man tuvāki ir zvēru kliedzieni.

Aizeju tālu necaurejamā biezoknī. Kādu reizi es iekrītu izliktās lamatās, pienākot pārāk tuvu cilvēku apmetnei. Brūce ir dziļa. Blakus ir meža gari, bet palīdzēt man viņi nevar. Es guļu uz zemes un pirmoreiz jūtu tās aukstumu un mitrumu. Agrāk, kad es pieskāros zemei jebkurā veidolā, man nebija tādu mitruma un aukstuma sajūtu.

Ķepa ir lamatās, man sāp, līst asinis, un es kaucu. Pamazītēm eju arvien tālāk un tālāk biezoknī, lai mani neviens neatrastu. Es pagaidām vēl esmu lāča veidolā. Apstājos, guļu, spēkus pazaudējis. Spēks aiziet līdz ar asinīm. Es jūtu vājumu un – kā dzīvība aiziet no manis. Pārvēršos cilvēkā.

Glabātāji vēl ir blakus. Ķermenis sāk dzist no iekšienes, mirdzums un spēks iet ārā no viņa. Esmu izgājis no ķermeņa, bet mirdzums ķermenī vēl paliek.

Kad esmu izgājis, domāju, ka maz esmu padzīvojis, man ir tikai 25 gadi, esmu mazliet apjucis. Jūtu vieglumu, brīvību. Karājos virs ķermeņa un skatos uz sevi. Glabātāji ir izzuduši. Mirdzums dziest pamazām – beidzas kājās. Es ateju no ķermeņa un dodos meža virzienā. Es saprotu, ka esmu atbrīvojies no fiziskā apvalka.”

 

Dzīve kā vilkatim

18 04 30 06

Es dzīvoju 2 pasaulēs, divējādi visu uztvēru: fizisko pasauli un paralēli smalko plānu. Gan te, gan tur es visai vienkārši kontaktējos un mijiedarbojos.

Ar dzīvniekiem sazinos telepātiski. Ja kāds ir ievainots un nonācis biezoknī, un nevar tikt ārā, es nāku palīgā. Viņi man ir kā brāļi. Mežs – mana ģimene.

Tā ir teritorija Rumānijā, XV-XVI gadsimts. Apmetnes ir vecas, ar vienstāva būdām, apkārtne ir netīra. Es dzīvoju zemnīcā, kas līdzīga lāča midzenim. Augšā ir sagāzti zari un lapas, lai tā būtu nepamanāma.

Uz rīta pusi ķermenis sāk mosties, viss iekšienē mutuļo, jūtamai enerģētiski uzšļācieni, un es pamostos. Pa dienu es iegūstu barību: roku saknes, vācu ogas un zālaugus, ēdu tos uzreiz tepat, neko nekrājot.

Augus es atšķiru pēc mirdzuma. Nav neēdamu augu. Ir indīgi, bet arī tos es ēdu, lai paārstētos. Tas notiek intuitīvi. Vienkārši jūtu, ka man tas pašlaik ir jāapēd. Nav zināšanu, domāšanas.

Ziemā, kad ir auksts, es ziemoju lāča veidolā. Aizmiegu savā zemnīcā un vasarā atkūstu un dzīvoju cilvēka veidolā. Pavasarī izlienu izsalcis, meklēju saknītes, visu, kas gadās pa rokai. Esmu ļoti novājējis pēc ziemas guļas.”

 

No vilkača par spoku

18 04 30 07

“Es nodzīvoju 25 gadus. Es kā dvēsele jūtos brīvāks. Joprojām redzu visus pasaules smalkos plānus. Man patīk, ka esmu nometis mani ierobežojošo apvalku. Mani aizstāvji izzūd, izgaist. Viņiem vairs nav, ko sargāt.

Es peldu pa mežu kā katru dienu savā dzīvē. Augi un dzīvnieki reaģē uz mani, kā agrāk. Viņi redz mani un uztver. Agrāk viņi arī mani uztvēra ne tikai fiziskajā līmenī, bet arī smalkajā. Taču lielu uzmanību viņi man nepievērš. Es uz kaut kurieni lidoju, planēju virs upes. Gribu izpeldēties, bet nevaru, jo nav ķermeņa.

 

Es nebiju sapratis, ka esmu miris. Nomira mans ķermenis. Es dzīvoju reizē divās pasaulēs un, aizgājis no viena plāna, es turpinu dzīvot otrā. Nesaprotu, ka vajag aiziet pavisam.

 

Es dzīvoju dobumā kopā ar vāverēm. Viņas mani redz. Un man patīk mūsu kopdzīve, mēs cits citam netraucējam. Bet biežāk es vienkārši esmu augstos priežu zaros vai lidoju pie ūdens.

Tā es pavadīju 200 zemes plāna gadus, bet man tie aizlidoja kā pāris dienas. Nekas īpašs nenotika.

Taču reiz manā priekšā parādās gaiša figūra ar nesaprotamu siluetu un paltrakā. Viņa karājas un klusējot skatās uz mani. Es uz viņu skatos neizpratnē. Es zinu, ka viņa ir atnākusi pēc manis. Viņa saka: “Vadim, ejam,” un aicina ar roku. No viņas nāk velkoša vibrācija, kā sauciens.

Es sekoju šim saucienam ziņkārības dēļ. Jūtu figūras atbalstu, mēs virzāmies plecu pie pleca un paceļamies virs Zemes. Es iepeldu aiz viņas gaismas starā, kur kustība paātrinās. Mēs ieejam Dvēseļu Pasaulē.”

 

Kas tad nogāja ne tā

18 04 30 08

“Mēs nonākam Dvēseļu Pasaules telpā. Es paplašinos un kļūstu par milzīgu gaismas būtni. Mēs pārvietojamies uz istabu, kur parasti notiek nodzīvotās dzīves analīze, un caurskatām šo iemiesojumu. Mēs smejamies par to, kā bīstas māte ar vecmāti, man piedzimstot, kā uz mani reaģē cilvēki. Redzu savu nāvi, kā es kaucu aiz sāpēm un kā iziet asinis un spēks.”

– Kā tu no šejienes redzi to dzīves daļu, kuru dvēsele nodzīvoja ķermenī?

“Es redzu puisi un gluži kā glāstu viņa gaišos matus ar liegu roku milzīgā maigumā: “Vadimka!”

No dvēseles līmeņa es savu dzīvi redzu līnijas veidā. Vidū – trekns punkts – fiziskās nāves moments. Līdz tam dzīvi ķermenī es redzu pelēku, gluži kā ar vienkāršo zīmuli uzzīmētu. Un pēc tam – līnija ir sarkana. Tas ir – vispirms nedzīva, bet pēc tam dzīva, pulsējoša.”

 

Pirmajā daļā es mācījos mijiedarboties ar cilvēkiem, bet man tas neizdevās. Bet otrajā daļā – dzīvošana šeit un tagad. Šajā otrajā dzīves intervālā kā spokam es vienmēr biju apkārtējās pasaules apcerē, momentā šeit un tagad.

 

Šajā etapā Ļuda ieraudzīja daudz savstarpējo saikņu starp aplūkoto iemiesojumu un savu pašreizējo dzīvi un saprata priekš sevis daudz svarīga.

– Atrodi momentu, kad radās šī iemiesojuma ideja.

“Tā bija mana Audzinātāja ideja. Viņš saka: “Tev nepatīk “safrizēti” sižeti!” Sākotnēji scenārijs bija citāds, bet tas tika pārtaisīts. Bija iecerēts piedzimt kā kroplim, un māte ar vecmāti izmet mani mežā zvēru maltītei. Dzīvei ir jābūt īsai.

Audzinātājs lika priekšā korekciju: “Nu ka apveltīsim tevi ar spēku, lai tevi patiešām izmestu, negribētu paturēt. Lai viņas būtu šausmās.” Pateicoties spēkam, es piedzimu veselīgs, bet ar garu un spēku, kas biedē cilvēkus. Mani bija jāaprij zvēriem, taču šī spēka dēļ neapēda.

Un viņš sauc dvēseli, kura nospēlēs veceni, kura audzinās bērnu ar necilvēcīgu spēku. Priekšā iznāk augstāka līmeņa dvēsele, citāda pēc vibrācijām. Tas ir mans Audzinātājs Ivans. Viņš man ir pielikts, tieši sākot ar to iemiesojumu.

Sākumā piekrita būt par veceni, kas mani uzaudzināja, un pēc tam ņēma sev līdzi manu dvēseli, kura palika uz Zemes pēc nāves. Tāpēc viņš arī zināja, kā mani sauc. Tieši viņš vecenes lomā nosauca mani par Vadimu. Mēs pašlaik trijatā analizējam šo iemiesojumu.

Nāve lamatās nebija ieplānota, dzīvei bija jāturpinās. Man bija jāmirst ap gadiem 40 dabiskā veidā, atvadoties no meža un tā iemītniekiem. Un lamatu dēļ notika uzkāršanās uz 200 gadiem, tāpēc ka nesapratu, ka esmu miris!

Sapratu tikai, ka esmu atbrīvojies no fiziskā apvalka. Kā dvēsele es šo laiku jutu kā piecas dienas, bet pēc zemes plāna laika pagāja 200 gadi. Un Audzinātājam nācās atnākt pēc manis.”

 

Iepazīšanās ar jauno Audzinātāju

18 04 30 09

“Jaunais Audzinātājs ir neparasts, viņš atšķiras no citiem. Atnācis no Radītāju telpas, un pats tagad ir radošs sākums. Tieši pateicoties tam, ka viņš bija klāt manā dzīvē kā vecene, un tam, ka viņš ienesa to spēcīgo iekšējo spēku, es spēju izdzīvot, mani neaprija zvēri un es kļuvu tas, par ko kļuvu. Šis pats spēks bija manī, kad es kļuvu par spoku.

Tagad, kad esmu iemiesojusies zemes plānā, viņš vēro mani. Dažreiz palīdz. Ja viņš arī iemiesojas, tad kā neparasts spēcīgs personāžs. Tāpēc ka viņš ir dzimis tajā citplanētu telpā, no kurienes esmu arī es. Šis iemiesojums ir bagātinājis mani kā dvēseli.

Bez viņa iejaukšanās un izdzīvotā scenārija es kā dvēsele nespētu iziet tādu spilgtu pieredzi. Viņš man palīdzēja bagātināties, lai es zemes plāna iemiesojumā varētu izjust kaut ko ne no šīs pasaules.

 

Tagad man ir saprotamas savstarpējās saiknes starp pārskatīto dzīvi un pašreizējo. Tās ir saistītas caur dvēseles atmiņu par manu kosmisko dabu un manām iespējām. Un tagad es varu savas zināšanas un pieredzi ienest savā pašreizējā dzīvē, taču uzplaiksnījumiem. Un viens no uzdevumiem – iemācīties to darīt viegli un apzināti.

 

Viņš atklāja manus uzdevumus un ļāva sajust, ka es neesmu viena. Tagad es varu pārliecinātāk iet pa dzīvi.”

 

Un kādas neparastas jūsu dvēseles pieredzes jums ir bijis interesanti papētīt? Dalieties komentāros!

 

 Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere.

Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 30.04.2018.

https://ru.reincarnatiology.com/istoriya-pro-oborotnya/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe