Наталья Голубкина Чувство вины из прошлой жизни

Natālija Golubkina - Vainas sajūta no pagātnes dzīves

18 01 15 01

Iepriekšējā rakstā[1] es dalījos ar jums Ludmilas – Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa studentes – stāstā – kā viņa pagātnes dzīvē nozaga krustiņu savai vecmāmiņai.

Izrādījās, ka gadījums ar to nebeidzas! Jau nākamajā nodarbībā, pētot savas dzimtas tēmu, mums atklājās vēl apbrīnojamāka panorāma – divu dvēseļu – Ludmilas un viņas vecmāmiņas – likteņu savijums.

 

Satraukums par bērniem

18 01 15 02

Sākotnēji Ludmilai nebija nekāda īpaša pieprasījuma. Mēs devāmies vienkārši paskatīties, kas izgaismosies, kas atklāsies pats. Un, lūk, kas iznāca.

Ļuda ieraudzīja sevi sēžam uz zema krēsliņa pie krievu krāsns ar kastroli uz ceļiem. “Es mīcu mīklu. Man ir gadi četrdesmit. Blakus bērni. Uz krāsns zēns-pusaudzis – Jurijs. Ir mazulis ap gadiem 5-6 un zīdainis. Vīra mājās pašlaik nav, viņš ir peļņā.

Mans uzdevums – barot bērnus, un es ļoti bažījos par to, jūtu spēcīgu samulsumu dvēselē. Es gaidu vēl vienu bērnu, bet pārticība ģimenē ir neliela. Iekārtojums vienkāršs, bērni visi, kaut arī vienkārši, bet ir apģērbti. Es protu ļoti ātri adīt zeķes un dūraiņus.

Pārvietojamies uz jaunības momentu, kad biju vēl atslābusi, skaista, priecīga meitene laulības vecumā. Es jutu laimi un prieku, nav bažu un rūpju.

 

Un kur radās satraukuma un rūpju sajūta? Momentā, kad izgāju par sievu pie Ivana un parādījās divi bērni. Kļuva maz līdzekļu eksistencei, un es zaudēju brīvības un prieka sajūtu.

 

Visa dzīve reducējas uz mājturību. Satraukuma kulminācijas momentā man gribas kodīt lūpas, saspringst seja, gribas raudāt, un iekšpusē grauž jautājums: “Kā gan tālāk? Ko darīt?”

 

Atdevu savu meitu

18 01 15 03

Kā atrisinājās šī situācija? Es savu otro meitu iekārtoju pie savas māsas par aukli. Viņa pati vēl ir mazule, un man viņas ir žēl, bet tur viņu vismaz baro. Dēli jau ir paaugušies, viens ir apprecējies. Ir kļuvis vieglāk. Nemiers ir palicis tikai par jaunāko meiteni.

Es visa esmu bērnos, sev gandrīz nepievēršu uzmanību. Un vīrs it kā ir, bet viss ir uz manis. Jūtu bezizeju un nesaprotu, kā pārvarēt šo situāciju.

Mūža beigās es guļu uz krāsns, nav ko ēst. Pilnīgs bezspēks. Tas turpinās ļoti ilgi. Kādā brīdī es vienkārši aizmiegu. Dvēsele raugās uz ķermeni ar aizkustinājumu: “Nabadzīte, beidzot tu esi beigusi mocīties!” Kļūst vieglāk.

 

No Dvēseļu Pasaules viss izskatās daudz vienkāršāk. Es visu uztvēru pārāk nopietni un uzņēmos atbildību par bērniem pilnībā, aizmirstot, ka katram no viņiem ir savs liktenis un savi Audzinātāji. Es neticēju augstāko spēku palīdzībai, ja manis pēkšņi vairs nebūs.

Bija vienkāršāk jāattiecas pret visu.

 

Arī vīru es nospiedu ar to, ka ņēmu atbildību uz sevi. Es nebiju pārliecināta par viņu, neuzticējos, nevarēju aiz viņa paslēpties. Tā bija mana kļūda. Pat ja manis nebūs, dzīve ies tālāk. Bērni nenomirs bez manis. Kāds par viņiem parūpēsies.

Nevajag visu kraut uz saviem pleciem!

Dzīve ritēja, kā arī bija ieplānots, taču man traucēja nemiera sajūta. Es varēju to pārvarēt un varēju padoties. Es padevos. Man no tās dzīves ir palikusi vainas apziņa manas meitas priekšā – es viņu atdevu kalpošanai.

 

Vainas sajūta bērna priekšā

18 01 15 04

Kā šī dzīve ir saistīta ar pašreizējo?

Es to sajūtu kā nevēlēšanos pēc vairākiem bērniem. Viens bērns ir, bet citus negribas. Es negribu atkal iekrist kabalā, kur atkal jutīšu šīs briesmīgās bailes.

Un, kaut arī situācija ir izmainījusies (tur bija seši bērni, bet tagad viens), bailes manī ir palikušas. Es tagad saprotu, ka man ilgi nebija bērna tieši šī nemiera dēļ. Es viņu gribēju, taču bailes traucēja īstenot manu vēlēšanos.

Sakars izpaužas arī kā nepamatota vainas sajūta meitas priekšā un satraukums šajā dzīvē. Es atdodu viņai visu savu laiku un uzmanību un jūtu, ka tas ir atnācis no tās dzīves.

Es tagad skaidri saprotu, ka vainas sajūta rodas no tā, ka tā ir tā pati dvēsele – tās meitenes, kuru es reiz atdevu, – dvēsele.

 

Atkal kopā

18 01 15 05

Es agrāk nebiju strādājusi ar savas dzimtas tēmu, bet tagad precīzi zinu, ka es ieraudzīju savas vecvecmāmiņas, kura patiešām nomira badā, dzīvi.

Es par to nekad nebiju domājusi. Man vienkārši atklājās aina: bērni blakus un vīrs Ivans. Un jau pēc tam atnāca izpratne, ka tas ir tā.

Viņa patiešām atdeva savu meitu – manu vecmāmiņu. Tad, lūk, kāpēc es jūtu vainu un esmu gatava viņas labā izdarīt visu, ko vēlies, gluži kā es viņas priekšā būtu ļoti vainīga! Mēs tajā dzīvē bijām māmiņa un meitiņa!

Es ļoti mīlēju savu vecmāmiņu, kurai, būdama zaglēns, nozagu ķēdīti, un veltīju viņai daudz uzmanības. Un, kad viņa 2010. gadā 94 gadu vecumā nomira, es sāku viņu saukt: “Vecmāmiņ, atnāc pie manis atkal! Piedzimsti kā mana meitiņa!”

Protams, es to nevienam neteicu. Pēc 2 gadiem kopš vecmāmiņas nāves piedzima mana meita. Un radinieki sāka pamanīt, ka viņa ir ļoti līdzīga savai vecvecmāmiņai: gan ārēji, gan kustībās. Ar šo dvēseli mums ļoti bieži krustojas ceļi dažādās dzīvēs dažādās lomās.

Kad meitai palika divi mēneši – tas bija Jaunais gads –, mēs ar vīru uzdāvinājām viņai zelta ķēdīti ar kuloniņu (it kā viņai divu mēnešu vecumā to vajadzētu!). Nez kāpēc tā iegribējās. Vairāk nekad un nevienam es ķēdītes nebiju dāvinājusi.

Lūk, tā sarežģīti savijas mūsu likteņi, mūsu dzīves atkal un atkal.

 

Mēs piedzimstam vienā dzimtā, lai izietu tās pieredzes, kuras vajadzīgas dvēselei. Kā arī, lai atkal un atkal būtu kopā, atbalstīt un mīlēt citam citu!

 

P.S. Zaglēns – radniecīga dvēsele

18 01 15 06

Un vēl tante pastāstīja dažas detaļas no gadījuma ar krustiņu. Vecmāmiņai sabojājās televizors. Viņa dzīvoja savā mājā, privātā sektorā.

Un reiz vakarā kāds negaidīti pieklauvēja pie loga un pajautāja, vai nevajag salabot televizoru. Vecmāmiņa bija viena. Viņa ielaida vīrieti un pabaroja. Kaut arī parasti nepazīstamu varēja ar tēju pacienāt, bet ne vairāk. Viņš apskatījās televizoru. Izrādījās, ka vajag kaut kādas detaļas.

Un nākamajā dienā viņš atnāca atkal. Un tā nāca veselu nedēļu. Un visu nedēļu vecmāmiņa viņu baroja un dzirdīja. Tā ir ļoti netipiska uzvedībā attiecībā uz svešu cilvēku.

Es sev to izskaidroju tā, ka viņa sajuta kaut ko radniecīgu smalko sajūtu līmenī. Protams, viņam bija šaubas, zagt ķēdīti vai nezagt cilvēkam, kurš pret viņu tik labi ir izturējies. Taču tomēr nozaga to beigās.

Toties tagad, atminējusies šo situāciju, esmu atjaunojusi saikni ar vecmāmiņas dvēseli.”

 

Jums ir bijuši negaidīti atklājumi savstarpējās attiecībās ar tuvo cilvēku dvēselēm?

 

 Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere.

Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 15.01.2018.

https://ru.reincarnatiology.com/chuvstvo-viny-iz-proshloj-zhizni/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/33-natalija-golubkina/3508-natalija-golubkina-es-apzagu-savu-vecmaminu-pagatnes-dzive (Tulk. piezīme)