Евгения Горева – Боги и богини Луны
Jevgēnija Goreva - Mēness dievi un dievietes
|
Navigācija pa rakstu Mēness dievību galvenās funkcijas pasaules mitoloģijā |
Mēness dievību galvenās funkcijas pasaules mitoloģijā
Mēs esam pieraduši, ka no debesīm mums visbiežāk kaut kas spīd, dienā tā ir Saule, naktī uz mums lejas viņas atstarotā gaisma no Zemes pavadoņa – Mēness – spoguļgludās virsmas.
Dažādos etnosos Mēness dabas dievību raksturs ir saistīts ar tādām funkcijām kā:
- simbolizē gaismu nakts laikā;
- saikne ar dzīvnieku pasauli, ar zemapziņu;
- grūtniecība un mātišķība;
- dzīvinošas valgmes padevējs, attīrošs un nemirstību dāvājošs;
- laika cikliskums – caur pastāvīgu Mēness cikla atkārtošanos.
Zodiaka zīme, kuru vada Mēness, – tā ir kardinālā ūdens zīme Vēzis, viņa īpašības apraksta visus Mēness dieva pasaules aspektus.
Mēness metāls – sudrabs.
Nedēļas diena, simboliski saistīta ar Mēness enerģijām – pirmdiena.
Skaitlis – 7 un 28, dažreiz 30.
Ēdiens – piens un piena produkti.
Mēness dievību zoomorfie tēli:
- vēzis un krabis (saikne ar zodiaka zīmi Vēzis),
- pūce (nakts putns, medniece),
- zaķis, trusis (dēļ līdzības ar Mēness lēcienveidīgo kustību),
- govs (ragi līdzīgi Mēnesim, ražo pienu).
Nakts un Mēness dievi pasaules mitoloģijā
Honsu – Mēness dieva vārds ēģiptiešiem nozīmē “garāmejošais”, “debesu ceļinieks”, – tika uzskatīts arī par laika skaitīšanas dievu. Tika attēlots kā bērns, kurš samulsis tur pirkstu pie mutes, kas palīdzēja viņam skaitīt.
Neferhoteps – viena no dieva Honsu formām, cilvēka fiziskā ķermeņa un psihes dziednieks. Viņa tēls – cilvēks ar Mēness sirpi un disku uz galvas, kā arī ar piekūna galvu.
Tots – sākotnēji skaitījās ar Mēnesi saistīts, izspieda ar sevi Mēness dievības-zaķa kultu. Tots – gadus skaitošais, visādu zināšanu dibinātājs, radīja kalendāru. Pasaules vēstures glabātājs, iesvētīts visos dzīvības un nāves noslēpumos, sarakstījis “Mirušo grāmatu (Книга мертвых)[1]” un “Elpošanas grāmatu (Книга дыхания)”[2]. Pavada mirušos uz pazemes pasauli, un it kā viņa svētās grāmatas palīdz iziet šo ceļu (šķiet, ka tas ir labs reklāmas gājiens, kurš izmanto reliģiju pārdošanas pieaugumam).
Kad Saules dievs Ra raud un slimo, tieši Tots mazgā un attīra viņam acis ar savu lietus un upju ūdeni.
Tota mīts evolucionēja, un viņa funkcijas pamazām atgāja no sākotnējās Mēness dabas, viņš sāka asociēties ar Hermeju-Merkuru.
Taurta – “aizsargājošā”, viņas tēls mums ir ērmīgs – begemota mātīte grūtniece, kurai ir sievietes rokas un krūtis un speciāla funkcija – palīdzēt sievietei dzemdībās un nodrošināt piena pārpilnu ražošanu barojamajam bērnam. Tika uzskatīta par zīmes Vēzis pārvaldītāju.
Bess – dievs, kurš palīdz dzemdībās un apsargā ģimeni, kur tiek gaidīti vai jau ir bērni.
Izīda – Mēness-māte ēģiptiešiem, līdz mūsu dienām tiek uzskatīta par slepenu zināšanu un intuīcijas simbolu. Tiek attēlota ar Mēness ragiem uz galvas. Hora māte – viņš tika dzemdēts no mirušā Ozīrisa – spēja savā pašaizliedzīgajā mātišķībā augšāmcelt dzīvību no nāves.
Mēness sievišķā dieviete, kura palīdz dzemdībās un nosaka piedzimušā bērna likteni. Bija arī kā ūdens dieviete, pastāvēja pat tāds priekšstats par Nīlas pārplūdi – it kā Izīda sēro par savu vīru Ozīrisu un viņas asaras pārpilda upi. Tajā pašā periodā bija Sīriusa uzlēkšana; viņu sauca par “Izīdas asaru”.
Tiek uzskatīts, ka tēls – Izīda, kura zīdaini Horu baro ar krūti – ir Dievmātes prototips.
Tefnuta – valgmes dieviete, viņas tēvs ir Saules Ra, viņa pati ēģiptiešiem asociējās ar Mēnesi. Te dzīvesbiedre gaisa dievam Šu, un tad viņu savienība simbolizē dabas uzplaukumu, te medību dievam Onurisam, kas pievērš Tefnutas uzmanību dzīvnieku pasaulei, padarot viņu par tādu pašu mednieci kā daudzas Mēness dievietes.
Sopteda – Sīriusa, kā debesu zvaigznes, dieviete, viena no galvenajām mīlētākajām Senajā Ēģiptē. Soptedas uzlēkšana pēc laika sakrita ar upes Nīla pārplūdi.
Satisa – vēsa ūdens dieviete, viņas tēls – sieviete ar antilopes ragiem, tāpēc viņu varēja asociēt arī ar Izīdu, bet viņas ragus – ar Mēness sirpi.
Jarih-Nikkal (Jarih Nikal) – “maģija, burvestība”, Jarihs – semītu Mēness dievs, viņš eksistē pārī ar savu dzīvesbiedri – Nikalu, Mēness sievišķo dievieti. Tā tiek uzskatīta par svētu laulību, kura kalpo par pamatu Mēness atdzimšanai un debesu harmonijas nodrošināšanai.
Mēness un Saule – Tatjanas Mironovas (Татьяна Миронова) glezna
Kusarot – gari, kuri palīdz dzemdībās, deva svētību Nikalai dēla dzemdēšanai.
Aglibol – dievišķais Mēness disks, asociējās ar debesu nakts ratiem, kas šo tēlu satuvina ar Sauli.
Tinnit – lielā māte un medniece, ar spārniem uz muguras. Viņas parastie simboli un tas, ko viņa tur rokās, – Mēness disks/sirpis un dzīvības atslēga. Pieder Kartāgas panteonam, kurā viņa – galvenā sievišķā dievība. Uzstājas kā rasas, medību, kā arī bērnu radīšanas un auglības dieviete.
Carpannitu – “sudrabā zaigojošā”, akadiešu māte Mēness, par viņas vīru tiek uzskatīts Marduks.
Jānis Kristītājs – ar viņu ir saistīts rituāls – attīrīšanās ar ūdeni un jauna dzimšana – ir saplūdis ar slāvu Ivanu Kupalu.
Nanna – “zināšanu valdnieks”, šumeru sens Mēness dievs, tiek uzskatīts, ka viņš piedzimis pazemes pasaulē, bet pats ir Saules dievības Utu tēvs. Darbojas pretfāzē Saulei, dienā aizvieto spīdekli pazemes pasaulē, mirušo valstībā, bet naktī savā laivā ceļo pa naksnīgajām debesīm.
Viņa funkcija ir arī ciklu fiksēšana, skaitīšana, kā viena no iespējām izzināt pasauli.
Līdz šim laikam ir saglabājies sens Mēness dieva Nannas zikurāts Ūrā:
Sins (Suens) – akadiešu Mēness, tiek uzskatīts, ka viņš 6 dienas nēsā tiāru, bet septītās dienas beigās to noņem. Šis ticējums simbolizē Mēness fāzu maiņas ātrumu, kas sastāda apmēram 7 diennaktis.
Skaitās Inannas – auglības dievietes – dzīvesbiedrs un tiek Inannas upurēts savai māsai Ereskigalai (Ereshkigal), pazemes pasaules pārvaldniecei.
Arma – “slimais, bālais”, hetu Mēness dievība, kura visbiežāk nav pilna, tāpēc šķiet, ka viņa zaudējusi daļu sava spēka, tas ir – novājējusi un pasīva. Saskaņā ar leģendām Arma reiz nokritis no debesīm un tā arī nav spējis pēc tam atlabt.
Kužuhs – hurītu Mēness dieva vārds, viņš tika attēlots galvassegā ar pusmēnesi. Ir zvērestu kungs, saistīts ar sudrabu.
Mahs (Ninmahs)/Mami – persiešu dieviete-māte, “kundze, vislielākā dievība”, tika attēlota ar mazuli rokās. Tika uzskatīts, ka viņā kopā ar Enki ir cilvēku radītāja no māla. Atbalstīja sievietes, bija palīdze dzemdībās, zīdaiņu barošanā ar krūti.
Soma (Čandra) – indiešu Mēness dievs, attiecībā pret cilvēkiem ir dzīvības spēka un pēcteču devējs, kā arī nodrošina cilvēcei barību. Indiešu Mēness dieva vārds ir saistīts ar dievišķu dzērienu, kurš dāvā nemirstību.
Interesanta ir leģenda par dieva Čandras parādīšanos – tas notika, ka dievi kulstīja okeānu ar mērķi iegūt amritu. No viņu pūlēm sākumā iznāca piens, kurš pie turpmākas iedarbības pārvērtās eļļā. Nākamais, pēc eļļas etaps, – Mēness Somas parādīšanās un viņa pacelšanās debesīs. Tālāk okeāns radīja vēl daudz burvju būtņu un tikai galu galā – parādījās dievišķais dzēriens amrita. Tāda, lūk, viltīga tehnoloģija, vairāk līdzinās eksperimentam ar neparedzamiem rezultātiem…
Sarasvati – “zaigojošā, graciozā”, Māte-upe (dažreiz asociējās ar upi Inda), septiņu Mēness pēcteču māte, labākā no mātēm. Viņa dāvā cilvēcei barību un veselīgus pēctečus, kā arī spēj dāvināt nemirstību.
Viņas Mēness ūdeņi, kuriem piemīt salda, kā mātes pienam, garša, ir saistīti ar mūžīgo atjaunošanos. Viņa spēlē attīrītājas un dziednieces lomu, jo taču viņa, nevis, kas pagadās, ārstēja dievu Indru.
Amertats – “nemirstība”, Irānas eposa augu un dzīvā ūdens gars.
Rahu – uzlecošais Mēness mezgls. Saskaņā ar leģendām tā ir dēmoniska būtne, melna, rada aptumsumus, tajā skaitā Mēness. Tiek iztēlota nemirstīgas dēmona galvas veidā, kuru dievi dēmonam nocirta (saucas arī Drakona galva), bet viņš uz to laiku jau bija paspējis izdzert Somu Mēness dzērienu. Un tagad rij pēc kārtas – te Mēnesi, te Sauli.
Īpaši dēmonam nepatīk Somu-Mēness, kurš “nosūdzēja” dieviem, ka Rahu uzklupis nemirstības dzērienam. Un rij viņu katrā izdevīgā gadījumā, tas ir, kā minimums, reizi pusgadā.
Dēmoni Rahu un Ketu
Ketu – rietošais Mēness mezgls, Drakona Aste, strādā pārī ar Rahu, tāpēc arī ir dēmons, taču saistīts ar sarkano krāsu.
Ila – dievs-androgēns, viņam ir divi dzimumi, savā sievišķajā formā pazīstams ar šo vārdu. Tiek uzskatīta par Ailu (Ilu) – Mēness dinastijas Senajā Indijā – ciltsmāti.
“Slāvu-āriešu Vēdās (Славяно-арийские Веды)” ir stāstīts, ka reiz, senos laikos, vēl pirms plūdiem, debesīs apkārt Zemei riņķojis nevis viens, bet trīs pavadoņi, trīs Mēneši. To vārdi: Fata, Ļeļa un Mēnesis (Фата, Леля и Месяц).
Mēnesis – tas ir tas Mēness, kurš palicis, līdz šim laikam apgaismojot Zemes debesis. Mēnesis – slāvu Mēness dievs, pareizāk, viens no Mēness vārdiem. Dažreiz viņu asociē ar trīsgalvainu dievu, kurš redz visas trīs pasaules: Javj, Navj un Pravj.
Ļeļa (Didiļeļa) – dievietes Ladas “bērns, meitiņa”, tiek uzskatīta par medību dievību, zaļumu un dabas atjaunošanās aizbildni. Ļeļa – viens no senās pasaules Trim Mēnešiem, viņas fiziskais ķermenis (tāpat Mēnesim Fatai) izzuda no Zemes debesjuma.
Dīvija (Dīva) (Дивия (Дива)) – lielā māte, slāvu Mēness dieviete, Saules dieva Horsa māsa. Tāpat kā Horss, Dīvija brauc ratos, tikai viņas laiks – nakts. Un viņas zirgi tiek aprakstīti kā balti vai melni – redzams, viņu krāsa mainās atkarībā no Mēness fāzes.
Ir pazīstami Dīvijas amuleti – tā sauktās Luņņicas (Лунницы), tās sargā tā cilvēka miegu, kurš nēsā tamlīdzīgu amuletu. Kā arī kalpo kā talismans tiem, kas vēlas attīstīt savu intuīciju, pareģošanas spējas.
Sievietēm Luņņica nodrošina skaistuma un pievilcības līmeņa paaugstināšanos, veicina attiecību attīstību ar vīrieti, apaugļošanos un veselīgu bērnu dzemdēšanu.
Kupala – Ivana Kupalas svētki 7. jūlijā – veltīti vasaras saulgriežiem. Dievība ar tādu vārdu visdrīzāk nav eksistējusi, tā ir tikai Jāņa Kristītāja personifikācija periodā, kad Krievzemei tika uzspiesta kristietība. Ar šo tēlu un svētkiem saistīts rituāls – attīrīšanās un atjaunošanās ar ūdens palīdzību.
Selēna (Mena) – “mirdzēšana, zaigošana”, tāpat kā Saules dievība – Hēlijs –, kuram viņa ir vai nu māsa, vai nu sieva (cilvēku uztverē), Selēna brauc ratos, bet tikai pa nakts debesīm.
Tiek attēlota kā sieviete ar spārniem un lāpu, kas apgaismo nakts tumsu; viņa ved aiz sevis zvaigznes – sniegbaltus debesu jērus, ko viņai uzdāvināja gans Pāns.
Hekate – burve, debesu dieva Urāna meita. Mēness dievišķības īpašs aspekts, saistīts ar tām Mēness cikla dienām, kad nakts spīdeklis nav redzams. Viņas vieta – trīs ceļu krustojums, pēc jēgas tas Hekati saista ar visām trim pasaulēm, ar cilvēka zemapziņas dziļumiem. Kaut gan viņa visbiežāk klīst pa mirušo pasauli, Navj pasauli.
Loģiski viņu uzskatīt par saistītu ar to divu leģendāro mēnešu (slāviem to vārdi ir Ļeļa un Fata) enerģiju, kuri agrāk arī spīdēja no debesīm, bet pēc tam tika iznīcināti.
Hekate atbalsta burvjus, pareģus, veicina intuīcijas attīstību, cilvēka zemapziņas nezināmo programmu aktivāciju. Taču viņai ir arī labestīgas Mēness funkcijas – viņa pieskata bērnus un medniekus.
Artemīda – Saules dievības Apolona dvīņumāsa, nepaspējusi piedzimt, uzreiz palīdzēja mātei pieņemt savu brālīti. Dieviete medniece, tiek uzskatīta par jaunavu, kas sargā savu tīrību. Viņa seko, lai tiktu pildītas tradīcijas un Olimpa dievi ievērotu parašas. Aizsargā visa panteona dzīves pamatus.
Viņu vēl sauc par “lāču dievieti”, kas mūs aizved pie cilvēku senās mātes lācenes zoomorfā izskatā. Šo dievieti attiecina uz Lielā Lāča (Lācenes) zvaigznāju, kura 7 zvaigznes asociējas ar Mēness septiņu dienu ciklu.
Artemīdas tempļi atradās pie avotiem, tika uzskatīts, ka dievietei patīk valgme.
Artemīda-Ilifija – atsevišķs Artemīdas aspekts, dzemdētāju aizbildne un palīdze.
Mens – frīģiešu tautas Mēness, amatu apvienošanas dēļ – nāves dievs, tika attēlots kā jauneklis bez bārdas, kurš nes aiz muguras sirpi. Augu pasaules aizbildnis. Menam dzīve ir tāda: viņš visu laiku mirst, aizejot uz pazemes pasauli, un no jauna augšāmceļas.
Bendida – Selēnas frīģiešu analogs, ar Hekates un Artemīdas iezīmēm. Medniece, Atikā – liela dieviete, taču viņas kultam bija orģiju raksturs.
Lēto – māte-Mēness, simbols rūpēm par bērniem, kuras ķermenis aiziet no debesjuma, lai dzemdētu jaunu Mēnesi, kurā viņa atkal iemantos sevi. Viņas dievišķie bērni – Artemīda un Apolons, kuri kļuva par savas mātes slavu.
Diāna – trīsvienotā Mēness dieviete, ar savu ietekmi aptver trīs pasaules – debesu, zemes un pazemes – apvieno tautas, saliedē savienības.
Atbalsta sievietes, tajā skaitā grūtnieces un dzemdētājas, kā arī vienkāršos ļaudis (Mēness – astroloģijā tautas, tautas Dvēseles simbols) un dzīvnieku pasauli.
Lucina – “gaišā”, jauna Mēness dieviete, dzemdību aizbildne un laulības glabātāja.
Latona – radniecīga grieķu dievietei Lēto.
Karmenta – “dziesmotā”, speciāla dieviete, kura rūpējas par bērnu radīšanu un šūpļa dziesmām, kuras māte dzied savam jaundzimušajam mazulim. Vēl viņas funkcija bija – pareģot, tajā skaitā caur poēziju un dziesmām.
Deverra – gars, kurš sargā dzemdētājas no ļauniem gariem, no izbīļa.
Matuta – bērnu radīšanas aizbildne romiešu mitoloģijā, viņu vēl dēvē – Māte Matuta. Viņa mudina sievietes lūgties par visiem ģimenes un dzimtas bērniem, ne tikai par saviem. Viņa stiprina dzimtu un atbalsta saiknes starp dzimtām, īpaši māsu līmenī.
Rumina – “krūtsgals”, atbalsta ar krūti barojamos zīdaiņus. Viņas zoomorfais tēls – Romulu un Remu izbarojusī un sargājusī Romas vilcene.
Karna – romiešu nimfa-medniece, viņai ir tumšais aspekts – viņa ievilina iemīlējušos pārus meža alās, kas saistīts ar viņas pazemes dievietes lomu. Taču turklāt Karna aizsargā bērnus un atbalsta medniekus, kas asociējas ar dievišķo Mēness būtņu gaišajām funkcijām.
Māni – skandināvu Mēness dievs, Solas brālis, pārvalda zvaigžņu gaitu. Saskaņā ar Velvas pareģojumiem pirms Ragnaroka Māni aprīs milzīgs vilks, kas simboliski nozīmēs laika skaitīšanas pārtraukšanu.
Heidrūna – skandināvu eposa dievišķā kaza, ražoja medainu pienu. To lietoja kritušie karavīri paradīzes Valhallā, šis pieniņš – garantija saglabāt nemirstību.
Induna – “atjaunojošā”, mūžīgās jaunības dieviete, sargā ābeli, kura ražo brīnumainus, jaunību atgriezošus ābolus, kas dāvā mūžīgo jaunību un nemirstību Asgardas dieviem.
Driādas – meža nimfas, dabas mirstīgie gari, augu aizbildnes.
Mēness – “mērīt”, skandināvu Mēness dievs, dievietes Saules vīrs.
Ļuļķis – “mātes krūts”, lietuviešu Mēness dieviete, ģimenes aizstāve.
Dēkla – latviešu dievība, atbalsta māmiņas un zīdaiņus, palīdz sievietēm ietīt autiņos jaundzimušos bērnus. Sargā bērnu mieru šūpulītī.
Čangsi (Changxi) – ķīniešu panteona pati senākā Mēness dieviete, ar Mēness un mātišķām iezīmēm. Ķīniešu Mēness dieviete un pirmā ciltstēva Di Dzjuna (Di Jun) sieva, viņu meitas – 12 Mēneši.
Cukujomi – “mēnešu skaita dievs”, japāņu Mēness dievs, Amaterasu – Saules dievietes – brālis. Zināmu iemeslu dēļ Amaterasu sadusmojās uz brāli un nevēlējās viņu vairs redzēt, noteica parādīties viņiem pie debesīm pēc kārtas: viņa – dienā, viņš – naktī.
Tika dzemdēts tajā momentā, kad dievišķais radītājs apmazgāja savu labo aci un no šīm lāsēm parādījās Cukujomi. Pārvalda jūras virsmu, ūdens paisumus un bēgumus, viņš ietekmē arī cilvēka emocionālos stāvokļus.
Cukujomi vajadzēja nest upurus pilnmēness laikā, šajā periodā viņš ir visatvērtākais cilvēku lūgšanām un lūgumiem. Citās Mēness fāzēs dievībai cilvēki nav prātā, viņa raud.
Bisja-juaņ-czjuņ (Bisia-yuan-jun) – ķīniešu dieviete, māšu un zīdaiņu aizbildne, tiek uzskatīta par “bērnu sniedzēju” un dzīvnieku pasaules aizbildni.
Ņaņņaņ (Nyannyan) – vesela ķīniešu dievību, “māmuļu”, klase; viņas saistītas ar dažādiem mātišķības un zīdaiņu kopšanas aspektiem.
Čan-e (Chang’e) – sākotnēji kultūras varoņa, strēlnieka I, sieva; viņš sadabūja nemirstības zāles un plānoja izdzert tās kopā ar savu sievu. Čan-e varēja izvēlēties: pielietot dzērienu kopā ar vīru un mūžīgi dzīvot uz Zemes vai izdzert vienai un augšupcelties uz Debesīm. Čan-e tik ļoti gribēja kļūt dieviete, ka izvēlējās otro variantu.
Šīs izvēles rezultātā viņa pārvērtās Mēness dievībā, vientuļā un mūžīgi skumjā. Tāda, lūk, Mēness fabulas morāle Debesu impērijas iedzīvotājām sievietēm.
Juetu (Yuetu) – Mēness zaķis, kurš sastāda kompāniju Čan-e, visu laiku aizņemts ar darbu – berž savā piestiņā nemirstības zāles.
Ataensika – indiāņu huronu Mēness dieviete – tā ir viņa, kura it kā radījusi ne tikai Zemi, bet arī cilvēkus. Ir Saules vecmāmiņa un pārvalda mūsu pasauli kopā ar savu mazmeitiņu.
Mectli – acteku Mēness dieviete, pēc viņu leģendām reiz Mectli bija līdzīgs Saulei un tikpat spožs. Kamēr kāds no dieviem neiesvieda viņam ar trusi, pēc tam Mēness spīdums samazinājās.
Iš-Čeļa – “varavīksne”, maiju Mēness un mātišķības dieviete, pieņem tajā skaitā dažādu dzīvnieku izskatus (bieži tiek attēlota ar zaķi), tas ir, viņa spēj novīt dažādas esības formas.
Pati ir dziedniece, palīdz un atbalsta dziedniekus. Palīdz arī sieviešu aušanas arodam.
Čia – dalībniece indiāņu mītā par to, ka Mēnesi izveidoja dievs-radītājs, jau beidzot savu radījumu. Tad viņš pašu skaistāko vīrieti padarīja par Sauli, bet pašu skaistāko sievieti pārvērta nakts spīdeklī.
Tonācina (Tonantzin) – acteku panteona dieviete-māte, personificēja Mēnesi un zemes auglību. Vēl viens viņas aspekts – Siuakoatla (Cihuacōātl) – tā jau ir zemes un bērnu radīšanas dieviete (viņas tēls – čūska). Sieviešu, dzemdību un mātišķības aizbildne. Bija arī to sieviešu dvēseļu glabātāja, kuras nomirst dzemdību laikā.
Mazliet vēlāk iemiesoja sevī dievu badu un pieprasīja cilvēku upurus.
Tālāk kristietības laikos viņas kults tika pārveidots par Gvadelupas Vissvētās Jaunavas godināšanu. Tonācinas-Siuakoatlas tēlam piemīt ar jaunākas dievības – meksikāņu ticējumu “ūdens raganas” La Loronas (La Llorona), kura klīst pa naktīm un apraud savus mirušos bērnus, – iezīmes.
Maijautela (Mayahuel) – acteku dieviete, saistīta ar emocionālu ekstāzi un zemapziņas spēkiem, kurai, pēc indiāņu domām, bija ne vairāk, ne mazāk kā 400 krūšu. Viņas garu asociē ar slaveno agavi, no kuras tiek gatavots apreibinošs, bet dažos gadījumos arī narkotisks dzēriens – oktli. To kā dopingu izmanto cilvēki, kuriem nepietiek dabisko jūtu, tas cilvēkam atgriež zīdaiņa atklātības stāvokli un Mēness uztveres spēju.
Patekatls (Patecatl) – dievs, kurš ir Maijautelas vīrs, viņa funkcija – sniegt cilvēkiem dziedināšanu, tajā skaitā arī spēkus un zāles. Kā arī uz viņu gulstas visas viņa dievišķās dzīvesbiedres funkcijas. Viņu kopīgie bērni – apreibuma un izlaidības dievi, simboliski saistīti ar trušu tēliem; viņu pēc mātes krūšu skaita bija 400.
|
Par tēmu – rubrika “Dievi un rituāli”[3]. |
Pievienots 12.02.2019.
https://znak-simvol.ru/bogi-i-bogini-luny/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. https://www.rulit.me/books/drevneegipetskaya-kniga-mertvyh-slovo-ustremlennogo-k-svetu-download-76945.html (Tulk. piezīme)
[2] Skat. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D0%BD%D0%B8%D0%B3%D0%B8_%D0%B4%D1%8B%D1%85%D0%B0%D0%BD%D0%B8%D1%8F (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/birkas/dievi-un-rituali (Tulk. piezīme)