Весь мир имеет одно и то же сознание

Visai pasaulei ir viena un tā pati apziņa

Atmiskais plāns, apgūšana

16.11.20.

Pēc seansa ar Galaktisko Kristu

(http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/pervie-shagi-v-atmicheskom-plane[1])

es sāku apgūt jauno telpu, uz kuru iznācu, atmisko plānu, sekojot padomam: “Kad jūs esat Viss Kas Ir, pamēģiniet palūkoties uz sevi, kas jūs šajā plānā pēc būtības esat.” Protams, pagaidām mēs nevaram aptvert ar sevi šo Visu Kas ir, bet kaut kas taču ir jādara, ar kaut ko jāsāk apgūšana ar savu apziņu, saprotot, ka es esmu it kā nolaidusies uz svešas planētas un eju uz labu laimi.

Tātad es pacēlos, sākumā nonācu it kā viskozā pusšķidrumā, gluži kā nogulās ūdens dibenā, augstāk kļuva brīvāk un vieglāk, pēc tam it kā izgāju cauri ledus garoziņai (?) un pacēlos uz augšu kā augs. Es pašlaik vairāk esmu līdzīga dendrītam.

20 11 21 01

Mana sakne ir nogulās ūdens dibenā, bet lapa gaisā, un tā ir žuburaina kā dendrītam. Šeit ir daudz gaismas, it kā no saules, un svaigs gaiss. Vai minerālā plāna loks jaunā līmenī atkārtojas arī tālāk?

Ja es šeit esmu augs, kādēļ es uz šejieni tik ilgi nācu un kam man saprāts? Šeit ir kaut kas līdzīgs lielai dzērvei vai pterodaktilam. Palidoja man garām…

Atcerējos, ka 7. planetārajā lokā paliek tikai minerālā pasaule formās. Tātad šis ir 6. loks? Vai arī tā ir 7. rase mūsu lokā? Vai arī vispār viss nav tā?

20 11 21 02

20 11 21 03

Tēvs, ko man dod izlaušanās uz šo plānu? Kādēļ tas vajadzīgs?

Tēvs: Tu esi jauna laikmeta pavēstītāja, vienmēr ir vajadzīgs kāds, kurš iemīs ceļu.

Uz kurieni ir šis ceļš – uz jaunu loku, uz Pralaiju? Kāpēc viss ir tik līdzīgs pašam sākumam? Nenoformējusies pasaule, es esmu augs, atkal augs… Tas jau ir bijis…

Tēvs: Tu jau esi gatava krist izmisumā, mana mīļā. Pagaidi mazliet, pagaidi šeit. Vienkārši pagaidi.

Es sāku augt, lēcieniem. (Pašlaik, kad rediģēju, atcerējos par kvantēšanu: viss aug lēcieniem.) Sākumā pamodās viens jauns pumpurs, pēc tam sāka izpausties gaismas karkass un pievilkt sev matēriju, pēc tam parādījās divi jauni zariņi, sākumā mirdzoši, pēc tam tie no telpas iegūst miesu, kļūst materiāli. Tās lapas, kas tuvāk ūdenim, novīst, it kā nomirst. Aug zars pēc zara, un, lūk, es jau esmu mazs kociņš, ar lapām, kā īstam augam.

Tēvs: Šeit visai pasaulei ir viena un tā pati apziņa. Formas dažādas, apziņa viena. Iemācies to.

Esmu nogurusi uzklausīt… Smagi, esmu nogurusi, tomēr pēc dzimšanas…

Tēvs: Apgulies, paguli…

 

17.11.20.

Šodien ir grūti uz šejieni pacelties, apziņa ik pa laikam noslīd uz apakšējiem plāniem. Atkal un atkal nākas pacelties, lai nostiprinātos. Man vajag, lai es neskatītos no apakšas uz augšu, bet augšā pa horizontāli un uz leju. Ar vienu daļu pacēlos augšā, un esmu spiesta pievilkt klāt savas apakšējās daļas, lai šeit paliktu. Atkal nokritu. Izstiepos, pieāķējos, pievilkos… mana alpīniste…

Tumšs. Apziņa nesaprot, kur viņa ir… Beidzot sapratu, ka mums lejā saule nav uzaususi, agrs rīts. Ieslēdzu “tur” gaismu. Mums gaisma – tas ir augstāko dimensiju simbols…

Izplūdu gaismā pār purvu – ļoti spilgta gaisma, balta liesma. Nekā tāda uz zemes nav…

Taču doma visu laiku klīst prom, un es nevaru nostiprināties. Sarežģīti. Piesaucu Tēvu un Saules Brālību ar lūgumu palīdzēt man te pabūt.

20 11 21 04

Ķermenis Ba, autores zīmējums

Ķermenis Ba kā strūklaka pacēlās no bezdibeņa (tas ir budhi). Ilgi es tajā ķepurojos, beidzot viens mirdzošs stariņš izgāja cauri atmas aizsegam. Slīdu pa staru, taču tas atkal iekrīt bezdibenī. Visbeidzot no centra maiga mirdzoša plūsma uz augšu nogādā mani, kur vajag. Atkal sēžu savā “purvā” un uzdodu jautājumu – ko es šeit “daru”!?

Pēkšņi atveras telpa virs manis, un es izlidoju no formas uz augšu. “Guns” atgādina mentālo uguni, taču tas manāmi nav piepildīts ne ar ko – tīrs, skaidrs, sterils. Es apzinos sevi kā daļiņu tajā. Kur gan te līdz Visa Kas Ir apziņai…

Tēvs, kur es esmu? Kāpēc šodien es nevaru iziet uz atmu?

Apzinos, ka es tomēr esmu ķermenī Ba. Redzu pakāji tālu lejā, taču Ba mani no sevis neatlaiž. Nu ko, pabūšu šeit.

Jūtu Ba egoismu, negrib mani no sevis atlaist, kā dažreiz bija, arī zemākais ego mani aizturēja no pieejas mentālajam plānam… Lūk, kāpēc to sauc par Ego, kaut arī ar lielo burtu… apzinos, ka ir jākļūst par visu Ba, nevis daļiņu.

Eju iekšā visās dimensijās līdz pat saknēm. Komandēju savu daļu uz atmisko plānu un pa pēdām šim avatāram ceļu savu apziņu uz šejieni. Lūk, jau pierastā starta vieta – purviņš ar manu kociņu.

Sēžu. Aiz gara laika nosūtīju uz Budhi pilnīgu dziedināšanu pa visiem parametriem un plāniem. Vilnis aizgāja uz leju un aizvēlās līdz fiziskajam plānam… Pēc tam nosūtīju vienmērīgu maigu uguni. Apakšā kļuva karsti.

Fiziskajā ķermenī sākās manāma enerģiju pārbīdīšanās, mana ķermeņa tumšā pusīte piepildījās ar uguni. Tā kļuva par burbuli, kurš piepūtās un nogāzās uz kreisā pleca (pa labi). Visas likstas man ir ķermeņa labajā pusē.

Piesaucu Diženo Dievieti. Viņa atsaucās no mana centra.

Apzinos sevi kā sfēru, un no mana vēdera-sirds, vārdu sakot, no centra nāk Diženās Dievietes atsaukšanās. Es “pati”, tas ir, apzināšanās punkts, esmu uz sfēras virsmas. Kā Saules Logoss, tikai šeit ir citāda pasaule.

Atpūta.

 

18.11.20.

Šodien es divos lēcienos izlēcu monādiskajā plānā. Šeit patiešām ir pilnīgs klusums un, gribēju teikt, tukšums, bet nē, viss ir piepildīts ar blīvu tīru enerģiju, kā viegls buljons. Nolaidos atmā, šeit ir daudz gaismas-uguns, taču mans stāvoklis nav izmainījies.

Piesaucu Alfu, no kaut kurienes no mana centra dziļuma atsaucās sīciņa daļiņa, kā zvaigznīte. Mēs savienojāmies, gandrīz sagrūdāmies. Manā priekšā ir mirdzoša daļiņa, kura izstaro prieku par tikšanos. Bet es esmu daudz reižu mazāka, praktiski atoms.

“Gribi man pievienoties?” viņa jautā.

“Gribu!” – pirmā doma, jo šeit ir tik vientuļi. Bet pēc tam atcerējos un teicu: “Nē. Es vairāk gribu pie Diženās Dievietes!”

Viņa izjuta mani pilnīgi, kā ar rentgenu izgaismoja un it kā tīri cilvēciski sajuta vilšanos. “Es ap sevi pulcēju savu kopienu – savus mācekļus. Man jau ir daudz personu, kuras vēlējās savu laiku pavadīt mūsu lokā. Redzi, kā mēs esam izauguši.”

“Redzu, man ļoti patīk. Vai var, nedaudz pabūšu ar jums, lai visu izjustu un apzinātos?”

Alfa: “Protams, pievienojies!”

Un es pēkšņi sāku lidot pa šauru apaļu portālu, kurš ar savām sieniņām it kā tīrīja nost no manis apvalku. Lidoju ne mazāk kā minūti, sākumā horizontāli, pēc tam vertikāli. Augšupcelšanās!

Beidzot no mani palika pāri sīciņa manis daļa, pats centrs, un es izšķīdu gaismā. Apzinos, ka daļa manis palika pie ieejas, bet otra daļa izkusa un kļuva par “šķīdumu”. No malas šis “šķīdums” – mirdzoša aura, olveidīga, kā mūsu aura, tikai tajā nav cilvēka. Tā visa sastāv no tādām daļiņām kā es. Bet es esmu cieta, kristāliska daļiņa maigā un mirdzošā Alfas “šķīdumā”. Taču nekrītu dibenā, esmu suspensija, bet apziņa iziet aiz ietvariem un skatās no malas iekšienē un uz visu atmisko plānu.

Alfa: “Ir vēl arī trešā apziņa – sevis iekšienē.”

Tieši tāpat, kā es lidoju iekšā Alfā, es lidoju uz savu iekšieni, ejot cauri slāņiem, kuri aizzibsnī ar šausmīgu spēku, – garām ejot, pavīdēja Tēvs, dažādi citi slāņi, arvien dziļāk un dziļāk, lūk, fotonu slānis, kurā mūs ieveda SB, izplūdusi gaisma, diezgan cieta, tas ir Absolūts (ciets, jo šeit vairs nav Tēva = Mīlestības), visbeidzot sāku karāties pilnīgā prostrācijā. Un turklāt lidoju vēl uz iekšieni.

Piecēlos. Tukšums un tumsa. Pralaija. Te gulēt vien? Alfa neatbild… Esmu aiz Absolūta ietvariem?

Visbeidzot saprotu, ka es – tas ir Viss. Un saprotu, ka katrs Radītājs sāk šeit, pilnīgā nonullētībā. Apziņa darbojas skaidri, un var apsvērt savu nākamo pasauli. Un ir izpratne, ka mani spārni pagaidām nav izauguši, bet vecie ir apgriezti. Reiz katrs no mums sāks no šejienes radīt savu pasauli. Vienkārši ir jāiemācās.

Šeit nekā nav, bet viss ir manī un es radīšu savu pasauli no sevis.

Kad būšu cienīga?

“Tu jau esi cienīga, vienkārši neproti. Mācies pie ieejas šajā pasaulē.” Tā kāds no manas iekšienes saka. Tēvs? Nē, Diženā Dieviete. Viņa ir manā iekšienē! Tas ir mans Augstākais Es!

Viņa smejas: “Mēs nelaižam vienatnē kuģojumā savus bērnus. Mēs ar tevi esam viens.”

Es atvados no “vieninieces” un ielidoju mirdzošajā dzimtajā uguns mākonī tiešā veidā, šeit iegūstot apkārt savam atomam momentānu apvalku, kuru es zaudēju, kamēr ceļoju pa augšupcelšanās portālu pie Alfas. Tagad manu atomu ietver gaisma un siltums, esmu mīksta un maiga, kā saules zaķītis, no manis uz visām pusēm iet stariņi, taču ne taisni, bet resni un sprogaini. Man patīk savs portrets!

20 11 21 05

Alfa ir paliksi kaut kur augšā, es jūtu viņas atskaņas… Dieviete pretī viņai ir milzīga un daudz siltāka un saldāka. Mēs visi viņu labi pazīstam kā Lielo Māmiņu. Man šeit ir ļoti labi. Reiz izaugšu arī līdz Alfai. Visam savs laiks.

“Ko tu saprati no sava ceļojuma?” jautā Dieviete.

“Ka katrs no mums, kad kļūs Liels un Vieds, kļūs savas pasaules radītājs.”

DD: “Ir tāda funkcija jūsos, Radītāja ielikta. Ko vēl vari teikt?”

“Ka es varu radīt pasauli tikai no tā, kas esmu es. Nekādas blakus enerģijas un domas līdz manim nenonāk tajā radīšanas pasaulē.”

DD: “Pareizi. Tāpēc ir tik svarīgi izcelt visu pašu skaistāko un lieliskāko no visām tavām dzīvēm un saglabāt sev nākotnei. Tās ir tavas pašas ilgotākās rezerves. Turi tās dārgas kā savu patiesību, kuru pacentīsies iemiesot savā pasaulē.”

“Visi saneši no manis nokritīs, paliks tikai tā būtība, kuru nenoņemt ne ar kādām tīrīšanām. Tāpēc būtībai ir jāapmierina pirmām kārtām mani pašu. Šeit nevar būt divkāršas jēgas, apakšdomas, nodoma, tikai tas, kas ir. Jau ir, piepildījies. Šeit nav tā, ka sākšu, labošos, izaugšu, uzzināšu, iemācīšos…

Tas ir galīgi… Cik šausmīgi!”

DD: “Tagad tu saprati mūsu bezgalīgo tīrīšanos jēgu? Mēs cenšamies jūs aizvest līdz pašai būtībai. Un, kad jūs savā būtībā ieraudzīsiet to, kas jūs neapmierina TUR, būs jau par vēlu. Tāpēc ŠEIT vēl var – gan izaudzēt, gan papildināt, gan saprast, gan kļūt.

Sirdsapziņa – tas ir tas, kas ar jums paliks līdz galam. Tas ir iekšējais kontrolieris. Tehniskās kontroles nodaļa. Tā ir pati dziļākā tevis daļa, tīra un bez kompromisiem. Un, ja tu radīsi savu pasauli, lai attīrītu sirdsapziņu, iedomājies, cik asa un nepatīkama būs tava pasaule, ja virs visa karāsies kontrolieris, lai NEPIEĻAUTU VAIRS to, kas tevi grauž no iekšienes.”

“Bet kā gan mums tagad to ieraudzīt un saprast, un atlaist?”

DD: “Vienkārši dzīvojiet pēc sirdsapziņas. Dzīvojiet vienkārši. Pēc sirdsapziņas. Tas ir viss.”

“Gribu apzināties, kā dzīvot pēc sirdsapziņas. Vari man pastāstīt?”

DD: “Nemāni nevienu, un sevi arī. Nemelo. Nekad. Kļūsti par monolītu. Neesi viltīga. Nekad. Attīri sirdsapziņu: atvainojies, piedod, mīli, rīkojies tā, lai tas tevi padarītu cildenāku. Viss.”

“Ir kaut kas manī, kas grauž… Katru dienu pa TV rāda bērnus invalīdus, ar vēzi u.c. Vai vajag viņiem sūtīt naudu? Visu laiku tas mani grauž. Dažreiz bankā es atstāju nelielu naudu, kad saņemu pārvedumus. Kā tu uzskati?”

DD: “Rīkojies, kā jūti. Dalies savos ienākumos samērā ar iespēju. Visus neizārstēsi, bet konkrēti tiem bērniem, kas LŪDZ, var palīdzēt. Ne vienmēr, bet var. Nedomā, ka tu vari izglābt visus absolūti, bet PALĪDZĒT tu vari. Atraujot sev naudu, tu nodod arī daļu savu enerģiju izveseļošanai.

No augšas tu vari tādus bērnus ārstēt arī virtuāli, tikai ļauj sev to. Tu vari.”

“Pat ja viņi nav devuši savu atļauju?”

DD: “Ja viņi GRIB izveseļoties, tātad pieņems jebkuru palīdzību. Tajā skaitā arī caur enerģijām. Un, ja vairāki pieaugušie pēc labas gribas ārstē tādus bērnus, viņiem patiesi kļūst vieglāk.”

“Es iztēlojos tādu “slimnīcas korpusu” smagi slimiem bērniem, pacēlos uz atmu un devu viņiem tik daudz enerģijas, cik viņiem šobrīd vajag rezervē.

Sapratu, ka mutācijas cilvēces genomā arvien uzkrājas un rada, lūk, tādus slimu bērnu korpusus. Agrāk viņi neizauga un nedeva pēcnācējus… tagad daudzi no viņiem izdzīvo saviem vecākiem par laimi, bet kopumā viņi dos arvien neveselīgākus pēcnācējus.

Varbūt tomēr sāksies ģenētiski darbi, lai labotu tādas mutācijas? Tādas tehnoloģijas uz planētas ir, tikai tās ir apslēptas… Lai šie bērni izaug un atklāj tādas zināšanas. Viņiem ir visas iespējas.

No slimnīcas korpusa uz visām pusēm aumaļām sāka izplūst sīkas tumšas būtnes… Tagad laižu Diženās Dievietes Labestību uz bērniem… Lai tie, kas ir dzīvotspējīgi, kļūst veseli!

Konstatēju, ka mans virtuālais “slimnīcas korpuss” no mentālā plāna pa stariņiem ir saistīts ar bērnu slimnīcām uz zemes. Domāju, ka tas ir mūsu apgabals? Vai rajons?”

DD: “Tā ir valsts. Jau labi. Turpini darīt tā vienmēr. Katru dienu. Dalies no šejienes enerģijās un neaizmirsti – naudā. Viss. Uz šodienu pietiek.”

 

19.11.20.

Šodien es precīzi nonācu dzimtajā purviņā. Gribu uzzināt, kā tas ir, – formas dažādas, bet apziņa viena. Es piesaucu DD.

Jautājums: Tā ir mana sākotnējā realitāte pēc apziņas, vai arī visa atma ir viena? Kaut gan es jau saņēmu atbildi, ka vienalga ir atšķirīgas būtnes ar savu apziņu, piemēram, tu. Līdz kādām robežām esmu es, un kur sācies tu?

DD: Jums ir grūti saprast mūsu struktūru: mēs esam cits citā. Tu manī, bet es tevī. Tā ir gan forma, gan apziņa. Šajā līmenī visas būtnes atrodas tādā proporcijā.

Kāpēc es nevaru apzināties tā, kā tu apzinies, ja mums ir vienota apziņa?

DD: Var salīdzināt ar tavu organismu, jums šūnu forma ir atsevišķa, bet apziņa vienota.

Mēs pazīstam sajauktos atomus, tie ir savstarpēji atkarīgi. Varbūt arī visas apziņas ir savstarpēji atkarīgas?

DD: Nē, es esmu neatkarīga, un tu arī. Gan ar apziņu, gan ķermeni.

Vai var teikt, ka ir kopīgā vienotā apziņa un ir atsevišķā personiskā – un abas kopā ir manī?

Es iegāju pie Dievietes caur lipīgu membrānu, kas absorbē visādus netīrumus, iesūcos centrālās daļas iekšienē, nenosmulējusies lipīgajā vielā. Un pat šeit es jutos kā lielas gaismas atsevišķa daļa.

DD: Vienotā apziņa – tas ir, kad mēs ar tevi jūtam piederību vienotam plānam. Jums fiziskajā plānā arī ir vienotā apziņa visiem cilvēkiem: jūs vienādi redzat un dzirdat, ejat un jūtat. Tā tad arī ir vienotība, citādi jūs nesaprastu cits citu.

Bet es taču nesaprotu lielāko daļu būtņu uz planētas, piemēram, dzīvniekus, kukaiņus, zivis un putnus…

DD: Ar to jūs arī atšķiraties no Vienotības. Bet šeit tu saproti visus, kas ir ap tevi. Tu saproti viņus un viņi tevi.

Bet kāpēc es esmu kociņš?

DD: Kāda tev starpība, kādā formā būt? Cilvēku šeit nav. Dzīvnieku arī. Notiek atmiskā plāna apgūšana no dzīvnieku pasaules puses, ieskaitot cilvēku.

Vienalga es tevi nejūtu. Dzirdu, bet nejūtu.

DD: Tāpēc ka tu arī esi es. Mēs sarunājamies kā vienota organisma pumpurs un sirds. Apraksti sevi.

Es pat sevi neredzu un nejūtu. Kaut gan es esmu… Lūk, ieraudzīju: mani zari atgādina mirdzošas kristāliskas lāstekas. Tātad mans ķermenis ir minerāls, bet apziņa brīvi pārvietojas visur. Man ir ļoti labi. Neviens mani netraucē, tāpēc ka visiem visa pietiek. Katrs ir pilnīgi apmierināts. Es to vienkārši zinu. Bet kas tie ir – visi?

DD: Dievi un dievietes, tu taču viņus esi redzējusi un pat biji apziņā vienai no viņām.

Kāpēc es tagad esmu citā apziņā?

DD: Tāpēc ka tu no jauna izaugi līdz šejienei, un tagad tu radīsi savu jauno ķermeni, bet vecais ķermenis arī “būsi” tu, bet vecajā variantā.

Nu taisni “Alise brīnumzemē”. Es visu laiku tā šeit jūtos. Arī Češīras kaķa smaids mani pastāvīgi pavada…

DD: “Smaids” – tas ir mans avatārs, es tā vēroju tevi… Protams, ne vārda tiešā nozīmē smaids…

Tik ļoti ciešas saiknes sajūta ar šo būtni, “bumbiņu”… Avatārs – tas ir kaut kas līdzīgs apziņas staram?

DD: Tā ir mūsu saikne šeit, atmā. Bet citos plānos tā eksistē citādā veidā.

Es vēl sajutos kā saulīte. Kociņš, saulīte – tās ir dažādas manas formas?

DD: Tev var būt tūkstotis dažādu formu, kas izsaka tavu būtību. Bet apziņa tev nemainās, vai nav tiesa?

Jā, es esmu tā pati. Smaids… es jūtos smaids! Bet tagad es kļūšu par mākonīti!

(Dieviete man uzpūta, bet, lai kā es negaidīju, es neizkustējos no vietas. Mākonis stāv, kamēr man nesagribēsies izkustēties…)

Bet tagad es pamēģināšu kļūt dieviete, varbūt ne Diženā, bet kaut maziņa… Nē, tās nav manas enerģijas, nez kāpēc es sajutos kā cits cilvēks, ar svešām enerģijām. Kāpēc?

DD: Tu vēl neesi radījusi savas cilvēcīgās. Lūk, tāpēc tev nākas izmantot gatavas formas.

***

Cik interesanti: es pēc kārtas kļūstu par dažādiem cilvēkiem, un man ir viņu enerģiju sajūta! Bet savas? Tikko es iztēlojos savas – tā atkal kociņš! Jā, Sanats Kumara man teica, ka mēs ar viņu iepazināmies, kad bijām koki. Vai tik ne te?

Nolēmu kļūt Sanats Kumara. Saprotu, ka šeit galveno lomu spēlē mans priekšstats par viņu. Dīvaini, bet ar grūtībām sajutu gandrīz netveramu uguni, bez viņa personības.

Personība neatnāca no kaut kurienes, kā es viņu gribēju sajust, viņa sāka pieaugt no iekšienes. Uguns sāka koncentrēties un kļūt personiska. Lūk, parādījās neatlaidība un nepārvarams spēks, jauda, skaistums un vīrišķās enerģijas. Prāts, stāvs, jaunība un skaistums. Augsts plānu un realizāciju lidojums. Vispār enerģiju lidojamība, dinamiskums. Bet es saprotu, ka tas viss ir ārējais, taču kā iekļūt viņa būtībā?

Novācu savu spiedienu, kuru sāku just centīguma dēļ… atbrīvojos pēc iespējas no savas cenšanās… noklusu… lai tiktu līdz būtībai…

Kļuvu par lielu sauli ar kustīgiem resniem sprogainiem stariem-taustekļiem…

Aplēju visu ar gaismu…

Pēc tam pārgāju šķidrā ugunī, plazmā… Lūk, mans iemīļotais stāvoklis – plazma! Tajā nav nekā cilvēciska, nekādu domu un jūtu, tikai degšana, atdeve, skaistums…

Kas tad tas – atkal es esmu minerālajā pasaulē! Jo tā taču ir zvaigzne… Zvaigzne Sanats Kumara. Bet kāda burvīga sajūta! Uguns veidojas man sirdī, modulējas patstāvīgi un spļaujas ārā uz visām pusēm. Es neesmu avots, bet pārvadītājs, “izstrādājums”.

Es redzu, ka degšana manā iekšienē dzemdina uguni un tā ieiet visās manās porās. Uguns nāk gabaliem, ne kā liesma. Kaut arī iekšienē tas ir pastāvīgs un harmonisks. Nolēmu padegt tā ilgāk. Izjūtu iedvesmu. Prieks – tas tomēr ir cilvēcisks, dvēselisks, bet šeit nav mīlestības un prieka, bet iedvesma un sajūsma. Zvaigznes degšanas ekstāze…

Nolaidu uguni uz savu fizisko klātbūtni – enerģijas, veselības pārpilnību, spēcīgu imunitāti, ilgu mūžu, skaistumu, laimi, spēku dzīvot un priecāties. Ķermenī radās spēcīgs ozols, neliels, bet jauks. Saknes zemē, rokas brīvībā, galva debesīs. Ugunīgs ozols. Gandrīz kā atmā, tikai tur kociņš ir jauns un vājiņš.

Mana atmiskā uguns paplašinājās un kļuva par karstu “ziemeļblāzmu”. Kociņš tajā neizšķīda, tā viņu izstaro.

Es nosēdēju tā 20 minūtes, starojot un degot kā 5 minūtes…

Taču šodien ir ieplānotas darīšanas, diemžēl. Laiks beigt.

 

Pievienots 21.11.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/ves-mir-imeet-odno-i-to-zhe-soznanie

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/28-raksti-2020/2891-pirmie-soli-atmiskaja-plana (Tulk. piezīme)