Страх жизни

Bailes no dzīves

20 05 19 01

18.05.20.

“Visas dzīves laikā esmu redzējis, kā sabiedrība velta arvien lielāku uzmanību drošībai, aizsardzībai un risku samazināšanai. Tas īpaši ietekmēja bērnību: bērnībā mums bija normāli klīst jūdzi no mājām bez pieskatīšanas – tāda uzvedība šodien var izraisīt vizīti pie vecākiem no Bērnu aizsardzības puses. Tas izpaužas arī kā lateksa cimdi arvien vairāk profesijām; dezinficējošs līdzeklis rokām visur; slēgtas, apsargātas un novērotas skolu ēkas; lidostu un robežu drošības pastiprinājums; paaugstināta informētība par juridisko atbildību un par atbildības apdrošināšanu; metāla detektori un pārmeklēšana pirms ieejas daudzās sporta arēnās un sabiedriskās ēkās utt. Plašā nozīmē tas pieņem policejiskas valsts formu.

Mantra “drošība pirmām kārtām” ceļas no vērtību sistēmas, kura izdzīvošanu padara par galveno prioritāti un kura citas dzīves daļas padara bezvērtīgas, piemēram, līksmību, ceļojumus, spēli un cilvēka iespēju pārvarēšu.

Bailes no nāves – tās patiesībā ir bailes no dzīves. No cik liela dzīves daudzuma mēs atteiksimies, lai būtu drošībā?

Totalitārisms – kontroles pilnība – ir neizbēgams atsevišķa “es” mitoloģijas gala produkts. Apkārtējā kultūra nemitīgi izdara uz mums spiedienu, lai mēs dzīvotu bailēs, vēl jo vairāk, tā ir radījusi sistēmas, kuras iemieso bailes. Tajās ļoti svarīgi ir atrasties drošībā. Atsevišķā “es” pasaulē nāve ir galējā katastrofa.

Jā, uzskatīsim dzīvi par svētu, svētāku nekā jebkad agrāk. Nāve mums māca to. Uzskatīsim katru cilvēku, jaunu vai vecu, slimu vai veselu, par svētu, dārgu, mīļotu būtni, kas viņš arī ir. Taču tad mūsu siržu lokā atbrīvosim vietu arī citām svētām vērtībām. Dzīves svētuma būtība ir ne tikai tās ilgumā, bet arī tajā, lai to nodzīvoti labi un pilni.

Vai mirstības pazemināšana ir standarts progresa mērīšanai?

https://futuref.org/coronation_ru

Šī Čārlza Eizenšteina (Charles Eisenstein) eseja, kuras fragmentu es sniedzu, vedināja parunāt par bailēm no dzīves, kuras mums visiem, izrādās, vienā vai otrā pakāpē ir, kā mēs konstatējām kādā no seansiem ar Saules Skolotājiem.

***

Debesu Tēvs, vēršos pie tevis ar tādu jautājumu: kāpēc līdz ar bailēm no nāves mūsos ir klātesošas arī bailes no dzīves? Vai tiešām tāda pretruna var dzīvot vienā apziņā?

Es šīs bailes saprotu kā dvēseles bailes “nebūt”. Mazulīte dvēsele bīstas no pieaugušā dzīves, atbildības un atmaksas.

Šeit ietilpst arī cilvēciskās bailes – bailes no soda, bailes no liktenīgas kļūdas, bailes būt sliktākam par visiem, no cilvēku nopēlumiem un noraidījumiem. Tās visas sasummējas bailēs realizēties.

Parādījušās pat bailes no meditācijas – daži kolēģi iesaka pagaidām nemeditēt, ja nu pēkšņi tumšie viņiem uzbruks.

Tas ir, tās ir parastās dzīves bailes. Bailes nomirt pāriet bailēs dzīvot. Dvēsele sāk plēsties pušu starp divām ugunīm. Koronavīrusa gadījums padziļina un koncentrē dažiem šīs bailes. Parādījies pat teiciens, kurš kļuvis par mēmi: “Cik šausmīgi ir dzīvot!”

Visas šīs bailes ir ciešanu enerģijas (gavvakh) izdalītājas; ar tām barojas būtnes zemāk par mums pēc vibrācijām. Viņas šauj cilvēka apziņā bailes pēc bailēm, lai būtu ko ēst. Vai tiešām mēs esam tikai bars, lūk, tādām būtnēm?

20 05 19 02

Debesu Tēvs: No vienas puses, bailes apēno laimīgu dzīvi, kā tumšas krāsas rada dziļumu un daudzveidību gleznā, no otras puses, bailes ved jūs pie sapņa atbrīvoties no tām – pie gaišākas un bezrūpīgākas dzīves, kuru jūs gribat uzbūvēt.

Dvēsele nebīstas no fiziskās dzīves, kā tev šķita, citādi viņa nebūtu atnākusi šurp iemiesoties. Viņa katru reizi ar prieku nāk uz fizisko dzīvi, lai baudītu to pasauli, kādas vairāk nav nekur. Un bailes ir viens no piedzīvojumiem.

Dvēsele neuztver visu tik traģiski kā cilvēks, sabiezinot krāsas un baidot sevi pats. Dvēselei interesē ne tikai baudas, atpūta un izklaides, bet arī briesmas un riski. Piekrīti – ja nebūtu briesmu, tad nebūtu arī sapņa kļūt par varoni, izdarīt kaut ko vērtīgu, pārvarēt visus šķēršļus un grūtības un paveikt kaut ko neparastu. Un tieši šie sapņi arī ved cilvēci pie labākas nākotnes.

Cilvēks mācās ne tikai pārvaldīt matēriju, bet pārvaldīt arī sevi. Cilvēks pa lielākai daļai ir inerts, viņam negribas daudz strādāt un pārvarēt savus trūkumus. Un viņam vajag interesi, lai tā vestu viņu nezināmajā. Viņam vajag atgriezenisko saiti no apkārtējiem, lai nostiprinātos sabiedrībā vai vismaz justos kāds īpašs. Viņam vajag uzvedības vai domāšanas paraugus, lai zinātu, kas būs noderīgs un tiks atalgots ar uzslavu un atzinību.

Tas ir, no vienas puses, bez sabiedrības viņš diez vai būtu riskējis, no otras puses, pelēka grūtsirdīga dzīve arī nesniedz nekādas krāsas un nav pievilcīga sev pašam.

Šīs dzīves robežas – bailes no dzīves un bailes no nāves – bīda cilvēku, no vienas puses, attīstīties un pilnveidoties, no otras puses, neriskēt ar dzīvību nieku dēļ. Tas ir, organizēt tādu dzīves atzaru vai koridoru, kur viņš varētu gan attīstīties, gan palikt dzīvajos.

Daudz nāvju iepriekšējās paaudzēs, tajā skaitā nejaušu, uzvedināja cilvēkus uz priekšstatu par nevajadzīgu risku, bīstamību bez jēgas. Parādījās dzīvības vērtības jēdziens. Tas pagaidām pie jums attiecas tikai uz cilvēkiem un neattiecas uz visām dzīvajām būtnēm, kuras jums kalpo par barību.

Un jūs negribat paši būt par barību citiem. Tas ir noderīgs secinājums.

Taču vienalga enerģijas, kuras jūs izplatāt, izstarojat, kā jebkura būtne, ir barība citām būtnēm, gribat jūs to vai ne. Piemēram, jūs saviem zemākajiem es sniedzat gaismu un mīlestību vai naidu un bailes. Atbilstoši tam jūs savā apkārtnē pievelkat tās būtnes, kuras var jums blakus ganīties.

No kā ir atkarīga kvalitāte tam, ko mēs emanējam telpā?

Debesu Tēvs: No jūsu audzināšanas. Pirmkārt, to liek iekšā vecāki, otrkārt, apmācības sistēma un sodi (divnieki, lamas, sods), treškārt, atmaksas, zaudējumu atlīdzināšanas sistēma.

Un dvēsele kaut kā var tajā piedalīties?

Debesu Tēvs: Dvēselē nav baiļu, bailes ir daudz zemākas emocijas, bailes parādās mentālajā ķermenī, un, ja tur pagājušo dzīvju atmiņa ir saglabāta, tad zemapziņa var pētījumus nobremzēt, iedot aizliegumu darbībām, kuru dēļ reiz cilvēks gāja bojā u.c. Tās nav bailes no dzīves, bet bailes no noteiktām darbībām (piemēram, reiz cilvēku sadedzināja uz sārta burvestību dēļ, un šajā dzīvē viņš bīstas no visa paranormālā).

Man šķiet, ka bailes no dzīves robežojas ar ārprātu. Droši vien psihiatriskajās slimnīcās ir tādi slimnieki?

Debesu Tēvs: Jebkuras pārāk lielas bailes izved no prāta. Ir robeža tam, ko cilvēks kā psihiska būtne var izturēt.

Kurš ir dzemdinājis bailes no dzīves?

Debesu Tēvs: Tās ir ar izdzīvošanu saistītās bailes, un tās cilvēkam piemīt kopš pašas dzimšanas – nedarīt kaut ko, kas vedīs pie viņa nāves.

Tās ir bailes no nāves, un tās ir saprotamas. Bet bailes no dzīves?

Debesu Tēvs: Tas ir no audzināšanas – pārāk lieli ierobežojumi, nosodījumi un sodi.

Jā, mums nav stimulējumu sistēmas, gandrīz nav, bet sodu sistēma ir ļoti spēcīgi attīstīta… Mums nav attīstīta dzīves uzdevumu atklāšanas sistēma. Mums nav iziešanas uz misiju jēdziena. Pareizāk, jēdziens ir, bet sistēmas nav. Cilvēki baidās izcelties un cenšas pielīdzināties. Un kāds spēs iziet uz priekšu, pateicoties talantam vai progresam, bet pārējie pat neriskē, kur nu… “Bagāti nedzīvojām, nav pat ko sākt.”

Tas ir, sodu sistēma ir dzemdinājusi bailes no dzīves?

Debesu Tēvs: Jā, piekrītu, audzināšanas sistēma jums ir savīta ar sodu sistēmu. Bet vajag, lai tā balstītos uz stimulējumu sistēmas. Vajag izmainīt audzināšanu.

Vai ne šīs bailes stumj dažus jaunus cilvēkus pārvarēt tās, izjūtot vēl lielākas bailes? Viņi rāpjas torņos, tiltu nožogojumos u.c.

Debesu Tēvs: Domāju, ka tajā kaut kas ir. No otras puses, viņi grib kļūt par varoņiem un izcelties no pūļa tādā veidā. Kaut kā citādi viņi izcelties nevar, bet gribas būt īpašiem.

Ir tāda programma jaunībā – būt pašam, pašam… Mīlētākajam, skaistākajam, gudrākajam un drosmīgākajam. Tā jaunos cilvēkus bīda uz pašrealizācijas risku, kas vienmēr ir saistīts ar grūtībām un apmierinājumu par izdarīto. Ja nav jēdzīga virziena savai attīstībai, kļūst garlaicīgi dzīvot un gribas “asumiņu” – ātrumu, augstumu, dziļumu u.c. Kaut kā izteikt savu tieksmi pārvarēt savas robežas un ierobežojumus. Nu ko, sports – arī tas ir risks un izaugsme. Taču ar ierobežojumiem.

Bet, lūk, saprāta apziņas attīstība ir bezgalīga Noorientējiet savus bērnus uz tādu izaugsmi!

Pateicos Tev, Debesu Tēvs!

 

Pievienots 19.05.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/strach-zhizni

Tulkoja Jānis Oppe