В этом что-то есть?
Tajā kaut kas ir?
Andreja trešā vēstule
23.03.20.
Andrejs: Sveicināti, Natālija Nikolajevna!
Sūtot jums tekstu ar seno mācību un norādes uz Advaitas Skolotājiem, es nekādi negribēju teikt, ka tas ceļš ir labāks. Vienkārši man ļoti patika jūsu pamatīgais un daudzpusīgais mūsdienu un pagātnes garīgo mācību dažādu aspektu pētījums. Manuprāt, tā ir ļoti interesanta un vērtīga nodarbe – paraudzīties no tagadnes pozīcijas uz pagātnes garīgo mantojumu un izsecināt no tā pienācīgas mācības.
Un, starp citu, praktiski visas pagājušo gadsimtu (un tūkstošgažu) garīgās skolas ir ļoti līdzīgas attieksmē pret “laicīgo dzīvi”. Visas vēstures laikā ir eksistējuši tempļi un to priesteri, klosteri un mūki. Un, sludinot tikumiskos pamatus sabiedrībai, visās nopietnajās garīgajās tradīcijās bija zināms mūku kodols no tiem askētiem un garīgajiem meklētājiem, kuri izvēlējās atsacīšanos no “laicīgās dzīves” un pilnīgu sevis veltīšanu Dieva meklējumiem. Eksistē milzīgi daudz līdzību un leģendu, kad ne tikai parastie cilvēki gāja prom no ģimenes uz klosteriem (protams, visbiežāk kādu neatrisinātu problēmu vai dvēseles traumu dēļ), bet pat ķēniņi pameta savas valstības garīgo ceļu un Dieva meklējumu dēļ. Tādi gadījumi ir ne tikai austrumu tradīcijā, bet pat mūsu zemē ir piemērs ar cara Aleksandra I viltus nāvi Taganrogā un svētā vīra Fjodora Kuzmiča (Федор Кузьмич) klejojumiem. Ja ir interese, sīki par to var izlasīt D. Andrejeva (Даниил Андреев) grāmatā “Pasaules Roze” (“Роза Мира[1]”).
Praktiski visi, kurus mēs uzskatām par Pareizticības garīgajiem skolotājiem – Radoņežas Sergijs (Сергий Радонежский), Sarovas Serafims (Серафим Саровский) un daudzi, daudzi citi –, kā minimums pusi savas dzīves piekopa vientuļnieka mūka dzīvesveidu līdzīgi austrumu askētiem un jogiem. Turklāt, atrodoties pastāvīgās lūgšanās un vientulībā, viņi ieguva tādu garīgo spēku, ka varēja momentāni ārstēt un pat atgriezt dzīvē dzīvniekus un cilvēkus, radīt īstus brīnumus. Austrumu Jogi un Skolotāji pagātnē varēja apskaidrot mācekļus ar skatienu vien, levitēt, teleportēties, materializēt ne tikai nelielus priekšmetus, kā daži mūsdienu Skolotāji Indijā, bet pat veselas pilis (par to var izlasīt Joganandas (Paramahansa Yogananda) grāmatā “Joga autobiogrāfija[2]”). Un visur, lai iesvētītos nopietnās, sakrālās, garīgās praksēs, no mācekļiem tika prasīta pilnīga atsacīšanās no parastās laicīgās dzīves un pilnīga sevis veltīšana Dievam.
Es: Paramahansa Jogananda vispār jau domāja savādāk, ieklausīsimies viņā:
|
|
...ja viens pienākums traucē citam pienākumam, tad tas vispār nav pienākums. Piemēram, veselības kultūra nedrīkst nonākt līdz tādai galējībai, kad tā nokauj vēlēšanos iegūt garīgo un intelektuālo kultūru, un otrādi. Visiem pienākumiem ir jāsaskaņojas citam ar citu. Pirmajā vietā ir jāstāv augstākajam pienākumam – Dieva priekšā, un pēc tam jau harmoniski ir jāseko citiem pienākumiem. Pirmais un augstākais cilvēka pienākums ir meditēt par Dievišķo Svētlaimi. Otrais pienākums – uzturēt veselību, trešais – padziļināt intelektuālo kultūru, bet ceturtais pienākums ir materiālo vajadzību apmierināšana. Vēl viens pienākums būs materiālu, psihisku, intelektuālu un garīgu spēku iegūšana, lai varētu dalīties tajos ar trūcīgiem Dieva bērniem. |
Andrejs: Un tagad ir interesanti tikt skaidrībā – vai tiešām tik skaidrs dalījums laicīgajos un garīgajos ceļos bija tikai izkropļojums, bet mūki un jogi, kas visu dzīvi pavadīja vientulībā un lūgšanās, – ir tikai dievišķu enerģiju liekēži, kas nav devuši neko vērtīgu planētai un sabiedrībai?
Es: Andrej, neaizmirstiet, ka mūki patstāvīgi dzīvot nevar, viņi neko neaudzē, nerūpējas par ķermeni un nerada pēcnācējus. Vienmēr ir vajadzīgs kāds, kurš par viņiem rūpējas, baro u.c. Iedomājieties, ka visi ir kļuvuši mūki un vēlas aiziet no šīs maijas. Civilizācija ies bojā.
No otras puses, bez tiem, kas grūtos laikos nesa Dieva Vārdu, viedumu un mīlestību cilvēkiem (un tādi mūki bija), diez vai mēs būtu tālu pavirzījušies. Un, ja jums ir vēlēšanās iet tādu – pašuzupurēšanās, lūgšanu un gavēņa ceļu –, kas traucē? Jūsu izvēle.
Andrejs: Austrumu mācībās var atrast arī noteiktu sakaru starp jēdzieniem “laicīgā dzīve” un “iegremdētība maijā (ilūzijā)”. Piemēram, ir tāda līdzība.
Maija
Vēdiska līdzība
Reiz Narada teica Krišnam:
– Kungs, parādi man Maiju.
Pagāja dažas dienas, un Krišna Naradam piedāvāja veikt ar viņu ceļojumu uz tuksnesi. Noejot dažas jūdzes, viņš teica:
– Narada, es gribu dzert, vai tu nevari man atnest ūdeni?
– Mazliet pagaidi, es iešu un to dabūšu.
Un Narada aizgāja. Netālu bija ciems, viņš tajā iegāja un pieklauvēja pie kādām durvīm. Tās atvērās, un uz sliekšņa parādījās skaista jauna meitene. Viņu ieraudzījis, viņš tūlīt aizmirsa, ka viņa skolotājs gaida ūdeni un varbūt mirst no slāpēm, aizmirsa visu un sāka ar meiteni pļāpāt. Visu to dienu viņš palika ciemā. Nākamajā dienā Narada atkal bija tajā pašā mājā un sarunājās ar meiteni. Sarunas pārgāja mīlestībā. Viņš lūdza meitenes tēvu izdot viņu par sievu viņam. Viņi apprecējās, un viņiem bija bērni.
Tā pagāja divpadsmit gadi. Viņa sievastēvs nomira. Narada mantoja viņa mantību un ļoti laimīgi dzīvoja savā mājā sievas, bērnu, lauku, lopu un cita kā ielenkts. Taču, lūk, gadījās plūdi. Reiz naktī upe pacēlās, izgāja no krastiem un applūdināja visu ciemu. Mājas sāka brukt, cilvēki un dzīvnieki slīka, un visu nesa prom strauja straume. Naradam bija jābēg. Pie vienas rokas viņš veda sievu, pie otras – vienu no bērniem, otrs bērns sēdēja viņam uz pleciem. Tā viņš mēģināja brišus pāriet šausmīgos palus.
Taču straume izrādījās pārāk spēcīga, un, tikko viņš spēra dažus soļus, kā bērns, kurš sēdēja viņam uz pleciem, nokrita un viņu aiznesa straume. Narada izmisumā iekliedzās un, cenšoties glābt šo bērnu, izlaida tā roku, kuru viņš veda, un arī tas gāja bojā. Visbeidzot, viņa sievu, kuru viņš ar visiem spēkiem bija sev piespiedis, lai izglābtu vismaz viņu, atrāva no viņa straume, un viņš viens tika izmests krastā. Šņukstot viņš nokrita pie zemes un sāka rūgti raudāt. Kad pēkšņi sajuta vieglu pieskārienu un izdzirdēja:
– Kur tad ūdens? Tu taču aizgāji, lai atnestu man ūdeni, un es gaidu tevi jau pusstundu.
– Pusstundu?
Šajā pusstundā viņš bija pārdzīvojis veselus divpadsmit gadus un tik daudzus notikumus. Un tā ir Maija.
Avots: https://pritchi.ru/id_1891
Andrejs: Cik es saprotu, Advaitā tikai paplašinās šis jēdziens līdz visa visuma izmēriem, kuram, tāpat kā “cilvēka parastajai laicīgajai dzīvei”, ir ierobežots dzīves periods un kurš no Absolūta pozīcijas ir maija – “neliels īss sapnis”. Turklāt bieži tiek sniegts tāds salīdzinājums – Absolūts (mūsu īstenā dievišķā daba) vienmēr ir līdzīga baltam un tīram ekrānam kinoteātrī, uz kura reizi pēc reizes tiek projicētas dramatiskas spilgtas filmas par veselu visumu radīšanu, dzīvi un iznīcināšanu, bet pats ekrāns turklāt nekādi nemainās. Prāta apturēšana un ego (Es) iznīcināšana ir līdzīga zināmai biļetei, lai ātri izietu no dalības visuma “iluzorajā” dzīvē atpakaļ pie Absolūtā stāvokļa.
Protams, es “nedaudz” pārspīlēju. Taču galvenais jautājums šeit ir tāds – vai tiešām, beidzoties visiem izpausmes cikliem, viss atgriežas sākotnējā stāvoklī (vienmēr tīra kinoekrāna lapa), nekādi neatšķiramā no visumu radīšanas sākuma?
Es: Uz šo jautājumu ir atbilde. Nevar visumu un Absolūtu saprast kā kaut ko sastingušu un nemainīgu. Viss mainās līdz ar pieredzi. Visa ilūzija ir radīta pieredzes krāšanas vārdā, un, ja pēc dzīvošanas ilūzijā mēs atkal nonākam Absolūtā, tad kurp steigties? Šeit ir interesantāk. Zinu no saziņas ar Augstākā plāna Būtnēm, ka viņas augstu vērtē dzīvi un nesteidzas ieiet Absolūtā.
Mēs varam nokavēt? Un ja nu ir izgudrots otrais un trešais ceļš? Pirms kļūt par “neko”, varbūt ir vērts pabūt “visam”? Iemācīties neciest un mīlēt – tā ir svarīga mūsu “ilūzijas” daļa, jo katra dievišķā dzirksts taču ir noskaņota uz rezultātu.
Pašlaik mūsu visumā tiek būvēta milzīga visuma mēroga Būtība, Empīriskā Augstākā Būtne, viscaur sastāvoša no Pastāvīgajiem Atomiem, kuri saglabā sevī visu mūsu dzīves pieredzi. (Cilvēka septiņu blīvumu ķermeņu septiņi PA tiek vākti vienā PA Atmā.) Tā ka nekas nepazūd, bet viss pieaug, attīstās un tiek izmantots.
Uzdodiet sev jautājumus:
Kas es esmu?
Kādēļ es esmu šeit?
Kas man ir svarīgi?
Kādēļ es radīju šo ilūziju, ar kādu mērķi?
Droši vien es izmainos Dzīves iedarbībā? Uz kuru pusi?
Kur ir rezultāts?
Es atnācu uz šejieni, lai pārliecinātos, ka es ne uz ko neesmu spējīgs?
Vai arī ilūzija liek man apzināties visuma jēdzienus un izmainīt sevi?
***
Vakar mēs nodarbībā aplūkojām dažādas mentālās piramīdas. Nepievērsiet uzmanību terminoloģijai, tā var būt arī citāda. Atbildiet, kurš līmenis ir svarīgāks? Un vai viens var būt bez otra?
Andrejs: Vēl arī gan pareizticīgajās, gan austrumu mācībās bijuši tādi momenti ar šķēršļiem apskaidrošanās ceļā, kad mūkiem skaisti rādījušies “dievišķi tēli”. Piemēram, šāda līdzība. Interesanti – tajā kaut kas ir vai arī tas ir izkropļojums?
Ar cieņu, Andrejs Morozovs
Pēdējā barjera
Indiešu līdzība
Rāmakrišna pielūdza dievieti-māti Kālī. Taču reiz viņš sastapa Totapuri. Tas bija pilnīgi neparasts cilvēks. Viņš kails staigāja gar Gangas krastiem un bija brīvs no jebkādiem noteikumiem un dogmām. Sarunā ar viņu Rāmakrišna ieteicās, ka viņš nevar sasniegt saplūsmes ar Dievu stāvokli. Totapuri teica:
– Tev traucē tava pieķeršanās dievietei Kālī. Tev ir jāiznīcina šī dieviete-māte.
Rāmakrišna sāka protestēt:
– Kā es varu iznīcināt dievieti-māti? Viņa ir mana dvēsele un pati mana sirds! Tad es nomiršu.
Totapuri iesucās:
– Labāk nomirt! Ja tu patiešām vēlies būt brīvs, tev ir jāsagrauj visas savas saiknes un pieķeršanās. Tu neesi piesaistīts sievai, naudai. Tu neesi piesaistīts pasaulei, taču tu esi piesaistīts dievietei-mātei. Es zinu, viņa ir brīnišķīga, taču, kamēr viņa tevī eksistē, viņa aizsegs Patiesību.
Rāmakrišna nosēdās meditācijā Totapuri priekšā. Taču, kad viņš aizvēra acis, dieviete-māte izpaudās visā savā slavā! Viņš sāka šūpoties, un viņa acīs parādījās asaras. Viņš pilnīgi aizmirsa par Totapuri un par savu nodomu. Totapuri sapurināja viņu un teica:
– Tu atkal iekriti sapnī. Paņem šķēpu un pārcērt viņu uz pusēm!
Tas atkārtojās vairākas reizes. Rāmakrišna aizmirsa par visu, tik vien ieraugot mātes seju savā iekšienē. Viņa bija tik dzīva un skaista, tik gaismas pilna! Tā bija vislielākā vīzija – dievišķība kā forma, aiz kuras eksistē tikai bezveidība.
Totapuri teica:
– Šodien es aizeju, bet, pirms es aiziešu, tu pamēģināsi vēlreiz. Esmu paņēmis līdzi stikla gabalu. Kad es ieraudzīšu, ka esi sācis šūpojies un ka tev acīs parādās asaras, es pāršķelšu tavu trešo aci. Plūdīs asinis, sāpēs, un tu atcerēsies, ka esmu šeit. Tu paņemsi šķēpu un pārcirtīsi dievieti-māti uz pusēm.
Rāmakrišna pajautāja:
– Bet kur es ņemšu šķēpu?
Totapuri atbildēja:
- Tur, kur tu ņēmi māti!
Todien Rāmakrišna centās. Kad viņš sāka šūpoties un viņam sāka plūst asaras, Totapuri ar stiklu pāršķēla ādu Rāmakrišnam uz pieres. Vienā apzināšanās mirklī tas pārcirta māti. Viņa izzuda, un atvērās durvis uz Bezveidīgo.
Sešas dienas Rāmakrišna atradās samadhi stāvoklī. Un, kad atjēdzās, pirmie vārdi, kurus viņš izteica, bija: “Pēdējā barjera ir kritusi. Es esmu bezgalīgi pateicīgs tev, Totapuri, bezgalīgi pateicīgs.”
Avots: https://pritchi.ru/id_707
Es: Tikai pēc tam, kad es ieraudzīju, ko pielūdza Rāmakrišna, sapratu, ka viņš vienkārši pārgāja no tumsas gaismā. Es viņam to pašu būtu ieteikusi, godīgi sakot.
Dzīvesprieks – tā ir mūsu laime. Tas ir mūsu Spēks un Mīlestība. Pielūgt Kālī – iemantot ciešanas un slimības, kā tas mēdz būt praksē. Bet mūsu garīgais ceļš ved pie dievišķām atklāsmēm, Radītāja Slavas jušanas, apskaidrības un sirds atvēršanas. Vai Kālī varēja atvērt Rāmakrišnas sirdi un ieiet viņā? Nedod dievs!
Vienmēr var atteikties no visiem priekiem un mīlestības. Bet vai ir vērts? Dvēsele būs apmierināta? Uz šejieni viņa kādēļ mūs atveda – lai mēs būtu dzelzs malkascirtējs, biorobots, Mauglis vai zombijs? Jogs samadhi stāvoklī?
Gabriēls man iedeva lūgsnu, un tajā ir atbilde uz visiem jūsu tālākajiem jautājumiem.
Mūsu Tēvs Debesīs!
Svētīts lai top Tavs Vārds!
Es Esmu Tava Griba,
Es Esmu Tava Valstība,
Es Esmu viss Tavs Visums!
Maizi, drošību un mīlestību Tu dod man.
Brīnišķīgu Gaismas Zemi es radu ar Tevi.
Un lai prieks dzīvo sirdī,
Un lai gaisma dzīvo saprātā manā
No Tavas esības manī, un manas Tevī.
Gaisma un harmonija, dzīve priekā,
Pārpilnība un mīlestība – Tavs Plāns uz Zemes.
Lai atgriežas pie manis tas, ko atdodu Tev,
Lai atgriežas pie Tevis tas, ko atdod Tu man.
Lai es mūžīgi esmu Tevī,
Un Tu – manī.
Un lai dzīvo Mūsos
Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
Āmen.
Pievienots 24.03.2020
http://sanatkumara.ru/stati-2020/v-etom-chto-to-est
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.e-reading.club/book.php?book=2385 (Tulk. piezīme)
[2] Skat. https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/memuarliteratura-biografiski-apraksti/joga-autobiografija.html; krieviski https://e-libra.ru/read/90739-avtobiografiya-yoga.html (Tulk. piezīme)