Будущее одним глазком

Nākotne ar vienu acs kaktiņu

19 09 26

26.09.19.

Šodien es pamodos nākotnē.

Es jau sāku apzināties, ka esmu pamodusies, bet filma-sapnis tik turpinājās. Es labprāt to noskatījos.

Sākumā es garāmejot apzinājos, ka dzīvoju milzīgā nākotnes pilsētā – lielas mājas-torņi, daudz brīvības un tīrības, nav saspiestības un šaurības, kā mēs esam pieraduši redzēt filmās par nākotni, neviens nelido gaisa takšos, gaiss ir caurspīdīgs un svaigs, saule – ne pārāk spoža, taču viss ir ļoti patīkams acīm.

Pēc tam es ieraudzīju milzīgas oranžas bumbas-ķirbjus manā zālē, kur es atrados. Es par bumbām ieinteresējos, un mana doma iegāja zālē, kur tās atrodas. Zāle ne pārāk liela, bet plaša, un visas durvis un logi atvērti, gaiss tīrs un silts. Es esmu sporta peldkostīmā, jauna meitene, slaida un patīkama. Saprotu, ka es strādāju šeit, zālē, un, iespējams, mācu kaut kādu vingrošanu. Esmu laimīga, noskaņojums lielisks, man patīk mans darbs.

Pēkšņi 6-7 gadu vecu bērniņu pūlis ar kliedzienu iebrāžas istabā, un es ar prieku viņus sagaidu. Lūk, mani skolnieki. Viņu ir cilvēki 12. Ģērbušies viņi nevis formā, bet šā tā. Novelk apavus stūrī. Pieskaroties pultij, es ieslēdzu priecīgu mūziku, un mēs uzreiz sākam nodarbību. Pieskrien arī nokavējušies bērniņi. Vingrojumus mēs taisām dīvainus, kuros aktīvi piedalās uzreiz viss ķermenis – noliekšanās ar izplestām rokām, ejot pa apli, kūleņošana, saraujoties bumbiņā apļa centrā un atpakaļ, it kā mēs ripotu no kalniņa – galva-kājas un tamlīdzīgi. Mēs mūsu pasaulē tādus vingrinājumus nekad netaisām.

Pēkšņi blakus durvīm no gaisa parādās vīrieša figūra. Es uzzinu, kā tētis viņš ir (pati es turklāt nedaudz izbijos, piekrītiet, pie mums tā nemēdz būt), un kāda meitene pateica, ka viņš ir viņas tētis. Pateicis kaut ko meitiņai, viņš sabira pīšļos. Pie tēva pieskrējušais bērns it nemaz neizbrīnījās un mierīgi turpināja nodarboties. Es-šejieniete pagaidām neko nesapratu, kā viņš parādījās un izzuda, un man ieraduma dēļ radās bažas. Pēc tam parādās kāda vecākais brālis, pusaudzis, burtiski uz mirkli, un, pateicis pāris vārdu, izzūd.

Un te man pielec, ka tās ir hologrammas telefonu zvanu vietā. Hologrammas mēs visi redzam, arī pati cilvēka hologramma redz visu, kas apkārt, visus cilvēkus, tas ir, notiek tieša klātbūtne vietā, uz kuru “piezvanīji’.

Lūk, stunda tuvojas beigām, un es zāles vidū ieslēdzu milzīgu strūklaku. Bērniņiem ļoti patīk. Man rezervē ir daudz tādu hologrammu, bet šodien – strūklaka. Visi priecājas, un stunda beidzas. Tā ilga minūtes 10. Es nosūtu bērnus ārā paskraidīt. Drīz atnāks cita bērnu grupa.

Sapnis-filma arī beidzas. Man krūtīs tā tomēr vēl turpinās, jo brīnišķīgās dzīves sajūta vēl arvien ir manī. Viss mans ķermenis ir piepildīts ar aktīvu dzīves enerģiju un brīvību.

***

Tagad apdomāju to, ko redzēju. Pirmkārt, gan pats simpātiskākais, ka visi bērni ir noskaņoti priecīgi, gan es arī jūtu iekšēju svētlaimi un prieku no sava darba. Noskaņojums lielisks, mīksts un patīkams. Tas ir, mēs nākotnē esam panākuši, lai mūsu stāvoklis būtu augsts un laimīgs. Bērni ir tikpat laimīgi un priecīgi. Tas ir psihologu un audzinātāju darbs ne ar vienu paaudzi vien, kā es domāju, – bērnu savstarpējo attiecību mācīšana, dvēseles priecīga fona audzināšana, laime ģimenē, bezrūpīgas mācības skolā.

Otrkārt – pievērsu uzmanību tam, ka telefona zvanu vietā mums ir hologrāfiska klātbūtne. Nav jāzvana un jātraucē ar zvanu cilvēks. Ja pazaudēji bērnu – uzreiz atradi pēc sekojuma, kur viņš ir, atnāci uz pāris sekundēm, kaut ko pateici un aizgāji. Atkrīt pārbrauciens un klātbūtne ar ķermeni vietās, kur tev kādu laiku jābūt – veikalā, publiskās vietās, tas ir, cēlonis pastāvīgiem pārbraucieniem transportā ir atrisināts. Lūk, kāpēc pašā sapņa sākumā gaiss pilsētā ir absolūti tīrs – neviens nebrauc, nelido u.c. Klātbūtne ir hologrāfiska.

Un pats galvenais, mums viss ir labi! Var atrisināt visas lielās saspiestības problēmas pilsētā – ekoloģija, dienas noskaņojums, klātbūtne dažādās vietās darīšanās. Es domāju, ka vairākums cilvēku strādā tur, kur arī dzīvo, tas ir, nebrauc uz darbu. Mans audzinātājas darbs ir izņēmums, es neesmu hologramma, un bērniņi ir īsti. Bet es domāju, ka dzīvoju šeit blakus, kaimiņu mājā.

Es neesmu precējusies, un savu bērnu man pagaidām nav. Esmu beigusi kursus un labprāt šeit strādāju vairākas stundas. Vecāki man ir kaut kur tālu, bet tagad tam nav nozīmes, jo mēs jebkurā laikā varam redzēties. Taču… man šķiet, ka viņi vispār dzīvo uz citas planētas… es viņus neatrodu…

Pieeju pie kalendāra – 2098. gads…

***

Saprotu, ka tas ir viens no laika līniju variantiem. Jā, mēs ātri attīstāmies…

Es vēršos pie Sanata Kumaras un lūdzu izskaidrot, ko man šodien parādīja un kur tas ir. Bet rezultātā es sapratu, ka sazinājos ar kādu citu, kam Sanats Kumara brīvprātīgi atdeva savu vietu sarunai. Es sajutu ārpuszemes enerģijas no būtnes, ar kuru sarunājos. Enerģijas ir diezgan augstas.

Tas ir uz Zemes. Tā ir iespējama un varbūtīga nākotne, kura jau dabā eksistē. Mēs jums rādām jūsu mierīgas līdzāspastāvēšanas iespējas, kad visa zinātne ir pavērsusies pret cilvēku. Jūs esat atbrīvojuši sevi no verdziska darba, no smaga apģērba nēsāšanas, no saspiestības un klātbūtnes “darbā”. Nepieciešamo preču ražošana ir automatizēta, pētījumi notiek mājās, kur dzīvo, apmaiņa ar zināšanām notiek automātiski – jūs ielādējat informāciju pirms gulētiešanas, un no rīta jūs to esat apguvuši (smadzeņu internets).

Jūs kaut kur braucat tikai atpūtā, lai baudītu klātbūtni citās vietās. Visa transportēšanas infrastruktūra atrodas pazemes tuneļos.

Nez kāpēc es neredzu augus, zaļumus ielās.

Tas nav ekoloģiski, jo prasa rūpes un izdala netīrumus. Visi augi atrodas parkos un dārzos, kur tos uzrauga dārznieki. Katrā rajonā ir tādi parki-dārzi, tie ir diezgan plaši un kalpo kā klases skolas nodarbībām.

Tie ir līdzīgi oāzēm vai ziemas dārziem?

Jā, līdzība ir, tie pa ziemu tiek pārklāti ar griestiem un turpina ziedēt ziemā. Ir atlasīti mūžzaļi augi.

Ziemā visi izbrauc atpūtā, brīvdienas ir ziemā, nevis vasarā. Vasarā visi mācās tādās atklātās klasēs, svaigā gaisā. Daudzas nodarbības ir interaktīvas, tā ir hologrāfiska klātbūtne ražotnēs, laboratorijās, pat uz citām planētām. Nodarbības ir apmācošas un tajā pašā laikā priecīgas. Laika ziņā tās nepārsniedz 20 minūtes. Pēc tam tāda pati atpūta un atkal nodarbības. Skolā bērni pavada dienas lielāko daļu, mainot atpūtu un nodarbības. Pēc tam iet uz mājām, pie vecākiem ģimenē.

Barība (ēdiens) nāk pa vadiem, uzrodas mājā noteiktā ierīcē pēc pasūtījuma. Jūs ēdat un tajā pašā ierīcē liekat atliekas un traukus. Apģērbs attīrās citā ierīcē. Uz nakti jūs attīrītājā ieliekat visu dienas apģērbu, un no rīta tas ir gatavs nēsāšanai. Apkopšanai jūs varat ieslēgt istabas attīrītāju. Tas ir, viss mājas uzkopšanas darbs ir mehanizēts.

Urā! Cik lieliski!

Jūs maz izmantojat ūdeni, kanalizācija praktiski netiek izmantota, lai nepiesārņotu ūdeni virspusē un ūdens pazemes slāņus. Jūs “mazgājaties” ar skaņas tīrīšanām, arī fekālijas sadalās un izgaist, arī viss pārējais notiek bez ūdens piedalīšanās. Jūs ūdeni izmantojat tikai dzeršanai un augiem un dzīvniekiem.

Jūs varat atļauties mājās augus un dzīvniekus. Varat iekārtot viņiem automātisku barības izsniegšanu noteiktā laikā.

Svētkos visas dzīvokļu sienas var pacelties, un jūs nonākat kopīgā telpā, zālē, kur jautri svinat dzimšanas dienas, kāzas un tml.

Infrastruktūra aptver tuvākās planētas un kosmosa bāzes, kur zemieši jau ir iedzīvojušies un dzīvo pastāvīgi. Ar to tiek domāta transportēšana un saziņa, pieredzes apmaiņa un jaunas iepazīšanās.

Ir vēl arī visas informācijas vākšana vienā lielā glabātuvē. Augstākā blīvumā (augstākā dimensijā) notiek planētas visas informācijas – svarīgas un nesvarīgas – arhivēšana un glabāšana. Tas neaizņem vietu uz planētas.

Un cik cilvēku dzīvo uz planētas?

Ne tikai lielpilsētās dzīvo cilvēki. Bet arī visur mazās būdiņās, mājās vai alās. Taču sakari ir visiem. Medicīniskas palīdzības gadījumā visi ir aptverti ar vienu un to pašu medicīnas centru. Nav elitāru un dārgu, cilvēkiem nepieejamu centru. Medicīna ir augstā līmenī.

Katrā kontinentā dzīvo vairāki miljoni cilvēku.

Kāpēc tik maz?

Cilvēki sākuši mazāk bērnu radīt un ir izklīduši pa citām bāzēm un planētām.

Un kāds ir dzīves ilgums?

100-120 gadu tiem, kas pašlaik ir jauni.

Bet varbūt bija kāda kataklizma vai karš, kurš tā samazināja iedzīvotāju skaitu?

Nē. Jūs pie tā nonācāt pakāpeniski. Nebija cilvēku iznīcināšanas. Vienkārši nomira vecie cilvēki, bet bērni nesteidzās radīt pēcnācējus.

Nav tiesa, vairāki miljardi cilvēku nevar izmirt pusgadsimta laikā. Vai ir īstenojies zelta miljarda plāns?

Jā, ja tā tu gribi to izskaidrot.

Ko nozīmē, es gribu?

Uz planētas palika vairāki miljardi, nevis viens. Divi, trīs miljardi.

Un kur palika visi pārējie? Zinātnieki plānoja 11 miljardus cilvēku gadsimta beigās...

Un man radās aizdomas, ka vecos cilvēkus jūs vedat prom no planētas kaut kur uz citām vietām?

Jā, mēs radījām paradīzi vecajiem cilvēkiem uz citām planētām. Pēc simts-simt divdesmit gadiem viņi aiziet uz stacionāriem padzīvojušiem cilvēkiem. Un bērniem nenākas par viņiem rūpēties. Bet tas ir ar piekrišanu. Un to var atcelt, ja cilvēks nepiekrīt.

Bet maniem vecākiem diezin vai ir vairāk par 100 gadiem. Kāpēc viņi ir uz citas planētas?

Tavi vecāki ir ceļotāji laikā. Viņi ir ne tikai uz citas planētas, bet dzīvo arī citā laikā, pagātnē. Viņi ir vēsturnieki un pašlaik pēta seno Ēģipti.

Vai tiešām tika uzlikti kaut kādi ierobežojumi cilvēku dzimstībai?

Cilvēki paši vēlējās nedzemdēt vairāk par vienu bērnu.

Ir arī citas laika līnijas, uz kurām mēs varam nogriezties?

Protams, ir. Kari. Konkurence. Elpošanas spazmas no sliktas ekoloģijas. Cilvēces izmiršana. Izvēlieties, ko jums vairāk gribas.

Pateicos! Aizdomāsimies, uz kuru pusi mēs pašlaik ejam.

***

Bet tagad tomēr gribu parunāt ar Sanatu Kumaru. Pamanu, ka viņš ir daudz augstāk pēc vibrācijām.

Vai tiešām ir piepildījies Mākslīgā Intelekta sapnis uz mūsu planētas?

SK: Visos gadījumos tas ir labākais variants cilvēces eksistencei, salīdzinot ar variantu, kurā jūs pašlaik krītat. Vienas vai otras izmaiņas zemiešu saglabāšanai ir vajadzīgas obligāti. Tas, kā planēta pašlaik attīstās, novedīs jūs pie katastrofas. Un tad nepaliks neviens vesels zemietis, ieskaitot tos, kas paslēpsies pagrabos un katakombās.

Ja runājam par mākslīgo intelektu, tad viņš zemes plāna versijā pilnā sparā izvēršas zemes plašumos. Un viņu var izmantot cilvēku labumam, nevis militārai klātbūtnei katrā cilvēkā. Ja jūs spēsiet visus zinātnes sasniegumus pavērst CILVĒKA LABUMAM, tad jums ir nodrošināta brīnišķīga nākotne, kura ļaus jums dzīvot tā, kā jūs sapņotu dzīvot – brīvi un laimīgi. Tā arī notika uz daudzām planētām, un jūs ved uz tādu pašu nākotni, ja jūs ieklausīsieties saprāta balsī. Mēs nepagurstot jums to sakām. Visu cilvēku sapnis dzīvot brīvi un laimīgi var tuvoties, ja naudas vara piekāpsies sapnim par brīvību.

Kā to izdarīt?

Tas ir jāsaprot tiem, kas pašlaik stājas pie vadības un administrācijā. Nav iespējams radīt paradīzi nelielam cilvēku pulciņam. Jūs esat savienoti vienā apziņā, un nebūs atsevišķi laimīgu cilvēku, ja visi pārējie būs nelaimīgi. Nekāda bagātība neradīs brīvības un neatkarības sajūtu, ja apkārt būs ciešanas un slimības. Viss iet uz to, lai kopīgi risinātu visas planetārās problēmas. Un, pirms atvērt valstu robežas, ir jāizaudzina paaudze apzinošos un atbildīgu cilvēku, kuri neatlaidīgi strādātu, lai radītu labklājību visiem cilvēkiem uzreiz.

Bet runa taču nav par to MI, par kuru mums pastāstīja Korijs Guds (Corey Goode)?

Nē, jūs jau paši esat radījuši tādu mākslīgo intelektu, un pēc dažiem gadiem vai desmitgadēm viņš būs jūsu ikdienā. Svarīgi, lai militāristu vara atmirtu, ražotāju vara aizietu no planētas, paliktu cilvēku humānā daļa.

Pateicos!

 

Pievienots 26.09.2019

http://sanatkumara.ru/stati-2019/buduschee-odnim-glazkom

Tulkoja Jānis Oppe