Сознание

Apziņa

Nodaļa no grāmatas “Dzīvo un mīli[1]

19 02 03

Sanats Kumara: Tīra apziņa, tīrs saprāts, Absolūtā apziņa – tas ir Logoss, Dievs, Absolūts. Kāpēc apziņa ir absolūta? Nav nekā, ko Viņš nezinātu, ko nesasniegtu, lai kas Viņš nebūtu, lai kur nestieptos Viņa ietekme. Absolūtais Saprāts redz visu, no vismazākās atoma daļiņas līdz Sev Pašam kopumā. Viņa eksistence ir komfortabla un mierīga, Viņa zināšana ir pilnīga. Nav iemeslu kaut kurp virzīties un tiekties uz āru.

Visa kustība un jaunrade notiek Viņa ķermeņa iekšienē. Viņa ķermeņa iekšienē ir visu pārējo apziņu summa – Universālā Apziņa.

Viņš ir apmierināts ar notiekošo, Viņam nav iemeslu sodīt vai stimulēt kādu. Viņš vienkārši vēro, bet nevada. Logoss ir eksperimentētājs, eksperiments ir viņa izpausmes ķermenis, kurā norit vētraina dzīve. Viņa stāvokli var salīdzināt ar cilvēku, kad ķermeņa šūnas dzīvo savu dzīvi, bet tu esi šīs dzīves rezultāts.

Izzināt sevi ir grandioza lieta, pati svarīgākā pasaulē. Viss evolucionē, lai izzinātu sevi bezgalīgā pilnībā un svētībā. Tikko kā Absolūtais Saprāts ir pilnībā sevi izzinājis un sasniedzis visu vissīkākajās detaļās – Viņš uzdevumu ir izpildījis un var atpūsties, un virzīties tālāk. Intervālā starp radīšanām Absolūts domā. Viņa ķermenis atrodas mierā, bet Viņa doma darbojas bez apstājas, apgūst Karmas mācības, apsver jaunus uzdevums, būvē plānus, kā šos uzdevumus realizēt.

Kas ir apziņa? Matērijas stāvoklis, kad Manass (nejaukt ar smadzenēm) kļūst par ķermeņa galveno orgānu. Tad matērija kļūst vadāma, viņa reaģē uz tēliem, dzimušiem apziņā. Atoma līmenī attīstās tieksme apzināties sevis, matērijas atsevišķuma, svarīgumu un nodemonstrēt apkārtējiem savu apzināšanos. Tas izpaužas, piegādājot Dabai savu misiju – saglabāt vai graut, stāties sakaros ar citiem vai veicināt vielas sabrukšanu.

Kā tiek radīta jauna apziņa?

Tiek radīts sākotnējais impulsa punkts, kurš pakāpeniski pievelk enerģiju, kura Kosmosā ir vienmēr. Punkts apaug ar arvien jauniem un jauniem slāņiem, iekšienē pakāpeniski izstrādājoties un attīstoties kā Saprāts, Apziņa. Apziņa sāk just dažādas emocijas, kuras formē matērijas attīstības virzienu uz vienu vai otru objektu, piešķirot formu un formas saturu. Šie procesi tev ir “mūžīgi”, tie norit nesteidzīgi. Laika pietiek visam.

Cilvēka attīstība – tā ir dzīvnieciskās apziņas izaugsme, pāriešana pie Sevis kā Dievišķā Atsevišķuma, kurš tiecas pie Avota, apzināšanās. Tā ir pāriešana uz Dievišķo apziņu, saplūšana ar savu Augstāko Es. Nav cita ceļa, kā tikai šis. Visiem, kas Dievu ignorē, ir jānonāk pie savas niecības apzināšanās. Visiem, kas Dievu redz sevī, ir jānonāk pie apzināšanās, ka viņi ir vienlīdzīgi augstajiem Atsevišķumiem un ka Augstā Apziņa nodibinās katrā. Apzināšanās – tas ir tas, kas paceļ pāri videi, tas, kas dod Dievišķās dzirksteles impulsu, kurš cilvēkā ienāk kā šīs dzirksteles pārvadītājs un akumulators. Cilvēks akumulē gaismu un enerģiju un atdod to ārējai videi, apgaismojot un uzlādējot ar to citus. Tas ir Gaismas darbs.

Augstākā Apziņa apzinās savus augstākos uzdevumus – palīdzēt visas planētas apziņai sasniegt savus ideālus. Viņa strādā ar cilvēka apziņu intervālā starp inkarnācijām un inkarnāciju laikā, nodrošinot pienācīgo apmācības, vešanas un jaunu uzdevumu izvirzīšanas līmeni.

Dievišķajai Apziņai ir savu augstāko uzdevumu loks, par kuriem var spriest pēc Planētas kā Būtības darba. Audzējot Apziņu rasei pēc rases, slīpējot vešanas, uzdevumu izvirzīšanas un karmas atrisināšanas meistarību, Lielā Apziņa savus uzdevumus realizē kā Sevis izpausmi dažādās Gaismas un Tumsas, pozitīvā un negatīvā, dažāda veida vibrāciju izpausmēs. Nav nekā, kas Absolūto Saprātu neinteresētu. Nav nekā, kas neatrisinātos. Nav nekā, kas izraisītu attiecīgas sekas. Viss tiek vērots, no visa tiek izdarīti secinājumi, tiecoties visiem palīdzēt, vest sev līdzi, parādīt ceļu un piemēru.

Radītājs – tā ir visu apziņu summa. Tas ir kas lielāks par paša Logosa apziņas summu. Viņa iekšienē valda absolūts miers, harmonija, apzināšanās, kāda laime ir eksistēt, kad visa ir papilnam, kad jūti absolūtu mīlestību un patiesu prieku par eksistenci. Kad Cilvēciskais saprāts sajutīs sevi kā šīs kopējās Vienotības atsevišķumu, viņš iemantos tādu pašu mieru, harmoniju un laimi. Lūk, kāpēc ceļš uz laimi iet caur Dievu. Tikai iepazīstot Dievu sevī, cilvēks kļūst pašpietiekams, mierīgs, apzinoties sevi uz planētas, savu vietu, plānu, uzdevumus, upuri kaut kādā mērā (sadalošas stacijas, kura pazemina dievišķās vibrācijas un izdala gaismu ap sevi, lomā).

Apziņas spēks ir tajā, ka cilvēks pārstāj sevi identificēt ar matēriju, ar ķermeni. Viņš sāk sevi identificēt ar Augstāko matēriju, ar neredzamo valstību, mācās tajā darboties, pat neredzot to, un lielāko darba daļu padara jau mentālajā plānā, strādājot ar domu un gribu. Pāriešana uz mentālo plānu notiek jau ķermenī, kad cilvēks mācās radīt īstenošanu apzināti domās, apsverot detaļās un radot spilgtu un dzīvīgu tēlu.

Mentālā apziņa – tā ir visu plānu kopējā apziņa, sākot ar cilvēku un beidzot ar pašiem augšējiem dzīvo būtņu slāņiem. Ideja dzimst augstākajā plānā, dalās daļās un detaļās un iziet visus plānus līdz pašam zemākajam. Atbilde akumulējas un atgriežas pie Radītāja.

 

Pievienots 03.02.2019

http://www.sanatkumara.ru/glavi-iz-knig/soznanie

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/images/Sanat_Kumara/Books/Zhivi_i_ljubi.pdf (Tulk. piezīme)