Мысли и чувства

Domas un jūtas

18 05 08 01

18.05.2.-3.

Dārgais Tēvs, sveicu tevi!

Kā iznīcināt failu ar melodiju, kura skan fonā pastāvīgi ne pēc manas vēlēšanās? No kurienes tiek ņemta enerģija šim failam bez manas ziņas? Kā parādās automātiskas domas, uztieptas man, vai tādas, kuras pašas atražojas? Labas domas tā neparādās, bet no šīs es nevaru tikt vaļā.

Debesu Tēvs: Šodien mēs parunāsim par domu kvalitāti. Tās atnāk un aiziet.

Tēvs, tavas domas dzimst dziļi krūtīs, tīmusā. Bet šī ir iesēdusies smadzenēs, kā parazīts, pati atražojas visu laiku kā vīruss. Kā to aizvākt? Jau izdarīju vienu praksi. Domāju, ka tā cilvēkos dzīvo un pašas atražojas bailes. Kurš to ģenerē? Ja es, tad kāpēc es nevaru pārvaldīt savas domas?

Paplašinot apziņu, šī doma uz kādu laiku pazūd, pēc tam atkal pati atražojas, kad sāku domāt. Nekas nepalīdz, pat briljanta liesma. Tas nav ne spoks (лярва), ne domforma, bet kas tas ir?

Vīruss.

Atradu tieviņu aukliņu pie muzikālā egregora un pārrāvu to. Katrai melodijai ir savs egregors?

Protams, un rada saiknes, kad melodijas tiek iegaumētas un patīk.

Bet kāpēc es šajā gadījumā nevaru atbrīvoties no vīrusa nekādi? Visas pārējās melodijas taču neskan?

Parunājam par to – kurš un kā pārvalda jūsu domas, no kurienes tās uzrodas un kurp aiziet. Kā zināms, eksistē planetārais informācijas slānis. Visas domformas dzīvo un plaukst tur. Katrs no jums ir ģenerators, kurš domu rada kā radītājs, pēc tam doma dziestot vēl kādu laiku eksistē šajā laukā. Taču, ja doma vairākkārt skan daudzu cilvēku prātos, tā kļūst par noturīgu domformu un diezgan spēcīgi ietekmē eksistenci, kļūstot par egregoru. Cilvēki viņu piebaro, viņš dzīvo tik ilgi, cik pietiks enerģijas.

Bet es ne tikai nepiebaroju, bet pat mēģinu nogalināt, izšķirties no domas. Droši vien tāpat dzīvo pārestības, bailes un citi vīrusi? Kā var atbrīvoties no apnikušām domfomām? Psiholoģijā ir padoms padomāt, tikt skaidrībā ar jūtām, izdzīvot tās līdz galam. Bet šeit tas neiet cauri. Es atkal un atkal piebarošu domu. Kas tā ir par ierīci cilvēka iekšienē, kas liek cilvēkam radīt to, ko cilvēks negrib? Vai tiešām mēs vienkārši esam mehānismi un mums iekšā ir ražošanas nodaļa?

Jūs neražojat mehāniski tās domas, kuras jūs ģenerējat vai kuras esat noķēruši informācijas telpā. Ja šī doma rezonē ar jūsu noskaņojumu, tad tā iemitinās jūsu iekšienē un sāk attīstīties. Ja doma ir atnākusi pirmoreiz un nepatīk jums, tad izgaist un vairs neatnāk – nav piebarošanas.

Cita lieta – jūtas.

Tās parādās agrāk par domu?

Jūtas jūs dzemdināt savā iekšienē. Jūs esat saprātīgi, un katram ir noteikta iekšēja reakcija uz ārējiem notikumiem. Tā ir atkarīga no visa tā, kas līdz šim ir bijis jūsu pieredzē. Piemēram, pārestība rada citas jūtas – kāds dusmojas vai niknojas, kāds grib atriebties, kāds zaudē pašcieņu un mīlestību pret sevi.

Jūtas spēj dzīvot desmitiem gadu, tāpēc tās dzīvo un attīstās jūsos kā jūsu pieredzējuši palīgi, un palīdz izvēlēties reakciju. Šis cilvēks tev pateica nepatīkamas lietas, un tu uzreiz sarunā ar viņu apģērb pārestību.

Šis cilvēks tev izdarīja kaut ko labu, un ar šo cilvēku tu uzvedies pierastajā veidā. Un, lai ar kuru tu nesatiktos, tu izjutīsi neuzticības projekciju uz katru no cilvēkiem.

Pakāpeniski, virzoties pie savu jūtu un domu apzināšanās, tu mācies atšķirt – vai tās ir tavas domas un jūtas, kuras nupat radās, jeb no tava arsenāla, pagātnes pieredze, kuru tu gribētu aizmirst vai aizvākt, tāpēc ka saproti, ka pieredze ir destruktīva un neizraisa tev vēlamo uzvedību.

Kāpēc bērnība ir tā pieredze, kura iedarbojas uz visu turpmāko dzīvi? Jo bērnības pieredze taču ir tik naiva un sniedz mums tik nepareizas izvēles un uzvedības pēc tam? Kā no tās atbrīvoties? Kāpēc mēs savā dzīvē pievelkam cilvēkus, kuri līdzīgi vecākiem, vai gaidām viņu parādīšanos, nevēloties redzēt citus, kuri nav līdzīgi? Cik tāds ceļš ir noderīgs cilvēkam?

Cilvēks un viņa uzvedība – tas ir atkārtojums, kā rīkojas vecāki. Tā ir dabiskā atlase. Ja vecāki izdzīvoja, tad viņi ir rīkojušies pareizi, un tāda uzvedība ienāk, ierakstās zemapziņā, lai cilvēks pieredzē varētu ienest vēl kaut ko, no vienas puses, kopējot, no otras puses, attīstot uzvedības paternus. Uzvedība vienalga atšķiras no vecāku uzvedības, tāpēc ka kāds uzvedas, izejot “no pretējā”, vecākus nosodot, kādam ir tāds raksturs, kurš krasi atšķiras no vecākiem un brāļiem, māsām. Norit uzvedības, jūtu un jēgu procesu attīstība.

Kā cilvēks ģenerē domu?

Viņam ir tāda iespēja, tāpēc ka viņā ir klātesošs apziņas mentālais apvalks, kurš ir saistīts ar cilvēces mentālo lauku. Šajā līmenī cilvēks ir iekļauts kopīgajā informācijas sistēmā, matricas tīklā, kurš palīdz domu noformulēt un saprast viņu. Matricas apziņa – tā ir gan intuīcija, gan iedzimtā spēja domāt un izdarīt secinājumus. Ir tādas iespējas – ne tikai ģenerēt domas vai jūtas, bet arī saprast tās, apzināties. Tu par to nejautā? Tam ir dotas smadzenes.

Bet mēdz būt tādas novirzes, kad smadzenes ir, bet jūtas nav apzināmas vai arī cilvēks nespēj tās izpaust…

Tās ir novirzes smadzeņu darbībā – dažādas iedzimtas vai iegūtas anomālijas. Normāli smadzenes spēj atšķirt, just, SAPRAST (отдавать себе отчет) savas jūtas un domas un, balstoties uz apzināšanos, izdarīt noteiktus secinājumus un mainīt uzvedību. Izmanīta doma – tas ir izmanīts liktenis, tu piekrīti?

Visa uzvedība, visas vēlmes un mērķi mainās. Cilvēks izvēlas citus uzvedības modeļus, savas attīstības virzienu, definē citas jēgas, balstoties jau uz savu jauno pieredzi. Katrs no jums rada savu pieredzi un ir radītājs, kurš vairāk un kurš mazāk. Jo spējīgāks iedziļināties ir cilvēks, jo vairāk viņš ir spējīgs izmanīt sevi un ietekmēt sabiedrību.

Kādu lomu spēlē nervu sistēma?

Viņa ir tiešā veidā saistīta ar ķermeni un smadzenēm, viņa pārraida impulsus no ķermeņa un atpakaļ. Tieši viņa pakļauj ar domām un jūtām ķermeni un veido enerģētiskus blokus un žņaugus, atbildot uz stresa stāvokļiem un otrādi, rada atbildi uz komandu atslābināties uz atpūsties.

Mūzika, kas skan smadzenēs – tās ir domas vai jūtas? Šī mūzika skan, lai ko es nedomātu un lai ko es nejustu. Nekādi no tās netiec vaļā, un ne ar ko to neizdzēsīsi. Turklāt es jūtu, kā manas smadzenes pastāvīgi to ģenerē, tas ir, rada no jauna. Sākumā es mēģināju viņu labi iegaumēt, lai atskaņotu, bet tagad nezinu, kā izdzēst.

Tā ir domforma, atsevišķs fails, kurš ieciklojies smadzenēs. Vīrusa fails.

Man vajadzīgs Kasperskis (antivīrusa programma – tulk. piezīme) manām smadzenēm. Tu nevari to izdzēst?

Lūk, es izdzēsu.

Es jau vairākas reizes pati dzēsu un paliku klusumā, bet smadzenes no jauna rada šo failu, ģenerē no zemapziņas, atražo un ņem tam manu enerģiju. Tas plūst no iekšienes, no dziļuma, sākumā kā nenozīmīgs, mazs enerģijas vilnis ar muzikālu skaņu, gluži kā slepus, un es vienkārši vēroju, kā tas notiek.

18 05 08 02

Es domāju, ka ne tikai prātā jukušie nevar pārvaldīt savas domas, bet arī savu jūtu aizvainotie – ar savām bailēm, bērni ar savām kaprīzēm. Kā mēs esam uzbūvēti? Mēs vienkārši esam atstarotāji, rezonatori, bet varbūt visu domu un jūtu noliktava, jeb mēs tomēr kaut kā varam to vadīt? Kāpēc domāšana ir saistīta ar tādām grūtībām?

Doma ir cilvēces visas darbības rezultāts.

Doma ir Logosa visas darbības rezultāts.

Un doma ir mana radījuma kopīgais rezultāts.

Tas ir fināls, un startē daudzi, bet līdz finālam ne visi nonāk. Tas ir grūti, un tam ir pakļauti manas darbības laikmeti.

Doma ir daudzdimensionāla, un katrā realitātes slānī tā ir atšķirīga.

Doma ir vienota, tāpēc ka Vienotais mentālais lauks aptver visus manus darbus.

Doma izmanto jūtas, intelektu, mīlestību, pašu dzīvi, lai piedzimtu un eksistētu.

Pirmais, kas manā realitātē notika – dzima Doma.

Pēdējais, kas paliks pēc manas realitātes sabrukšanas – atvadu Doma, savienojoša visas domas vienotā veselā.

Visas būtnes un visi radījumi kopumā mācās pārvaldīt domas. Visas domformas ir visu būtņu pašas grūtākās darbības produkts. Doma ir ieguvusi savu pašas eksistenci, iemantojusi formu – tēlus un apziņu. Doma ir jūsu pats vērtīgākais radījums un tāpēc saglabājas cilvēces apziņas matricā, tiek no tās izņemta un atkal matricas absorbēta.

Katrs cilvēks, noģenerējis jaunu domu, ir tās radītājs. Doma balstās uz tēlu.

Tēls ir atkarīgs no domu radošā cilvēka pieredzes. Tēla nokrāsas pārtop jūtās un emocijās, piešķirot domai neatkārtojamību un novitāti.

Doma spēj izraisīt jūtas vai tikt galā ar tām. Viņa ir kā jūtu slīpējums, bet jūtas ir tas nepieciešamais, kas dzīvo savu dzīvi, liekot dzemdināt jaunas domas un bieži vien domas pārvaldot. Te ir savstarpēja pārvaldīšana – jūtas ģenerē domas, bet domas spēj šīs jūtas aizvākt vai izmainīt. Jūtas ir primāras attiecībā pret domām. Bērns sākumā jūt un tikai pēc tam mācās domāt. Augi jūt, bet pagaidām nedomā, Dzīvniekos ir attīstītas gan jūtas, gan domas. Cilvēks turpina attīstību mentālajā un jutīguma “ražošanā”.

Doma ir radīšanas virsotne un tāpēc apvieno sevī pašu dzīvi, dzīves jēgu, misijas un uzdevumus, ir Radītāja radošā darbnīca un pati radīšanas ideja kopumā.

Domāju, ka priekšā ir vēl daudz jautājumu un atklāsmju. Pateicos, Tev, Debesu Tēvs!

P.S. Tēvs patiešām nodzēsa to melodiju, kura mani mocīja trīs dienas. Es pēc čenelinga uz neilgu laiku aizmigu un pamodos ar bērnu dziesmiņu galvā. Tiesa, tā drīz izgaisa, un tagad manā galvā ir klusums – nav vīrusu! Urā!

 

Pievienots 08.05.2018

http://www.sanatkumara.ru/stati-2018/misli-i-chuvstva

Tulkoja Jānis Oppe