Нина Терехова и Сергей Бублик – Армавирская находка. Сентябрь 2018г

Ņina Terehova un Sergejs Bubļiks - Armaviras noslēpums. 2018. g. septembris

 

Mums pienāca vēstule-lūgums no ufologa Sergeja Frolova (Сергей Фролов) no Armaviras.

Ar Sergeja atļauju mēs nolēmām nopublicēt visu mūsu sarakstes vēsturi…

 

18.09.24. Labdien! Nosūtu jums fotogrāfijas ar mūsu apbrīnojamo “artefaktu”, akmeni ar “mikročipu”, kurš ir gandrīz pusmiljarda gadu vecs, par ko liecina ģeoloģiskās zinātniskās ekspertīzes akts. Tā tika veikta Novočerkaskas politehniskā institūta ģeoloģijas un mineraloģijas katedrā, Rostovas apgabalā (ir oficiāls dokuments). Akmeni atrada pie mums Ziemeļkaukāzā Krasnodaras novadā Labinskas (Лабинск) pilsētas iedzīvotājs Viktors Aleksejevičs Morozovs (Виктор Алексеевич Морозов) Hodzjas (Ходзь) upē makšķerēšanas laikā. Visi pētījumi jau ir pabeigti, un ir pienācis laiks publikācijai. Vai jūs nevarētu uzrakstīt īsu piezīmi vai pilnvērtīgu rakstu Jūsu vietnē internetā un nopublicēt to sakarā ar mūsu atradumu?! Vai arī iesakiet mums, kur tamlīdzīga veida informāciju var nopublicēt?

18 10 07 01

18.09.24. Godātais Sergej!

Jūs rakstījāt, ka visi pētījumi jau ir pabeigti… Runa ir tikai par atraduma vecumu, vai arī ir kāda cita informācija?

18 10 07 02

18 10 07 03

18.09.25. Sveicinu Jūs! Lai jūs nešaubītos par mūsu atradumu, nosūtu Jums oficiālo zinātnisko ģeoloģiskās ekspertīzes aktu. (Sk. Pielikumu)

 

Godātais Sergej, labdien!

No jūsu vēstules mēs redzam, ka ir oficiāls zinātnisks ģeoloģisks jūsu atraduma ekspertīzes akts.

Un iespaidu radu atraduma vecums. Taču pilnīgi “neieguļas” informācija par to, ka to tādā veidā ir radījusi māmuļa daba…

Uzreiz teiksim, ka visvairāk mūs pārsteidz akmens daļējais pulējums. Un jau pēc tam tas, kas tajā ir nospiedies.

 

Iespējams, jūs zināt, ka mēs mūsu Projektos strādājam ciešā sadarbībā ar Kretovu Juriju Vasiļjeviču (Кретов Юрий Васильевич). Viņš ir pazīstams Pēterburgas ekstrasenss, (teātra “Diklons” (“Диклон”) radītājs, dziednieks ar milzīgu stāžu, pieder “Tradicionālās tautas medicīnas un dziedniecības elitei”, ir apbalvots ar zelta nozīmīti “Elite”).

Mēs viņam parādījām jūsu akmens fotogrāfijas un palūdzām noskenēt to attiecībā uz priekšmetisko saturu: “Kas tas ir? Kā par to labāk plaši paziņot? Kāda ir iespējamā reakcija un turpmāko notikumu ķēde…”

 

No dialoga ar Kretovu.

“- Ko jūs varat teikt par šo atradumu?

Kretovs: Tā ir struktūra, kura pastarpināti caur kaut ko ir nospiedusies. Vai ir jēga to pētīt – ļoti! Bet sākumā būs klupiens.

 

- Vai ir jēga par to plaši paziņot Un kā labāk to izdarīt?

Kretovs: Vai tam ir jēga? Ir!

Vai par to var plaši paziņot? Nevar, tāpēc ka uzdursieties… sastomīsieties uz tā, bet, ja aiziet aiz šī klupiena, turp dziļumā, tad tam ir nopietna nozīme.

 

- Bet viņiem ir oficiāls zinātnisks ģeoloģisks atraduma ekspertīzes akts, ko parakstījis “Kaftanatijs A.B., docents, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts”. (Sk. pielikumu)

Kretovs: Es jau arī saku, sastomīsieties. Bet, vai tam tomēr ir jēga – ir.

Lieta tāda, ka neviens pierādījums nevar būt nekāds pierādījums.”

 

Tātad iznāk, ka “Ekspertīzes akts” arī ir tas “klupiens”. Mēs esam pieraduši uzticēties zinātniekiem. Ekspertīzē, iespējams, pareizi ir noradīts atraduma vecums, taču “klupienu” dod jūras lilijas. Visdrīzāk pat ne lilijas, bet “piepulētais fragments”, kurā ir nospiedums. KAS varēja nopulēt daļu akmens un iespiest tajā šo struktūru?

No Ekspertīzes akta.

“…Tādējādi paraugs tiek droši diagnosticēts kā krinoīdu kaļķakmeņu atlūza. Pēc I.A. Semenuhas (И.А. Семенуха) – Centrālās ģeoloģiskās izpētes (Essentuki) ģeoloģiskās izpētes grupas liecības un, ņemot vērā atraduma vietu Labas (р. Лаба) upes baseinā, – aptuvenais ģeoloģiskais vecums – silūrs-devons, tas ir, 410-450 milj. gadu.

Piepulētais fragments – tas ir lilijas stiebra fragments aksiālajā posmā (gar stiebru), kur ambulakrālās* sistēmas iedobumi un skulpturālie padziļinājumi ir tikuši piepildīti ar dūņām.

Izziņai: Jūras lilijas (Crinoidea) – viena no adatādaiņu klases – pieder pie senām grupām, kuras jau sen ir pārdzīvojušas vislielākā uzplaukuma periodu. Pavisam ir pazīstami 1500 sugu un 220 dzimtu izrakteņi. Jūras lilijas eksistē kopš ordovika (kembrija?) līdz mūsdienām.”

18 10 07 04

Jūras lilijas – tie ir jūras dibena dzīvnieki ar ķermeni kausiņa veidā, kura centrā atrodas mute, bet uz augšu stiepjas vainadziņš no zarotiem stariem (rokām). Uz leju jūras stiebru lilijām stiepjas piestiprināts stiebriņš līdz 1 m garumam, kurš pieaug pie grunts un nes sānu piedēkļus (cirras); bezstiebru īpatņiem ir tikai kustīgas cirras. Cirru galos var būt zobiņi jeb “nadziņi”, ar kuriem bezstiebru lilijas piestiprinās pie grunts.

Ļoti interesanti šīs jūras lilijas ir aprakstītas šeit – https://labuda.blog/43771

“Jūras liliju pārakmeņojušies posmiņi – trohīti, zvaigznītes un diski ar caurumu centrā, dažreiz savienoti stabiņos, – no seniem laikiem ir pievērsuši cilvēku uzmanību. Dažreiz trohīti, kas atgādina zobratus, presē tiek aprakstīti kā “detaļas no citplanētu mašīnām”, kuras radījuši citplanētieši pirms simtiem miljoniem gadu, pirms parādījās cilvēks.”

 

To, kas nav jūras liliju speciālisti, proti, mēs, pirmajā acu uzmetienā ir redzams, ka daļa lilijas skeleta var izskatīties kā nospiedums akmenī.

Bet! Vai ir jēga saprast, KURŠ un KĀDĀ veidā akmeni “piepulēja” pirms 450 milj. gadiem, un KĀDS NOTIKUMS jūras lilijas skeleta fragmentu iespieda tieši šajā akmens daļā (ja, protams, tas ir jūras lilijas skelets)?

Ir!

 

Pielikums.

ЦКП «Нанотехнологии»

НИИ Нанотехнологий и новых материалов

Южно-Российского государственного технического университета (Новочеркасского политехнического института)

г. Новочеркасск, ул. Просвещения, 132. Тел 8(86352)55390,

e-mail:   This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

 

Ekspertīze aplūko noapaļotu saplacinātu paraugu ar izmēriem 15 x 11 x 4,5 cm pelēki brūnā krāsā ar piepulētu virsmu. Pēc struktūras tas ir detrītiezis ar rupjatlūzu frakcijām, kurā ir gaiši lielāki (līdz 2 cm), pārsvarā tabletveida organogēnu atlūzu iekļāvumi. Organogēnais materiāls galvenokārt sastāv no jūras liliju (krinoīdu) skeletu fragmentiem un pakārtota skaita sīku ieapaļas formas gliemežvāku čaulām ar izmēru līdz 1 cm. Visraksturīgākais gliemežvāka nospiedums ir no piepulētās puses, taču parauga otrā pusē. Karbonātu skeletu atliekas metamorfisma procesā ir aizstātas ar kalcītu. Organogēnās atliekas ir “iegremdētas” smalki graudainā kvarca karbonāta smilšmāla masā (matricā) ar nelielu vizlas daudzumu.

Tādējādi paraugs tiek droši diagnosticēts kā krinoīdu kaļķakmeņu atlūza. Pēc I.A. Semenuhas (И.А. Семенуха) – Centrālās ģeoloģiskās izpētes (Essentuki) ģeoloģiskās izpētes grupas liecības un, ņemot vērā atraduma vietu Labas (р. Лаба) upes baseinā, – aptuvenais ģeoloģiskais vecums – silūrs-devons, tas ir, 410-450 milj. gadu.

Piepulētais fragments – tas ir lilijas stiebra fragments aksiālajā posmā (gar stiebru), kur ambulakrālās* sistēmas iedobumi un skulpturālie padziļinājumi ir tikuši piepildīti ar dūņām.

Izziņai: Jūras lilijas (Crinoidea) – viena no adatādaiņu klases – pieder pie senām grupām, kuras jau sen ir pārdzīvojušas vislielākā uzplaukuma periodu. Pavisam ir pazīstami 1500 sugu un 220 dzimtu izrakteņi. Jūras lilijas eksistē kopš ordovika (kembrija?) līdz mūsdienām. Viņas bija izplatītas paleozoja (Palaeocrinoidea) un mezozoja (Neocrinoidea) jūrās, kur mitinājās seklūdenī. Paleozojā visas jūras lilijas bija piestiprinātas, bet mezozojā parādījās formas bez stiebra un pārgājušas uz planktonu un pseidoplanktonu dzīvesveidu.

Palaeocrinoidea (ar relatīvi lielu ķermeni un īsām rokām, nekustīgi savienotām plāksnītēm, ar interradiālām plāksnītēm un ar plāksnītēm piesegtu muti, un ambulakrālām rieviņām). Tie ir jūras dibena dzīvnieki ar ķermeni kausiņa veidā, kura centrā atrodas mute, bet uz augšu stiepjas vainadziņš no zarotiem stariem (rokām). Uz leju jūras stiebru lilijām stiepjas piestiprināts stiebriņš līdz 1 m garumam, kurš pieaug pie grunts un nes sānu piedēkļus (cirras); bezstiebru īpatņiem ir tikai kustīgas cirras. Cirru galos var būt zobiņi jeb “nadziņi”, ar kuriem bezstiebru lilijas piestiprinās pie grunts.

Jūras liliju raksturīga atšķirība no visiem citiem mūsdienu adatādaiņiem ir viņu parastais stāvoklis ar muti uz augšu un piestiprinājums vienā vietā. Stiebrs sastāv no noapaļotiem vai 5-stūrainiem posmiņiem, kuri savienoti savā starpā vai nu kā posmi, vai arī nekustīgi (ar šuvēm), un nes posmainus blakus piedēkļu riņķīšus. Nereti starp vienādiem posmiņiem sastopami lielāki mezgla posmiņi, kuri nes ūsiņas (cirrijas). Apakšējā daļā stiebrs ir paplašināts vai sazarots, viņa un cirru iekšienē stiepjas kanāli, kuri ietver daļu nervu sistēmas, ķermeņa atsevišķas dobumu daļas un daļu ass orgāna sistēmas. Vienām dzimtām stiebrs sasniedz vairāku metru garumu, citām tas ir īss vai reducējas. Caur stiebru stiepjas ass kanāls, kuram ir dažāds šķērsgriezums. Posmaino virsmu bieži pārklāj daudzveidīga skulptūra. Izrakteņu formām ir pazīstams stiebrs līdz 20 metru garumam.

Liliju skeleti pēc bojāejas parasti sabirst atsevišķos elementos. Visbiežāk ir sastopami liliju posmiņi, to sakopojumi veido krinoīdu kaļķakmeņus.

*Ambulakrālā sistēma – adatādaiņiem piemītoša ūdensvadu sistēma, unikāla hidrauliska lokomotora sistēma, kura kalpo kustībai, elpošanai, izdalījumiem un sataustīšanai.

Kaftanatijs A.B. (Кафтанатий А.Б.), docents, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts.

2018. g. 4. oktobrī

Terehova Ņina un Bubļiks Sergejs. http://www.so-tvorenie-spb.ru/

Sanktpēterburgas garīgo tehnoloģiju centrs “Со-Творение” (“Līdz-Radīšana”).

Pievienots 07.10.2018

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub115.html

Tulkoja Jānis Oppe