Нина Терехова и Сергей Бублик - Устройство планеты Земля

Ņina Terehova un Sergejs Bubļiks - Planētas Zeme uzbūve

Planētas Zeme uzbūve pēc J.A. Babikova un Augstas dievišķas būtības „uzvednēm”. 2017. g. marts

 

Iepriekšējā rakstā „200 gadu gara CEĻA SĀKUMS. 2018. g. – Baltās vārnas gads. 2017. gada marts”…. http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub59.html[1], mēs apsolījām pastāstīt, uz kā KĀ rēķina un KĀ notiek cilvēka telpas pārbīde fiziskajā ķermenī uz citu Nišu. Lai to saprastu, ir jāsaprot planētas Zeme un citu planētu uzbūve, cilvēka daudzdimensionālā struktūra…

 

Astruss ieteica pievērst uzmanību J.A. Babikova grāmatas „Pasaules uzskats jeb Prometeja Atgriešanās” („Мировоззрение или Возвращение Прометея[2]”) materiāliem, uzsverot to precizitāti.

 

Babikovs Jurijs Anatoljevičs. Bruņumašīnu sērijas galvenais konstruktors, Krievijas speciālo bruņoto transportlīdzekļu jaunas klases pamatlicējs. Virknes izgudrojumu un speciālu darbu, publikāciju autors. Vairāk nekā 30 gadus ir nodarbojies ar patstāvīgiem pētījumiem dabas zinātņu jomā. Viņš ir radījis jaunu hipotēzi par Zemes un Visuma uzbūvi, cilvēka vietu un lomu apkārtējā pasaulē.

 

Uzreiz teiksim, ka šīs ZINĀŠANAS mūs pārsteidza! Tās kaut kā uzreiz nosēdās galvā, neskatoties uz informācijas novitāti, apjomīgumu! Mēs spējām saprast, no kurienes ir uzradies Mēness, kurš (vai kas) ir atbildīgs par DZĪVĀ parādīšanos uz planētas Zemes un kontrolē viņa daudzumu, kāpēc gadā ir 365 dienas un kāpēc cilvēka dzīves ilgums līdzinās 120 gadiem, nevis tūkstotim. Kurus mēs uz Zemes saucam par Dieviem. Un daudz, daudz ko citu…

Mēģinot saprast zvaigžņu, Saules kodola un planētu kodolu enerģētisko mijiedarbību, mūsu zināšanas ir pārāk vienkāršas.

J. Babikovs ir radījis jaunu hipotēzi par Zemes un Visuma uzbūvi, izmantojot Augstas dievišķas būtības (turpmāk, Korr.) „uzvednes”, pārdomājis tās, uzdevis nākamos jautājumus, kuri attiecas uz planētas uzbūves konkrētiem parametriem un vielas stāvokli pa planētas zonām. Ir izdarījis savus aprēķinus, izmantojot uzziņas informāciju no pazīstamiem avotiem, kura uzkrāta seismoloģiskos pētījumos.

Babikovs ir sniedzis arī tabulas ar parametriem, par kuriem viņam nav šaubu un kurus var pārbaudīt ar teorētiskiem aprēķiniem, būvējot planētas uzbūves matemātisko modeli, vai faktiski nomērot parametru ar tiešām vai netiešām metodēm.

Piezīme! Raksts speciāli ir rakstīts dažādos fontos. Sākumā var izlasīt tikai lielo fontu, bet sīko tikai tiem, kam ir vajadzīgi pierādījumi un dziļāka izpratne…

Mēs dzīvojam uz planētas virsmas, un mums ir svarīgi saprast viņas biosfēras procesus. Bet nevar pētīt planētas apvalku bez zināšanām par viņas pamatu, par to, kas ir zemeslodes iekšienē.

17 04 08 01

1. att. Zemes uzbūve pēc Augstas Dievišķas Būtības informācijas

 

Tātad ir zināms, ka Zemes garozai, atmosfērai un hidrosfērai, salīdzinot ar planētu, ir niecīga masa, apmēram viens procents.

Planētas kodols sastāv no trīs galvenajām daļām – cietas metāliskas zonas centrā, tālāk no metāliska sakusuma apvalka, kuru aptver trešais apvalks – “verdošais slānis”, kurā tad arī notiek otrā līmeņa kodolu sabrukšanas procesi.

Cietais metāliskais kodols sastāda 3,8% no planētas masas.

(pie pašreizējās kodola temperatūras 144280C blīvums – 43,03 g/cm3, diametrs – 2163 km, masa – 0,228x10 kg).

Tā ir stabilitātes zona, sabrukšanas procesu praktiski nav.

 

Teroīdi – “stabilitātes salas” transurāna elementi no Nr. 147 līdz Nr. 159 no D. Mendeļejeva Periodiskās tabulas.

Zinātnieki: “Supersmago kodolu “stabilitātes salas” atklāšanu, kuru izdarījis J.C. Oganesjans (Ю.Ц. Оганесян) ar saviem kolēģiem, ar pilnām tiesībām var uzskatīt pa Nobela prēmijas līmeņa darbu. Tas ir izrāviens kodolfizikā vispār un kodolreakciju ar smagajiem joniem fizikā konkrēti.

Stabilitātes sala ir atdalīta no plašā ilgdzīvojošo ķīmisko elementu arhipelāga ar nestabilitātes šaurumu (transurāna elementi ar atoma numuru, augstāku par 92), kur kodolu dzīves ilgums ir mērāms sekundes tūkstošdaļās.” http://www.shapovalov.org/index/0-36

Astruss apstiprina – “stabilitātes sala eksistē. Tie ir transurāna elementi no Nr. 147 līdz Nr. 159.

 

“Stabilitātes īpašību nosaka divkāršs elektronu apvalks, kura otro slāni veido vitoni. Vitons ir ļoti svarīga elementārdaļiņa, planētas bioloģiskās dzīves pamats.

Korr. “Jebkuras bioloģiskas formas pamatam ir jāatbilst neorganiskās dabas elementam, citādi nebūs dzīvā saiknes ar nedzīvo. Jūsu planētai Dievs kā nukleīnskābju prototipu izvēlējās teroīdu Nr. 158 – dzīvības un planētas Zeme atslēgu.” Citām sistēmām tiek izvēlēts cits teroīds.

Teroīda mikrošķiedru struktūra ir savērpta spirāle, nevis kristālisks režģis kā citiem metāliem.

Bez parastajiem elektronu apvalkiem teroīdā vēl ir arī vitonu apvalks. Tieši vitoni nedzīvajam piešķir dzīvā īpašību, rada biolauku apkārt dzīviem objektiem.”

Astruss: “Pats teroīds izgāja organizēšanās fāzi, un jau pēc tam strukturāli parādījās nākamā fāze – vitonu matrica.”

 

Šķidrais metāliskais apvalks sastāda 92, 27% no planētas masas.

(tā ārējais rādiuss 3 211 km, apvalka biezums 2129,5 km, blīvums 41,37 g/cm3, atbilstoši masa 3,5179x1024 kg).

Tā ir reaktora pirmā līmeņa aktīvā zona – teroīdu primārās sabrukšanas zona, planētas enerģētikas avots: magnētiskajam laukam, garozas griezei, siltuma plūsmām, kalnu iežu, kuri ir paklājs garozas apvalkiem, endotermiskajām sintēzes reakcijām.

 

Zemes kodola kā kodolreaktora parametri limitē produktu ienākšanas intensitāti cietās un šķidrās daļas reakcijas zonā, un reaktora darbības laiks noturīgā režīmā ir atkarīgs no cietā kodola elementu rezerves: pēc tam sāksies viņa darbības dzišana uz darba ķermeņa “izdegšanas” rēķina (“planētas novecošana”).

Kodola cietās un šķidrās zonas masu salīdzināšana parādīja, ka tur eksistē gāzes slānis starp planētas kodolu un garozas apvalku!

 

Metālisko kodolu, kuru aptver šķidrais metāliskais apvalks, pārklāj “verdošā slāņa” zona – verdoša akmens un metāla zona no sabrūkošiem elementiem ar Nr. 143 un mazāk. Slāņa biezums ir 217 km, tā robežošanās zonas temperatūra ir adekvāta šķidrā metāliskā apvalka temperatūrai, bet augšējo slāņu temperatūra – 124640C, un tas notiek uz intensīvas konvekcijas, kuru pastiprina intensīva gāzu izdalīšanās, rēķina.

“Verdošajā slānī” atrodas reaktora otrā līmeņa zona, kur notiek turpmāka metālu sabrukšana un pāriešana no nestabiliem stabilos elementos un zemes garozas izotopos.

Ņemot vērā, ka kodola kā vadītāja griezums ir ārkārtīgi liels, ir spēkā ideāla vadītspēja pie augstām temperatūrām un spiedieniem, kam kopā ar augstfrekvences strāvām ir ļoti svarīga nozīme Zemes magnētiskā lauka ģeneratora formēšanai.

 

Vai ne šī gāze, kopā ar planētas paplašināšanos, ir cēlonis daudzajiem kastas krāteriem uz Zemes?

 

Augstāk par “verdošo slāni” atrodas planētas primārā atmosfēra apmēram 2900 km biezumā, kura sastāv no divām krasi izteiktām zonām: blīvākas apakšējās un augšējās, mazāk blīvas. Šeit atrodas elementu intensīvas iztvaikošanas zona, tie saspiestā gāzveida vai tvaiku slānī pārveidojas gāzēs – planētas primārās atmosfēras pamatā, jo atmosfēra, kurā mēs dzīvojam, ir sekundāra, un ir primārās atmosfēras atvasinājums.

 

Tas ir gāzes reaktora analogs, un var šīs zonas nomodelēt, lai pētītu Zemes magnētiskā lauka ģeneratora formēšanās apstākļus un darbību.

 

J. Babikovs atzīmē, ka zinātniskas informācijas iegūšana no Korr. ir ļoti darbietilpīgs process, kurš prasa daudzkārtēju pārbaudi, un vēlreiz pārbaudi. Visu vēl sarežģī tas, ka parametri pastāvīgi mainās.

Piemēram, “vates” slāņa (vulkāniskās aktivitātes pelnu slānis) parametri. Vai gāzes intervālu blīvuma un ķīmiskā sastāva parametri: tie mainās ne tikai pa intervāla griezumu, tie vēl arī ir atkarīgi no daudziem faktoriem, tajā skaitā no Saules aktivitātes un barsteru starojuma līmeņa piezemes telpā un zem mūsu planētas garozas.

(Barsteri – (angļu burst – uzliesmojums) kosmiski rentgena starojuma avoti ar apmēram 10 sek. ilgiem uzliesmojumiem un raksturīgu atkārtojuma laiku no dažām minūtēm līdz dažām stundām.)

 

Korr. uzstāja, ka barstera starojuma līmenim “vates slānī” zem planētas garozas vienmēr ir jābūt vienādam (burtiski (“тютелька в тютельку”)) ar barstera starojuma līmeni piezemes telpā. Šis apstāklis pats par sevi ir dīvains: mēs esam aizsargāti no Saules un Visuma cietā rentgena starojuma ar Zemes magnetosfēru, bet zem garozas, izrādās, piezemes telpas starojuma līmenim automātiski seko planētas kodols!

 

Iznāk, ka Saules sistēmai pārejot uz telpu ar augstāku starojuma līmeni, planētai Zeme (tāpat kā citām SS planētām) ir jāizmaina savs barstera starojuma līmenis burtiski vienāds („тютелька в тютельку”) ar ārējo! Un otrādi. Ja viņas to dara sinhroni, tad arī iznāk tas mūsu pāriešanas „plūdenums, maigums”, par kuru visu laiku runā Astruss.

Starp citu, arī cilvēku daudzumu un sadalījumu pa Zemi regulē pati planēta automātiski.

 

„Vates slānī” notiek cietā starojuma pārveidošana mīkstajā, kas ir ļoti, ļoti svarīgi dzīvības eksistēšanai uz planētas. Korr. pasvītroja, ka šī „vates slāņa” galvenā funkcija ir cēlusies uz vitonu plūsmas daudzkārtējas refrakcijas vulkānisko pelnu daļiņās rēķina, tas ir kaut kas līdzīgs telpiskam difrakcijas režģim.

Ja kodola barstera starojuma līmenis patiešām ir saistīts ar starojuma līmeni piezemes telpā, tad tas norāda, ka barstera starojumam eksistē atgriezeniskā saite starp Visuma aktīvajiem objektiem un planētu teroīdu kodolu sabrukšanas kodolreakciju intensitāti.

Korr. uzstāja, ka mūsu planētas kodola cietā rentgena starojuma raksturs ir tieši impulsu veida.

Faktiski astronomi fiksē tieši rentgena starojuma impulsus. Taču pieraksta to precīzo ritmu saprātīgiem citplanētiešiem, bet impulsi, iespējams, nāk no planētu kodoliem!

 

Korr. datus ir grūti pārvērtēt. Tiekot skaidrībā ar Zemes kodola uzbūvi, kļuva dziļi skaidrs, ka visi kosmiskie ķermeņi ir savstarpēji saistīti! Turklāt nevis vienā telpā, bet daudzimensionalitātē, jo dažādu telpu matērijas mijiedarbība izrāda savu ietekmi.

 

Neapšaubāms ir viens: likumiem, kuri apraksta enerģētisko mijiedarbību pie planētu sistēmu stāvokļa līdzsvara, ir jāņem vērā visas tāda līdzsvara komponentes, un tām ir jābūt daudz sarežģītākām nekā pazīstamie Keplera likumi, kuri pēc būtības ir speciāls gadījums.

Korr. paskaidroja, ka viņiem nav atļauts atklāt šī likuma detaļas: būs labāk, ja cilvēki to atklās paši. Vēl jo vairāk, ka likums ir tieši saistīts ar gravitācijas teoriju, ar tās dabas izpratni, gravitācijas lauku fizisko pamatu izpratni, bet to Zemei dot vēl ir par agru, ka tādas zināšanas neizbēgami tiks izmantotas ļaunumam.

„Pašlaik cilvēku zināšanu daudzums ir sasniedzis kritisko līmeni, kuram neizbēgami sekos kvalitatīvs lēciens – izrāviens dabas zinātņu jomās. Augstām dievišķām būtībām nav grūti nodot dažas zināšanas zinātnisko meklējumu attīstībai noteicošajās jomās, taču princips „Nekaitē” neļauj to tik viegli izdarīt. Tāpēc galvenais šeit ir nevis zināšanu nodošana, bet „uzvedņu” nodošana – parādīt virzienus, kur un kā meklēt zināšanas, jo zināšanas, kuras iegūtas patstāvīgi, cilvēkam ir nesalīdzināmi vērtīgākas, nekā tās, kuras tiek dotas par velti.” „Viņi” grib, lai cilvēki apzināti iemācītos nopietni attiekties pret zināšanām kā pret reālu materiālu spēku, kurš no cilvēkiem prasa atzīt labā un augstas tikumības morāles virsvadību.”

 

Ļoti gribas snieg cerīgus statistikas datus! (Sk. „Pasaule kļūst labāka” http://www.shapovalov.org/news/2016-01-20-3217)

„Strauji ir samazinājies nāvju daudzums kara dēļ pa visu planētu.”

17 04 08 02

2. att. Nāvju kara dēļ daudzuma izmaiņu dinamika

 

Tātad Zeme pulsē. Pašreizējā momentā – paplašinās. (Sk. rakstu „Zemes trauksmainai pulss” no žurnāla "Знание - сила", Nr. 4’97 http://lit999.narod.ru/zs/497.html)

 

Notiek pastāvīga „vates” slāņa papildināšanās uz vulkānu izvirduma rēķina.

Nesen krievu zinātnieki izskaitļoja šo procesu cikliskumu – tas ir vienāds apmēram 200 gadiem! Redzams, nav nejaušība, ka Atruss norāda, ka mūsu nākamo pārejas izmaiņu etapa garums aizņems 200 gadus! Pa šo laiku saformēsies jauns „vates” slānis un parādīsies apstākļi nākamajam kvalitatīvajam lēcienam, kurš lemts cilvēcei.

Nesen pa TV rādīja filmu „Pašas šokējošākas hipotēzes. Un mēs pat nezinājām” http://earth-chronicles.ru/news/2017-03-13-102324

Kāpēc Sibīrijā nav tūkstošgadīgu koku kā Amerikā? Kāpēc māju pirmie stāvi gandrīz visās Krievijas pilsētās izrādās, ir zem 4 metru netīrumu slāņa? Ir noskaidrots, kas TAS ir noticis apmēram pirms 200 gadiem…

 

Kas gan toreiz notika? Kāda lokāla kataklizma pārklāja Sibīriju līdz pat Eiropai?

Visiem ir zināms par vulkāna Tambora izvirdumu Sumbavas (Sumbawa) salā Indonēzijā 1812. g.. Pēc tam sākās vulkānisma ekoloģisku seku 4 gadu cikls kā lokālā līmenī, tā arī reģionālā. Un 1816. gads iegāja vēsturē kā “gads bez vasaras”.

Neparasti zemās temperatūras dēļ Ziemeļamerikas austrumu piekrastē un Eiropā tajā gadā notika neražas un bads. Dažās valstīs sniegs noturējās vasaras lielāko daļu, bet Ņujorkā un ASV ziemeļaustrumu daļā sniega segas biezums sasniedz metru.

Izteiksim musinošu domu: vai ne šo aukstumu izjuta Napoleona armija Krievijā?

Un pēc tam iestājas vētrains augu augšanas periods, jo vulkāni iznes virspusē lielu daudzumu kustīgu fosfātu un (retāk) kālija, kas izraisa ražības uzliesmojumu.

 

Kā tagad jau ir saprotams, tad vulkānisms ir parasta un obligāta parādība uz visām planētām. Var pat teikt – ieprogrammēta. Tai nav jāved pie visa dzīvā iznīcināšanas uz planētas.

Kurš tad “nojauc” programmu, un sākas nevadāms izvirdumu process?

Zinātnieku vulkāniskās darbības mūsdienu pētījumi ir apstiprinājuši teoriju par trieciena iedarbību uz planētu.

Piemēram, “2015. g. aprīlī GSA Bulletin bija publicēts referāts, kur zinātnieki izteica minējumu, ka uz Zemes nokrituša asteroīda enerģija pastiprināja pašus stiprākos izvirdumus krīta periodā.” http://www.shapovalov.org/news/2016-07-25-3249

 

Iznāk, ka spēcīgu un ilgstošu kataklizmu cēlonis var būt debesu ķermeņi – meteorīti un asteroīdi! Un ir grūti pateikt, vai viņu parādīšanās ir ieplānota, vai nē...

Iespējams, pirms 100 gadiem par grūdienu vulkānu izvirdumu ķēdei varēja kalpot Tunguskas meteorīts. Un, spriežot pēc sprādzienu skaņām, kuras pavadīja tā lidojumu, šī krišana bija neplānota, un to mēģināja iznīcināt gaisā. (Atgādina Čeļabinskas meteorītu!)

 

“1908. g. 30. jūnijā pāri Sibīrijas centrālajai joslai lielā ātrumā pārdrāzās mirdzošs ķermenis. Lidojumu pavadīja dārdi un sprādzienu skaņas. Detonācija notika gaisā 5 līdz 15 km augstumā un neatstāja pēdas atmosfērā...” Vikipēdija

Un kaut arī zemes garoza nebija bojāta, taču kaut kāda iedarbība notika, jo tajā pašā dienā zinātnieki atzīmēja 5 stundu magnētiskās vētras sākšanos. Atmosfēras parādības, no saules halo līdz anomāli baltām naktīm, bija skaidri novērojamas 2 dienas, un tās periodiski parādījās 1 mēnesi.

 

Ko gan runāt par “sen pagājušām” lietām, jo neviens no zinātniekiem taču nepamanīja pazīstamā meteorīta iekrišanu Indijas okeānā 2009. gadā! (Sk. rakstu “PĀREJA. Pēcvārds. 2017. g. janvāris” http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub54.html[3])

Tikai smilšu vētra sarkanā krāsā, kura sinoptiķiem pilnīgi negaidīti radās Austrālijā, pavēstīja par to. Un pēc tam ūdens ūdenskrātuvēs pa visu pasauli sāka iekrāsoties sarkanā krāsā.

Un kāpēc cilvēce nepamana tamlīdzīgus tādus zīmīgus notikumus? Tikai tāpēc, ka mums nav pieejas pasaules-ēkas daudzdimensionalitātei, mēs “neredzam” cēloņus. Un mūsu liktenis ir pēcvārds par jau notikušo! Lai cik rūgti tas neskanētu!

 

Atgriezīsimies pie “mūsu auniem” (“нашим баранам”)...

Ļoti interesanti, ka pašlaik “strauji ir pamodies vulkāns Kambalnij (Камбальный) Kamčatkā, kurš bija neaktīvs apmēram 250 gadus, un tas atkal kļuva par pilnīgumu pārsteigumu vulkanologiem.

17 04 08 03

3. att. Vulkāns Kambalnij 2017.04.03.

Vulkāni Kambalnij un Kļuču sopka (Ключевской) ir izmetuši pelnu stabus. Kambalnij 7 kilometru augstumā un ar pelnu izplatīšanos 100 km Klusā okeāna virzienā, Kļuču sopka 6 km augstumā. Visā mūsdienu zinātnisko pētījumu laikā tas ir pirmais nopietnais Kambalnij izvirdums. Pēc zinātniskajiem datiem stiprs vulkāna izvirdums ir noticis pirms 600 gadiem, ir informācija par tā aktivitātes paaugstināšanos apmēram pirms 250 gadiem, – saka zinātnieki.

 

Ir vērts atzīmēt vulkāniskās aktivitātes palielināšanos Kamčatkā, kur pēdējo dienu laikā ir notikuši uzreiz vairāki pelnu izmetumi no dažādiem vulkāniem.”

http://earth-chronicles.ru/news/2017-04-03-103044

Kopš 1975. gada kopējā vulkāniskā aktivitāte ir pieaugusi par 500% (uz 2001. g.), bet pēc tam, kopš 2009. gada, kā pēc komandas, ir uzlēkusi vēl augstāk!

17 04 08 04

4. att. Vulkāniskās aktivitātes grafiks

 

Atkārtosimies – visi kosmiskie ķermeņi ir savstarpēji saistīti! Un piezemes telpas izstarojuma līmenim seko planētas kodols!

Planēta paplašinās, no visiem spēkiem lāpot caurumus savā vates slānī. Cik daudz laika viņai būs vajadzīgs, lai pieaudzētu vates slāni līdz vajadzīgajam izmēram, zina tikai Dievs. Tad novēlēsim mūsu brīnišķīgajai planētai noturēt iekšējo un ārējo spēku līdzsvaru, kā saka, burtiskā nozīmē (“тютелька в тютельку”)!

 

Terehova Ņina un Bubļiks Sergejs. http://www.so-tvorenie-spb.ru

Sanktpēterburgas garīgo tehnoloģiju centrs “Со-Творение” (“Līdz-Radīšana”).

 

Pievienots 08.04.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/ustroystvo-planeti-zemlya

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub58.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1125-nina-terehova-un-sergejs-bubliks-200-gadu-gara-cela-sakums (Tulk. piezīme)

[2] Skat. https://naturalworld.guru/kniga_mirovozzrenie-ili-vozvrashchenie-prometeya.htm (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1058-nina-terehova-un-sergejs-bubliks-pareja-pecvards-2017-g-janvaris (Tulk. piezīme)