Print

Нина Терехова и Сергей Бублик - Переходный возраст

 Ņina Terehova un Sergejs Bubļiks - Pārejas vecums

Jaunums

17 01 04 01

Saskaņā ar sabiedrības viedokļa fonda veikto socioloģisko pētījumu ir konstatēta mūsdienu jauno cilvēku tendence: 20-30 gadīgie nevēlas kļūt pieauguši (взрослеть)

Ir zināms, ka pārejas vecums, tas ir, pubertātes periods, ir ļoti nozīmīgs etaps katra pusaudža dzīvē. Pārejas vecums pusaudžiem padodas dažādi. Vieniem šīs process liekas normāls, bet citi izjūt lielu stresu.

Tiksim skaidrībā, kas tad tas tāds ir – pārejas periods un cik ilgu laiku tas var turpināties…

17 01 04 02

Vikipēdija.

Dzimumnobriešana (arī pubertātes periods vai pubertāte) – process, kurā pusaudža organismā notiek izmaiņas, kuru rezultātā viņš kļūst par pieaugušo un spējīgu turpināt dzimtu. Dzimunobriešanu iedarbina signāli, kurus galvas smadzenes nodod dzimumdziedzeriem: sēkliniekiem (zēniem) un olnīcām (meitenēm). Reaģējot uz šiem signāliem, dzimumdziedzeri izstrādā dažādus hormonus, kuri stimulē smadzeņu, kaulu, muskuļu, ādas un reproduktīvo orgānu augšanu un attīstību. Ķermeņa augšana paātrinās pubertātes perioda pirmajā pusē, bet pilnībā beidzas līdz ar dzimumnobriešanas beigšanos.

Līdz dzimumnobriešanas sākumam atšķirības meitenes un zēna ķermeņa uzbūvē reducējas praktiski tikai uz dzimumorgāniem. Dzimumnobriešanas perioda laikā formējas būtiskas atšķirības organisma daudzu struktūru un sistēmu izmēros, formā, sastāvā un funkcijās, no kurām visacīmredzamākās pieskaita sekundārajām dzimumpazīmēm.

Pusaudža periods, pēc zinātnieku domām, ievērojami pārklāj pubertātes periodu ilguma ziņā. Un šis periods ietver sevī pieaugšanas kultūras un sociālos aspektus.”

 

Bet, lūk, ko Astruss saka par pusaudža vecumu.

Pārejas vecumā dalošās šūnas telpa ievērojami palielinās attiecībā pret pašu šūnu.

Telpa burtiski uzsprāgst!

Ķermenis ar novēlošanos turpina augt šajā telpā.

Un šī augšana turpinās līdz 30 gadiem, līdz tā sauktajam „zelta vidum”. Un līdz tam laikam cilvēks vispār ir sakoncentrēts, viņa uzmanība darbojas ķermeņa telpā. Uzmanība notur VISU, visu konkrētā momenta summu. (Uzmanība – tā ir enerģija X, kura lēni apgūst šo izvērsušos telpu.)

Un tikai pēc 30 gadiem sākas uzmanības izkliedēšanās. Var teikt tā: norit saskarsme ar līdzību, ar sev līdzīgu. Norit atspulga atspulgā process.”

Izrādās, ka līdz 30 gadiem mēs Radītājam esam pusaudži vārda burtiskā nozīmē. Mēs augam, pārkārtojamies sevis iekšienē un mēģinām iekārtoties ārējā vidē. Turklāt Radītāju interesē VISS, kas ar mums notiek – viņš mūsu uzmanības potenciālu sadala uz visu ar mums pašreizējā laikā notiekošā SUMMU. Tikai pēc 30 gadiem personība var „izkliedēt” savu uzmanību saskaņā ar savām interesēm, dziļi iegremdēties kādā zināšanu sfērā. Iespējams, kad tieši tad arī sākas mūsu kop-radīšana ar Dievu…

Iznāk, ka mūsu bērnība beidzas ar “sprādzienu”! Sajūta, ka esi pieaudzis, ir parādījusies, bet līdz pašam pieaugušā stāvoklim ir vēl ai cik tālu...

17 01 04 03

Šajā periodā pusaudzim akūti ir vajadzīga neuzbāzīga vecāko palīdzība. No tā ir atkarīgs, kā viņš nodzīvos savu dzīvi – kļūs par personību vai paliks mūžīgs bērns...

Pieaugšanu veicina cilvēka ievirze uz nākotni: kurš par nākotnei rūpējas savlaicīgi, pieliek pūliņus, tas sper soļus, lai kļūtu pieaudzis, un otrādi, atteikšanās no pūliņiem izskatās kā apzināta vai neapzināta tieksme ievilkt pieaugšanu (kas var izvērsties slimībā – infantilismā). Pieaugušā stāvoklis paredz dzīves plānošanu – pakļautību skaidram plānam, rūpēm par nākotni, savu lēmumu seku pārdomāšanu un tml.

Attīstība – tas ir smags darbs. Lai sāktu dzīvot paša dzīvi, nepieciešama vīrišķība. Ne tuvu katram tā ir.

Vecāku uzdevums – parādīt savam bērnam iespēju daudzveidību, aizvedot viņu uz dažādām sekcijām un pulciņiem, iemācīt viņam strādāt, pieņemt lēmumus un... atlaist bērnu brīvā peldējumā, kur viņš varēs izvērst savu potenciālu, dotu viņam no Dieva.

 

Zinātnieki uzskata, ka pieaugšana – tas ir komplekss un daudzšķautņains bio-psiho-sociāls konstrukts. Tā ir sistēma, kurā tiek sarindotas vērtības, kuru sasniegšana tiešā veidā ir saistīta ar atbildības uzņemšanos, turklāt ne tikai par sevi, bet vēl arī par citiem cilvēkiem.

Aplūkosim sarežģīto vārdu “bio-psiho-sociāls konstrukts”. Tieši uz šo konstruktu ir sadalīta uzmanība pusaudža vecumā.

Bio – tā ir tā mūsu uzmanības daļa, kura PATI uzbūvē veselīgu ķermeni pēc Radītāja hologrammas. Mūsu uzdevums – piekopt pareizu dzīvesveidu.

Psiholoģijai pieaugšana – tā pirmkārt ir prasme analizēt situāciju, pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību no personības skatpunkta.

Socioloģijā pieaugšana – tā ir jaunu sociālu lomu un statusu apgūšana: strādnieks, dzīvesbiedrs, vecāks, kaut kas tiek apgūts agrāk, kaut kas vēlāk. Piemēram, padomju vēsturē daudzi pusaudži apguva strādnieka lomu, daļēji tas pirmkārt bija saistīts ar tradicionālo saimniecību. Agri dzima bērni, kas bija daļēji saistīts ar karu.

Padzīvojušām vecmāmiņām un vectētiņiem patīk jaunatnei teikt, ka viņu vecumā ir bijuši daudz “vecāki” par viņiem. Taču, ja ņemam pašreizējo globalizācijas laikmetu un pieaugšanas psiholoģiju, tad ne viss šeit ir tik viennozīmīgi, šādā nozīmē sociologi drīzāk atzīmē agras pieaugšanas tendenci. Agrāk iestājas dzimumbriedums, un tam seko sajūta, ka esi pieaudzis, pusaudži agrāk uzsāk dzimumsakarus, agrāk sāk atdarināt pieaugušos, pat pase šodien tiek saņemta 14 gadu vecumā. Mūsdienu pasaulē, ņemot vērā tehnoloģijas, 21 gada vecumā tu jau esi dziļi pieaugušais. Pusaudži agrāk sāk strādāt, ir sākuši ceļot, ņemt kredītus, mācīties, vadīt mašīnu, būvēt biznesu.

Faktiski mēs ar jums saduramies ar pilnīgi jaunu kultūru, kur jēga reducējas vienīgi uz to, ka pieaugšana ir pagarinājusies, prolongirējusies un kļuvusi “apzinošāka”, “apzinīga”.

Pirmkārt, lēna pieaugšana ir saistīta ar to, ka cilvēki tagad dzīvo ilgāk, dzīves etapi izstiepjas.

Jau tagad pēc vispasaules veselības aizsardzības organizācijas datiem ir parādījies jauns ontoģenēzes traktējums, kur nobriedis vecums sākas no 50 gadiem, bet no 30 līdz 50 gadiem ir raksturīga vidējā vecuma iestāšanās. (Pirms 100 gadiem bija pieticīgāki rezultāti.) Pievienosim tam mūsdienu medicīnas tehnoloģiju klātbūtni, labu barošanos, karu neesamību un iegūsim pilnīgi mūsdienīgu sabiedrību ar mērenību un nesteidzīgu apceri. Un, ja atskatāmies uz senās pasaules vēsturi, tad Senajā Grieķijā pieaugušā stāvoklis (briedums) sākās no 40 gadiem, tas iezīmējās kā “Akme” (https://vscolu.ru/articles/o-fenomene-akme.html), bet līdz 40 gadiem tu vēl biji jaunietis, kopumā tas ir raksturīgi civilizētai sabiedrībai ar augstu kultūras attīstītību.

Otrkārt, pēc-pusaudža stāvokļa (постподростковость) parādība – tas ir pilsētas kultūras, urbanizācijas, mūsdienu tehnoloģiju ieviešanas produkts. Visi ir kļuvuši ļoti attīstīti, pateicoties internetam un lielajai informācijas plūsmai, globalizācijas laikmets ir devis savu ieguldījumu pieaugšanas pagarināšanā, cilvēkam gribas izpildīt ne tikai vienu dzīves scenāriju, dzīve ir kļuvusi variantīvāka. Lielās pilsētās cilvēki cenšas sākumā nest labumu sabiedrībai, kļūt par profesionāli, noformēties kā individualitātei.

Tā ir vientuļa jauna cilvēka dzīve, finansiāli viņš ir praktiski neatkarīgs, dzīvo atsevišķi no saviem vecākiem, tāda dzīve ir ļoti svarīga, lai formētos patstāvīgi, no vecākiem neatkarīgi dzīves uzskati.

Tādās sabiedrībās parādās pieprasījums pēc laimes. Tu gribi nevis vienkārši nodzīvot savu dzīvi, bet nodzīvot to laimīgi. Un tu sāc vairāk domāt, ar ko un kur tu to pavadīsi, un vai tev būs bērni. Valsts loma pašlaik izzūd. Kāpēc man ir jādzīvo tur, kur es pašlaik dzīvoju? Es varu dzīvot jebkurā vietā. Jā, un kāpēc man ir kāda labā jākaro? Tās vienkārši ir muļķības.

 

Taču paaudzes citādumu nosaka nevis paziņojumi par pazaudētību vai infantilismu, bet tas, kā šī paaudze tiek galā ar mūsdienu izaicinājumiem, kuri gāžas pār viņu. Un viņa tiek galā!

Terehova Ņina un Bubļiks Sergejs. http://www.so-tvorenie-spb.ru

Sanktpēterburgas garīgo tehnoloģiju centrs “Со-Творение” (“Līdz-Radīšana”).

 

Pievienots 04.01.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/perechodniy-vozrast

Tulkoja Jānis Oppe