Новая реальность

Jaunā realitāte

17 08 06 01

17.08.05.

Pēdējā laikā arvien biežāk es pamostos jaunā realitātē, un katru reizi tā ir aizslīdējusi no manis, ieejot pašreizējā momentā. Es sapratu, ka mans uzdevums ir pastāstīt jums, kādi mēs būsim TUR...

Bet šodien es jau varu lasītājiem nodot, kādos ķermeņos un kādā realitātē mēs ar jums pārejam.

Pirmais, par ko būtu jāparunā, ir ķermeņa enerģētika. Protams, mēs pirmām kārtām vienmēr pievēršam uzmanību formām, tā ir ierīkots mūsu saprāts, tāpēc ka mēs 70% informācijas saņemam caur acīm.. Bet šajā realitātē es sevi jutu vienkārši kā sevi, neaplūkojot ķermeņa formu, tāpēc vienkārši pateikšu, ka es jutos gluži kā “piepūsta” ar mīkstu uguni, kurš virzās pa visu ķermeni. Pats ķermenis ir šīs maigās elektrības, kuru es nosaukšu par plazmu, vadītājs. Nāk prāta lodveida zibens, nezinu, cik lielā mērā tas sevi tā jūt, bet droši vien orbi tā arī dzīvo.

 

17 08 06 02

17 08 06 03

Mēs esam pieraduši, ka elektrība un pat plazma pēc formas atgādina mazus zibeņus. Manā ķermenī “zibeņi” ir izšķīdināti un ar vienmērīgu brīvu un siltu enerģiju piepilda manu ķermeni. Viņš nedūc sprieguma dēļ, bet pārvada plazmas starus u.c. Es jūtos ļoti komfortabli un viegli pārvaldu savu ķermeni un kustības.

Otrais, par ko būtu jāpastāsta, ir vide, kurā es peldu. Tā ir daudz blīvāka par mūsējo. Tas, protams, nav ūdens, bet blīvuma ziņā tā ir tuvāka mūsu ķermenim, nekā mūsu realitātes gaiss manam fiziskajam blīvumam, un tāpēc es pa to viegli pārvietojos, ķermenis ir it kā “suspendēts” vidē.

Es neredzēju “zemi” un “debesis”. Nākamajā reizē es vairāk uzmanības pievērsīšu tieši tam. Sajūtas, kuras man bija jāiegaumē, ir tikai enerģētiskas. Vide ir piepildīta ar mīkstu blīvu enerģiju, un ir sajūta, ka gan ķermenis, gan vide mirdz. Es peldu šķidrā gaismā, nežilbinošā, skaistā.

Vēl iegaumēju prieka sajūtu par manu eksistenci, šeit prieks ir mana pastāvīga emocija. Tagad es saprotu, kāpēc es ieraudzīju (seansā ar Saules Brālību, šķiet) priecīgu Zemi. Tāpēc ka tajā realitātē, kurā Zeme jau ir pārgājusi, tas ir pastāvīgs eksistences fons, un Planēta jau dzīvo, kopā ar visiem, kas uz viņas atrodas, šajā realitātē, bet mēs, cilvēce, tikai lēni pārejam tajā.

Trešais, ko es mēģināju iegaumēt, ir cilvēku stāvoklis “lejā”, uz zemes. Tas ir, es reāli nebiju lejā, bet peldēju telpā. Cilvēki arī ir piepildīti ar šo jauno enerģiju, bet mazākā mērā. Pašlaik es mēģinu noteikt viņu sevī, fiziskajā ķermenī, un viņa izskatās kā Lielā Čakra krūtīs, viņas izmēri apkārt sirds čakrai ir apmēram auras, tas ir, uz sāniem izstieptu roku platumā, ietver Sahasrāru augšā un līdz ceļgaliem lejā. Lūk, kāpēc katru rītu mums aura uz leju ir jāatver no jauna, tāpēc ka viņa paliek tādā saīsinātā veidā, kad mēs pamostamies.

17 08 06 04

Šis mentālais ķermenis sastāv no koncentriskiem apļiem, centrā viņš ir vienlaidu, bet apļi sākas, sākot no pleciem. Smalkajā plānā es ne pārāk redzu krāsas, man aura ir piepildīta ar mirdzošu elektrisku gaismu.

Vēl esmu sapratusi, ka pirmajā ķermenī es esmu daudz mazāka apjoma ziņā nekā cilvēks, un, ja projicētu sevi uz cilvēku, tad manī paliek divas čakras iekšienē – kakla un galvas, bet kroņa čakra, tāpat kā cilvēkā, uz „galvas”, kā mazs kronis.

Tagad es atgriežos savā pirmajā ķermenī un pamēģināšu viņā padzīvot „atmiņai”, lai atcerētos.

Rokas un kājas man nav vajadzīgas, jo enerģiju ar rokām nesmelsi. Mums ir dots nodoms, un mēs veikli vadām visas plūsmas no krūtīm, sirds centra (patiesībā kodols mums atbilst cilvēka kakla čakrai): atveram, kolapsējam, pagriežam, aizsūtām un tuvinām; balstoties uz atbalsta punktu sevis iekšienē, atgrūžamies un pārvietojamies, izliekam „pa plauktiņiem” kaut kādus jēdzienus, gluži kā lielā grāmatā un tml. Mijiedarbojamies ar citiem es ar daļu „pakausī”, ar viņu arī piestiprināmies kopienai, – jūtu tur lielu attīstītu atvērtu kanālu, kurš sastāv no daudziem stariem, bet ne no taisniem kā lāzers, bet gluži kā no mīkstiem līkumainiem vadiem, mirdzošiem un izolētiem cits no cita.

Mēs barojamies ar enerģiju tikai no vienas čakras – kroņa, izdalām atlikumus ar visu ķermeni.

Saziņa ir telepātiska. Es ar stariņu meklēju to, ar kuru gribu parunāt.

Tas pagaidām ir viss, ko esmu iznesusi no daudziem sapņiem jaunajā realitātē. Vēl varu teikt, ka emocijas tur ir gaišākas un aktīvākas, priecīgākas un mīkstākas.

Stāta turpinājumam es piesaucu Šri Juktešvaru un lūdzu papildināt eksistēšanas mentālā plāna ainu. Tagad es saprotu, kāpēc es viņu jūtu blakus, tas ir telepātisks kanāls ar Skolotāju, ar kuru es katru nakti kontaktējos mentālajā ķermenī.

Šri Juktešvar, es lūdzu tev pastāstīt par šo eksistēšanu un atbildēt man uz jautājumiem.

ŠJ: Labi, mēs ar tevi par to šodien esam vienojušies, kā esam vienojušies jau vairākas reizes. Sākumā es pats pastāstīšu, kas ir svarīgi. Pirmais un pats svarīgākais – jūs jau ar savu daļu dzīvojat šajā jaunajā realitātē-vidē. Droši vien kāds no jums tagad atcerēsies, ka viņš tādā ķermenī pa naktīm lido vai peld miega laikā, risina svarīgus uzdevumus vai vienkārši priecājas par brīvību vai par citām jaunām sajūtām.

Ar ko šī realitāte atšķiras no tās, kurā mēs dzīvojām naktīs 20. gadsimtā?

ŠJ: Jūs dzīvojāt tās zemākā spektrā. Enerģijas tur bija daudz mazāk, gaismspēja vāja, un barības bija mazāk.

Kādas iespējas mēs šajā ķermenī iegūstam? Man liekas, ka cilvēkam ir vairāk iespēju, nekā šim orbam…

ŠJ: Jūs neesat orbi. Orbi ir sīkākas būtnes, līdzīgas jums mentālajā plānā. Tie ir gari, dzīvnieki un elementāļi.

Jūs esat pārstājuši būt ierobežoti tikai ar planētas virsmu. Tādā ķermenī jums ir vienkāršāk ceļot, un jūsu apzinātība attīstās uz saiknes ar tādiem Skolotājiem kā es, rēķina.

Bet mēs neredzam fizisko realitāti kā cilvēki, tikai kā orbi. Vai tad mums nav taustes sajūtu, smaržu un skaņu?

Viss tas ir, tikai jaunā manierē[1]. Tu vienkārši pagaidām neesi to atklājusi tādā pakāpē, lai par to pastāstītu. Mēs ar tevi nolēmām, visu tavu spēju pārnest atmiņu un sajūtas uz jūsu realitāti, vērst uz enerģētiku, uz ķermeņa un vides jušanu, un saprast atšķirības no eksistējošās realitātes, bet nākamajā reizē mēs paplašināsim pasaules ainu, un tu varēs nodot arī citas detaļas. Paldies Dievam, ka visbeidzot kaut vai to spēji nodot.

Jā, es jau daudz reižu esmu mēģinājusi to izdarīt, bet realitāti aizslīdēja no manas atmiņas kā sapnis, kuru mēģini atcerēties un nevari.

Pašlaik ŠJ man rāda, ka mana jaunā realitāte ir līdzīga milzīgai gaismas lodei, kura ar realitātes fizisko slāni saskaras tikai ar vienu sānu. Pamēģināšu pacelties uz šīs sfēras centru.

 

Sfēras centrā ir daudz ļaužu, tā ir gluži kā pilsēta vai liels lielveikals, un mans „centrs” atgādina daudzu ceļu krustojumu; šie ceļi ved dažādos virzienos, tajā skaitā arī uz augšu un leju.

Es zinu, ka ir arī ceļš arī uz iekšieni, un mēģināju ieiet punktā savā centrā. Iekšā ir tukšs un kluss.

Kas tas ir, Šri Juktešvar? – es pajautāju, paraugoties ārā.

ŠJ: Tā ir tava „mājiņa”, iekšējā realitāte, iekšējais miegs, klusums, tu aizklātā. Izejot ārā, tu atveries atklātajai realitātei, ieejot iekšā, tu esi „mājiņā”.

Izpētu „mājiņu”. Augšā – „plauktiņi”, tajos ir mana „ iedzīve”: tās ir „grāmatas”, „rotaļlietas”, „apģērbs”, piezīmju grāmatiņa”. Apakšā – mīksta guļvieta, gluži kā gultiņa, šūpulītis, priekšā – milzīgs ekrāns videosakariem ar tāliem ekrāniem, pa labi un pa kreisi kaut kādas cietas sienas. Kas tās par sienām?

Paceļos uz augšu un skatos uz leju, redzu, ka šīs sieniņas ir „kabīnes” lielā „vilcienā”, kā krellītes, uzvērtas uz mīksta vada, un pats „vilciens” pārvietojas jebkurā virzienā, plūstoši novirzoties, kurp vēlies – uz vidu, uz galu u.c. Es saprotu, ka manas bildītes ir gluži kā aborigēniem apziņā, kas galvā – to arī redzu.

17 08 06 05

Kas tas ir, Šri Juktešvar?

ŠJ: Ha, ha, ha! Tev ir taisnība par aborigēnu! Tā ir tava DNS ķēdīte, tu nes viņu šūnās, un, lūk, tā, un viņa ir ļoti lokana, zaudē un iegūst jaunus iespaidus un mainās ar informāciju ar apkārtni.

17 08 06 06

Bet es pati varu izlasīt kādu informāciju no viņas?

Protams, tā tev ir pieejama darbam, kā cilvēka atmiņa ir pieejama lasīšanai.

Bet es nevaru tagad neko izlasīt… Katrs „vagoniņš” – tā ir inkarnācija?

ŠJ: Nē, katrs „vagoniņš” – tās ir personības īpašības, īpatnības, šķautnes.

Bet kāpēc es atradu sevi šajā šaurajā vagoniņā, un sienas nepaplašinās, bet var tika izlidot atpakaļ ārā vai kļūt plašākai, aptverot vairākus tādus segmentus?

Tas ir tavs „skelets”, gluži kā mugurkauls tavā fiziskajā ķermenī. Tu vari atrasties savā mazajā ķermenī vai paplašināties un kļūt par visiem šiem cilvēkiem, par kolektīvu būtni, DNS ķēdīti.

17 08 06 07

Paplašinājusies es kļuvu caurspīdīga, sastāvoša „no gāzes”, atšķirībā no pirmā ķermeņa, piepildīta ar plazmu. Plazmas ķermeņa iekšienē ir daudz dzīvības, bet skats no otrā ķermeņa atgādina to, kā mēs skatāmies uz apvārsni, telpā, uz debesīm – neitrāls.

No šejienes no augšas es tomēr ielēcu vienā no segmentiem. Tur arī esmu es, bet cita, piezemētāka, jautra “meitene”, ar citu raksturu un ieradumiem.

Kas tas ir – zemes plāna sieviete, viņas projekcija mentālā vai cita būtne tādā pašā mentālā ķermenī?

Redzu, ka ŠJ ir grūti atbildēt tā, lai “aborigēns” saprastu.

ŠJ: Tas nav ne viens, ne otrs. Tā ir “virtuālā realitāte”. Tās nav ne iepriekšējās inkarnācijas, ne tavas dzīves varianti un ne tavas iespējas. Var teikt, ka tā esi “cita tu”.

Tas ir, es varu “padzīvot” tādā ķermenī, ja vēlēšos?

Apmēram tā, tie ir tavi radījumi, tu esi kā ģenerators, radi daudz “paralēlu” tēlu un paturi viņus sev, kā paturi kleitas tavā realitātē.

Piemēru kleitas, jo tā taču ir mana iemīļotā nodarbe veikalos!

Vienā no “kabīnītēm” ir sausa pragmātiska personība, pelēka un raupja, citā – maiga, vāja un dziļa, ar refleksīvu un klusu dzīvi, trešajā – sportiska, piepildīta ar fizisku dzīvīgumu, enerģiska un gaiša.

Nu, skaidrs, tas ir kā krāsas māksliniekiem, kuras jaucot var radīt jaunu tēlu, liekot uz sevis slāni no savas DNS ķēdītes?

ŠJ: Jā, tu vari mainīties kaut katru mirkli, vēršot sevī jaunas un jaunas personības šķautnes, lipinot un slīpējot sevi.

Es vēl neesmu nolaidusies lejā un lidojusi atpakaļ...

Aizmugurē ir atvērusies milzīga, pirmajā acu uzmetienā tukša, mirdzoša telpa, izeja. Apakšā tāpat. Nu ko, pirmajai reizei pietiek!

17 08 06 08

 

Pievienots 06.08.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/novaya-realnost

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Manieres – dzīvesveids noteiktās vibrācijās (ezotērisks).