Наталья Котельникова - Дети мои!

Mani bērni!

(Saruna ar Debesu Tēvu)

17 07 09 01

17.07.05.

Dārgais Debesu Tēvs! Man gribas parunāt pat tēmām, kuras es smēlos no interneta.

No intervijas ar indigo zēnu

Jautājums: Kas ir dievs? Un kādēļ viņš radīja pasauli?

Atbilde: Dievs – tas ir tas, ko cilvēks neredz. Dievs – tas ir paši cilvēki, ārpus viņiem dieva nav. Cilvēki radīja savu pasauli, lai redzētu izziņas mērķus. Kad šos mērķus sasniegt neizdodas, parādās dievs. Jo spēcīgāks dievs, jo vājāki cilvēki, un jo stiprāka ticība, jo tuvāk dievs. Taču dievu cilvēki nekad nesasniegs un nekad neuzzinās, kādēļ ir radīta pasaule, kurā viņi dzīvo. Šī mīkla ir atminama tikai pēc aiziešanas no Zemes.

Visa līdzība tam, kas mūs ir radījis – tie arī esam mēs paši. Viss, ko dara cilvēki, ir to, kas viņus radīja, domas. Tā radītāji var redzēt kļūdas un labās puses savās domās.

Ja atstājam tikai labas domas, tad tās ātri zaudēs spēku un kļūs nekādas. Neviena doma nevienam nepieder un var izzust.

Domas nevar sadalīt labās un sliktās. To, kuri radīja cilvēkus, domās nekad nebija nekā slikta. Vienkārši ne viss tas, kas ir radīts, cilvēkiem patīk, ne visu viņi arī tā saprot.

Debesu Tēvs! Tu man reiz teici, ka „dieva nav”. Man gribētos šo tēmu attīstīt. Kad cilvēki lūdz dievu, un lūgums piepildās, tad cilvēki tic, kas tas ir dievs, kurš viņiem palīdz. Kā ir patiesībā? Kur nonāk cilvēku lūgšanas? Un kāpēc mūsu lūgumi dažreiz burvīgā veidā piepildās?

Dievs – tas ir tas, kas ir Vienotais Dabiskais Dzīves un cilvēku Apziņas lauks. (Sajūtu to kā blīvu svētīgu miglu zeltainā krāsā, dzīvības esenci, burvīgu amritu.) Cilvēki šajā apziņas laukā ar savām lūgšanām ieliek enerģijas. Brīnumi notiek, kad lūgšana ir tīra un karmiski piemērota.

Visas lūgšanas piepilda cilvēka mentālo lauku un tiek nodotas kopējā vēlmju akā (portālā – mūsu valodā). Šis portāls, pareizāk, aka, absorbē lūgšanas un sadala tās sadzīviskajās (mūsu dienišķo maizi dod mums šodien) un vienīgajās (neviltotajās) (saglabā dzīvību man vai manam bērnam, palīdzi izveseļoties, pieņem manu mīlestību, saglabā un pasargā).

Kur ir atšķirība – tikai lūgšanu vārdu neviltotībā un ārkārtējā nepieciešamībā, no sirds vai ne no sirds, vai vēl kaut kur?

(Atbilde – sirds uguns, visaptveroša mīlestība un visa piedošana.)

Es sapratu tā, ka, ja lūgšana sasniedz dvēseles tādas ugunīgas augstienes, tad arī tā sasniedz Tevi kā Radītāju?

Dažu reizi mēs arī sarunājamies lūdzošā sirdī, taču reti viņš atpazīst manu balsi, viņam liekas, ka pats ar sevi viņš sarunājas, un lūgšanu rada, bieži necerot uz izdzirdēšanu.

Taču ne vienmēr Es varu visas lūgšanas atpazīt. Bieži Man arī pašam ir grūti saprast, ko tad cilvēks grib, tāpēc ka Es jūtu, cik veltīga ir viņa lūgšana, pretrunīga viņa uzdevumiem un liktenim. Piemēram, meiča lūdz līgavaini, paredzētu citai, vai radinieks lūdz sodīt citu savu radinieku par vainu vai nelietību.

Netiesāju un nesodu, un nevaru izrīkoties ar citu cilvēku likteni, salauzt viņu dzīvi. Pašiem viņiem ir jātiek ar to skaidrībā, un pašiem sevi ir jāpārrada par jaunu. Nevaru Es iejaukties citu cilvēku liktenī un nevaru Es izdabāt viņu neremdināmajām vēlmēm.

Piekrīti, jo augstāk cilvēks ir apziņas ziņā, jo mazāk viņam ir lūgumu, jo viņš saprot gan pievilkšanas likumus, gan karmiskās atbildības, gan pieņemšanas un piedošanas procesus, kuri attīra dvēseli no sārņiem. Man ir vieglāk ar tādiem sarunāties, tāpēc ka dzird un klausās viņi, un nelūdz, bet paši rada savu dzīvi, un jo vieglāk Man ar viņiem sarunāties, jo auglīgāka ir mūsu sadarbība. Es lūdzu viņiem neredzami, un viņi pilda manus novēlējumus un lūgumus, it kā no sevis, uzliekot sev paklausīšanu un atbildību, palīdzot sev un citiem manā vārdā (domājot, ka savā).

Ļoti manas domas atšķiras no jūsējām. Jūsu domas ir piepildītas ar ciešanām, karmu un pazemību, samierināšanos. Ne to man vajag no jums, bet – sava likteņa izpratni un pieņemšanu izmaiņu un transformācijas vārdā, apzinoties sava likteņa līdzradīšanu ar Debesu Radītāja Plāniem.

Ne vienmēr jūs esat uzmanīgi pret tiem zīmīgajiem notikumiem, kuri ārpus jūsu plāniem sanāk – negribat un nedomājat, un it kā atnāk gan cilvēki, gan notikumi, un sapratne jūsu sirdīs. Tas ir mans darbs. Saprotiet, ka tā ir mana saruna ar jums.

Sirsnīgas domas un apslēpti sapņi – realizējas, bet dažreiz ne tā, kā jums gribas. Pa citiem ceļiem un ar citiem darbiem nonāksies jūs pie tiem, bet liekas, ka viss nejauši iznāk.

Un tālāk jūs saprotat, ko gribēju teikt un kā (jūsu uzdevums – saprast, kāpēc tā).

“Jo spēcīgāks dievs, jo vājāki cilvēki, un jo stiprāka ticība, jo tuvāk dievs.”

Kas tā ir par domu? Es, protams, to saprotu savā veidā, bet kā Tu to saproti?

Dievs nav spēks, bet Dzīve. Jo stiprāk cilvēki jūt dzīves spiedienu, kurš liek viņiem pakļauties saviem zemes likumiem, jo vājāki ir cilvēki, tāpēc ka piespiesti kalpo tiem, kas ar viņiem manipulē. Nebrīvs cilvēks ir vājš, viņš ne savus mērķus īsteno.

Piemēram, “dievs deva, dievs ņēma”. Nedodu un neņemu, bet... (redzu melnu būtību, kura aizsedz visu sarunas lauku).

Kā to labāk izstāstīt, – tā ir melna būtība cilvēkā, kurš ir “paņemts”?

Kā iemācīt bērnam, ja vārdus viņš nesaprot, bet rīkojas, kā viņam ienāk prātā? Palaist, un lai pieņem savas gribēšanas sekas. Un nevajag “spiest” uz dievu, ka viņš “ņēma”. Mēdz būt, protams, ka dvēsele arī ir vainīga pie tādiem lēmumiem, ja cilvēks nolaižas un nolaižas. Negrib viņa atkal ciest apakšējās pasaulēs...

(Tas ir, dvēsele paņem prom no inkarnācijas.)

Man vajag, lai cilvēkā pieaugtu saprātīgums katrā viņa kustībā. Man vajag, lai cilvēks uzkāptu stihiju un Saules pavēlnieka tronī, lai viņš caur savu daudzdimensionalitāti sāktu būvēt citas pasaules par iepriecinājumu Man un Tiem, kas Man palīdz, balstoties uz visdziļāko apskaidrību un saprotot tos likumus, līdz kuriem viņš pagaidām nav izaudzis. Un šķiet man, ka pēkšņi tas nenotiks. Bet cik gan grūti pacelt saprātīgumu tajā kloākā, kura visu dara par naudu, un pat dievu par naudu pārdod!

17 07 09 02

***

“Taču dievu cilvēki nekad nesasniegs un nekad neuzzinās, kādēļ ir radīta pasaule, kurā viņi dzīvo. Šī mīkla ir atminama tikai pēc aiziešanas no Zemes.”

Kā aug cilvēks, tā aug arī pasaules-ēka. Pasaule ir radīta apziņas attīstīšanai, mūsu pasaule attīsta visas pasaules-ēkas saprātīgumu un palīdz visiem kļūt apzinošākiem, lai iemācītos apgūt pasaules un pakļaut sev Dzīvi, tas ir, Mani. Tas būs, kad mēs saplūdīsim Vienotajā Apziņā ar miriādēm jaunām jūsu būtnēm, kuras gluži kā mana Ķermeņa atjaunotas šūnas, kļūs par Mani. Bet vai tu gribētu, lai tava ķermeņa šūnas būtu vēža šūnas vai slimas, netīras vai egoistiskas?

Visu saprati?

Jā, Tēvs, sapratu. Pateicos.

***

“Viss, ko dara cilvēki, ir to, kas viņus radīja, domas. Tā radītāji var redzēt kļūdas un labās puses savās domās.”

Tas man atgādina sarunas ar Gabriēlu, kad viņš runāja par Ercenģeļiem, kuri nolaidās uz Zemi, lai apzinātos savu domu un jūtu negatīvo pusi.

Tā arī ir, Radītājiem arī ir ko apzināt – slēpto pusi savās radībās, kuras piepildītas ar viņu pašu jūtām, noraidītām un neizjustām līdz šim. Katram Eņģelim ir otra puse, ne tikai cilvēks. Un šī otrā puse vienmēr traucē būt ideālam. Kā tu domā, kādēļ tas ir radīts?

Tas ir pasaules atspulgs, fraktāls, Visa, Kas Ir, tas ir, Tevis mazā daļa?

Vai varbūt, lai mēs tiektos uz ideālu, pārradot ar sevi savas būtības negatīvās puses?

Lūk, pēdējais ir patiesība. Būtībām nav cilvēcisku iezīmju, un viņas neatšķir labo un slikto. Saprāta viņās cilvēciskā nav. Un atšķirt ir jūsu misija un liktenis. Kā bez apzināšanās var uzlabot šķirni, uz kuru pusi radīt? Kas ir saprātīgāk? Kas ir saimnieciskāk? Kas ir ekonomiskāk? Kas ir skaistāk?

Jūsu liktenis ir kļūt par tādiem gaismas un mīlestības, izzināšanas un prieka pasauļu arhitektiem. Taču iepriekš vajag izzināt, kas ir gaisma un mīlestība, kas ir prieks un skaistums nevis šaurā zemes nozīmē, bet patiesībā saprast pasaules un visumus, kurus apdzīvo Debesu Tēva Šūnas. Ar saviem centieniem necīnīties ar tumsu, bet nest cilvēkiem atklāsmes un apgaismības, insaitus un sirds saprāta atmodu. Kaujā jūs zaudējat savu gaismu (rāda – tas ir trešās čakras, cilvēka mentāla, duālās apziņas līmenis). Kaujā jūs pārbaudāt savu stiprību un bieži zaudējat pretiniekam gan spēkā, gan prātā. Spēks un prāts ir arī tumšajiem cilvēku bērniem.

Un kas jums ir tāds, kas spēka un prāta ziņā pārspēj pretiniekus, ar kuriem NAV jācīnās? Ir VISA, KAS IR augsta apzināšanās, un šajā VISĀ visam ir vieta – gan tārpiem, gan lakstīgalām, un nekas nav lieks. Bet jums ir dota izvēle – būt tārpam vai lakstīgalai, un no šejienes jūsu domas, vēlmes un mērķi, kurus jūs dzīvē spēsiet sasniegt.

Bet, ja nepretoties un nenīdēt ārā tumsu no sirds, tad vai tālu mēs aiziesim, pat, ja mums ir labi mērķi? Atgriezīšos pie lūgšanām – ja naidā lūgšana tiek radīta vai ir ierāmēta konfliktos, tad cik lielā mērā tā sasniedz mērķi?

Katrā līmenī ir tie, kas dzird. Un šajā tumšajā līmenī gari nesnauž un RĀDA, KO TU RADI, veidojot sekas un spriedumus. Rāda, KĀDS ESI KĻUVIS. Tumša sirds runā savā līmenī, lūgšanas aizies uz dvēseles tumšajiem kaktiņiem.

Man gribas, lai Tu cilvēkiem izskaidrotu, ka tumsa sirdī un gaisma galvā bieži ir sakombinētas un ka tumsa sirdī pārmāc.

Viltīgā – tas ir tavs darbs. Nu, labi, tu gribi no manis Pareizo Vārdu. Saprotu tevi.

Tad, lūk, Sirds – tas esmu Es. Īpaši tur, pašā, pašā Sirds dziļumā. Bet galva – tas ir cilvēka ķermenis, maksimums – mentālais aspekts. Bieži Sirds ir aizvērta, lai netraucētu tev radīt savu karmu. Tavs uzdevums – kļūt pat Tēva Šūnu, atklāt sevī Mani.

Tu esi Manī, Es tevī. Viss skaidrs?

Tu ne visu pateici. Skaidrāk pasaki, apzīmogo.

(Smejas.) Tu visu saprati gan, pati zini. Nu labi. Galva jums ir dota (un domas viņā), lai sekotu jūsu vibrāciju līmenim – kādas domas, tādas arī vibrācijas. Pievilkšanas spēks.

Bet Sirds – tas ir apziņas līmenis, kāda sirds, tāda arī apziņa.

Tumša sirds, piepildīta ar pārestībām un konfliktiem, bailēm un vainu, nevar iziet aiz apakšējā mentālā plāna ietvariem, ar visām gaišajām domām.

Kas dominē iekšienē – gaisma vai konflikts? Ko dzemdināt – mīlestību vai bailes? Kas iepriecina – pretinieka neveiksmes vai pašu bērni?

Skatos pašlaik uz planētu un cilvēku sabiedrību jūtu kā vienotu radītu būtni ar iekšējiem konfliktiem. Caur konfliktiem norit attīstība. Vai tā var noritēt ne caur konfliktu?

Taisot izvērsumu, jūs uzzināsiet, ka mēs tiecamies uz konfliktu, tāpēc ka strīdā dzimst patiesība.

Kāda patiesība pašlaik dzimst Sīrijā un Ukrainā?

Tās ir vairākuma pētniecības ierīces caur attieksmi pret karu. Tā ir gluži kā saprātīguma testēšana.

Tests nav iziets?

Diemžēl.

Bet vairākums taču ir pret karu. Vai tad vairākuma viedoklis netiek ņemts vērā?

Klusā vairākuma, gluži kā pelītēm aliņā būtu savs viedoklis.

Nu ne visām...

Nav mana darīšana (Моя хата с краю)...

Nu nemesties taču virsū kaķim? Var kaut kā citādāk?

Būtu labi... Pašlaik kari militāro kliķi nolej melnā caurumā, iznīcinot cits citu.

Pie mums to sauc par karavīra pienākumu, un karavīri pie mums ir godā.

(Угу).

***

“Ja atstājam tikai labas domas, tad tās ātri zaudēs spēku un kļūs nekādas. Neviena doma nevienam nepieder un var izzust.”

Ievēro, no kurienes nāk informācija.

No vidējā mentāla, pelēka...

Gan labās, gan sliktās domas producē cilvēki. Ja doma ir stingra, tad kļūst par ideju, bet, ja to uztver miljoni, tad kļūst par pārliecību. To visu labi apzinās tie, kuri šādas domas liek cilvēku galvās. Jebkura doma var būt gan laba, gan slikta vienlaikus, piemēram, mūsu ar tevi saruna kādam ir laba, bet kāds teiks – muļķības, ko jūs viņā klausāties...

17 07 09 03

***

“Domas nevar sadalīt labās un sliktās. To, kuri radīja cilvēkus, domās nekad nebija nekā slikta. Vienkārši ne viss tas, kas ir radīts, cilvēkiem patīk, ne visu viņi arī tā saprot.”

Pareizi, ne visi saprot ļoti daudz, piemēram, kādēļ viņi ir šeit. Kāds patiesi tic, ka Zeme ir cietums, un dzīvo gluži kā cietumā. Kāds vaļsirdīgi mīl savu Alma mater un rūpējas par viņu. Kāds pārliecināti tic, ka uz laiku okupētai planētai ir jānes pēc iespējas lielāks izdevīgums viņiem.

Kādas domas ir sliktas, un kādas ir labas? Kā kuram...

Kādas domas Tu gribētu šodien nodot?

No VISA, KAS IR skatpunkta eksistē dažādas visuma uztveres pozīcijas. No Manis vai no Zemes, no pērtiķa prāta vai no visuma.

No kurienes teikt?

No divām pusēm, lūdzu.

Labi. No Manis. Es jūs dzemdināju ne tādēļ, lai kritizētu. Viss tiek izzināts salīdzinājumā, un Man vēl daudz ko stāv priekšā uzzināt caur jūsu dzīvēm – kā iemācīties sevi mīlēt un kāpēc jūs nemīlat sevi kā rasi. Kā izdarīt tā, lai cilvēks nenoraidītu savi un savus talantus.

Kā izdarīt tā, lai jūs būtu laimīgi tur, kur piedzimāt – uz savas Zemes?

Tie ir mani uzdevumi, kurus Man stāv priekšā risināt caur jums un jūsu vadību.

No miesiskā cilvēka skatpunkta – kā pabarot visus un izdarīt tā, lai jūs netirgotu Mani, planētu, uz planētas izaudzēto, ezeros un upēs ielieto, neiedzīvotos uz svešu bēdu rēķina?

Kā izdarīt tā, lai jūs neslimotu?

Mīlētu sevi kā kolektīvu būtni?

Būtu par vienu lietu ar visiem?

Nespēlētos ar netīrām, nāvi nesošām mantiņām?

Kā izdarīt tā, lai jūs nenolikvidētu planētu un dzīvi kopumā?

 

Kādēļ man jūs sodīt? Mēs mācāmies un izzinām kopā. Esmu pateicīgs jums par darbiem un ceru uz turpmāku sadarbību!

Mani bērni!

17 07 09 04

 

Pievienots 09.07.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/deti-moi

Tulkoja Jānis Oppe