Наша новая энергия – Любовь Бога

Mūsu jaunā enerģija – Dieva Mīlestība

 

17.03.29.

 

Dieva Mīlestība – lūk, kas jums ir (jaunajā enerģijā), izplatiet to visur!

Krajons

***

Māceklis: Debesu Tēvs, iemāci mani mīlēt tā, kā mīli tu!

Debesu Tēvs: Nu kurš gan liedz? – mīli! (Augšupcelšanās Krēslā)

 

Parunāsim par mīlestību – cilvēcisko un dievišķo. Daži no mums tā arī nav nonākuši pie mīlestības savā dzīvē, tātad, tā arī nav tikuši līdz Dieva Mīlestībai.

Jo Kurš mīl mūsos? Dievs, Radītājs, Debesu Tēvs.

Ko viņš mīl – Savu “Es” visos mūsos?

Jeb mūs Sevī?

Runāt par Mīlestību ir kļuvusi par ejošu tēmu, īpaši par Dievišķo Mīlestību, bet, kas tas ir – Mīlestība un kā viņa izpaužas PATIESĪBĀ – VIENMĒR, maz no mums kāds saprot. Mums tikai stāv priekšā to izzināt. Un ar katru dienu atklājas arvien jauns šajā izpratnē. Un ar katru dienu šī tēma personīgi man kļūst arvien mīklaināka.

Mīlestība – tas ir Visa, Kas Ir, Dievišķais Spēks.

Mēs reizēm pieslēdzamies šai Dievišķās Mīlestības straumei meditācijā, jūtam viņu attiecībā pret mīļotajiem, bērniem, vecākiem, klausoties dziesmu par mīlestību, skaistu mūziku vai lasot dzejoli.

Mēs dažreiz pat apskaužam to, kurš šīs jūtas izjūt stipri un bez apdomas. Uz kādu laiku arī mēs ieejam šajā rozā aurā, saprotot, ka mīlam – ŠAJĀ MIRKLĪ.

Bet kāpēc mēs nevaram šo Dievišķās Mīlestības plūsmu saglabāt tā “pailgāk”? Atvērties un neaizvērties?

Lieta tāda, ka mūsu Akašas Hronikas ir piepildītas ar neatbildētas mīlestības sāpēm un vilšanos personiskajās attiecībās. Jūtot brīnišķīgas jūtas tagad, mūsu šūnas jūt ietekmi no tām neveiksmēm personīgajā dzīvē, kuras var nosaukt par pagājušo dzīvju dvēseles brūcēm. Viņas dzemdina intuitīvu informāciju par iepriekšējām neveiksmēm.

Kā tas ietekmē mūsu šodienas jūtas?

Dažs indivīds atsakās mīlēt ne tikai fiziskā plāna līmenī, bet pat mentālā aspekta līmenī. Nedomājiet, ka mūsu mentālajos aspektos viss ir lieliski, tur mēdz būt dzedrums un askētisms, bezjūtīgs intelekts, atteikšanās no mīlestības, bailes no mīlestības un pat neprasme mīlēt.

Mentālais aspekts – tie taču esam mēs pagājušajās inkarnācijās, un nav fakts, ka tās ir bijušas sekmīgākas nekā tagad. Un visa mūsu pagātnes atmiņa ir piepildīta ar bailēm mīlēt (var noindēt sāncenši; var nošaut divkaujā vai nomētāt ar akmeņiem kā netikli; inficēt ar venēriskām slimībām; kļūt grūtai bez laulības; atņemt mīļoto ar spēku; “pārdot” bagātām preciniekam u.c., u.c.)

Visas pagājušajās dzīves bija daudz grūtākas attiecībā pret mīlestību, mīlestība laulībās bija ārkārtīgi reta. Un mēs to saprotam.

Daudzi pašlaik nāk uz inkarnāciju ar uzdevumiem-misijām iemācīties mīlēt, iepazīt mīlestību visās viņas izpausmēs. Nāks vēl un vēl, kamēr neapjēgs, kas ir Cilvēka Mīlestība un kā Cilvēks var kļūt par Mīlestības avotu.

 

Cilvēce tikai vēl stājas uz Mīlestības-Vieduma Takas. Mēs tikai mācāmies saprast, kā būtu jāmīl bez nosacījuma, kas tas tāds ir, un kādēļ vispār vajadzīga mīlestība. Un te mums nepalīdz tā pieredze, tā informācija, tās domas un lēmumi, kuri mums ir par cilvēcisko mīlestību uz šodienu.

Es padomāšu par mīlestību.

Es nejūtu mīlestību.

Es nevienu nemīlu.

Es nevaru piedot.

Man pašlaik nav prātā mīlestība.

Man nevienu nevajag.

Man tāpat ir labi (ar māmiņu, vienam).

Mīlēt ir bail, sāpīgi, bīstami.

Mīlestība nes dvēseles ciešanas un mocības, vai ir vērts vispār domāt par viņu?

Es baidos vilties.

Es gaidu neuzticību vai slazdus, nodevību.

Es būšu spiesta savā telpā paciest vēl kādu?

Viņš(a) nav manas mīlestības cienīgs(a).

Es gribu, lai viņš(a) vienmēr būtu ar mani!

Viņam(i) ir jāklausa mani, jāpakļaujas manai gribai.

Es meklēju to, kurš mani mīlēs.

 

Toties mūsu kultūrā ir izstrādājušās īpašas mīlestības jūtas pret Dievu kā pret augstāku un nesasniedzamu Būtni. Mīlestība pret Dievu bieži bija vienīgā mīlestība dzīvē, kuru veicināja un atbalstīja sabiedrība. Lai šo mīlestību realizētu, cilvēks gāja ārā no sociuma, tāpēc ka bija grūti mīlēt Dievu sabiedrībā, kur valdīja patvaļība, meli un vardarbība. Kur vajadzēja gādāt iztiku ģimenei, kur vajadzēja strādāt un mīlēt vienlaicīgi.

Mīlēt dievu ir droši, viņš nekad nepievils un nepiemānīs, neliks vilties un nenoraidīs. Tas ir nekaitīgs variants.

Kādas programmas šeit strādā?

 

Es visu savu mīlestību atdošu Dievam, bet cilvēki nav manas mīlestības cienīgi.

Tikai Dievs spēj novērtēt manas neierobežotās un tīrās jūtas.

Es atsakos no cilvēciskās mīlestības un visu savu dzīvi pakļaušu lūgšanām un gavēnim.

Es lūdzos par cilvēku grēkiem (savu dzimtu, savām pagājušajām dzīvēm, savu karmu, savu valsti).

Es pašrocīgi upurējos Dievam.

Lai Dievs novērtē manu upuri un piedod man un cilvēcei.

Es esmu augstāk par visiem šiem cilvēkiem, kas ir palikuši pasaulīgajā dzīvē.

Es esmu tīrāks par viņiem. Es esmu godīgāks par viņiem.

Es esmu nomierinājis savu lepnību.

Manī ir izdedzis viss cilvēciskais.

Es esmu kļuvis pārāks par pasauli.

 

Raugies uz tādiem cilvēku mentālajiem aspektiem, un viņi ir it kā tuksneši bez ūdens. Dzedri un nejūtīgi, piepildīti ar zināšanām un informāciju, taču nedzīvi, kaut arī gaiši.

Un tāda cilvēka garīgā ceļa noteiktā punktā pēkšņi atveras tas korķis, tas vāks, kuru pats ir uzlicis, glābjoties no cilvēkiem un viņu attiecībām kādā dzīvē, un tagad, šajā inkarnācijā, sēdējis bezjūtībā un bailēs no dzīves, aprobežojoties tikai ar garīgo izaugsmi, it kā bēgot prom no realitātes garīgās ilūzijās un izkaltējot savu “Es” ar gaismu.

Mīlestība ir atvērusies, aizsprosts ir sabrucis, un gluži kā ūdens straume tuksnesī Mīlestība ir apšļākusi viņu, un ir nonākusi skaidra sapratne, KO ir zaudējis reiz, dodot zvērestu vai solījumu Dievam un aizgriežoties no pasaules. Un asaras, un prieks nomazgā visu ārējo čaulu priekšstatiem par Mīlestību tikai kā Dievišķo Aspektu. Es Mīlu, tātad es esmu dzīvs!

 

Ir dažos no mums vēl šis – nepieņemšana un bēgšana no sociuma, fiziska vai domās, dziļas pārliecības dēļ, ka Dievs nevar būt visos šajos cilvēkos, tika dažādos, grēcīgos, tumšos un noziedzīgos. Jo ir taču teikts: Dievs ir tikai gaismā un labestībā, tikai mīlestībā un svētlaimē. Tikai vienā polā – dienvidu (+). Bet Ziemeļos, mīnusā, – velns un viss velna dzimums.

Smieklīgi?

(Tradicionāli magnēta galu, kurš rāda virzienu uz ziemeļiem, sauc par magnēta ziemeļpolu, bet pretējo galu – par dienvidpolu. Ir zināms, ka vienādi poli atgrūžas, nevis pievelkas. No tā seko, ka ziemeļu magnētiskais pols patiesībā fiziski ir DIENVIDPOLS https://otvet.mail.ru/question/31648727).

 

Kā redzat, pasaulē viss nosacīts, un visa mūsu pasaule sastāv no šīm nosacītībām. Nosacīti atņemot Dievam pusi no VISA, KAS IR, mēs pārējiem cilvēkiem, kuri ir dziļi apzinoši, liekamies smieklīgi un vienpusēji, kuriem atņemta cilvēciskā mīlestība un kuri cildina dievišķo mīlestību.

Tātad tikai Dievs var Mīlēt, bet visi pārējie var tikai pieņemt viņa Mīlestību, pat nemēģinot pašiem būt Mīlestības avotiem? Mēs esam tikai Dievišķās Mīlestības patērētāji?

Otrs variants – Dievam ir vajadzīga mūsu Mīlestība, mēs viņam esam gluži kā baterijas? Tikai lūgšanas un nomodā būšanas var pievērst Dieva uzmanību mums?

 

Cilvēka nepilnība dzemdina nepilnīgu mīlestību. Apzināti virzoties uz pilnību, mēs varam iet arī uz cilvēciskās mīlestības pilnveidošanu. Apzināti – piedodot, pieņemot, mīlot.

 

Mīlestība un Skaistums ir vienīgais ceļš pie savas Dvēseles. Dvēsele dzīvo un elpo Mīlestību.

Iekšienē, Dvēselē, ir dzīva Dievišķā Mīlestība, jo mūsu bērniņi taču dzimst kā eņģeļi, tik mīloši, ar tādu vispārēju mīlestību! Un pakāpeniski mūsu tumšās daļas nez kādēļ iekļūst bērnos, aptumšojot viņus.

Tā ir iecerēts.

Nav iespējams izzināt pasauli, paliekot tikai eņģeļa līmenī. Mūsu eņģeļi nolaižas tumsā, lai pētītu un attīrītu to. Pieņemtu un mīlētu tos, kas ir blakus, un iemācītu citiem eņģeļiem mīlēt Dievišķo Mīlestību Cilvēkā.

 

Reiz aplūkojot mentālā ķermeņa koncentriskos apļus, caur kuriem virzās cilvēks savas dzīves laikā, ieraudzīju, ka bērns piedzimst gaišā aplī un uzreiz pēc tam nonāk pašā tumšākajā dzīves aplī – fiziskajā. Un viņa uzdevums ir samērā ar attīstītību atkal apgaismot savu dzīvu, aiziet līdz septītajam aplim, pašam apskaidrotākajam. Nav daudz pagaidām to, kas uz šejieni atnāk, vairums paliek trešajā vai ceturtajā aplī. Nav gatavi mīlēt…

Es vēršos pie saviem Skolotājiem ar vienīgu jautājumu: kā labāk saprast Mīlestību un Mīlestības lomu cilvēka attīstībai? Kas tas ir – Mīlestība?

 

SANATS KUMARA:

Kļūdaini pieņemot augstākās vibrācijas kā Mīlestību, jūs tiecaties uz augstākajām pasaulēm, uz Gaismu, uzskatot savu pasauli par necienīgu un bez mīlestības. Taču kam ir jāapgaismo pasaule ar mīlestību jūsu līmenī? Kam šeit ir jāpiepilda jūsu sirds ar neaptraipītu tīru un skaistu mīlestību?

Šī mīlestība nevar būt vērsta tikai uz kādu priekšmetu, cilvēku vai Dievu. Cilvēks vai nu kļūst par Mīlestības avotu, vai arī sadeg bez mīlestības.

Avots nešķiro, kurp gaismot. Viņa viļņi sasniedz visus, kas ir blakus.

Ir arī pārejas stadijas – šo mīlu, bet šo neieredzu vai nepieņemu. Arī tas ir normāli, jo ir daudz mīlestības necienīgu objektu pagaidām ap mīlošo, tādā nozīmē, ka nav tas sirdij tuvu, nav mīlestības pret to.

Nekautrējieties paust savas jūtas, gaidot mīlestības atnākšanu. Domājiet par jūtām, attīstot sirdi.

Palieciet uz eņģeļa spārna, nenolaidieties svešās vibrācijās, kur ir garlaicība un pelēcība, un pašas augstākās jūtas – pašapmierinātība.

Jūs jau esat izauguši no šī sociuma, jūs jau esat citādi, ja reiz lasāt par mīlestību un domājat par viņu.

Sirds attīstības nākamajā pakāpē jūs sāksiet pieņemt arī tos, kas pagaidām ir “ne jūsu”, saprotot, cik svarīgi viņi ir pasaulē. Viņi piepilda savu nišu, viņi tur ir nolikti, un viņi kalpo visiem, mācot to, ko nevajag darīt nekādos apstākļos.

Ir zālēdāji un ir plēsoņas. Pieņemiet visus. Visiem ir savas lomas. Radītājs ir visā.

Mīlestības loma: Mūsu Līmenī viņa jau ir attīstīta un vispārēja. Taču pasaule attīstās uz dziļumu, uz blīvumu un tumsu. Kurš tumsā ienes dievišķību? Dieva Bērni. Mācoties un apmācot. Apskaidrojot un transformējot apziņas.

Kurš apmāca? Mēs, Skolotāji, jums vistuvākās Dvēseles. Salīdzinot savu mīlestību un mūsējo, jūs saprotat, kurp jātiecas un kur ir pilnīgākas jūtas.

 

DIŽENĀ DIEVIETE:

Pasaule ir radīta no Mīlestības.

Kāpēc gan tā ir tik nepilnīga?

Tā ir pilnīga. Kā bērns mācās staigāt, tā arī cilvēks mācās mīlēt.

Cilvēce iziet dažādas attīstītības pakāpes. Pašlaik viņa mācās mīlēt. Mācās saprast savu “Es” un citus. Mēģina apgūt savas domas un jūtas, izzināt savu dabu. Saprast baiļu un mīlestības lomu, apzināties starpību un iezīmēt savu attīstību no bailēm uz mīlestību.

Kāpēc cilvēka iekšienē ir tik daudz sāpju, tik daudz dvēseles brūču?

Domā, bērnam nav sāpīgi krist, kad viņš mācās staigāt? Bet viņš mācās un iemācās. Visam savs laiks. Visas brūces sadzīst, un pat rēta nepaliek. Pašlaik visas vecās brūces var sadziedēt un aizvākt visas nevajadzīgās atmiņas, kuras neapzināti iedarbojas uz cilvēku. Ir ļoti daudz metodiku, un cilvēks var tikt ar sevi galā, ja vēlēsies.

Aiz mīlestības vienmēr ir jāstāv iepriekšējai pieredzei, kā nedrīkst darīt, kas ir ievainojošs un graujošs. Tā ir izpratne par cilvēku un viņa sāpju punktiem. Tikai tā mīlestība var kļūt dziedinoša un iepriecinoša.

Cilvēcei priekšā ir patiesi ceļa gaišā daļa, iepriecinošāka un interesantāka pasaule. “Netīrās kalošās” tur neielaidīs, tur visiem ir jākļūst labāk un vieglāk.

Jūti, kas tur ir?

Gaišs dvēseles siltums… Nez kāpēc ieraudzīju, ka es it kā atrodos lidostā: milzīgi stikli, aiz kuriem pasaule – sveša un neaicinoša. Toties šeit, iekšā, ir silti un mīksti, daudz aktīvas enerģijas manā iekšienē, viegli un patīkami. Vieglas ekstāzes, paaugstinātas gatavības un viegluma kaut ko darīt stāvoklis. Es pasaulē izstaroju daudz gaismas un mīlestības. Apkārt neviena nav. Es vienkārši rezonēju ar apkārtējo telpu, gluži kā stīga, atdodot pasaule tās “skaņas” un jūtas, kurās rezonēju.

Manā iekšienē ir gaiši un labi, bet virs galvas – vēl gaišāk, te it gluži kā gaismas lode, savienota ar mani.

Kas tas ir?

Tā ir mana daļa – kā tavas gaismas barojošs avots. Tu esi Diženā Dieviete miniatūrā. Tu pasaulē izstaro tieši manas pilnības un mīlestības enerģijas.

Kā kļūt par pastāvīgu Gaismas un Mīlestības avotu? Barot un mīlēt savu pasauli pastāvīgi?

Katram cilvēkam ir jārada sava paša pasaule apkārtnē. Šīs pasaules savienosies, un tad jūs izstarosiet to, ko esat sastrādājuši. Tad līdzīgais pievilks līdzīgo, un jums būs vieglāk savā kopienā apmainīties ar enerģijām.

Bet pagaidām maz ir jāņtārpiņu uz planētas, ar viņu gaismu nepietiek, lai apgaismotu jebkuru darbību un domas. Tad ir skaidrs arī jūsu uzdevums – izdarīt tā, lai ap jūsu zvaigznīti dzimtu jūsu biedru zvaigznājs – posms.

Ienāca prātā oktobrēna zvaigznīte… Taisnā ceļā no bērnības!

Gan mazajā, gan lielajā – analoģija. Gan dvēseles tā savienojas, gan mentālie ķermeņi kopienā, gan cilvēki…

Vai taisnība, ka spēja mīlēt cilvēkam attīstās no inkarnācijas uz inkarnāciju?

Jā, arī vibrācijas no tā paaugstinās. Tas ir nepārtraukts process. Augstākā mīlestība ir pavisam citāda, aukstāka un neitrāla. Tāpēc ka visa Pasaule ir iekšienē, un tu arī esi šī Pasaule.

Un nevis Mīlestībā ir būtība, bet Visa, Kas Ir, atklāšanā. Tu arī esi šī Pasaule, kura sastāv no tavas Mīlestības. Tu nevari nemīlēt vai nepieņemt savu “Es” kā Pasauli, citādi Viņa apdzisīs, jo Dzīve = Mīlestība. Iegaumē to…

 

Citus rakstus par augšupcelšanās tēmu lasiet manā vietnē sanatkumara.ru

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2017., 3. numurs.

Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/

Žurnāla e-pasta adrese: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe