Трудности развития человека

Cilvēka attīstības grūtības

17 05 30

17.05.29

Pateicos jums par visu, mani dārgie Skolotāji!

Šodien man gribētos parunāt par garīgā ceļa uzdevumiem un spēju šos uzdevumus realizēt. Kaut kas notiek ar mūsu tālāko virzību, cilvēki nezina, ko darīt ar to bagāžu, kuru viņi saņem garīgajās skolās. Vai nu mēs esam atnākuši ķermeņos, kuri nav spējīgi uz praktisku garīgu realizāciju, vai arī SK Skola tādu realizāciju nesniedz?

Cilvēciskās grūtības un nepietiekama apzinātība veicina to, ka māceklis pamet garīgo ceļu vai paliek kā teorētiķis. Kas vai kurš traucē viņam iet tālāk, līdz pēdējam elpas vilcienam praktizēt garīgumu? Kā iziet uz garīgo uzdevumu un neapstāties ceļā? Kā saglabāt sirdī svētlaimi un praktizēt beznosacījuma mīlestību tiem, kuri jau ir savienojušies ar AEs?

Visam savs laiks. Tie, kuri ir iegremdējušies daudzimensionalitātes pasaulē, vairs nekad nebūs viendimensionāli. Tie, kuros sācis rūgt visuma apziņas ieraugs, noteikti nonāks pie savas īpašās daudzdimensionālās uzbūves pieņemšanas un sāks iet, lai arī klūpot, lēni, bet neatstās Sevi.
Apmācības mērķis – ķermeņa, dvēseles un gara transformācija. Aplūkosim šos jautājumus.

Mēs pieskarsimies apziņai, nevis matērijai. Ar matēriju viss ir skaidrs – transformācija planetārajā līmenī norit, un mums par to nav jārūpējas. Cita lieta, ka apzināta transformācija un palīdzība ķermenim vienmēr tiek atbalstīta un apstiprināta. Un šeit īpašās prakses ir attīrīšanās un piedošanas, izlīgšanas prakses.

Kas attiecas uz cilvēka dvēseles apziņu, tad tikai šeit ir “tulkošanas grūtības”, kā saka. Manipulācija ar apziņu, lai paātrinātu viņas attīstību, no vienas puses, ir sevi attaisnojusi, no otras, kļūst par šķērsli sociuma turpmākai attīstībai. Katrs par sevi, katrs ir atdalīts no citiem un nejūt savu “kopīgo atrašanos zemūdenē”. Taču ir pārāk smagi izdzīvot vienam, kā saka. Cilvēks tādā sociumā jūtas vientuļš un nevienam nevajadzīgs, peldošs trauslā laivā pa vispārējā neprāta viļņiem.

Tādā sociumā jūsu uzdevums ir labestības un mīlestības propaganda, tikumu mīkstināšana un atgriešanās pie dvēseles. Tie tad arī ir visu “meklējošo” uzdevumi pārsvarā. Padot cits citam rokas un kopīgi ieaugt jaunā sociumā, kur cilvēki sāks rūpēties cits par citu. Atgādināt sev un citiem par kopību, vienotību nākamajā līmenī un atkarību citam no cita.

Jūs atnācāt nevis kā laikmeta darbinieki, nevis kā pravieši, nevis kā guru, bet kā parasti cilvēki no matērijas iekšienes, no vielas dziļuma raugošies uz pasauli – uz nepilnību, uz apziņas tumsu un atšķirtību no VISA, KAS IR. Šeit, cīņā un nelaimēs tiek būvēta jauna saprātīga dzīve. Šī dzīve uz izdzīvošanas robežas kaldina jaunas vajadzības un principus, likumus un zināšanas, kuras dzimst tieši te, matērijas dziļumā. Kādi likumi un zināšanas?

Kas tas ir – dzīves vērtība? Vai tad šo paradigmu sapratīs nemirstīga būtne?

Kas tas ir – bērnība un jaunība? Vai tad var dvēsele, nodzīvojusi miljoniem gadu, apzināties bērnības burvīgumu un skaistumu?

Kas tas ir – dabas skaistums? Vai tad var bezapziņas būtne, neapzinoša vai ar neattīstītām jūtām apbrīnot rozi vai saulrietu? Smieties par sevi? Priecāties par dzīvi? Mīlēt un saprast dzīvnieku vai augu?

Kas tas ir – Dievišķā Mīlestība? Vai tad var tas, kurš izstaro šo Mīlestību, saprast, cik nepieciešama viņa ir apstākļos, kad viņas nav?

Tu garīgo ceļu saproti tā, ka tu atstāj planētu fiziskajā plānā un sāc sevi gatavot turpmākiem ceļiem un svariem. Bet mēs ne tikai to domājam. Pašlaik dzimst jauns cilvēks, apzinošs, kurš sāk orientēties mīlestībā un naidā un propagandēt mīlestību un pieņemšanu. Tas ir pats galvenais pašreizējā misijā – iziešana uz dvēseles augstākām pozīcijām. Garīgums nozīmē iemācīties dzīvot kopīgi nevis ģimenē, nevis pilsētā, bet valstī vai uz planētas.

Kam ir veltīta reliģija – piedošanai sev, sevis un citu pieņemšanai, cilvēka dievišķās izcelšanās apzināšanai un smalkās pasaules, Radītāju, Glabātāju, Augstākā pieņemšanai. Tas ir iegājis kultūrā kā postulāts. Tas ir ceļš caur ticību uz visuma zināšanu bāzi, no gara.

Caur zinātni uz dievišķību un mīlestību – tā ir pieeja no otras puses, no zinātniskās, teorijas un prakses puses. Tas ir ceļš caur zemes ierobežojumiem uz visuma zināšanu bāzi. No matērijas.

Dvēsele ir radīta, lai savienotu abus ceļus, cilvēks stāv visa centrā un ir visu jēdzienu un ceļu savienotājs. Garīgais ceļš – apzināšanās augstāk par cilvēcisko ceļš. Dvēsele ir savienotājs, kurš stāv uz visuma ekvatora, starp garu un matēriju. Dvēselei ir pieejamas visas zināšanas un visas matērijas, visas enerģijas. Viņa ir jaunu izzināšanu un atklāsmju, radījumu un atkarību, ierobežojumu ražotāja. Dvēsele nevis atdala, bet savieno.

Zinātne ir aicināta visu sašķelt un izpētīt katru atomu vai funkciju. Viņa ražo cīņu un iegūšanu. Viņa neskatās, cik noderīgas sociumam ir tāda zināšanas – jauni vīrusi, bruņojums, mākslīgā barība, netīrs ūdens...

Garīgums no jauna savieno visus jēdzienus nākamajā līmenī un ļauj saprast zemes plāna apziņas ierobežotību, un apzināties šo zināšanu niecīgo mazumu. Garīgums ir aicināts pievienot cilvēku visumam, iziet uz citu zināšanu līmeni un iemācīties miermīlīgi iemantot matēriju, bez tās iznīcināšanas.

Ienesot visuma zināšanu plūsmā jūsu praktikumus un informāciju par cilvēku, par cilvēka apziņas pieejamību visuma augstākajām plūsmām, par apzinātības un atbildības izaugsmi, jūs palīdzat Vienotajai Visuma Dvēselei attīstīties un koriģēt savas zināšanas un likumus.

Cilvēks, vienreiz pabijis VISA, KAS IR līmenī, nekad vairs neaizmirsīs šo varenības un neierobežotības stāvokli. Un pat ja viņš nesāks izplatīt savas zināšanas, dziedināt dvēseles un ķermeņus, apmācīties un dalīties sakrātajā, viņš vienalga PATS ir kļuvis par galvastiesu augstāks un ienesis savu paša ieguldījumu planētas kopīgajā apziņā. Tas ir līdzvērtīgi otrai piedzimšanai – visumu pasaulē, galaktiskajā apziņā.

Tāds cilvēks pirmoreiz iegūst tās zināšanas, kuras ir pamodušās daudzdimensionālajā ķermenī, viņš tās ir aktivizējis nevis pielūgsmes un bezspēcības koncepcijā, bet milzīga nākotnes ceļa, kurš ir atvēries viņa priekšā, nozīmē, un nākamajās inkarnācijās šīs zināšanas pamodīsies. Stāvot pasaules-ēkas bezgalības apzināšanās priekšā, tāds cilvēks neapmaldīsies, tāpēc ka viņš tagad nav vientuļš, un ar katru augšupcelšanos viņa varenība tikai palielinās un tiek apzināta jaunā kolektīvā līmenī.

Tāds cilvēk pirmkārt iemācīsies cienīt visu radīto, jo viņš taču arī kļūs par radītāju un sapratīs, cik vērtīgs ir viss, kas radīts, un cik maz tā vēl ir radīts visumā...

Humānismu un citus visuma likumus viņš pielietos praksē. Viņš redzēs, kā iet bojā milzīgas pasaules un cik ilgi tiek būvētas nākamās... Kā tiek atkārtotas tās pašas kļūdas nākamajās pasaulēs un cik sāpīgi ir to apzināties. Cik ļoti gribas palīdzēt, izkustināt populācijas apziņu no tā strupceļa, kurš iesūc tajā pašā melnajā caurumā kā priekšgājējus. Cik ļoti gribas pateikt – nu dalieties taču ar visiem, visiem visa pietiek, necīnieties zelta gabala dēļ, viņš jums neatnesīs neko, izņemot netīru sirdsapziņu un pārmetumus sev, un vainu visus sekojošos laikmetus... Iemācieties eksistēt miermīlīgi, palīdzot cits citam. Tādā veidā jūs saglabāsiet dzīvi uz planētas saviem pēctečiem.

Pašlaik attīstība ir pārgājusi uz cilvēka iekšējām pasaulēm. Sevis izzināšana iemācīs apstāties tieksmē iegūt ārējas lietas. Jūs pāriesiet pie lietu kopīgas piederības – sociumā. Jums drīz kļūs nevajadzīgi daudzie gadžeti un transports. Jums nevajadzēs ceļot ķermeņos vai runāt pa telefonu, sakari būs vispārēji un atklāti. Dzīvnieciskas un negatīvas jūtas kļūs par šķērsli eksistēšanai attīstītā sabiedrībā. Tas viss pienāks daudz ātrāk, nekā jūs gaidāt. Jūs iemācīsieties dzīvot miermīlīgi un atzīt visus Citādos. Jaunās iekārtās globālisms nav aiz kalniem. Tā nav paredzējusi pakļaušanos vai uzurpāciju, bet tikai tiekšanos uz labklājību katram.

Jūsu minējumi sakarā ar tirāniju nav bez iemesliem. Šis variants jau uz planētas ir bijis, un tas nevienam nenesa laimi, pat augstākajam tirānam. Diktatūra arī ir bijusi un joprojām darbojas gandrīz visās valstīs. Jūsu dalījums valstīs pagaidām ir pats radošākais globāliem procesiem – kosmosam, degvielai, medicīnai u.c. Mazās kopienās tādi projekti ir neiespējami. Tajā pašā laikā bruņojuma radīšanai tiek tērēti milzīgi resursi. Un ja kaut vai daļa no tiem ietu cilvēces miermīlīgai dzīvei...

Iegūšanas, pārvaldīšanas, pakļaušanas jūtas vēl arvien ir galvenās uz planētas. Vēršot uz savu iekšieni šīs jūtas, jūs atradīsiet pareizu ceļu uz varenību. Jo varenība ir iekšienē. Sevis iegūšana un pārvaldīšana ir iekšienē. Tā nav citu pakļaušanā, tā nav citu ietekmēšanā ar spēku, tā nav priekšrocībās attiecībā pret citiem. Tā ir visu Vienotībā, solidaritātē, visu viengabalainumā iekšējos plānos. Un kamēr katrs ir par sevi – nav tāda monolīta, un nav harmonijas un varenības.

Un tā arī būs. Kamēr cilvēce nesāk noskaidrot iekšējās jūtas un vēlmes, kamēr neiemācīsies apturēt savu mantkārību un agresiju, tiks apturēta uz ceļa – lai apzinātos, kā un kāpēc atkal nav izdevies ieiet galaktiskajā kopienā, lai līdztiesīgi kontaktētos ar visām attīstītajām pasaulēm.

Cīņa ar tumšo pasauli, ar citām rasēm, ar citplanētiešiem, ar iekšējo zemi, ar citām valstīm nenes neko, izņemot izputēšanu un grimšanu nabadzībā. Iemācieties dzīvot tā, lai tas paliktu pagātnē. Iemācieties būt VISS, KAS IR visās nozīmēs. Pieņemiet SEVI KOPUMĀ.

 

Pievienots 30.05.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/trudnosti-razvitiya-cheloveka

Tulkoja Jānis Oppe