Две жизненные позиции

Natālija Koteļņikova - Divas dzīves pozīcijas

17 05 01 01

17 05 01 02

Dārgais Sanat Kumara, šodien es gribu parunāties par divām galējām dzīves pozīcijām, kuras sastopamas arī čenelingos – „man/mums viss ir slikti” un „man viss ir labi”. Pirmo nosauksim pozīciju „man viss ir slikti”, kura ir sastopama diezgan bieži un ved pie neapmierinātības ar savu dzīvi. Tā ir nesamierināmības, cīņas attīstīšanas, nepieņemšanas un nepiedošanas pozīcija.

Tā ir gan politiskā cīņa, gan cīņa ar vīriešu/sieviešu dzimtu, cīkstēšanās kādas mācības, zinātnes iekšienē u.c. Es saprotu, ka cilvēks šajā gadījumā ir koncentrēts uz tiem nedaudzajiem neveiksmes un nepieņemšanas procentiem savā dzīvē, kurus viņš redz, un dzīvo šajā daļā, šajā šaurajā negatīvajā savas dzīves segmentā, nepamanot pārējos 90-95% dzīves.

„Man viss ir slikti!” – saka tāds cilvēks. „Glābiet mani!”

„Mūsu valstī viss ir slikti!”; „Ir steidzīgi jācīnās! Nav svarīgi, kā un pret ko, bet tā tālāk dzīvot nevar! Gāzt no troņa un atdot varu tam, ar kuru…” (būs vēl sliktāk)?

„Uz planētas viss ir slikti!” Ar tādiem kanāliem mēs jau 100 reižu būtu gājuši bojā vai būtu tuvu bojāejai.

Kādās enerģijās dzīvo cīnītāji „par kaut ko” un kādās tie, kuri aicina uz mieru un kārtības ievešanu sevī, pirmām kārtām savās domās un liktenī? Kā saskatīt, ko patiešām ir laiks izmainīt, un ko ieraudzīt kā progresu un sasniegumu, kā TĀ IENĀKŠANU TAVĀ LIKTENĪ, KO TU LŪDZI.

Sanats Kumara: Klau, nesauksim to par gaismas un tumsas cīņu, šie jēdzieni pakāpeniski noveco mūsu īstenībā, kad mēs sākam redzēt dualitātes pozīciju kopumā, kā to, kas ved pie progresa materiālajā daļā, pie konkurences un tehnoloģiju attīstības. Šajā cīņā kaldinās likumi, tiek izdarīti zinātniski atklājumi, bet sākas arī karš, pielietojot tās tehnoloģijas, kuras negrauj materialitāti, bet padara cilvēkus par muļķiem un ved pie viņu pašu degradācijas un atvelšanās atpakaļ. Kā teikts sakāmvārdā – nosauc mani 100 reizes par muļķi… un es tāds kļūšu. Dualitāte ir sākusi bremzēt dvēseles progresu. Materiālais progress sāk likt šķēršļu dvēseles attīstībai…

Mēs aicinām cilvēkus ievest kārtību savās galvās un piekopt dzīvesveidu „šeit un tagad”. Lūk, jūs uzbūvējāt savu dzīvi, iekārtojāties, un tas viss notika pēc jūsu gribas, vai ne tā? (Kurš ir nopietni slims, lai atrod cēloni savā iekšienē vai pagājušos iemiesojumos.)

Ko es ar to darīšu, kā tālāk būvēt savu dzīvi? Ko es varu uzsākt, lai izmainītu to, kā es dzīvoju, ja mani kaut kas neapmierina? Ar ko cīnīties? Kas pastiprināsies?

Cīņa. Kur ir jūsu uzmanība, tur ir jūsu enerģija.

Mēs nesakām, ka neviens cīnītājs neko nav sasniedzis. Norit progress… materiālajā daļā. Bet dvēsele paliek tajās pašās cīņas un sevis nepieņemšanas savā dzīvē pozīcijās. Tātad, ja jūs gribat izmaiņas savā materiālajā daļā, tad cīnieties ar sevi, pirmām kārtām. Iemācieties kaut ko jaunu, padariet sevi bagātākus, šķirieties, apprecieties, paplašiniet dzīvokli, izmainiet dzīvesveidu un darbu visbeidzot.

Un pēc tam sāciet analizēt – tas man ir atnesis laimi? Bet varbūt es pati esmu izmainījusies? – esmu sākusi vairāk ieklausīties savās vēlmēs, sākusi ņemt vērā mācības no dzīves, sākusi izstrādāt savu dzīves līniju, neviena neuzspiestu?

Kā ir ar dvēseli? – dzied vai atkal vaid? Ko viņa vēlējās? Tādu dzīvesveidu? Tādas savstarpējās attiecības? Tādu pārticību? Tādu veselību?

Paskatieties uz savu dzīvi no malas – kas un kādā sektorā mani neapmierina. Pats galvenais, pievērsiet uzmanību pārējiem sektoriem, kur mani viss apmierina, un saprotiet, ka ir „jādzīvo” tajā, kas ir labi, un jāizbauda tas, nevis visi spēki un enerģija jāsūta uz to sektoru, kur man ir slikti. Iespējams, ka tad jūs atradīsiet sevi laimīgu? Mierīgu? Veselīgu? Un no laimīga cilvēka pozīcijas atradīsiet paņēmienu, kā noregulēt to daļu, kur vēl vajag pielikt pūles?

Cīnoties par laimīgu dzīvi, neaizmirstiet padzīvot laimīgi, saprast, ka visums jums jau ir atbildējis – „Lai notiek tā!”, un var padzīvot ar to, ko gribējās un kā gribējās.

„Jā… bet es gribēju paceļot un apbraukāt visu pasauli!” – jūs teiksiet.

Un ko jūs esat izdarījuši, lai sāktu ceļot? Jūs esat bijuši tuvējos kalnos vai pie ezeriem, esat pabraukājuši pa tuvējām pilsētām? Jeb jums noteikti vajag uz ziemeļpolu? Jūs skatāties pārraides ar ceļotājiem un ceļojumiem? Vai jums arī gribas tāpat? Kāpēc nerealizējat savu sapni? Tas pēc mūsdienu standartiem nav grūti.

Pajautājiet sev, ja reiz es nebraucu (nedaru kaut ko, atlieku, saku, ka nevaru, ka nesanāk u.c.), tātad negribu? Un šo vēlēšanos jums ir uzspiedusi jūsu subkultūra?

Vai es būšu laimīga, ja atbraukšu uz to novadu, kur man ir sagribējies? Uz kādu laika mirkli – jā, Bet pēc tam – atkal dzīšanās pēc laimes kaut kur, kur mūsu vēl nav?

Pilsētu, darbu, partneru, māju maiņa – tas ir tikai ceļš uz panākumiem, bet ne paši panākumi. Iespējams, tā ir bēgšana no sevis?

„Cits partneris mani mīlēs vairāk. Cits darbs nesīs man vairāk ēdiena, citu mītni un iespēju ceļot.”

Padomājiet, vai to es daru, lai kļūtu laimīga, lai dvēsele beidzot nomierinātos un ievestu kārtību savās domās un būtībā? MAN no tā būs labāk? Jeb prasības palielināsies, un es atkal sākšu cīņu par nākamo vietu darbā, par nākamo partneri, tāpēc ka iepriekšējais, izrādās, nemīl mani tādā mērā, par jauniem mītnes apstākļiem, tāpēc ka man nav, kur nolikt mašīnu, un vispār kaimiņi... utt.

Bet laime? Kas man ir laime?

Bet bērni? Viņiem ir labi?

Bet dvēsele? Ir atradusi to, ko meklēja? Jo taču ne cīņu viņa meklēja?

Var pat teikt, ka dvēsele dažos gadījumos cīnās ar cilvēku, tāpēc ka cilvēkam ir vieni mērķi, bet dvēselei citi.

Kādi mērķi ir dvēselei? Kādēļ cilvēks ir pasaulēs un galaktikās? Ko viņš meklē?

Dzīvi visās tās izpausmēs, tā apjēgšanu, tā saprašanu, jaunas dzīves pētījumus un radīšanu. Dzīves saglabāšanu un pateicību dzīvei, dzīves harmonijai. Apziņas un saprāta izaugsmi. Pašas dzīves klātbūtnes paplašināšanu, dažādu dzīvības veidu uzplaukumu un izplatīšanu. Pieņemšanu un mīlestību pret sevi kā pret dzīvības sugu. Savas sugas pacelšanu uz augstāku attīstītības un harmonijas pakāpi. Pāriešanu uz pozīciju ES ESMU VISS. Šajā pozīcijā cīņas nav.

Kā jūs būvējat savu dzīvi, ir atkarīgs no jums. Paši bagātākie nav laimīgāki kā vidējie. Mēs pašlaik nerunājam par nabagiem, viņi tādus rakstus nelasa.

Iemācieties dzīvot tā, lai dzīve sniegtu jums laimi. Atrodiet šo sajūtu savā iekšienē. Tā nav atkarīga no tā, kas ir ārpusē. Šo stāvokli var piesaistīt, dzemdināt, attīstīt, saprast un pieņemt. Tas ir personiski. Tas vienmēr ir, tas ir cilvēka dabas dots, vienkārši tam ir jāpievērš uzmanība – skaistums, klusums, miers dvēselē, apmierinājums, svētlaime, pateicība, iekšējā brīvība.

Šajā sektorā ir apzināti jādzīvo sava dzīve, šeit ir jāpieliek uzmanība un enerģija, un tas nozīmē attīstīties un pastiprināties.

Atveriet katru šūniņu pretim tādai dzīvei – tai, kurā jūs esat laimīgi. Patiesība ir pašā dzīvē, jūsu soļos pa zemi, jūsu rokās… Kas jums ir rokās?

Kam ir pievērstas jūsu domas?

Uz savu dzīvi?

Jeb uz cīņu ar citām dzīvēm?

Kādu secinājumu tu izdarīsi, aizejot no planētas – cik man te bija slikti vai cik man bija labi?

Tieši uz to arī bija vērstas tavas dvēseles enerģijas. Tava dvēsele aptumšojās vai apgaismojās…

Un nākamajā dzīvē tu atkal atnāksi cīnīties, jeb sāksi apskaidrošanās ceļu?

Cīnīties un uzvarēt… atlanti tam bija tik tuvu… Un kopš tā laika arvien cīnās… un ir tuvāk nonākuši?

Izlabojiet savas kļūdas,

iemācieties no dzīves

UN DZĪVOJIET

 

Pievienots 01.05.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/dve-zhiznennie-pozitsii

Tulkoja Jānis Oppe