На каждом уровне сознания создаются свои Боги

Katrā apziņas līmenī tiek radīti savi Dievi

SB seanss

17 03 09 01  17 03 09 02

17 03 09 03

17 03 09 04

17 03 09 05

17 03 09 06

2017.02.19.

Ievads

Dārgie Saules Brāļi! Es lūdzu noskaņojumus!

Man šodien gribētos parunāt par tēmu: Tēvs-Radītājs, Absolūti, Gaisma un Tumsa kā pasaules. Mums ir tik daudz koncepciju, kuras ir pretrunā cita citai.

Pirmā „Dievs ir Mīlestība”.

Otrā „Dievs ir Gaisma”. Un tiek domāts – kur nav Gaismas, tur nav Dieva.

Trešā: „Dievs ir viss.”

Tajā pašā laikā, kad mēs izejam uz augstu vibrāciju pasaulēm, mīlestība cilvēciskajā sapratnē pazūd samērā ar vibrāciju palielināšanos, un dažādās pasaulēs tā ir sajūtama arvien vājāk un vājāk. Ja mēs sakām, ka Dievs-Tēvs ir Mīlestība, kādā veidā šī Radītāja emanācija ir sajūtama smalkajās ugunīgajās pasaulēs, aiz astrālā un mentālā lauka ietvariem?

No jums mēs vienmēr jūtam atbalstu un mīlestību, bet, kad mēs izejam uz augstām pasaulēm bez jums (meditācijās), tad mīlestība nav sajūtama tik tuvu jeb tik jutīgi, kā, teiksim, blakus planētai. Ar ko tas ir saistīts?

Kāpēc līdz šim laikam darbojas un ir apritē koncepcija, ka Tumsas Pasaules nav Dievs?

SB: Tu uzdod principiālus jautājumus, uz kuriem ir grūti atbildēt tā, lai jūs pārliecinātu. Patiešām, gaisma ir tikai viena no Radītāja emanācijām, un viss enerģiju spektrs dalās redzamajā un neredzamajā gaismā.

Kur jūs gaismu neredzat, uzskatāt par tumsu, pat ja tās ir supersmalkas pasaules, piemēram, alfa-spektrs, nu, lai būtu tuvām jums, gamma starojums. Tāpēc teikt, ka Dievs vai Tēvs ir Gaisma, ir vismaz nesaprātīgi.

Aplūkosim otru koncepciju – Dievs ir Mīlestība. Arī šeit tiek domāts – kur nav mīlestības, tur nav Dieva-Radītāja.

Tad ir citi Radītāji Dieva līmenī, kuri kā pārmetumu Galvenajam Radītājam ir radījuši kaut ko, kas ir pretrunā ar Viņu. Tātad ir par Tēvu-Radītāju stiprāki Radītāji, tāpēc ka Gaisma neaizvāc tumsu, bet ir viņai kaimiņos. Un tad tādas koncepcijas jēga ir, ka tumšs Radītājs ir stiprāks par gaišu. Citādi gaisma uzvarētu tumsu.

Lūk, mēs arī nonācām pie idejas, kura ir ielikta tādās koncepcijās, pēc idejas reliģiskās, kuras dotas cilvēcei viņas jēdzienu līmenī, un vadlīnijas – ko izvēlēties, jo cilvēkam taču ir skaidrība par labu un ļaunu. Un kā tu viņam izskaidrosi, kurp ir jātiecas? Skaidrs, ka cilvēkam labāk visās nozīmēs ir Saulē un Mīlestībā. Bet nesaprātīgs cilvēks to vēl nav sapratis. Viņš spēlējas ar varu, un pie mīlestības ir nonācis tikai pavisam nesen. Un šī reliģiskā koncepcija kalpoja kā apziņas paātrināšanas katalizators, jo caur mīlestību atnāk viedums. Kā tikko cilvēce pagriezās uz mīlestību, viņa sāka pāriet un apziņas attīstības otro staru – Mīlestības-Vieduma Staru.

Tātad abas koncepcijas būtībā runā par vienu – ka Dievs neradīja pasaules, kuras ir tumsa (tiek domāts – ļaunums, nevis blīvums, protams).

Tad var jautāt: kurš tad vispār radīja blīvās pasaules – Pilnības Ideja – Dievs? Jeb viņš nodeva savas pilnvaras daudziem radītājiem blīvākās pasaulēs un palaida viņus bez kontroles, lai paskatītos, ko viņš ir dzemdinājis un kas rezultātā ir iznācis?

Ja jūs būtu Radītājs, tad vai patiešām jūs savām radībām nedotu brīvību? Turētu viņus zem kontroles un ne soli sāņus? Tad viņi vairāk līdzinātos robotiem, nevis Radītājiem. Kāda tad būtu viņu jaunrades būtība? Un kurš zina, kā ir pareizi un ko vajag darīt? Kurš ar to piedzimst?

Katrā frekvenču diapazonā ir savi radītāji. Viņu apziņa ir dažāda, citādi, ja pasaule visa būtu kā caur kopējamo papīru, vai pasaulē būtu Jaunrade?

Dažādi Radītāji pēta dažādas iespējas, kuras viņiem ir dotas. Un pasaules ar tumsas apziņu ne vienmēr dzemdina ļaunumu, tās dara arī daudz laba cilvēkiem – piemēram, ērtu saziņu starp atsevišķām pasaulēm (kaut vai tas pats internets).

Ja jūs sevī atradīsiet programmas, kuras saka jums – “Viss norit pēc Radītāja plāna”, tad jūs pārstāsiet piepūlēt savu prātu un vienkārši sapratīsiet, ka viss kaut kā dēļ ir dots. Kokam ir saknes, rozei un saknes un ērkšķi, dzīvniekiem ir ekskrementi un urīns, visumam ir putekļi un melnie caurumi, anihilatori, tumšā enerģija un tumšā matērija, turklāt tā sastāda 96% no visas visuma enerģijas, kuru jūs esat atklājuši.

Vai jūs varat teikt, ka tumsa ir Dievs? Jeb jums tomēr ir aizdomas, ka būtība te nav tumsā?

Mūsu koncepcijā ir Radītājs Sākotnējais, kurš radīja Visu, Kas Ir, un sadalīja blīvo matēriju un enerģiju pēc visuma vajadzības principa. Viss kaut kā dēļ ir vajadzīgs.

Un jūsu prāts, kurš pašlaik darbojas, ir ierobežots, un mēs sākām ar to, ka jums ir sarežģīti pašlaik to izskaidrot. Bet, kad jūs kļūsiet Radītāji, jūs sapratīsiet, ka tikai no augstāko pasauļu gaismas, bez pretējām enerģijām, būtni nav iespējams radīt. Vienalga viņai ir vajadzīgs blīvums. Viss sastāv no enerģiju kompleksa, un būtne vienmēr sevī ietver gan blīvu, gan smalku, gan elektromagnētisku, gan magnētisku, gan gravitācijas lauku, gan smalkas matērijas, gan blīvas matērijas milzīgu kompleksu. Arī saprāts sastāv no dažādām daļām: dzīvnieka saprāts, ir Augstākā Es saprāts, cilvēciskais, kur Tēvs ir iekšienē. Ne tikai apziņa, bet saprāti ir dažādi. Tas, kas ir saprātīgi no cilvēka skatpunkta, ne vienmēr ir saprātīgi no garīgas būtnes skatpunkta. Un otrādi.

Seanss

Atslābināšanās... Nāk ļoti spēcīga gaiša plūsma.

Mēs ļoti gribam nomierināt jūsu prātu, tāpēc ka tieši jūsu cilvēka prāts nav piemērots izzināt Radītāju tādā veidā, kā viņu uztveram mēs. Un mēs saprotam, ka katrā līmenī eksistē kāda ideja par to, no kurienes radusies pasaule, kā radies cilvēks, kas ir gaisma, mīlestība, saprāts. Ir vēl daudz koncepciju, kuras atbilst saprātam un apziņai uz citām planētām, ar kurām operē tieši tāpat, kā jūs operējat ar koncepcijām “gaisma, mīlestība, saprāts un Dievs”.

Katra civilizācija radīja dažādas koncepcijas. Citās pasaulēs ir koncepcija, ka planēta, uz kuras viņa eksistē, ir viņu Radītājs. Planēta ir svēta, un viņa pati dod barību, aizsardzību utt., un viņi pielūdz šo planētu (tādas koncepcijas piemērs ir filma “Avatārs”). Ir koncepcija, ka Dievs – tas ir vējš, dievišķa pūsma, kura atnes visu, kas vajadzīgs attīstībai (gāzveida planēta). Slāviem bija daudz dievu – gan Saule, gan Mēness, dabas arhetipi, vīrišķi un sievišķi...

Teoloģija ir atkarīga no cilvēku apziņas līmeņa, un katrā apziņas līmenī tiek radītas savas koncepcijas. Mēs Radītāju uztveram kā pilnības piemēru. Un mēs gribētu mīlēt tāpat kā Viņš, būt tikpat visvareni utt.

Ja Viņš būtu Visvarens, vai tiešām Viņš neizdarītu tā, kā Viņš grib? Un no otras puses, ja Viņš būtu pilnība, kādēļ Viņam vēl kaut ko radīt? Viņam tāpat Viss Ir. Tātad Viņam bija aizdomas, ka šī viņa pilnība nesniegs viņam attīstību.

Jā, mēs esam bijuši tādās sfērās, kur viss jau ir radīts, un mēs nevaram radīt neko jaunu... neko pilnīgāku izdomāt nav iespējams.

No otras puses, Radītāju, kuri radīja blīvās pasaules, uzdevumus apgrūtināja tas, ka apziņa negribēja attīstīties. Viņa stāvēja vienā līmenī, tāpēc ka šajos blīvajos līmeņos gan cilvēki, gan dzīvnieki nodarbojās tikai ar to, lai izdzīvotu, un viņiem nebija prātā ne Dievs, ne sava saprāta attīstība. Tas viss bija ļoti lēni. Un tāpēc uz planētu cilvēku būtnēs sāka ienākt augstākas apziņas, lai no iekšienes, ieejot ciltīs, sociumos, ieviestu jaunas izpratnes. Viņas kļuva par priesteriem, garīgiem līderiem un ienesa šajā pusdzīvnieciskajā apziņā kaut ko, kas tajā līmenī bija svarīgs – iepazīšanos un sazināšanos ar zemes gariem.

Apziņa sāka attīstīties caur kultūru. Jo augstāka kultūra, jo augstāka apziņa, un ļauno sāka nosodīt, bet labo cildināt. Vajadzēja cilvēkam parādīt viņa attīstības iespējas, lai atvestu viņu pie mīlestības. Labais un mīlestība sāka savienoties vienā. Parādījās izpratne, ka Dievs ir labums. Bet reiz bija dusmīga nikna Dieva jēdziens, kura mērķis bija, lai cilvēks bītos taisīt pārkāpumus, par kuriem atnāks atmaksa.

Visas šīs koncepcijas nāca tikai par labu dzīvnieciskā cilvēka smagās iedabas savaldīšanai un viņa apziņas pāriešanai uz augstāku līmeni. Tas viss uz planētas attīstījās patstāvīgi. Protams, bija piebikstījumi no Skolotāju, planētas Vadītāju puses. Kāda rase tika vērta ciet, bet kādai tika dota iespēja attīstīties.

Pašlaik norit pāriešana uz jaunu koncepciju, kura skan tā: Dievs radīja Visu, taču ne pats, bet ar citu Radītāju palīdzību, kuri dažādos līmeņos nodarbojas ar jaunradi un veidošanu un izzina Visumu visā viņa daudzveidībā. Un arī tumšajā plānā.

Kā var iepazīt labo, ja to nesalīdzina ar ļauno? Viss tiek izzināts salīdzinot. Un, lūk, tieši ar to mēs uz planētas arī nodarbojamies – sadalīšanas un izvēles iespējas procesā – uz tumsu vai uz gaismu, un kur ir dota iespēja ticēt vai neticēt Dievam. Nekas netiek nosodīts.

Tie esam mēs, kuri šeit pieļauj to visu, ar ko mēs tur agrāk nenodarbojāmies: nosodīt, kritizēt, aizkaitināties, dusmoties utt. Šajā līmenī mums ir labā un ļaunā atšķiršanas jēdzieni, un mēs varam tiekties uz vienu vai otru.

Un mēs tagad gribētu aizvest jūs uz tādām pasaulēm, kur jūs justu to, ko jūs gribat – mīlestību, gaismu, labo, dievišķas vibrācijas, to, kas jums ir pievilcīgs, kurp jūs tiecaties, un to, kas cilvēkam ir noderīgs. Tās ir ļoti augstas un skaistas enerģijas.

Tas ir saistīts ar Diženo Dievieti?

Nē.

Mēs savienojamies grupā un paceļamies. Sajūtiet, kā mēs saplūstam... faktiski mēs esam kļuvuši viena būtne, sajūtiet Dievišķo noskaņu. Es redzu mūs kā vienu ugunīgu lodi, un pašlaik šī lode paceļas uz kaut kādu portālu, kuru SB grib mums parādīt, uz tā augstajām vibrācijām, ko mēs saucam par Dievu.

SB: Protams, tas ir. Bet ir vēl daudz kā cita. Daudz ko citu jums nevajag. Mums un jums vajag to, uz ko jūs tiecaties, tas, kas ir noderīgs jums, labvēlīgs cilvēkam, viņa apziņas attīstībai, viņa veselībai, viņa laimei. Un tā ir tieši tā pati koncepcija, ka Dievs – tā ir mīlestība, labais, veselība, laime un viss pats skaistākais.

Un es dzirdu jūsu domas, ka tas tā arī ir.

Un viņi par to nestrīdas. Lūk, viņi rāda: iztēlojaties, ka mūsu lode ir iepeldējusi kādā realitātē... Tā vēl ir slikti apzināma, un tā ir kā liela pils, vai liels plakans šķīvis, ne liela kosmosa kuģa nozīmē, bet kā plakne, labi apgaismota. Un mēs pagaidām kā puteklītis stāvam uz lodes un pagaidām neko nesaprotam.

Un, lūk, virs šī šķīvja parādās Radītāja galva mākoņa veidā, tas nav cilvēks, taču viņam ir kaut kādas būtnes iezīmes. Vismaz ir acis, ļoti caururbjošas, un viņš redz tev cauri – katru tavu atomu, katru tavu domu. Un jūtas, kuras mūs pašlaik pārņem, sāk pieaugt.

Rodas sajūsmas, atklātības un uzticēšanās, atzinības un pateicības jūtas. Mēs it kā “atkūstam”. Lūk, šis mūsu zelta “ledus gabaliņš” sāk izplūst un atbrīvojas no saiknēm. Un mūsos iekļūst šī enerģija. Ļoti akurāti un pamazītēm viņa ienāk un piepilda mūs. Pamēģiniet viņu aprakstīt.

SB: Jūs, protams, varat teikt, ka tā ir Gaisma, tā ir gan mīlestība, tas ir gan daudz kas cits, par ko mēs ar jums parunājām. Mūsu uzdevums ir parādīt Jums kaut ko vēl skaistāku, ko jūs pagaidām vēl neapzināties.

Cilvēku sapratnē tā nav, jo ir mūsu “augšējo” jūtu robeža – ir savienošanās, eksaltācija, iedvesma, izšķīšana gaismā, dievišķībā, visaugstākā pateicība, varbūt ir pat pielūgsme.

Bet, lūk, mēs gribētu, lai jūs pašlaik dzemdinātu vēl kādas jūtas, vēl cilvēka neaprakstītas, tās ir augstākas nekā tas viss, ko jūs uzskaitījāt. Mēs jūs pacēlām vēl par vienu līmeni, lai jūs iemācītos to sajust.

Lūk, pašlaik šīs jūtas no iekšienes kaut kur dzimst un ir saistītas ar ekstāzi, asaras no acīm, ar sevis un sirds, un visa, kas ir cilvēkā, atvēršanos – pašam skaistākajam, kas ir Visumā. Šīm jūtām nav nosaukuma, jeb to var nosaukt par “Dievišķo Mīlestību”. Taču “Dievišķā Mīlestība” manā izpratnē – tā aprimšanas un svētības sajūta.

Bet šīs jūtas dzimst ļoti spēcīgi un piepilda sirdis arvien vairāk un vairāk, arvien papildinās un papildinās. Un tas vairāk ir saistīts ar iedvesmu, ar kaut kādu lidojumu, ar izvirzi. Tās ir dzīvākas, spilgtas un radošas, tās ir kaut kādas virs-jūtas! Jūtas ļoti smalkas, taču ir labi sajūtamas...

- Sajūsma.

- Lidojuma sajūta.

- Piepildījums un viengabalainums.

- Izsmalcināta radoša mīlestība.

SB: Pašlaik jūs atrodaties zināmā tuvinājumā Radītāja vibrācijām, jūs viņu simboliski ieraudzījāt virs sevis.

Un tagad SB liek priekšā paskatīties uz tumšām pasaulēm un pasaules ļaunumu. Paskatīties uz Visumu no Radītāja skatpunkta, lai jūs sev atklātu savu paša patiesību.

Lūk, koncepcija: pasaule – tas ir tavs bērns, tas ir, tas, ko tu radīji. Lūk, cilvēks. Vai viņā viss ir gaisma? Vai viņā viss ir labais? Bet varbūt viņā ir arī ļaunais? Un kā šo ļauno saprast, ka tas ir ļaunais?

Bērns lauž rotaļlietas, lai saprastu, kas tur ir iekšā. Met putru pa gaisu... Tas ir ļaunais vai labais? Bērnam ir izkārnījumi. Tas ir nepatīkami, taču mēs tam piekrītam. Tas jums ir normāli. Cilvēkam ir atkritumi.

Pasaules-ēkai arī ir atkritumi. Tas ir normāli? Normāli. Šie atkritumi anihilējas. Tas ir normāli? Normāli. Lai Visums neiestāvētos (attīstītos), ir kustības centri, un ir melnie caurumi, kuros enerģija neitralizējas. Un no šīs neitrālās enerģijas jauni Radītāji rada kaut ko jaunu.

Ir neitrāla koncepcija – diena un nakts. Cik nakts ir šausmīgāka par dienu? Nu necik. Vai dienā ir tumši spēki? Ir.

Viņi uzdod jautājumus, lai mēs no turienes paskatītos un saprastu, kas viss ļaunais ir tikai cilvēku galvās, tāpēc ka ļaunais – tas ir tas, ko viens cilvēks nodara otram. Piemēram, kad jūs skatāties, kā divas galaktikas satuvinās, un viena galaktika pakāpeniski iesūc sevī otru, jūs nesakāt, ka viņa ir ļauna un ka viņa dara ļaunu. Vai tas ir kosmisks ļaunums? Tie vienkārši ir procesi, kuri notiek, tajā skaitā arī jums organismā (vienas baktērijas aprij citas). Vai tas ir ļaunums?

Ļaunums – tas ir tikai cilvēcisks jēdziens. Ja tas ir būtību līmenī, tad tie ir pasaules-ēkas procesi, un pret to attieksme ir neitrāla. Kurš tad ir tumsas un ļaunuma radītājs?

Tādas pašas pasaules, kā jūsējās. Un tas bija ne tikai uz jūsu planētas, bet arī uz visām. Kad Radītājs nonāca līdz blīvajai pasaulei, viņš radīja šīs pasaules Pārvaldītājus. Taču ne viss norit pēc plāna. Un mēs saprotam, ka tās pašas rases, kuras rodas uz planētas un aiziet, un viņu radītāji – tā ir viena būtne, tāpēc ka viņu radītāji ar savu daļu nolaižas šajos ķermeņos, lai saprastu, kā vajag darboties tajā pasaulē, ko viņi radīja. Nevar teikt, ka, kad iet bojā rase, tas ir tikai ļaunums. Varbūt tas ir mazāks ļaunums, nekā ja šo rasi atstātu, un viņa visu planētu sarautu gabalos. Kā arī principā bija ne uz vienas planētas vien.

Tātad mēs tuvojamies izpratnei, ka ļaunums ir relatīvs. No otras puses, cilvēks ir apveltīts ar pārliecīgu agresiju, un tajā pašā laikā mēs zinām, ka uz planētas bija lumāniešu rase, kura vispār bija bez agresijas, bija ļoti maiga, un nespēja izdzīvot. Tādi paši bija agrīnie lemūrieši.

SB: Viss kaut kā dēļ ir vajadzīgs. Nav absolūta ļaunuma, un nav absolūta labuma. Bet labā un ļaunā savienojumu dažādos variantos mēs pētām uz planētas. Tas viss ir eksperimentāli. Bet, no otras puses, mēs saprotam, kādēļ ir visi šie eksperimenti. Mēs taču pieļaujam dusmas cilvēkā un dažādas bailes, un tās visas ir savaldošas jūtas, kuras palīdz cilvēkam nekļūt par iznīcinātāju, tas ir, nekļūt par pārcilvēku varas un iedzīvošanās dēļ. Ir tādas idejas citām būtnēm, lai būtu viens un lai tevi neviens netraucētu.

Vai mēs tagad pārliecinājām jūs – ja jūs barotos vienīgi ar cukuru un sāls nebūtu, tad dzīve droši vien būtu mazāk interesantāka?

- Jā, viss kaut kā dēļ ir vajadzīgs (Gulsija).

Kad mēs kādu nosodām, mēs nosodām Dievu. No otras puses, mums ir tiesības nosodīt, neviens to mums darīt neaizliedz. Mums taču ir gribas brīvība. Ja mēs vispār neko nenosodītu, nav zināms, vai mēs tagad būtu dzīvi, tas ir, nosodījums arī kaut kā dēļ ir vajadzīgs. Un visas koncepcijas, kuras bija uz planētas, tās arī mums kalpoja par labu.

Bet tagad mēs gribētu, lai jūs vēl vairāk atvērtu sirdi (jūtu, ka ir kaut kāds kamols) un vēl uztaisītu izvērsumu viņai (lapiņas pilnīgi nolaistu uz leju). Jūtiet.

Saplūstiet ar Radītāju un kļūstiet viņš. Iztēlojieties, ka Jūs esat Dievs, kurš radīja Visumu un nopriecājās, ka viņam ir daudz visa kā. Bet tagad sajūtiet, ka Viņš nav atsevišķi no Visuma. Izplatiet sevi pa šo Visumu un kļūstiet viņš. Jūs neesat atsevišķa būtne, ar kuru jūs sarunājaties kā ar atsevišķu Tēvu. Jūs esat viss, kas ir. Viss Visums – tas esat jūs.

Un, lūk, tagad es jūtu prieku par to, kas es esmu viss. Man viss, viss ir – no maza līdz lielam. Un tas viss esmu Es.

Jums gribas kaut ko nosodīt sevī? Izlabot – tā ir viena lieta, bet nosodīt?

Bet tā taču esmu es. Kā gan es varu sevi nosodīt?

Es taču vibrēju kā pilnīga mīlestība, laime un prieks, kā iedvesma. Sajūtiet Radītāju.

Jūs varat iedomāties, ka jūs kaut ko izmetat, ka jūs anihilējat sevis daļiņas? Kādēļ tad es to radīju? Nē, jums tāda ideja nenāk galvā, tiesa? Tāpēc ka, kad jūs to visu radījāt, jūs visu pārdomājāt iepriekš, un tas viss tika radīts ne vienas dienas laikā – milzīgi daudz gadu laikā. Un katrā Radītājā jūs piedalījāties, un katrā radīšanā jūs piedalījāties, un sapratāt un līdz visam nonācāt milzīgi ilgā laikā. Ja iedomājamies laiku slāņu veidā, tad katrā slānī mēs jūtam pilnību. Dievs ir pilnība. Tātad viss, kas ir šajā Pilnībā, viss ir vajadzīgs. Tajā skaitā gan nosodījums, gan niknums, gan viss, par ko mēs šodien runājām. Šajā Pilnībā tās ir vienkārši detaļas, un nevar teikt, kas šeit es esmu klātesošs, bet šeit manis nav. Es taču esmu VISS, KAS IR.

Pašlaik mums šo sajūtu translē, ka es esmu milzīga Būtne, un nav nekā, izņemot mani.

Sajūta ir apbrīnojama, mani tā piepilda arvien vairāk un vairāk, tāda vienotība, sasaistījums, veselums. Nesatricināmības sajūta, pilnības, VISA, KAS ESMU ES, sajūta. Un visas pasaules ir manā iekšienē, manas daļas, un es viņas mīlu kā savus radījumus. Un ļoti daudz tumša ir tajā.

Parādīja planētu, saules apgaismotu – lūk, gaisma. Kosmosā gaismas nav, tā tikai uz planētas ir atstarota. Lūk, šī daļa ir Dievs? Jeb Saule ir Dievs? Saule aiz Saules ir Dievs?

Mēs jūtam, cik mēs esam lielāki nekā visas šīs sīciņās mana lielā mehānisma detaļas. Un kur nu tur ir ļaunums, kur nu tur ir labums? Kaut kādi cilvēku planētārā saprāta sīciņi jēdzieni... Un globālā nozīmē kurš vērtēs labu un ļaunu? Pasaules ēkā nav cilvēku jēdzienu, tāpat kā nav mīlestības un antipātijas jēdzienu. Ja mēs sakām, ka Dievs ir Mīlestība, tātad ir kaut kas, kas nav mīlestība? Un, kad mūs jūtamies Radītājs, mēs jūtam, kā es sevi mīlu, cik es esmu priecīgs, ka to visu radīju! Es ESMU!

Kā cilvēks ir viss (visas gaišās un tumšās daļas), tāpat arī pasaules-ēkā ir viss. Dievs neaplūko atsevišķus radījumus. Viņš skatās uz visu uzreiz, uz visu radīto vienlaicīgi. Un, lūk, no šejienes tas ir labi sajūtams.

- Es sajutu, ka es esmu Visums un prieka pilnība (Gulsija).

- Lidojums.

Nu kā, mēs jūs pārliecinājām? Tad tagad sastādiet cilvēka koncepciju, jaunu, kas tas ir – Radītājs? Kas tas ir – Dievs? Kas tas ir – pasaules-ēka? Kas tas IR – VISS, KAS IR?

Sastādīsim jaunu koncepciju, kas tas ir – Dievs.

Mēs runājām par koncepcijām – Dievs ir Gaisma, Dievs ir mīlestība, Dievs ir VISS, KAS IR, Dievs ir pilnība no pilnībām. Tas ir tas, kas ir mūsu rīcībā.

Un vai mēs vēl varam dzemdināt kaut ko?

Es lūdzu SB parādīt mums koncepcijas, kādas ir viņiem.

SB: Mēs esam nomierinājušies šajā sakarā. Mēs aizvācām savus prātus un nesākām tērēt enerģiju tam, lai radītu kaut kādas jaunas mentālas koncepcijas, kuras vienalga neatspoguļo to, kas ir pašos augstākajos līmeņos. Mēs vienalga saprotam, ka mēs nesasniegsim, tāpēc mēs vienkārši pametām šo reliģisko koncepciju, lai neko nepielūgtu un pētītu to, kas ir, tā, kā mēs to saprotam. Katrs līmenis to saprot savā veidā. Un mēs paplašinām savas zināšanas, savu zinātni, savus ceļojumus, atklājumus, savienojumu ar citām būtnēm, mācāmies cits no cita, ejam iekšā galaktiskajā informācijas plānā, kur ir savienotas pašas galvenās zināšanas par to. Un mēs nesaspringstam, un esam pametuši domas par to.

Bet mūsu iekšienē ir sajūta, ar kuru mēs piedzimstam. Arī jūs piedzimstat ar šo sajūtu, ka visu kāds ir radījis, un viss kaut kā dēļ ir vajadzīgs. Un mums tas ir jāpieņem kā dotums, jācenšas nekaitēt tam, kas ir radīts, negraut, bet tikai uzlabot no humānā un dievišķā skatpunkta.

Un mēs saprotam, cik grūti ir radīt kaut ko jaunu. Kad mēs sākām radīt, mēs sākām saprast. Un mēs piepildījāmies ar tādu milzīgu sajūsmu par visu radīto, tādu dziļu sapratni – KURŠ TO ir radījis. Un cik pilnīgs tas viss ir, un cik tālu mēs pagaidām no tā esam, cik nepilnīgi mēs esam, salīdzinot ar to. Un kurp mums jātiecas.

Arī mēs ar jums redzam tikai 5% no visa, bet 95% mēs pat vēl neesam redzējuši.

Cik % SB pašlaik saprot?

40%-45%

Mēs redzam, cik nepilnīgs vēl ir humanoīdu saprāts, salīdzinot ar to milzīgo Saprātu, kurš radīja visas pasaules.

Un mēs vienkārši saprotam, ka kādreiz mēs izaugsim līdz VISA, KAS IR sapratnei. Tas būs tālā nākotnē, bet, ja mēs neattīstīsimies tagad un šeit, ja mēs paļausimies, ka “tas pats” kaut kā izaugs, tad mēs dziļi kļūdāmies. Mēs tikai tagad esam sākuši saprast, cik daudz visa kā vajag izdarīt cilvēcei un visām pārējām pasaulēm, lai attīstītos un ienestu jaunu lappusi šajā pilnībā.

Mēs kalpojam šai pilnībai. Un mēs esam radīti tam, lai mainītu un pilnveidotu. Mēs esam kā instrumenti, kuri, no vienas puses, rada, orientējas un saprot, bet no otras puses, eksistē tajā – tajā, ko viņi ir radījuši.

Radītāji ir tā, ko rada, patērētāji. Nav kaut kāda noteikta uzdevuma, noteikta plāna cilvēka izpratnē – 1-2-3-4. Nav tāda plāna. Nav linearitātes. Viens ir otrā, viens ir otrā. Viens kombinējas ar otru. Tas ir kā jūsu smadzenes, kā jūsu neironi, kuri pastāvīgi izdara miljardiem operāciju, un jums pagaidām nav saprotams, kā viņi darbojas. Tieši tāpat arī pasaule, tik daudz saikņu vienlaicīgi, ka to nav iespējams saskaitīt, turklāt pasaule ir daudzdimensionāla. Te mēs vēl runājam par vienu dimensiju, kurā ir daudz saikņu. Bet pasaule ir daudz daudzdimensionālāka, nekā jūs varat iedomāties, tāpēc ka vielas iekšienē ir milzīgas iekšējas pasaules. Ir vēl citas dimensijas, par kurām jūs pat nedomājat, kuras pat mums nav pieejamas, bet mēs saprotam, ka tās ir.

Jo vairāk attīstās cilvēka saprāts, jo vairāk mēs saprotam, ka viņš ir nepilnīgs. Taču tas nenogalina, nenospiež mūs, bet iedvesmo attīstīties tālāk. Vērš mūs uz īsteno ceļu, un mēs saprotam, kurp mums vajag iet. Un mēs gribētu, lai jūs, kā cilvēces pašas pirmrindas apziņas, arī uztvertu šīs idejas un šos jēdzienus, un tiektos uz šo pilnību. Tiektos iemantot kādu dziļu, iekšēju, intuitīvu Visuma un Dieva izpratni. Lai jūs nomierinātos un ne ar vienu nestrīdētos par šo tēmu, lai nemēģinātu runāt ar cilvēkiem par to, ko viņi vēl nesaprot. Viņi pat nav bijuši tur, kur jūs nupat bijāt, tāpēc paskaidrot viņiem neko nav iespējams. Un kādreiz arī viņi izaugs līdz sapratnei, ka vajag vienkārši BŪT tam, nevis domāt par to. Tāpēc ka domāt var, par ko vēlies, bet, kad jūs tas esat pabijuši, to sajutuši, lūk, tad jūs to esat uzzinājuši. Un tas ir kļuvis par jūsu Patiesību.

Un tagad pēc tradīcijas mēs gribam jūs paārstēt. Jūs tagad esat tādi augsti, atvērti... (un es teiktu – laimīgi, priecīgi).

Mēs pašlaik gribam dot jums enerģijas un mīlestības, veselības, jaunības – visa, ko jūs gribat, labus lādiņus. Jūs vienkārši pieņemiet. Un mēs priecājamies, ka šodien mēs tā ar jums parunājāmies, par tik sirsnīgām tēmām, kuras jums ir svarīgas. Un gribam teikt, ka Dieva izpratnes jautājumi – tie vienalga vēl ir reliģijas jēdzieni. Un reliģija pakāpeniski aizies, kad jūs pacelsieties uz ugunīgajiem plāniem. Jums tā vairs nebūs vajadzīga, lai attīstītos, un tā nekalpos jums kā katalizators, ierobežotājs utt. Taču pašlaik tā uz planētas vēl ir ļoti vajadzīga. Un, lai ko neteiktu par Dievu, tas vienalga vēl ir ļoti svarīgi, tāpēc ka tas ir labāk, nekā neko neuzskatīt un nezināt par augstākajām pasaulēm. Jūs vairs neesat dzīvnieki.

Un mēs liekam jums priekšā visas koncepcijas pieņemt ar pateicību, ka cilvēki ir nonākuši līdz tādām izpratnēm. Un tās visas ir svarīgas.

Pašlaik mēs vienkārši pieņemam enerģijas, kuras uz mums nāk. Diezgan blīvas enerģijas, tās vairs nav tās Dievišķās, kuras tikko kā bija. Bet tās mūsu ķermenim var būt pat noderīgākas.

Un pacentieties būt gan tur, gan šeit, tas ir, gan fiziskajā plānā, gan ugunīgajā vienlaicīgi. Izjūtiet visu šo daudzdimensionalitāti, jo darbs notiek ar visiem ķermeņiem. Kļūstiet tāda Lielā Būtne.

Man tāda doma pavīdēja, ka mēs Dieva daļiņu pieņēmām un sevī viņu glabājam. Tā bija kā iniciācija, kā mūsu enerģiju, apziņas paaugstināšana.

Mūs samierina ar pārējiem, rāda, ka neviena koncepcija (ne viena, ne otra, ne pat trešā) nav līdz galam pilnīgas. Kaut kas tajās ir slēpts, kaut kas būtu, it kā pats par sevi saprotams. Mūs ved pie pieņemšanas. Viss kaut kā dēļ ir vajadzīgs. Kā Optinas vecajie – pieņemt šodien visu, ko es nevaru izmainīt.

Tāds iespaids, ka ķermenī viss nostājas savās vietās, nomierinās, nokārtojas, un visi ķermeņi tiek savesti kārtībā.

SB: Mums ļoti patīk, lūk, tādi enerģētiski seansi, kādi pašlaik iet. Mēs redzam, ka jums viss izmainās, un nostājas vietā. Un tas rosina pētīt to tālāk un tiekties uz vēl lielākiem atklājumiem. Mēs redzam, cik noderīgi tas ir cilvēkam.

Mēs saprotam, ka viņi strādā ar cilvēci un satiekas ar tiem, kurus tas interesē. Un viņi uz mums pārbauda, kā šis strādā, kā tas strādā.

Mans lūgums – pastrādāt ar mūsu mugurkaulu.

Paskaidro, ka mugurkauls – tas ir kristāls, un viņš satur programmas, kā jebkurš minerāls. Un pašlaik nāk noskaņojums, lai šis kristāls glabātu informāciju. Nāk noskaņojums blīvajā plānā, jaunas apziņas ienešana minerāla struktūrā.

SB: Vērsiet uz turieni savu uzmanību. Kur uzmanība, tur arī enerģijas strādā.

Un man iekšienē kāds saka – LIELISKI.

Vai var uzlādēt ūdeni?

Jums ir naivs priekšstats, ka ūdeni vajag uzlādēt atsevišķi. Jūsu ūdens strādā tam ūdenim, kuru jūs dzerat. Ja iekšienē jums ir netīrumi, lai cik labu ūdeni jūs nelietotu, viņš jums nepalīdzēs. Ja jums iekšienē ir tīrība, tad jūs uzlādējat to ūdeni, kuru jūs dzerat, ar savu paša ūdeni, tas ir, apziņa iedarbojas uz iekšējo ūdeni. Un ūdens, kuru jūs dzerat, pieņem šo noskaņojumu, kurš ir jūsu iekšienē. Jūs paši arī esat tā Radītāji, kas ir jūsu iekšienē.

Mēs no pašas augšas līdz pašai apakšai pastrādājām ar jums. Mēs izdarījām visu, ko varējām.

- Noskaņojums ir veikts uz pašatjaunošanos (Gulsija).

SB: Jā. Viss ir tā. Mēs atvadāmies no jums un pateicamies jums!

Arī mēs pateicamies SB, Debesu Tēvam un visiem, kuri ar mums strādāja.

 

Pievienots 09.03.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/na-kazhdom-urovne-soznaniya-sozdaiutsya-svoi-bogi

Tulkoja Jānis Oppe