Путь души в человеческом теле

Dvēseles ceļš cilvēka ķermenī

„Reiz riskējot, var palikt laimīgs uz visu mūžu”

Dārgie draugi, šodien man gribas parunāt par saprātu un dvēseli, viņu savstarpējām attiecībām un savstarpējo iespiešanos. Tas ir raksts par apzinātību un par to, ka dzīves notikumi ir jāizprot kā nepieciešami un nebūt ne nejauši. Mūsu ceļā nav nenoteiktības, bet vienmēr ir varianti, izvēle, vērtības un patiesības, par kurām ir vērts aizdomāties ne reizi vien un kuras mēs varam izvēlēties vai izmainīt.

Sāksim no pozīcijas, no kuras mēs radām mūsu dzīves ceļa notikumus. Vai mēs esam savas dzīves autori jeb gurdeni tās dalībnieki? Eksistē vairākas dažādas dzīves pozīcijas, kurās mēs dažādā atbildības pakāpē esam vai nu mūsu dzīves notikumu radītāji, vai arī vedamie, apzinoties vai neapzinoties manipulēšanas ar mums pakāpi. Psihologs Andrejs Pligins (Андрей Плигин) par aktīvām lomām uzskata tādas: savas dzīves Iniciators, Izrīkotājs, Pārvaldītājs, Saimnieks un savas dzīves Autors. Šīs lomas paredz dažādu dalību savā dzīvē. Skaidrs, ka dzīves autorība ietver visas pārējās lomas, bet, lūk, Izrīkotājs izdara daudz pieticīgāku ietekmi uz savu dzīves ceļu.

Savas pozīcijas apzināšanās sākas ar to, par ko jūs uzskatāt savu „Es” – par ķermeni vai dvēseli, kura kārtējo reizi iemiesojusies uz planētas. Turpinot uzzināt par sevi Lielo, par savu dvēseli, jūs redzat, ka jums piemīt vairāki apziņas līmeņi: eksistē jūsu iekšējais „Es” jeb saikne ar Augstāko „Es”, un ir dienas saprāts, Ego, kuru mēs dažādā pakāpē izmantojam. Tiek uzskatīts, ka jūsu dvēseles pašas galvenās programmas, uzdevums un patiesība atrodas aiz dienas apzināšanās robežām, iekšējā „Es”.

Taču, ja ir vēlēšanās, mēs arī ar dienas saprātu varam apzināties ļoti daudzas lietas, ja veltīsim tam uzmanību un laiku. Mēs varam izanalizēt savu rīcību un tās cēloņus, turklāt apzinoties, kā un kāpēc „tā gadījās” un kā varēju rīkoties, pateikt, padomāt citādi. Un kā tad būtu „viss iznācis”? Un jūs pārliecināsieties, ka tieši no savu notikumu vadības apzinātas vai neapzinātas pozīcijas ļoti daudz kas ir atkarīgs. Pēc tāda apzināšanās darba daudz kas izmainīsies, ja jūs pieņemsiet lēmumu vairāk ietekmēt savu dzīvi patstāvīgi.

Un ir ļoti svarīgi izdzirdēt dvēseles aicinājumu, iekšējās sajūtas. Intuīcija palīdz ieklausīties, vai jūsu dvēsele grib ar to nodarboties, jeb ir pienācis laiks nomainīt darbību, virzoties uz misiju?

Ir tādas lietas, kuras mēs varam atklāt tieši garīgajā ceļā. Piemēram, mēs varam uzzināt, ka piedzimām savā ģimenē pēc paša vēlēšanās. Mūsu dzimšanas apstākļi mums nav bijuši nejauši, bet ir iepriekš pārdomāti. Un, pat ja jūsu dzimšana ir bijusi saistīta pirmajā acu uzmetienā ar gadījuma apstākļiem, tā ir atvedusi jūs tur, kur jūs vislielākajā pakāpē varējāt papildināt jūsu krātuvīti ar pieredzi, pozitīvu vai negatīvu no dualitātes skatpunkta, taču tik pietrūkstošu jūsu attīstībā esošajai dvēselei. Konflikts ar vecākiem ir ļoti biežs cēlonis tālākām neveiksmēm pieaugušā dzīvē. Taču jūs izvēlējāties vecākus, lai iemācītos to, ko nepratāt agrāk, vai bijāt spiesti iegūt tādu pieredzi, ja dvēselei tā bija nepieciešama, lai apzinātos, kā viņa negatīvi ir rīkojusies savās citās dzīvēs. Apzinoties dvēseles mērķus, mēs, kā likums, piedodam vecākiem, ja mums liekas, ka viņi nav līdz galam iedevuši vai mīlējuši.

Lūk, ko vēstīja Ercenģelis Gabriēls vienā no maniem čenelingiem[1].

„Teiksim, dvēsele nav pieradusi cīnīties, aizstāvēt savas intereses, viņa ir augusi vāja un nebrīva, padodoties manipulācijām vai jebkurām pierunāšanām. Kādos pārveidojumos ir jānonāk dvēselei uz Zemes, lai aizpildītu sevi? Kara, revolūcijas, konkurences, tas ir, cīņas, situācijās. Šeit viņa vai nu izkaļ cīnītāja raksturu, vai arī no jauna atnāks pēc tā paša. Cīnītāji nav tie, kas nogalina, bet tie, kas prot pārvarēt neordināras un ārkārtējas situācijas bez harmonijas zaudēšanas un bez bailēm. Tās ir pieaugušas būtības, kurām aiz pleciem ir jau ne viena vien tāda situācija.

Cits piemērs. Dvēsele, gluži otrādi, ir pārāk stipra un iznīcinoša, smaga un nesmalka sajūtās, viņa ir piepildīta ar agresiju un tieksmi apspiest citas, padarīt viņas līdzīgas sev, valdonīgas un neelastīgas. Es viņu novietotu bērnu patversmē, kur dvēsele uzreiz būtu nostādīta atkarībā no audzinātājiem, kur viņai nāktos lūgt un pazemoties. Tāds dvēseles rūdījums aizvāc pārmērīgu pārākuma sajūtu un palīdz apzināties bērnu kolektīva kopību, vienam otra savstarpējo palīdzību un atbalstu.

Trešais piemērs. Dvēsele ir pārāk izsmalcināta. Viņa labi orientējas mūzikā, poēzijā, baletā, literatūrā. Viņa ir izgājusi vairākas inkarnācijas, kur ir noslīpējusi šīs īpašības līdz pilnībai. Viņa ir izlutināta, viņai nepiemīt spēks un izmanība, viņa ir naiva un paļāvīga, pārsmalcināta un vientuļa savā neiecietībā pret citiem, vienkāršākiem, cilvēkiem. Es viņu ievietotu armijā. To var izdarīt, nosūtot zēnu bērnībā uz karaskolu, kur šņukstošais čīkstulis kļūtu par īstu vīrieti. Viņš iegūtu audzinātājus, kuri tam specializējas. Mēs nosaucām nepavisam ne karaliskas lomas – cīnītāju, bāreni, karotāju. Tās ir tās lomas, kurās, ai, cik nesaldi mēdz būt cilvēkam, toties viņa dvēsele saņem viņai vajadzīgās mācības un lomas.”

 

Autora pozīcija atšķiras no pozīcijas: „kā iznāks”, „kurp aizvedīs”. Pirmā pozīcija ir garīga, otrā mietpilsoniska. Jūs kaut kādā veidā radāt „nejaušības”, jeb ar jums tas „pats notiek”? Jūs pārdomājat savus mērķus un ejiet pie tiem, jeb peldat pa straumi? Jūs dzīvojat, jeb jums dzīvojas? Jūs domājat, jeb jums šķiet?

Un pat ja jūs daudz radāt savā dzīvē, tad ieklausieties, kādus vārdus jūs lietojat sarunā, kā jūs runājat? Konsultējot kādu cilvēku, mēs strādājām ar nevienkāršu situāciju. Vienā no savām dzīvēm viņš bija alķīmiķis, un neilgi pirms nāves, krītot izmisumā, ka nevar atrast zeltu, piesauca velnu un noslēdza ar viņu līgumu. Viņš atrada zeltu, bet drīzumā nomira. Nenoderēja tas viņam.

Pašreizējā dzīvē viņu aptvēra tumsa un bagātība. Viņš gāja garīgu ceļu, un tā mēs satikāmies konsultācijā. Visus vārdus, kurus viņam bija jāsaka pašā atbildīgākajā momentā, mēs bijām apsprieduši iepriekš. Bet, stāvot Galaktiskās Karmas Padomes priekšā, viņš teica: „Atbrīvojiet mani no tumsas.”

Kāda pozīcija tā ir? It kā kāds būtu nolaidis uz viņu šo tumsu, bet viņam ar to nav nekāda sakara. Tādā gadījumā, kamēr nav ņemta atbildība par savu rīcību, ko viņam atbildētu Karmas Padome?

Nācās man atgriezt viņam atbildību un uzstāt uz citu pozīciju: „Es lūdzu anulēt kontraktu ar tumšajiem spēkiem, kuru es noslēdzu pagājušajā dzīvē. Es eju uz Gaismu, un šis kontrakts traucē manu ceļu.”

Šajā piemērā spilgti izpaudās bērnišķīga nevainības pozīcija: es neko nedarīju, tas pats tā iznāca, es nezinu, kā to izlabot, izdariet priekš manis, atbrīvojiet mani. Vai tā ir stipra pozīcija vai vāja? Cik lielā mērā cilvēks tādā gadījumā ir apzinošs?

Un kā var padomāt citādi? „Es izdarīšu visu, kas no manis ir atkarīgs, lai izlabotu (vienu vai otru) situāciju manā dzīvē.” Tā ir stipra pozīcija, kad jūs saprotat – pat ja jūs pagaidām nezināt, ko ar to darīt, jūs atradīsiet spēkus, paņēmienu un vēlēšanos izmainīt to, ko varat izmanīt savā dzīvē. Un spēsiet pieņemt to, ko nav pa spēkam pagaidām izmainīt.

Protams, runa manā rakstā nav par to, ka cilvēks savā dzīvē ir atbildīgs par karu Sīrijā vai klimata izmaiņām uz planētas. Par to mēs arī varam runāt kā par atbildību Planētas Vienotās Kolektīvās Apziņas līmenī. Taču cik bieži pat tos notikumus personīgajā dzīvē, kurus mēs spējam vadīt, mēs izvēlamies neapzināti!

Daudz kas notikumos un jūsu reakcijās ir atkarīgs no jūsu smalko ķermeņu frekvences un attiecīgi no tām vibrācijām, līdz kurām jūs esat spējuši aizsniegties. Zemā vibrāciju līmenī jūs sastopat rupjus, agresīvus, nevienu necienošus cilvēkus. Pietiek jums attīrīties, un pat tie paši cilvēki pavērsīsies pret jums ar otru pusi – jūs ieraudzīsiet viņu labās īpašības un dabas stiprās puses, tāpēc ka jūs sāksiet redzēt viņus augstākā līmenī. Jeb šķirsieties no viņiem un pievilksiet dzīvē savu vibrāciju cilvēkus. Jūsu „spogulis” izmainīsies, un jūsu dzīve apgaismosies ar jūsu iekšējo gaismu, dāvājot jums jaunus iespaidus, jūtas, notikumus un domas.

Un ko dara iekšējais „Es” mūsu dzīvē? Kā viņš ietekmē to, kas notiek? Dvēsele – tas arī esat jūs, uz laiku klātesošs jūsu fiziskajā ķermenī. Un tieši priekš viņas norit visa jūsu dzīve, piepildīta ar jūtām un notikumiem. Tāpēc ka neko, izņemot pieredzi, dvēselei šeit kopumā nevajag. Aizejot no dzīves, mēs atstāsim visu, izņemot uz dzīves kolīziju rēķina attīstītu mūsu dvēseles apziņu.

Paceļoties uz sākotnējiem vissmalkākajiem apziņas apgabaliem meditācijās ar Saules Brālību, mēs pārliecināmies, ka jūtu un pat mums pierastu domu tur nav. Mūsu augstākais/iekšējais „Es”, atrodoties daudzimensionalitātē, daudzos ķermeņos vienlaicīgi, mūsu blīvajā plānā mācās domāt, atšķirt, izjust stipras emocijas un jūtas, kuras dzimst šeit, duālas cīņas un kaislību apstākļos. Cīņa un dziļas jūtas nevarētu attīstīties, ja nebūtu tumšo un gaišo spēku, kuri šeit sadurtos pretrunās un konkurencē, spēka spēlē, krāpšanās, nodevībās un vilšanās.

Mēs sākam no citas puses saprast, kāda nozīme ir destruktīvajiem spēkiem, kuri satrauc un grauj mierīgumu un neļauj eņģeļiem „mierīgi gulēt” un baudīt ideālas attiecības ar dievišķajiem spēkiem. Runa ir par to, ka eņģeļi no Lielā Centrālā Avota pieņemas spēkā un patstāvībā tādā cīņā tālākai nevienkāršai dzīvei augstākos planetāros plānos.

Kad saprāts izgāja no dvēseles slēptā, latentā stāvokļa un bija spiests pretoties briesmām, slimībām un grūtībām, viņš sāka attīstīties, pilnveidoties un augt. Parādījās intelekts, kurš sāka labāk apzināties cēloņus un sekas un iemācījās sadarboties un savstarpēji palīdzēt.

Intelekts un iekšējais „Es” māca uzņemties atbildību par savu dzīvi, jo līdz tam mēs nespēsim augšupcelt savu apziņu uz mentālā plāna līmeni, kuru mēs saucam par Kristus-apziņas līmeni. Šajā līmenī intelekts un saprāts kļūst savienoti ar mīlestību, iemantojot viedumu.

Lūk, fragments no mana pēdējā čenelinga ar Diženo Dievieti[2]:

„Man gribas apspriest šo dievišķo iezīmi – mīlēt. Kā tā pilnveido cilvēku, saprātu un sirdi? Kā tā formē dvēseli?

Labs jautājums. Sapratnei grūts jautājums. Saprāts visu laiku tiecas apgūt visas mākslas, zināt vairāk, mainīt sevī un sabiedrībā kaut ko, līdz kam viņš ir spējis izaugt, vai tas būtu kļūdaini, vai taisnīgi... Vārdu sakot, viņš ir paredzēts, lai visu laiku attīstītos caur spriedumiem un loģiku. Viņš cilvēkā aug kā bērns, kuram viss ir jāpatausta, jāpamēģina pēc garšas un lūšanas.

Mīlestība nepakļaujas loģikai un prātam, viņa ir pilnīgi no citas sfēras, kaut gan aug cilvēkā blakus. Tā ir dvēsele, kura tā „smaržo”. Tās ir viņas emanācijas. Tā ir viņa, kura lūdzas uz šo pasauli padzīvot tā, kā viņa uzskata par vajadzīgu un taisnīgu.

Skaidri redzams dvēseles un saprāta, loģikas un mīlestības konflikts. Bieži šis konflikts cilvēkā ir tik stiprs, ka dzemdina alkoholismu, slimības un nāvi. Dvēsele dominē un traucē cilvēkam dzīvot atbilstoši saprātīgumam. Vai tad ir saprātīgi visu laiku ciest? Vai tad ir saprātīgi nogalināt ķermeni ar alkoholu? Vai tad ir saprātīgi darīt cits citam sāpes, nogalināt kaut kā dēļ vai darīt pāri un ņemt ļaunā? Vai tad ir saprātīgi just nepanesamas ciešanas, sāpes un bailes?

Saprāta dzimšanas un cīniņa spēles laukumā – karš, cīņa un kaitējuma nodarīšana cilvēkam vai viņa dvēselei, pēc iespējas sāpīgāk... Tā ir saprāta rafinētība, neloģiskums un viltība – viens no saprāta pilnveidošanas gājieniem... Taču tas ir pret mīlestības gribu, dievišķo gribu. Tā dzimst ļaunums... No dvēseles un saprāta konflikta.

Vai ir ļaunums, atskaitot Zemi, kosmiskais ļaunums?

Protams, ir. Jūs neesat vienīgā pasaule, kurā mēs ražojam un attīstām saprātu. Visur viņš dzemdina savas himeras, kuras dažreiz labi attīstās, tāpēc ka ir ar ko viņas pabarot. Zems neattīstīts saprāts dzemdina himeras atbilstoši savam attīstītības līmenim. Tas ir saprotams?

Bet kāpēc mūs nekontrolē kā visuma bērnus?

Protams, kontrolē, un ne reizi vien ir vākuši prom nederīgus attīstības variantus. Taču vienreiz mēs sākām apzināties, ka mēģinām cilvēci pielāgot saviem priekšstatiem, bet viņa jau sen dzīvo pēc saviem. Un mēs nolēmām iepazīties ar to, kas īstenībā šeit ir dzimis, nemēģinot vairs viņai uzspiest savus ideālus.

Mūsu ideāli – mīlestība un skaistums, palika kā dvēseles attīstības programmas, kā priekšrokas, kā cilvēka ideāli, kā tas, kas patiešām ir vajadzīgs dvēselei viņas tīrajā veidā. Un dvēsele cilvēka iekšienē ir dzirdama, viņa gaudo, ja kaut kas iet galīgi ne tā. Taču netraucē tam, kas briest cilvēka iekšienē, kas iet kaut kādu savu ceļu, lai arī neizpētītu, taču jaunu...

Jaunais dzimst cīniņos ar dvēseli. Cilvēks gandrīz ir apslāpējis dvēseli sevī, lai viņa netraucētu viņam radīt kaut ko unikālu, neatbilstošu realitātes dabai. Loģika ir izgājusi priekšplānā un sākusi saprātā iznīcināt visu labāko, tāpēc ka tieši mīlestība agrāk vadīja cilvēku. Mīlestība bieži ir kļuvusi nesasniedzama, un vēlēšanās pēc mīlestības ir pārstājusi būt laimes nepieciešams nosacījums. Cilvēks atkal ir sācis tiekties „nevis būt, bet man pieder” („не быть, а иметь”). Lai man pieder ne sliktāk par citiem.

Nav labā un sliktā, kā tu zini. Ir tas, kas veicina Veselā dzimšanu un attīstību, un ir tas, kas traucē un grūž attīstību uz izkropļotām un nestabilām formām, kuras traucē nostāties un atvērties Veselajam. Veselais cilvēkā – tās ir pārējās viņa daudzdimensionalitātes daļas – Planēta, Saule, Dvēsele, Ercenģeļu Pasaules... Nedrīkst aizmirst par Veselo.

Pašlaik, Atgriešanās pie Dvēsele laikā, cilvēks būs spiests rēķināties ar sevi kā ar Dvēseli. Tieši tāpēc jūs atgriežaties pie sevis laikmetā, kurš iestājies – pie iekšējām vajadzībām, pie garīgas atvēršanās, pie saviem Augstākajiem aspektiem, pie garīgās pasaules izzināšanas tās pilnībā – daudz lielākā pilnībā, nekā fiziskās realitātes pasaule.

Paliekot ar to, pie kā ir nonākusi jūsu pasaule, jūs uzslāņojat jaunas zināšanas uz vecajām, bagātinot un apgarojot savu ārējo pasauli ar savu iekšējo izjūtu, intuīciju, sava „Es” un citu saprašanu. Un uz tā rēķina aiziet ciešanas un bēdas, pārestības un nelaimes.

Atsvaidzinoties ar mīlošu dvēseli, aprimstot un kārtojot savu pasauli pēc saviem lekāliem, jūs mācāt arī citus rēķināties ar viņu dvēseli, atbrīvojoties no daudziem un nevajadzīgiem priekšstatiem, kuri bija svarīgi jūsu dzīvē vēl nesen, kuri bija jums apkārtnes uzspiesti.

Jūs sākat atsijāt un izvairīties no reklāmu ārējās čaulas, palīdzot sev ieraudzīt īsteno un mīlošo jūsu iekšienē. Tā tad arī ir Dvēsele, tas tad arī ir tas paraugs, pie kura jūs dodaties ar visu savu dzīves enerģiju.

Kad izzudīs konflikts starp saprātu un dvēseli, cilvēks varēs turpināt savas dzīves citās pasaulēs, augstākās jēgu, vibrāciju, jūtu un mērķu ziņā. Viņš nobriedīs priecīgām un tīrām emanācijām un sāks savienot dvēseles noteikumus un vajadzības un attīstības un izplatīšanas kolektīvos mērķus pasaulēs, kuras viņš izvēlēsies.

 

***

Citus čenelingus par šo tēmu jūs varēsiet atrast manā vietnē sanatkumara.ru

Ar mīlestību, Natālija Koteļņikova

 

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2017., 1. numurs.

Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/

Žurnāla e-pasta adrese: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. „Gabriēls par cilvēka karmu” http://www.sanatkumara.lv/index.php/10-raksti-2013/73-gabriels-par-cilveka-karmu (Tulk. piezīme)

[2] Skat. Saprāts un dvēsele http://www.sanatkumara.lv/index.php/21-raksti-2016/968-saprats-un-dvesele (Tulk. piezīme)