Наш путь – соединиться с Отцом-Создателем

Mūsu ceļš – savienoties ar Debesu Tēvu

17 02 14 01

17.02.05.

Šodien bija apbrīnojams seanss ar Saules Brālību, ļoti dziļš un praktisks. Atskaite par to tiks nopublicēta. Mēs sākumā strādājām ar mūsu ķermeņa zvaigžņu šūniņām, kuras tika iesētas pirms pusotra gada, ja nemaldos, bet tagad saņēmām programmēšanu uz tiešiem sakariem ar Saules Brālību.

Seansa otrajā daļā mēs dziedinājām savus cilvēka aspektus no negatīvām programmām, aplūkojot tās uz milzīga savas dzīves audekla kā radītāji. Katrs no mums radīja savu gleznu, kur mēs figurējām kā “cilvēki”. Apmēram tāda glezna bija man – Ādams un Ieva.

Tikai Ludmila bija koks, un cilvēki viņai izskatījās kā mazi bērniņi. Viņa nevarēja izmainīt šo tēlu. Un mani ļoti ieinteresēja, kāpēc tas ir tā?

17 02 14 02

Es vēršos pie SB. Lūdzu komentēt šodienas sakaru seansu. Mani ietekmēja Ludmilas stāvoklis seansā, kura izrādījās Koka simbolikā Cilvēka simbolikas vietā. Kā to labāk saprast?

Vai es domāju pareizi, ka Ludmila pacēlās uz savu dvēseles aspektu, bet mēs visi bijām Saules Brālības aspektos?

Patiesībā nav lielas starpības starp aspektiem, viņi visi ir vienā vibrāciju plānu līmenī. Jātiek skaidrībā, ar ko atšķiras cilvēka dvēseles aspekts un tas, kas no viņa ir izaudzis, tas ir, cilvēks kā būtne.

Tā ir starpība starp radītāju un radīto. Tas ir, dvēsele – tas ir sējējs, virzītājs un pieredzes saglabāšana. Dvēsele, kopumā ņemot, ir Radītājs Būtības veidā. Būtībai nav vajadzīgas cilvēka emocijas, enerģijas vai domas. Viņa sēj Būtības nevis cilvēkus. Viņa audzē visuma saprātīgumu.

Kas tad viņai ir vajadzīgs?

Un, lūk, to arī ir vajag aplūkot. Ne velti tev atnāca cilvēka radīšanas aina (Ādams un Ieva).

Dvēsele dod ķermenī būtību, kura dzīvo cilvēka ķermenī kā piepildītājs, apsēdējs (одержатель)... (domā, kā gribi). Un, lūk, pēc daudzām pieredzēm uz planētas ķermenim parādās savs saprāts – fizisks, jūs zināt par ego un dvēseles konfliktiem. Visas garīgās prakses ir vērstas uz to, lai dvēsele iegūtu un saglabātu kontroli pār ķermeni, kā Radītājs.

Un tas ir pareizi – dzīvnieciskajam saprātam nav jādominē pār dvēseles vēlmēm, tāpēc ka viņš vēl nav pietiekami apgarots un attīstīts.

Vecas dvēseles sāk dalīties, vairoties, pastiprināties, dod sēklu. Un sēklas sāk uzdīgt jaunās vietās, viņas kļūst piemērotākas, adaptētākas cilvēka dzīvei, stāvoklim sociumā, kolektīvā, izgudro noteikumus un likumus, kuri ierobežo nekontrolētu uzvedību, rīko kautiņus likumu neievērošanas vai pretsvara dēļ.

Nobriedušas jaunas dvēseles rada no Radītāja-Dvēseles atsevišķu sociumu, tāpat kā jūs apkārt planētai esat radījuši mentālas kopienas no dvēselēm, kuras ir izgājušas no migrācijas “astrāls - fiziskais plāns”.

Tās, kas ir izgājušas, sākušas domāt, mainīt, radīt no jauna, krāt pieredzi SAVĀ krājkasītē, ir sākušas savienoties ar sev līdzīgām tieši cilvēku kopienā. Lai arī mentālajā plānā, taču viņa atšķiras no būtībām ar to, ka viņai ir dažādi loģiski jēdzieni, prāts, kaislības, jūtas, mērķi, skaidrāka savas misijas un iespēju apzināšanās.

Tu sajuti, ka visa šī cilvēciskā nav dvēseles līmenī. Visas kaislības beidzas mentālajā aspektā, un viņa briedums arī spēlē lomu – kurp tālāk iet būtne – atpakaļ radītājā-dvēselē, izšķīstot un palielinot būtību, vai atsevišķi no dvēseles – cilvēku organizācijās.

Kas vairāk ir gars, un kas dvēsele?

Apjēdz pati.

Nu, dvēsele it kā arī ir dvēsele. Bet, iespējams, viņa aug un savienojas ar garu?

Viņai ir saikne ar garīgajām būtnēm, kuras radīja dvēseles aspektu. Tur tālāk ir ļoti grūti paskaidrot, nav cilvēka loģikas. Kopumā dvēsele rezultātā iet bojā, izšķīstot pilnīgākā būtnē un atdodot savu pieredzi, kļūstot par to VISU, bet, zaudējot individualitāti.

Cilvēka līmenī tā nav. Ne velti tavs ceļš – savienoties ar Tēvu-Radītāju, un, lai ko tur nerunātu, tu... un mēs ar viņu sarunājamies kā ar būtni. Bet neviens viņu nav redzējis. Viņš arī ir tas, pēc kura līdzības tika radīts Cilvēks. Protams, vāja kopija, bet ar lielām dotībām un milzīgu transformējošu apziņas un būtības izaugsmi.

Tātad patiešām ir divi ceļi un pat daudz vairāk patiesībā cilvēkam – iet kā būtībai, vai kā būtnei.

Kāda ir būtības un būtnes starpība?

Mēs jau reiz teicām, un tagad tu izjuti. Būtība – tas ir kosmisks saprāts, savienots ar milzīgām telpām-laukiem (tulkojot cilvēciski). Šeit ir savi uzdevumi – iemācīt saprātam pilnveidoties, veidojot formas un radot saprātīgumu. Cilvēka attīstības ceļi ir augstāka attīstības forma, sekundāra attiecībā pret būtību, kura cilvēku radīja, tas ir, ar vēlāku izcelsmi. Tāpēc cilvēks, kā mēs teicām, var pāraugt Logosā, ja savienosies ar viņu, vai dvēselē, ja savienosies ar viņu, vai augs kā humanoīds (sev līdzīgu kopienā) un... Dievs Kungs.

Jahve ir tādas kopienas piemērs?

Jā, un pat ļoti, – piemērs tam, kas var tālāk notikt ar kopienu no sev līdzīgiem ierobežotā attīstītības līmenī. Tāpēc arī mēs tiecamies attīstīt saprātīgumu un attīrīt jūtas, lai neatkārtotu šo ceļu.

Visu nosaka apziņas līmenis?

Apziņas dvēselei un būtnei ir absolūti dažādas. Dvēseles apziņa eksistē gadsimtiem, un ir grūti izmainīt viņas noskaņojumus, tāpēc ka būtība attīstās lēni. Un uz to rēķina, uz kuriem dzīvo un no kuru pieredzes barojas.

Cilvēka apziņa evolucionē ātrāk, un viņai ir iespēja visu nodzēst un sākt no jauna, kā atsevišķu cilvēka dzīvi, tā arī rasi. Daudz Draugu un Skolotāju palīdz šai rasei attīstīties un dod virzienu tieši viņas attīstības cilvēka līmenī. Pašlaik humanoīdu atzara attīstība ir viens no prioritārajiem saprātīgu būtņu attīstības atzariem.

Protams, arī dvēseļu apgabalā ir zināšanu un norāžu plūsma, lai uzlabotu būtību stāvokli, viņu aizsardzību, dziedināšanu, briedumu un izaugsmi. Dvēseles un cilvēka nesaraujamā saikne ir savstarpēji izdevīga abām pusēm. Cilvēks bez dvēseles ir robots, bet dvēsele bez cilvēka – vienkārši būtība.

Mums liekas, ka Skolotāji un mūsu Vecākie Biedri no Saules Brālības ir būtības, jo viņiem taču nav cilvēka izskata.

Nav tiesa, cik daudz reižu tu es redzējusi mūs kā cilvēkus! Mēs varam pieņemt cilvēka tēlu, tikai savā starpā mēs vairs neesam atkarīgi no ārējā izskata un nepiešķiram formai tik lielu nozīmi kā jūs.

Man šķiet, ka Gabriēls ir kā formas, tā arī saprāta paraugs.

Hm... nesaki vis. Tas ir tavs saprāts, kurš pārraida tev viņa pilnību cilvēka veidā. Gabriēls ir Būtība, tiesa, ļoti pilnīga.

Mums negribas pārsteigt jūs ar pilnību, un mēs cenšamies būt vienkārši un pieejami ar tiem, kas ar mums strādā un mācās pie mums. Mēs reizēm arī paši mācāmies, ko pamanām pie jums. Tiesa, mēs to noklusējam, lai nemulsinātu jūs. Jebkura būtne var kļūt mums par skolotāju, jo viņā taču ir ielikta dievišķā pilnība, un tās bezgalīgās izpausmes pārsteidz mūsu iztēli.

Apkopojot mūsu sarunas rezultātus – ugunīgajā plānā ir gan būtības, gan būtnes. Ir tēvi un bērni. Viss ir svarīgs, un viens bez otra neeksistē. Un savienošanās ar dvēseli vai garu ir dvēseles, nevis cilvēka, izvēle.

Bet cik reižu es esmu redzējusi, kā tieši cilvēks, kā attīstītāka un apzinošāka fiziskā plāna būtne, attīra dvēseles aspektu, dziedina savus augstākus aspektus, iet garīgu ceļu atšķirībā no mentālā aspekta!

Šeit tad arī izpaužas starpība būtnes un būtības saprātīgumā. Mēs par to tikko kā runājām. Arī pati dvēsele var nosūtīt savu bērnu pa gara ceļu, caur saviem cilvēka aspektiem viņa iemin takas savienojumam ar augstākām Saprāta telpām, ar Tēvu-Radītāju, lai aktīvi pilnveidotos. Vienkārši nenodali vienu no otra, viss ir vienots, arī dvēseles līmenī visi sadarbojas un palīdz izdziedināties cits citam.

 

Pievienots 14.02.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/nash-put-soedinitsya-s-ottsom-sozdatelem

Tulkoja Jānis Oppe