PLANETĀRĀ KARMA

1. Kas ir planetārā karma, un kā tā formējas?

Iepriekšējos rakstos mēs aplūkojām personīgās karmas problēmas, pieskārāmies ģimenes (dzimtas) karmai un tagad esam pienākuši pie planetārās karmas jēdzieniem.

Mēs aplūkojam karmu kā dzīves attīstības uzdevumus globālā nozīmē. Mūsu apziņai jau ir daudz jēdzienu un interešu tieši šajā karmas līmenī. Mēs esam nobrieduši, lai par to zinātu.

Mēs neesam pirmais eksperiments uz planētas, bet, kā minimums, piektais, piektā rase, un katrā laikmetu maiņā mēs arvien dziļāk gājām iekšā matērijas telpā, lai iemācītos to apgūt un apzināties ar saviem „Es” tajā. Tagad mēs esam izgājuši „dibenu” un atkal paceļamies, uzpeldam no matērijas dziļuma, paņemot sev līdzi daudz pieredzes tiem, kas sekos mums, kārtējā eksperimentā. Domāju, ka matērijas apgūšana un saprāta radīšana fiziskās dimensijas līmenī – tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem eksperimentos, kuri tiek veikti ar cilvēci.

Radītājs, formējot cilvēces attīstības programmu, ielika savā radījumā kļūdu un pārrēķināšanos iespējas un pat nepieciešamības.

Vai tiešām tāda Pilnība, kāda radīja šo pasauli, kuras katru parādību fiziskajā plānā cilvēks tā arī nav spējis izzināt līdz galam (un pasaule jau maina savu dabu vielas un dvēseles Pārejas uz citu stāvokli rezultātā), vai tiešām šī Pilnība-Radītājs nebūtu varējis dot mums pilnīgākus spēles noteikumus uz planētas? Aizsargāt mūs no pašsabrukšanas, no bezspēka, no vēlēšanās un enerģijas trūkuma, no mantkārības un vēlmes valdīt pār visiem?

Vai tiešām Tas, kurš lemj pasauļu karmu, korelē visumu attīstību un sabrukšanu, nevarētu mums dot pilnīgākus attīstības likumus, kā, piemēram, augiem un dzīvniekiem? Viņi nav vainīgi un nerīkojas netaisni.

Mēs zinām, ka eksistē Visu Cēloņu Cēlonis – Pasaules, Visuma Radītājs, un viņa paņēmiens darbināt Visumu. It kā, pēc mūsu priekšstatiem, Viņš ieviesa likumus, lai Visums attīstītos un augtu. Un bez viņa ziņas putns nepalidos, mats no galvas nenokritīs.

Tātad Radītājam vajag, lai putns palidotu, mats nokristu un mēs ar jums kļūtu vairāk pieredzējuši nevis vispārējas pilnības un iztapšanas cits citam piemēros, bet balstoties uz cīņu, zaudējumiem, ciešanām un priekiem. Mums ar jums, balstoties uz priekšrokām, ir jāsaprot un jāizvēlas gaisma un visu cilvēku mīlestība citam pret citu.

15 10 08 01Un ja mēs virzāmies atbilstoši šiem likumiem, tad paši attīstāmies un augam. Bet pietiek mums sākt iet pret Straumi, mēs sākam grūt paši un graut apkārtējo pasauli.

Tātad, ja Radītājs mūsu kļūdas un cīņu ielika kā attīstības likumu, tad, ja mēs sāksim tikai darīt prieku cits citam un nekad nekļūdīties, tad mēs peldēsim pret Straumi? Iesim pret Radītāja plāniem un Likumiem?

Duālajā apziņā ir priekšstats, ka Radītājs ir tikai gaisma un mīlestība un mūsu negatīvajā pieredzē nekādu dalību neņem. Protams, mēs spriežam, kā Viņš var tā ciest, kā mēs ciešam? Kā Viņš var būt cietsirdīgs un nikns, kā Viņš var iet ar karu un postīt, un nogalināt miljoniem cilvēku?

Mēs varam saprast, kā, ja iztēlosimies, ka vērojam skudru pūzni. Tas ir attālināšanās no cilvēka apziņas līmeņa, no pasaules emocionālas uztveres piemērs. Lūk, tāpat dvēseles augstā apziņa redz mūsu pasauli. Paceļoties uz augstu apziņas līmeni, uz savu Augstāko „Es”, raugoties uz visiem no augšas, mēs saprotam, ka cilvēku rase, no šī skatpunkta, ir līdzīga tam, kā cilvēks novēro skudras, kuras savas pieredzes būvē patstāvīgi. Viņām ir ļauts darīt to, ko viņas ir nolēmušas, un nav īpaša aizlieguma vai atļaujas būvēt viņu civilizāciju. Gribi – karo, gribi – nē.

Un nav arī īpaša aizlieguma vai īpašas atļaujas mūsu savam cilvēka ceļam, kuru izvēlas visa cilvēce.

Cita lieta, ka šī kolektīvā izvēle bieži maz saskan ar atsevišķu cilvēku vēlmēm, tāpēc ka cilvēku vairākums atrodas zemā apziņā, un viņi negrib pacelties no purva, kurā iestiguši.

Taču cilvēce vienalga iet uz Planetāro Vienotību, un viņai ne ar spēku, ne ar vardarbību, ne ar pierunāšanām, ne ar lūgšanām, ne ar lūgumiem, ne ar pestītājiem, ne ar ercenģeļiem, ne ar atnācējiem, bet brīvprātīgi ir jāiemācās dzīvot mierā un draudzībā ar visiem uz planētas. Tai ir jākļūst par cilvēces karmisku izvēli. Citādi rase var pārtraukt attīstību.

Vēl augstāka apziņa runā par karmu kā par Visa, Kas Ir vispārējo pieredzi un par Radītāju kā par Visa, Kas Ir kolektīvo apziņu, kura ir klātesoša visur un vienmēr, tajā skaitā arī visās pieredzēs. Tas vairs nav cilvēks un skudru pūznis.

Katrā cilvēka pieredzē Tēvs kopā ar cilvēku pats soda savu „Es”, pats nosoda savu „Es” (vismaz mācās to), noliedz savus spēkus, ieejot upura stāvoklī vai kopā ar apzinošos cilvēku – spēka stāvoklī. Radītājs kopā ar mums iziet savas universitātes. Un Viņš tiecas, lai cilvēks nobriestu līdz Planetārajai Vienotībai un planetārajai karmai.

 

2. Planetārās karmas uzdevumi

Šru Juktešvars palīdz man apzināties planetārās karmas Uzdevumus.

 

1. Jauna parauga izstrādāšana ar visām zemes īpašībām: tieksmi pārtaisīt pasauli, uzlabot dzīvi, ar elastību, zinātkāri, ziņkāri, neatlaidību izziņā, skrupulozumu, radošumu, jaunrades izbaudīšanu, impulsu pilnveidot visus paraugus un modeļus, tas ir, impulsu attīstīties.

 

2. Tiekšanās uz modeli „Cilvēks Galīgais” savā zemes līmenī, tas ir – pastāvīga tiekšanās attīstīties un pilnveidoties. Cilvēks, protams, atrodas kosmiskās dvēseles attīstības sākuma stadijā. Taču graudi, kuri ir ielikti viņa potenciālā, jau ir izdīguši un devuši rezultātu. Ne vienmēr gaidīto, taču vienmēr interesantu.

Uz šodienas momentu cilvēks atkārto dažu iepriekšējo rasu likteni: viņš ir neapmierināts ar esību, nešpetns (vairumā), atrodas mūžīgā cīņā, un bez cīņas viņam ir garlaicīgi.

Jā, īpaši vīriešiem, kuriem patīk spēlēt karu, skatīties karu un slepkavības, trillerus un detektīvus. Viņi cīnās visur – politikā, sportā, mākslā, biznesā.

Iziešana no cīņas – paceļot apziņu un attīstot saprātu.

Var piebilst, ka kopumā rase kā suga iet, kaut arī diezgan līkumaini, uz vajadzīgo pusi, periodiski pārvarot krīzi pēc krīzes – karus, sērgu un badu.

Kāpēc karus nevar nogludināt? Kādēļ tie vispār vajadzīgi?

Tāda ir cilvēka daba. Ja atceramies, ka eksperimenta jēga un nosacījums ir gaišo un tumšo spēku savienošana, tad var teikt, ka šis eksperiments, kuru jūs pārdzīvojat, ir tikai pieskāriens plānam, bet arī tas ir atnesis augļus. Grūti norit materialitātes apgūšana, materialitātes iemantošana. Gan tā, gan šitā cilvēce pieiet šīs problēmas risināšanai – kļūt par matērijas iekarotāju, iemācīties varenību šajā blīvajā līmenī.

No šejienes izriet dvēseles galvenais karmiskais uzdevums – iemantot materialitāti. Un dvēselei katrā līmenī ir doti spēki tā sasniegšanai.

Karmas Spēki ir liels skaits Būtņu, kuras palīdz civilizācijai kopumā un cilvēkam atsevišķi izpildīt savu karmisko uzdevumu.

Kas attiecas uz planetāro karmu, par kuru mēs pašlaik runājam, tad mēdz būt arī ļoti sarežģīti karmiski uzdevumi – kara organizēšana, kādas lielas sabiedriskas kustības, piemēram, reliģijas, partijas, revolūcijas apgūšana, svarīgi atklājumi, kuri maina pasaules struktūru. Planētas ceļa mainīšana. Kosmisku izmaiņu vadīšana, citu planētu ietekme Saules sistēmas kopīgajā planētu sistēmā. Tādas lietas notiek Galaktiskās Karmas padomes vadībā.

Kāda ir lielu planetāru kataklizmu loma?

Ir jārēķinās ar Planētas Spēkiem. Planēta nepieder cilvēkam un attīstās ar savām metodēm un cikliem.

 

Kādus etapus iziet cilvēce kā civilizācija?

1. Aktīva intelekta izstrāde.

2. Mīlestības un vieduma izstrāde.

3. Gribas un varenības izstrāde.

Visa zemes hierarhija un planētas karma ir orientētas uz šiem globālajiem karmiskajiem uzdevumiem.

Tie ir svarīgi cilvēces attīstības mērķi šajā etapā. Daudzi cilvēki uz planētas jau pāriet pie otrā etapa. Un kurš ir apguvis otro etapu, pāriet pie trešā. Kā redzam, varenība atnāks pie tā, kurš jau mīl un ir sakrājis viedumu. Kāpēc? Tas ir saprotams: lai savu varenību nevērstu uz āru, nedemonstrētu, nevadītu kādu, bet pielietotu tikai, lai attīstītu savu „Es”: kā cilvēka, kā cilvēces, kā Planētas Es...

 

Bērnišķīgs jautājums. Kurš ir radītājs un glabātājs visam, kas ir uz Zemes? Gaišie spēki? Tumšie spēki? Neitrālie spēki?

 

Zeme ir vieta, kur visi spēki mijiedarbojas. Iedomājieties, ka uz Zemes būtu tikai eņģeļi. Tad šeit būtu Paradīze un cilvēks, kurš ne ar ko nav aizņemts, neko nezina un pat nevairojas, bet dzīvo tikai sev par labpatiku.

Kā jūs domājat, vai būtu radīta tā civilizācija, kura jums ir pašlaik, ja to būtu radījuši tikai eņģeļi? Vai eņģeļi uzbūvētu ceļus, mājas, tiltus, kuģus? Domāju, ka nē, nav pa spēkam viņiem smags materiāls darbs. Un zināšanas nebija dotas cilvēkam Paradīzē.

Taču tikai zināšanas, izglītība, zinātne, intelekts un iziešana no zemes dzīvnieku valstības padarīja mūs par cilvēkiem.

Un ja nebūtu gaišo spēku, bet būtu tikai tumšie, tad uz zemes būtu cīņa un varas uzurpācija, verdzība un visu zemākstāvošo pakļaušana. Kāda attīstība gaidītu vairākumu?

 

Tātad mēs nonākam pie secinājumiem, ka karma – tas ir vēl arī paņēmiens mijiedarboties gaišajiem un tumšajiem karmas spēkiem planetārajā spēles laukumā un ka cilvēka karma ir padarījusi mūs par cilvēkiem. Tādejādi, karma ir paņēmiens mijiedarboties gaišajiem un tumšajiem spēkiem planētas apstākļos, kuru darbību jēga ir radīt apstākļus dzīvības un saprāta attīstībai uz planētas.

 

3. Cilvēks – Planetārās Vienotības daļa

Es piesaucu Debesu Tēvu un jautāju.

Tēvs, palīdzi man saprast Sansaras Riteņa karmas likumu. Tu manī izej visas pieredzes un visas dzīves un reizēm ne tik labvēlīgas, kā šī mana dzīve. Ko tu atrodi ciešanu un cīņas ceļā? Kāpēc Tu cilvēka būtnei atņem iepriekšējo dzīvju atmiņas pieredzi, kura viņai ļautu kļūt apzinošākai un izvairīties no daudziem cēloņiem un sekām?

 

Debesu Tēvs: „Kā tu saproti, karma nav nejauša. Tas ir dzīves ceļa projekts un uzdevumu saraksts, kurš dvēselei ir jāiziet.

Kad plāno dzīvi, tiek piedāvāts daudz labvēlīgu šo uzdevu risinājumu, kuri dvēseli atvestu, kā tu saki, pie pilnības. Taču ne vienmēr dvēsele to izvēlas.

Paskatīsimies, kas ir pilnība tavā izpratnē un manā.

Tu par pilnīgu uzskati dvēseli, kura ir paklausīga, bezgrēcīga un dzīvo, kā putniņš mežā – nevienam nesagādājot rūpes. Tāda dvēsele nepazīst ne pretošanos, ne pārvarēšanas spēku, ne iespējas un izvēli.

Man nevajag, lai tāda dvēsele nīkuļotu kā cilvēks. Lai labāk ir putniņš vai augs.

Bet ja dvēsele atcerēsies visus iepriekšējo iemiesojumu šķēršus un briesmas, visdažādākās traumas, fiziskas un garīgas, kļūdas un pārrēķināšanās, citu nekrietnības un nodevības, tad viņa nespēs ne soli spert šajā pasaulē pie tā tēla, kuru Es noliku cilvēka priekšā.

Tāpēc Es ne tikai saīsināju dzīves ilgumu, bet arī atņēmu atmiņu, protams, daļēji, lai cilvēks savu dzīvi būvētu no nācijas un rases savāktās pieredzes. Jo viņa taču ir cilvēces vispārējās pieredzes glabātāja, un viņa pieredzes summas ziņā kļūst arvien pilnīgāka.

Tā kā jūs ar savu pieredzi barojat savu nākamo aspektu – cilvēces Planetāro Vienotību, par kuru kļūs katra dvēsele drīzā laikā.

Katrai būtnei ir uzdevums, un viens no visu cilvēku kopīgajiem uzdevumiem – iemācīties humānismu un saziņu, balstoties uz prieku un sadarbību. Kā iemācīt atsevišķai būtnei, Mēs zinām, bet kā iemācīt visiem?

Lūk, vispārējās pieredzes rezultātā jūs tad arī sastrādājat sadarbību, mēģinot karot, pretoties vispārējai sadarbības karmai, un rezultātā nonāksiet pie secinājuma, ka tikai savstarpēja palīdzība būs tas glābjošais salmiņš, pie kura pieķersies vairākums, kā ģimenē, tā arī uz planētas.

Cilvēce, kā vienība, kura pašapmācās, krāj savu īpašo pieredzi caur atsevišķu cilvēka būtni. Kā gan vēl aizvest pie Vienotības cilvēkus, kuru griba ir brīva? Kā regulēt šīs gribas izvēli, ja ne dodot viņai pamēģināt visu – gan eksistēšanas nestabilitāti, gan kara nelaimes, gan badu un aukstumu, gan atsevišķi dzīvojošu sadalījumu aiz cilvēku valstu robežām-lauciņiem?

Šis plāns nav cietis neveiksmi citās planetārās kopienās. Izdzīvošana ir gan cilvēku rakstura, gan viņu savstarpējo sakaru labākais regulators.

Un es negaidu pilnību no cilvēku sākuma apziņas. Tie ir pirmklasnieki, un viņi spiesti mācīties no dzīves. Nav labāka skolotāja kā rases dzīves pieredze. Tas ir daudz būtiskāk, nekā atsevišķas dvēseles, kura pat atceras visas savas dzīves, pieredze.”

Es pateicos Radītājam un apkopoju rezultātus.

Viss, par ko mēs domājam negatīvā nozīmē – pagājušo iemiesojumu atmiņas zudums, kari un nelaimes, personīgās problēmas – izrādās par labu visai kopienai, lēni, bet pareizi izvedot mūs uz planetārās sadarbības karmu. Mēģinājumu un kļūdu ceļā rase iziet uz sapratni, ka mēs esam vienoti, un katrs no mums ir šīs Vienotības daļa, kā ģimenes, dzimtas līmenī, tā arī planētas līmenī.

Mēs gatavojamies kļūt par vēl Lielākas Vienotības – Galaktiskās – daļu. Un kļūsim Viņa, kad iemācīsimies pieņemt cits citu nelaimē un priekā un planētas līmenī.

 

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2016., 5. numurs.

Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/

Žurnāla e-pasta adrese: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe