Personība un ego

16 10 28

2016.10.26.

“Ego cenšas uzturēt skaidru fokusu, stabilitāti, lai pietiekami precīzi vērstu apzinīgā saprāta gaismu uz tiem īstenības apgabaliem, kuri šķiet pastāvīgi. Mūža laikā tas dod iespēju vieglāk izpausties dažādām nosliecēm un spējām. Tāds iekārtojums palīdz atklāt agrāk nepieejamu potenciālu. Tātad, ego, kaut arī šķiet mums pastāvīgs, patiesībā visu laiku mainās, aizgūstot arvien jaunas īpašības no savas personības kopumā (tajā skaitā no reinkarnācijām un varbūtīgām personībām) un aizvācot vecās īpašības. Šajā nozīmē viņš ir saprāta palīgs, saprāta daļa, kura skatās uz ārieni vai var skatīties uz abām pusēm. (...)

Viņš izdara spriedumus, pamatojoties uz paša priekšstatiem par sevi, ņemot vērā savas un jūsu vajadzības. Viņš neprot noslēgt informāciju no jūsu apzinīgā saprāta, toties var atteikties pievērst tai uzmanību. Informācija vienkārši tiek aizbīdīta jūsu saprāta stūrī, netiek apgūta un neiekļaujas pārliecību komplektā, uz kuru jūs koncentrējaties šajā momentā. Bet ja jūs uz viņu paskatīsieties – viņa tur ir.

Jums pietiek vienkārši vēlēties izpētīt sava apzinīgā saprāta saturu, ņemot vērā, ka tur glabājas dārgumi, kurus jūs neievērojat.”

„Personīgās realitātes daba”. Dž. Robertsa[1]

Dārgā Diženā Dieviete! Man gribas šodien skaidri saprast, ar ko atšķiras saprāts no ego un cilvēka apzinošās daļas. Šajā grāmatas fragmentā ir skaidri redzams, ka Sets to nošķir. No vienas puses, viņš uzsver, ka personas daļām robežu nav, no otras, viņš saka, ka ego vada saprātu, aizgūst īpašības no pagājušām un paralēlām dzīvēm, pieņem un noraida pārliecības, noslēdz nevajadzīgu informāciju no apziņas.

Mans viedoklis, veidojies no iepriekšējām ezotēriskām zināšanām, bija tāds, ka ego ir vienīgi fiziski orientēts saprāts. Un ego funkcijas – izdzīvot un attīstīt personību fiziskajā plānā: viņas saprātu, viņas īpašības un talantu un spēju šķautnes, kuras palīdz dzīvot fiziskās dzīves. Bet šeit, grāmatā, ego ir nosaukts par Personības daļu, kura tieši vada cilvēku, viņa saprātu, viņa uzmanību un apzināšanos. Ego “vērš apzinīgā saprāta gaismu”, “jums pietiek vienkārši vēlēties izpētīt sava apzinīgā saprāta saturu”.

D.D.: Ego ietver visu informāciju, cilvēku sakrātu konkrētajā apvidū. Ego – tas ir “vietējais saprāts’, vērsts uz dzīvi kopumā, konkrētajā valstī, ar cilts, tautas, ģimenes konkrēto valodu, tradīcijām un ieradumiem, kurš ietver visu praktisko dzīvi, ikdienas kārtību, visas grāmatu zināšanas, izlasītas, pieņemtas un saprastas, visus nostāstus, mentalitāti, visas jūtas un viņu izpausmi konkrētajā apvidū, un tamlīdzīgu praktisku informāciju.

Tā kā informācijas pasaulē ir daudz vairāk, nekā apziņa izvada saprāta apzinātajā daļā, un tās lielākā daļa ikdienas dzīvē nav vajadzīga, ego informāciju arhivē plūsmās un paketēs, pievienojot failus pie analoģiskiem failiem. Tas nav gluži adekvāts, pareizs darbs, jo ego vēl daudz ko neatšķir no patiesības nokrāsām un ir piesātināts ar aplamu informāciju, kura nav novesta līdz patiesībai, bet atrodas izstrādes, filtrācijas un atšķiršanas stadijā kopējā informācijas laukā.

Balstoties uz nepietiekami patiesiem impulsiem un nepārbaudītu informāciju, ego izdara savus paša secinājumus, cenšas norobežot saprātu no sāpēm vai pārsātinājuma, no sabrukšanas vai tās patiesības, kura izraisa stipras dvēseles sāpes, ciešanas. No šejienes bieži attīstās konflikti, sakaru pārtraukšana, pārestības, greizsirdība un citas nekonstruktīvas jūtas, kuras izraisa nepietiekami pārbaudītas un nenobriedušas domas, pārsteidzīgus secinājumus un lēmumus.

Cilvēce tikai mācās kontaktēties, komunicēt. Saprāts vēl slīpējas šajā procesā, uzkrājot spēku un mācoties uztver arvien vairāk un vairāk informācijas vienību.

Jā, pie mums arvien vairāk kļūst populāras spēles ar atcerēšanos, ar secinājumiem un apķērību, ar atmiņas enciklopēdiskumu.

Saprāts – tas ir apzināšanās un pieredzes vākšanas instruments. Saprātam piemīt atmiņa un loģika.

Personības fizisko daļu, kura vērš saprātu uz attīstību, jūs saucat par ego.

Saskaņā ar Setu ego un personības apzinošā daļa ir atšķirīgi. Saprāta un apziņas apzinošā daļa ir milzīga. Viņa iegaumē daudz ko no tā, kas paliek aiz uzmanības kadra. Ego “uz ekrāna” saprāta apzināšanai neizvada uztvertās informācijas lielāko daļu, koncentrējot uzmanību uz to, ar ko cilvēks ir aizņemts. (Apziņa uztver, saprāts apzinās.) Citādi viņa apzinošā daļa tikai uztvers, absorbēs informāciju, tērējot tam visu dzīves enerģiju, nevis izdarīs secinājumus un radīs.

Tātad vēl atkārtošu: saprāts apzinās, bet personības daļa – ego – koncentrē saprāta uzmanību uz vajadzīgo informāciju, vada darbību un formē ne vienmēr pareizus secinājumus no uztvertās informācijas.

Tā ir tā personības daļa, kuru var nosaukt par dvēseles fizisko aspektu?

Pilnīgi pareizi. Personības astrālā daļa (“Es”) formē citu saprātu un ietver citu apziņu – uztverošu un iegaumējošu daļu. Tas ir plašāks jēdziens, kurš iekļauj cilvēka saprātu un apziņu fiziskajā plānā.

Gribu tikt skaidrībā ar aplamām pārliecībām. Jūs varat sekot domām un konstatēt pārliecību. Jums tā liksies patiesa, tāpēc ka “tā ir taisnība, kura apstiprinās katru dienu”: es esmu nabadzīgs, esmu slims, esmu bailīgs, es neko negribu u.c. Tikuši skaidrībā ar tādām domām, mēs saucam tās par aplamām pārliecībām un ierobežojumiem.

Ja ego vada, un viņa pārliecības vai secinājumi ir aplami, tad kāda tam ir jēga – apstiprināt to, kas ir izkropļots? Jo ego pats taču ir daļa, “kura skatās uz ārieni vai var skatīties uz abām pusēm”, tas ir, saskaņā ar Setu viņam ir daudz vairāk iespēju atklāt sev patiesību un translēt to uz personības apzinošo daļu.

Kas slēpjas aiz tādu ierobežojumu uzturēšanas? Tieši tādēļ agrāk bija ieteikts “atbrīvoties” no ego, sagraut viņu, “nogalināt” u.c.? Kā un kādēļ izstrādājās tāds instruments vai tāds princips, ar kuru pastāvīgi ir jācīnās?

No vienas puses, jūsu dzīve apstiprina jūsu ierobežojumus un dod jums iespēju tos ieraudzīt savām acīm. Jūsu pasaule atspoguļo tos. No otras puses, jūs sākat saprast radīšanas principu – ko domāju, to arī saņemu. Un kā tad mentālajā plānā? – tur tas, ko domājat, momentāni izpildās.

Bet ja ego ir iespēja no iekšējā Es saprast, ka patiesībā tas, ko es domāju, ir tikai mans ierobežojums, kāpēc viņš uztur šīs pārliecības, noslēdzot man patiesību, nevis ved pie kļūdainuma apzināšanās?

Patiesībā ego tā attīstās. Nav pareizā un nepareizā, nav rangu, kuriem visu var pielāgot. Jums ir gribas brīvība. Ja jūs par kaut ko esat pārliecināti, tad kāpēc jums neieraudzīt, kā jūsu griba rada jūsu realitāti? Visums šajā gadījumā ir aicināts iemiesot jūsu idejas un pārliecības, bet jūsu tiesības ir apjēgt to, ko radījāt (šajā gadījumā – pastrādājāt!), un, balstoties uz secinājumiem, radīt citu, piemērotāku jūsu vēlmēm un radītāja idejām.

Mēs esam pirmklasnieki radītāja pasaulē, un visums māca mums radīt, arvien dziļāk un dziļāk apzinoties savas domas un pārliecības! Lūk, tas man ir saprotami, loģiski un interesanti! Un mūs visu laiku vērš uz personības iekšējām daļām, lai sāktu attīstīt saikni starp apziņas līmeņiem. Bet tas, kas mums sevī nepatīk, ir marķieris tai pārliecību daļai, kuru vajag apjēgt un koriģēt.

Mūsu personības dziļajai daļai ir vienalga, kādas pārliecības mums ir. Viņai svarīga ir pieredze, informācijas vākums par fizisko visumu un savu talantu slīpēšana, ejot cauri šai “virtuvei”. Mūsu pieredzi apjēgs citas, dziļākas Es daļas pēc nāves, bet pašlaik notiek informācijas vākšana, un kļūdas it nemaz nedod mazāk pieredzes nekā “pareizās” rīcības. Tas tā ir?

Ne gluži tā. Jo ātrāk tu atradīsi patiesību, jo agrāk tu varēsi pāriet uz otro klasi, tālākai attīstībai. Patiesība, piekrīti, eksistē, tā ir jūsu eksistēšanas labākos rezultātos. Patiesību var saukt par ideālu, un ideāli tiek izstrādāti, konkrētā laikmeta visu cilvēku visu dzīvju pieredzes apkopošanas rezultātā.

Cilvēce mācās ne tikai izdzīvot, bet kļūst ražīgāka, veselīgāka, apzinātāka un sekmīgāka. Un savu resursu un spēku apgūšanas process arī pilnveidojas. Ceļš pie sevis – tas tad arī ir ceļš pie patiesības un visas cilvēces kolektīvās apziņas. Jo ego nebūt nav viss cilvēks, bet tā viņa daļa, kura attīstījās dzīves uz planētas prakses rezultātā.

Kas izaudzis, tas izaudzis!

Augšupceļoties uz apziņas nākamo līmeni (pēc nāves vai pēc augšupcelšanās) jūsu ego atdos vietu Es astrālajai daļai, Es mentālajai daļai, cenšoties apkopot visu iepriekšējo pieredzi: par saprašanu, attīrīšanos un veselības attīstīšanu, patiesības un spēka meklēšanu un atrašanu, sazināšanos un pieņemšanu, reliģiozitāti un dievišķo mīlestību. Jēga – piešķirt jūsu Personībai-Būtībai Saprātu un Atšķiršanu.

Katrā eksistēšanas līmenī ar dzīves praksi un Radītāju darbu-korekciju tiek izstrādāts analoģisks izzināšanas un atšķiršanas instruments, kuru jūsu līmenī jūs saucat par ego. Un nav teikts, ka šīs instruments ir novests līdz iespējamai pilnībai, ka viņam nav vājo pušu vai defektu. Ja visums būtu pilnīgs, tad nekas vairs neattīstītos, un nekam nebūtu variantu.

Katrs cilvēks ar savu dzīvi ienes savu ieguldījumu ego un savas Lielās Personības attīstībā. Jūs esat saprātīguma visumā pilnveidošanas mehānisma daļa.

 

Pievienots 28.10.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/lichnost-i-ego

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Jane Roberts; Джейн Робертс. http://www.koob.ru/roberts_j/ (Tulk. piezīme)