Ārējās un iekšējās apziņas saziņas grūtības

16 10 26

16.10.24.

Es sāku izmantot Dž. Robertsas grāmatu „Personīgās realitātes daba[1]”, lai būtu iemesli sarunām ar Diženo Dievieti par ķermeņa un dvēseles apziņu. Dvēseles tēma nav vienkārša, un Sets caur Džeinu Robertsu sāka šo interesanto sarunu, kuru man gribas turpināt.

„Jūs neesat šeit, lai ciestu no cilvēka stāvokļa trūkumiem, bet lai izmanītu to, kas jūs tajā neapmierina, ar sava prieka, spēka un enerģijas palīdzību.” Dž. Robertsa. „Personīgās realitātes daba”

Dārgā Diženā Dieviete, šodien mans jautājums ir: ārējās un iekšējās apziņas atšķirības un viņu saziņas grūtības. Ja mēs esam aicināti vadīt mūsu dvēseles un ķermeņa stāvokli, tad kāpēc tas ir tik grūti? Daudz cilvēku tam nav apmācīti, iziet grūtu dzīvi tieši tādēļ, ka nedzird dvēseli, – viņi ir vai nu nelaimīgi, vai saslimst.

No otras puses, pat ģeniāli un augsti talantīgi cilvēki, kuri, kā liekas, dzird informāciju no dvēseles, „no Debesīm”, neizceļas ar stipru veselību, kā fizisko, tā arī garīgo, vai ar laimīgu dzīvi.

D.D.: Skaties tālāk grāmatā. Tur ir atbilde.

„Ja jūs nepētāt informāciju, kura jums nāk no ārienes, vai ignorējat to, kas rodas iekšienē, jūs tikai pa pusei esat apziņā. Jūs pieņemat daudz aplamu priekšstatu tādēļ, ka neanalizējat tos. Jūs iekšējam Es dodat aplamus priekšstatus par realitāti. Tā kā fiziskās pieredzes novērtēšana ir apzinātās pieredzes uzdevums, iekšējais Es nevar pareizi pildīt savu darbu. Ja tas būtu personības iekšējo daļu pienākums, jums nebūtu vajadzīgs apzinošs saprāts. (…) Jums ir jāapzinās sava spriežošā saprāta saturs.”

No pēdējās frāzes ir skaidrs, ka mēs neapzināmies „sava spriežošā saprāta saturu”. Tad ko gan mēs apzināmies? No kurienes mums nāk aplami priekšstati? Kāpēc tie mums ir pievilcīgāki nekā patiesie? Kā mēs radām aplamus priekšstatus un kādēļ?

Apspriedīsim frāzi: „Ja jūs nepētāt informāciju, kura jums nāk no ārienes, vai ignorējat to, kas rodas iekšienē, – jūs tikai pa pusei esat apziņā.”

Kā cilvēks var nepētīt no ārienes pienākošo informāciju, ja tā ir visur? Šis process mums notiek automātiski. Cita lieta, ka informācijas ir daudz vairāk, nekā viņš spēj apzināties. Informācijas pašlaik nāk no ārienes tik daudz, ka šis dziļākas pētīšanas process ir kļuvis praktiski neiespējams. Nav mūsu spēkos pat sekot tam, kas mums pētīšanai ir nepieciešams un kas ir jāatsēj.

Un otrais – „mēs ignorējam to, kas rodas iekšienē”. Es teiktu, ka ārējā informācija noslāpē iekšējo, un, ja mēs pētīsim to, kas ir iekšienē – un šis process ir nevienkāršs un ilgstošs – tad nevarēsim nodarboties ne ar kādu ārēju darbību vienkārši pietiekama laika trūkuma dēļ.

Kas tas ir – iekšējās un ārējās apziņas nespēja atbilst mūsdienu dzīvei? Tas ir psihes pārmērīgs sasprindzinājums tiem, kas ir apzinošies vai mēģina kļūt apzinošies, un nelaimīga dzīve visiem pārējiem? No otras puses, apzinošies nejūt sevī pietiekami daudz „sava prieka, spēku un enerģijas” tādēļ, ka apzinās.

Iznāk, ka mūsu apziņa ir novecojusi konstrukcijas ziņā, tāpēc ka nekalpo tai dzīvei, kurai ir aicināta kalpot. Un viņai ir jātiek izmainītai, lai iekšējā informācija, nepieciešama un pareizāka, būtu pieejamāka apzināšanai. Tad būs vairāk mierīguma, harmonijas un laimes arī ārējā dzīvē. Cilvēki pārstās cīnīties cits ar citu, tāpēc ka iekšējā cīņa viņiem noslāpē iekšējo neapmierinātību. Viņi pārstās cīnīties ar sevi, tāpēc ka pietiks izdzirdēt pieticīgās iekšējās vajadzības un mierīgi tās apmierināt.

D.D.: Tu runā pareizas lietas. Cilvēce pāraug, kā tu saki, jūsu saprāta konstrukcijas iespējas. Fiziskais saprāts un dvēseles saprāts nesavienojas, bet eksistē kā divas paralēlas realitātes.

Ja cilvēks neapzinās savas iekšējās vajadzības, viņa attīstība palēninās.

Un Es uzskatu, ka nav aplamu vai patiesu priekšstatu, bet vienkārši ir divas dažādas realitātes, dažādu saprātu radītas. Un katrā realitātē saprāta priekšstati rada savas vērtības un strādā ar tām.

Cita lieta, ka ārējie priekšstati, kurus Sets sauc par aplamiem, ir pretrunā iekšējiem priekšstatiem. Un šeit mēs nevaram teikt, ka iekšējie priekšstati ir dzīvotspējīgāki nekā ārējie, tāpēc ka iekšējie priekšstati saņem apstiprinājumus vai dzīvīgumu apkārtnē visos cilvēkos. Un apzinošam iekšējam saprātam tie ir acīmredzami, kaut arī rada cilvēkiem grūtības.

Balstīsimies uz konkrētiem piemēriem, lai izskaidrotu šīs pretrunīgās apziņas. No vienas puses, teiksim, vecākiem dabiski un acīmredzami ir jāmīl savi bērni. Iekšējais saprāts neliek robežas šai mīlestībai, un mēs bieži satiekam tādus vecākus, kuri šīs mīlestības dēļ nevar no bērniem šķirties līdz pašai nāvei, vienkārši viņus neatlaiž.

Ir arī pretēji piemēri, kad bērnus atstāj, pamet vai pat nogalina. Gan iekšējais, gan ārējais saprāts netraucē tādiem cilvēkiem mīlēt un būt laimīgiem turpmāk, viņiem var būt citas ģimenes, un viņi var neatcerēties savus bērnus, kuri dzimuši agrāk.

Ja klausāmies iekšējo Es, ko viņš tev teiks par šīm divām pretējām idejām? Paklausies sevi.

Iekšējais Es: „Bērns ir dzemdēts, lai izietu ārējo ceļu ķermenī, neatkarīgi no tā, kādā ģimenē, kādiem vecākiem viņš ir piedzimis. Viņš pats izvēlas savas dzīves apstākļus konkrētām mācībām. Vienam ir jāiziet apstākļi, vecāku mīlestības trūkums, otram – jāpeldas mīlestībā un jākļūst par laimīgu dēlu vai meitu, trešajam – jācieš no pārliecīgas aizbildniecības un mīlestības.”

Bet tad var attaisnot visas šķiršanās un mājās pamestos bērnu mazuļus! Un kas te ir aplama ideja, un kas patiesa?

Un patiešām, ja mēs visi ietu caur īsteniem pareiziem vienādiem mīlestības stāstiem, tad nebūtu lielākās daļas mākslas, un trafaretā dzīve būtu saprātam garlaicīga.

Kas šeit ir aplamā ideja, un kas patiesā, kā ir Radītāja iecerēts?

Iekšējais Es: „Ko gribētu dvēsele? Viņa grib attīstību vislabvēlīgākajos apstākļos. Tie nav ārēja greznuma apstākļi, bet apstākļi garīgam komfortam, kurš nav iespējams trūkumā un noraidījumā. Lai cilvēks apzinātos nepieciešamos uzdevumus, ir vajadzīgi dzīves apstākļi, kuri vedīs viņu pie visu mācību iziešanas dvēseles slīpēšanā un vislabāko apstākļu radīšanā pēctečiem.”

Iznāk, ka cilvēku vairākums attīstās situācijā, kura ir ļoti tālu no aprakstītajām. Es runāju par planētas tautu milzīgu vairākumu. Un tā ir pati galvenā mūsdienu pretruna?

Tu vēl nepateici to, ka cilvēku lielākā daļa ir aizcirsta dvēseles signāliem, nepazīst mīlestību un netiecas izdzirdēt dvēseles saucienus sevī un bērnos. Egoistiski centieni aprobežojas ar ārējo dzīvi, pat nodrošinātiem cilvēkiem.

Vai ne tāpēc, ka tā ir vispārēja mūsdienu realitāte, kura ar manipulācijām rada mākslīgas vajadzības kļūt bagātiem, sekmīgiem, pazīstamiem?

Pat ne kļūt bagātiem, bet normāli eksistēt zemiešu vairākumam. Ja tev nepietiek naudas, tu nevarēsi dot izglītību bērniem, ārstēties un dzīvot normālos apstākļos. No šejienes migrācija uz attīstītākām valstīm, kur, protams, lielākā daļa tādu cilvēku dzīvo dzīvi, kura neatbilst dvēseles vajadzībām, taču rada lielāku komfortu ķermenim, kas ir pirmā nepieciešamība fiziskajā realitātē – izdzīvošana.

Un kamēr daļa cilvēku izdzīvo, mūsu kolektīvā realitāte nerada priekšnoteikumus vispārējai apmācībai klausīties iekšējo Es. Un mēs, dzīvojot vispārējā kolektīvā realitātē, it kā lecam ārā no kopīgās ierindas, un klausīties iekšējo ideālo Es mums arī ne vienmēr ir laiks vai vēlēšanās. Vienkārši tāpēc, ka nedzīvojam klosterī.

D.D.: Tiem, kuriem piemīt spēja dzirdēt Sevi, ir jāapmāca tajā sevi un citus. Apzinieties, ka tā ir gandrīz vienīgā jēga tam, ka jūs atrodaties uz Zemes. Daudzi no jums atnāca tikai pēc tā – radīt izmaiņas zemiešu apziņā atbilstoši planētas apziņas izmaiņai. Tā ir jūsu apziņas apmācība tajā, par ko tu uzdevi jautājumu sākumā: kā savienot ārējo un iekšējo es, lai nebūtu pretrunu, lai ārējais un iekšējais neradītu dažādus viedokļus un notikumu priekšnosacījumus, lai jūs dzirdētu un uzticētos savai dvēselei un lai dvēsele spētu „aizklauvēties” līdz ārējai apziņai.

Tas vēl tiek saukts par čenelingu? Bet varbūt tā ir ekstrasensorika?

D.D: Jūs kā cilvēce ejat pie smalkākām jūtām un apzināšanām. Jums piemitīs telepātija. Taču bez savas dvēseles balss apzināšanās jūs nevarēsiet izdzirdēt citu dvēseļu balsis. Kā tu domā, kāpēc tevi atveda pie tik sarežģītas un juceklīgas tēmas kā dvēseles psiholoģija? Tu neesi psihologs un smadzeņu speciālists.

Tu dzirdi Mani. Tu dzirdi sevi. Un tev stāv priekšā to izpētīt. Necenties būt „gudrāka” par sevi. Jūti un klausies, mācies no Sevis. Palīdzi Sev apzināties kaut ko svarīgu visiem. Jā, Zemes vibrācijas strauji aug. Jā, apziņa un vispārējais apzinātības līmenis ir sācis krasi atpalikt no cilvēces vajadzībām. Tādēļ kolektīvā apziņa atkal sāk izvēlēties attīstības strupceļu. Kā jūs visi saprotat, cilvēces kā rases ceļš ir nesaraujami saistīts ar apziņas augstumu un attīstītību. Vairāk ne ar ko. Gan loģiskā domāšana, gan izziņas ceļš ar šo paņēmienu nonāk neatbilstībā ar cilvēka apziņas attīstības ceļu – visu augstāko apziņas līmeņu savienošanos Vienotībā bez pretrunām ceļu.

„No kurienes mums nāk aplami priekšstati? Kāpēc tie mums ir pievilcīgāki nekā patiesie? Kā mēs radām aplamus priekšstatus un kādēļ?” Redzu, ka šis jautājums tev ir ļoti svarīgs. Kā Es jau teicu, Es uzskatu, ka nav aplamu un patiesu priekšstatu, bet vienkārši ir dažādas realitātes, dažādu saprātu radītas. Katrs saprāts ar savu paša realitātes apzināšanos rada savu aprakstu un izpratni par to realitāti, kurā viņš dzīvo. Nav objektīvas „pareizas” vai „nepareizas” realitātes un viedokļa par viņu. Protams, realitātes kā tādas eksistē, un Āfrikas realitāte atšķiras no Krievijas realitātes. Bet, jā tās atšķirtos ļoti stipri, jums būtu dažāda apziņa, kā atšķiras apziņa elementāļiem, kuri dzīvo astrālajā realitātē, un fiziskajām būtnēm.

Ieejot astrālajā realitātē, jūs neizmaināt savu saprātu, bet pievienojat apziņas jaunas iespējas – no empātijas pie telepātijas, pie smalkākas un tīrākas iekļūšanas citā būtnē. Kā jūs zināt, augstākajos līmeņos šis process izmainās. Tā jau būs savas apziņas pievienošana augstākajām apziņām, saplūšana, apvienošanās un izšķīšana lielākā apziņas apjomā bez personības zaudēšanas.

Man tomēr gribas atgriezties pie pēdējās tēmas sakarā ar aplamajiem priekšstatiem. Cilvēks bieži atrodas stāvoklī, kad nav iespējams ietekmēt vienus vai otrus apstākļus, bezspēcības vai upura stāvoklī. Un tie ir aplami priekšstati. Tāpēc ka apzināšanās rezultātā mēs vienmēr izvēlamies mierīgākus vai vinnējošus apstākļus, izmainām notikumus, viedokļus, jūtas vai attieksmes pret tām. Taču cik bieži mēs tādu ceļu neredzam! Koučings cilvēkam palīdz apzināties kā savas iespējas, tā arī kļūdas. Bet vairums cilvēku vai nu nevar saprast, kādēļ viņiem tas, vai arī viņiem nepietiek līdzekļu konsultācijām. Iznāk, ka aplami priekšstati tomēr eksistē?

D.D.: Nav objektīvas realitātes.

Nav objektīvas realitātes. Domas vienmēr ap cilvēku rada viņa priekšstatu realitātes mirāžu. Izmainām domas, attiecības, ticību, priekšstatus, izmainās pati realitātes „ražošana”. Tās būtnes, kuras jūs ved, sāk jūs vest citādi, radīt ap jums citu apkārtni, citas vajadzības atbilstoši jūsu apziņas līmenim. Piemēram, vajadzību dzirdēt iekšējo Es, dvēseli, kā tu saki, klausīties Skolotājus vai pat radīt citus mērķus atbilstoši jauniem priekšstatiem un vajadzībām un sākt šos mērķus realizēt.

Tavu mērķi izdzirdēja tavi Skolotāji, un tev piešķīra iespēju šo mērķi realizēt.

(Es uzstādīju sev mērķi pastrādāt dvēseles psiholoģijas jomā, un šī grāmata, kura tiek rakstīta pa atsevišķiem rakstiem, ir mana jaunā mērķa un dvēseles vajadzību realizācija.)

Tavi mērķi tiek regulēti un koriģēti atbilstoši tavu Augstāko Es vajadzībām. Taču viņi ir tavējie un neliek tev nodarboties ar kaut ko, kas tev nav raksturīgi vai ir pretrunā tavām pašas interesēm. Tev ir interesanti ar mani sarunāties?

Protams, un es esmu pateicīga par visām domām, kuras Tu man iedves.

Labi. Uz jaunu tikšanos!

 

Pievienots 26.10.2016, atjaunots 27.10.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/trudnosti-soobscheniya-vneshnego-i-vnutrennego-soznaniy

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Jane Roberts; Джейн Робертс. http://www.koob.ru/roberts_j/ (Tulk. piezīme)