Saprāts un dvēsele

16 10 21

2016.10.18.

„Jūsu gars savienojās ar miesu, iegāja miesā, lai sajutu neticami bagātu pasauli, lai palīdzētu radīt realitātes dimensiju krāsā un formā. Jūsu gars tika radīts miesā, lai paplašinātu jutīgās uztveres burvīgo jomu, sajustu enerģiju, kas pieņēmusi materiālu formu. Jūs esat šeit, lai gūtu labpatiku izmantot ķermeni un izpaust sevi caur viņu. Jūs esat šeit, lai palīdzētu lielajai apziņas paplašināšanai.”

„Personīgās realitātes daba”. Dž. Robertsa[1]

 

 

Dārgā Diženā Dieviete! Mēs visi esam tik tāli no gara, ka nevaram novērtēt gara dzīvi ķermenī kā dievišķu velti. Mums mūsu pasaule liekas smaga, un mēs visu laiku kaut ko pārvaram sevī, mācāmies būt laimīgi un veselīgi, uzstādīt un sasniegt mērķus, attīstīties. Kopumā es savu dzīvi varu uzlūkot kā apmācības, pārvarēšanas, sasniegšanas etapus, un atkal – apmācība, pārvarēšana, sasniegšana... Mums ir prieks par visiem šiem procesiem, ja tie norit normāli. Mēs paspējam gan papriecāties, gan parunāt...

Taču kaut kā trūkst manā dzīvē, kas padarītu mani apmierinātu. Domāju, ka vairums cilvēku parakstīsies zem šīs frāzes. Neskatoties uz to, ka es esmu apmierināta ar pagājušo mūžu, man visu laiku liekas, ka tā ir skriešana pēc priekšā ziboša burkāniņa. Un šī sajūta nav atkarīga no naudas vai veselības.

DD: Dārgais mans bērns. Tavas sajūtas ir pareizas, jo taču tā realitāte, kurā iegāji tu un citi mani bērni, ir nepilnīga un tikko tiek apgūta.

Miljoniem gadu?

Nē, mans bērns, nē. Šos miljonus gadu tu pavadīji mentālajos un astrālajos plānos un realitātēs. Fiziskā realitāte ir grūta un nepilnīga tikai vienīgi tāpēc, ka šeit jūs mācāties būt apzinošiem tādā mērā, kādā ļauj jūsu saprāta attīstītība. Jo tuvāk blīvums un noformējums ar fizisko matēriju, jo stiprāka ir saprāta pretošanās un dabas un saprātīguma konflikts. Jūs tikai mācāties no dabas būt dabai atbilstoši. Jums liekās, ka daba ir nepilnīga, un jums gribas to izlabot, cerot uz savu saprātu. Un cik bieži jūs apzināties, ka jums ne vienmēr ir taisnība?

Kas attiecas uz ārstēšanu, konkrēti ķirurģiju, nu un arī terapiju, tad šeit mēs novērojam progresu veselības saglabāšanā un dzīves ilgumā, salīdzinot ar agrāku cilvēces vēsturi, piemēram, ar viduslaikiem. Daba šajā gadījumā, kā man liekas, varētu stipri izbojāt dzīvi, ja neizmanto medicīnas un dziednieku sasniegumus.

Cilvēce kļūst saprātīgāka un sasniedz progresu tad, kad pēta cilvēka un planētas dabu un cenšas saprast, kas ir derīgi, kas ir kaitīgi. Jūs ne tikai kļūstat par savu fizisko ķermeņu lietotājiem, bet par realitātes, kuru paredzēts izmainīt, radītājiem. Un dabā ir viss, kas varētu palīdzēt cilvēkam būt veselīgam, taču šīs zināšanas ir pazaudētas.

Man liekas, ka teiksma par Ādamu un Ievu ir tieši par to – ka viņi sāka kļūt saprātīgi un sāka mainīt to realitāti, kurā viņi dzīvoja, viņu saprāta dzimšanas rezultātā... Bet agrāk viņi vienkārši bija lietotāji?

Jā, tev taisnība. No lietotājiem viņi sāka pārvērsties radītājos un aizgāja no nirvānas lauku paradīzes dārziem uz fizisko realitāti, pilnu ar briesmām un lamatām. Viņi aizgāja, lai piešķirtu šai realitātei apdzīvotu skatu.

Bet uz Zemes jau tajā laikā dzīvoja cilvēki. Viņi bija pilnīgi apzinošies. Jo Ādams taču meklēja laulātos draugus saviem bērniem?

Jā. Tas liecina par to, kā dievi nolaidās uz Zemes. Un salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem viņi bija mazāk pieredzējuši, kā tu saproti. Citi dievi-skolotāji iemācīja cilvēkiem astronomiju, astroloģiju un navigāciju, un citas mākslas. Bet Ādams un Ieva kļuva par tiem, kas apzinājās zemes ceļa rūgtumu un grūtības. Arī tā ir derīga pieredze.

Kā saka, lai dzīve pārāk viegla neliktos (малиной не казалась)?

Jā, joki paliek joki, bet tā arī ir. Ādams un Ieva no dievišķās realitātes atnāca uz tādu pasauli, kura bija grūta un bīstama. Saikne ar Augstākajiem Dieviem palīdzēja šiem Dieviem-Radītājiem apzināties, ko vajag izlabot, kā vajag pilnveidot pasauli, kā vajag pilnveidot saprātu un apziņu, lai viņi sāktu sadarboties, nevis cīnīties.

Kad saprāts izgāja no slēptā, latentā stāvokļa un bija spiests pretoties briesmām, slimībām un grūtībām, viņš sāka attīstīties, pilnveidoties un augt. Parādījās intelekts, kurš sāka labāk apzināties cēloņus un sekas un iemācījās sadarbību un savstarpējo palīdzību.

Kā es saprotu, intelekts parādās tiem, kas ir izgājuši fiziskās dzīves un iemācījušies domāt?

Jā, galvenokārt tas ir tā. Protams, intelekts kā saprāta daļa var tikt radīts arī citās realitātēs, ne tikai fiziskajā, taču fiziskajā realitātē viņš vides iedarbībā attīstās daudz ātrāk. Vide tad arī it tas burkāniņš, kuru tu jūti sev priekšā. Ar vidi es saprotu gan sabiedrību, gan klimatu, gan iekšējo vidi – iekšējo es, kurš tevi koriģē nemanāmi un visu laiku izraisa tevī tieksmi iet tālāk, neapstāties attīstībā un līdz tava mūža beigām censties palīdzēt citiem un mīlēt sevi.

Man gribas apspriest šo dievišķo iezīmi – mīlēt. Kā tā pilnveido cilvēku, saprātu un sirdi? Kā tā formē dvēseli?

Labs jautājums. Sapratnei grūts jautājums. Saprāts visu laiku tiecas apgūt visas mākslas, zināt vairāk, mainīt sevī un sabiedrībā kaut ko, līdz kam viņš ir spējis izaugt, vai tas būtu kļūdaini, vai taisnīgi... Vārdu sakot, viņš ir paredzēts, lai visu laiku attīstītos caur spriedumiem un loģiku. Viņš cilvēkā aug kā bērns, kuram viss ir jāpatausta, jāpamēģina pēc garšas un lūšanas.

Mīlestība nepakļaujas loģikai un prātam, viņa ir pilnīgi no citas sfēras, kaut gan aug cilvēkā blakus. Tā ir dvēsele, kura tā „smaržo”. Tās ir viņas emanācijas. Tā ir viņa, kura lūdzas uz šo pasauli padzīvot tā, kā viņa uzskata par vajadzīgu un taisnīgu.

Skaidri redzams dvēseles un saprāta, loģikas un mīlestības konflikts. Bieži šis konflikts cilvēkā ir tik stiprs, ka dzemdina alkoholismu, slimības un nāvi. Dvēsele dominē un traucē cilvēkam dzīvot atbilstoši saprātīgumam. Vai tad ir saprātīgi visu laiku ciest? Vai tad ir saprātīgi nogalināt sevi ar alkoholu? Vai tad ir saprātīgi darīt cits citam sāpes, nogalināt kaut kā dēļ vai darīt pāri un ņemt ļaunā? Vai tad ir saprātīgi just nepanesamas ciešanas, sāpes un bailes?

Saprāta dzimšanas un cīniņa spēles laukumā tas ir viens no plānveida gājieniem – karš, cīņa un kaitējuma nodarīšana cilvēkam vai viņa dvēselei, pēc iespējas sāpīgāk... Tā ir saprāta rafinētība, neloģiskums un viltība – viens no saprāta pilnveidošanas gājieniem... Taču tas ir pret mīlestības gribu, dievišķo gribu. Tā dzimst ļaunums... No dvēseles un saprāta konflikta.

Vai ir ļaunums, atskaitot Zemi, kosmiskais ļaunums? Vai ir dēmoni, atskaitot planētas?

Protams, ir. Jūs neesat vienīgā pasaule, kurā mēs ražojam un attīstām saprātu. Visur viņš dzemdina savas himeras, kuras dažreiz labi attīstās, tāpēc ka ir ar ko viņas pabarot. Zems neattīstīts saprāts dzemdina himeras atbilstoši savam attīstītības līmenim. Tas ir saprotams?

Bet kāpēc mūs nekontrolē, neierobežo himeru radīšanā, kā visuma bērnus?

Protams, kontrolē, un ne reizi vien ir vākuši prom nederīgus attīstības variantus. Taču vienreiz mēs sākām apzināties, ka mēģinām cilvēci pielāgot saviem priekšstatiem, bet viņa jau sen dzīvo pēc saviem. Un mēs nolēmām iepazīties ar to, kas īstenībā šeit ir dzimis, nemēģinot vairs viņai uzspiest savus ideālus.

Mūsu ideāli – mīlestība un skaistums, palika kā attīstības programmas, kā priekšrokas, kā cilvēka ideāli, kā tas, kas patiešām ir vajadzīgs dvēselei viņas tīrajā veidā. Un dvēsele cilvēka iekšienē ir dzirdama, viņa gaudo, ja kaut kas iet galīgi ne tā. Taču netraucē tam, kas briest cilvēka iekšienē, kas iet kaut kādu savu ceļu, lai arī neizpētītu, taču jaunu...

Jaunais dzimst cīniņos ar dvēseli. Cilvēks gandrīz ir apslāpējis dvēseli sevī, lai viņa netraucētu viņam radīt kaut ko unikālu, neatbilstošu realitātes dabai. Loģika ir izgājusi priekšplānā un sākusi saprātā iznīcināt visu labāko, tāpēc ka tieši mīlestība agrāk vadīja cilvēku. Mīlestība bieži ir kļuvusi nesasniedzama, un vēlēšanās pēc mīlestības ir pārstājusi būt laimes nepieciešams nosacījums. Cilvēks atkal ir sācis tiekties nevis būt, bet „man pieder” („не быть, а иметь”). Lai man pieder ne sliktāk par citiem.

Mātes vienmēr agrāk bija ar bērniem. Jā, iespējams, tādēļ ģimene bija nabadzīga, bet bērni bija laimīgāki, jo mīloša dvēsele taču vienmēr bija blakus. Tagad tieksmes „man jāpieder” dēļ bērni ir atdalīti no mātes vairumā attīstīto valstu. Mātes tik tikko paspēj bērnu pabarot un pasekot viņa rezultātam. Bērna dvēsele nepiesūcinās ar visu pašu nepieciešamāko, kaut arī cilvēkam tagad ir vairāk – zināšanu, prasmju, sporta u.c. Viņš attīstās kā ķermenis, nevis kā dvēsele.

Bet kas slikts ir no tā, ka vairāk ir sākusi attīstīties cilvēka fiziskā daļa? Viņa ir likumīga daudzdimensionalitātes daļa, par kuru Sets saka, ka „Jūs esat šeit, lai gūtu labpatiku izmantot ķermeni un izpaust sevi caur viņu.”

Nav labā un sliktā, kā tu zini. Ir tas, kas veicina Veselā dzimšanu un attīstību, un ir tas, kas traucē un grūž attīstību uz izkropļotām un nestabilām formām, kuras traucē nostāties un atvērties Veselajam. Veselais cilvēkā – tās ir pārējās viņa daudzdimensionalitātes daļas – Planēta, Saule, Dvēsele, Ercenģeļu Pasaules... Nedrīkst aizmirst par Veselo.

Pašlaik, Atgriešanās pie Dvēsele laikā, cilvēks būs spiests rēķināties ar sevi kā ar Dvēseli. Tieši tāpēc jūs atgriežaties pie sevis laikmetā, kurš iestājies – pie iekšējām vajadzībām, pie garīgas atvēršanās, pie saviem Augstākajiem aspektiem, pie garīgās pasaules izzināšanas tās pilnībā – daudz lielākā pilnībā, nekā fiziskās realitātes pasaule.

Paliekot ar to, pie kā ir nonākusi jūsu pasaule, jūs uzslāņojat jaunas zināšanas uz vecajām, bagātinot un apgarojot savu ārējo pasauli ar savu iekšējo izjūtu, intuīciju, sevis un citu saprašanu. Un uz tā rēķina aiziet ciešanas un bēdas, pārestības un nelaimes.

Atsvaidzinoties ar mīlošu dvēseli, aprimstot un kārtojot savu pasauli pēc saviem lekāliem, jūs mācāt arī citus rēķināties ar viņu dvēseli, atbrīvojoties no daudziem un nevajadzīgiem priekšstatiem, kuri bija svarīgi jūsu dzīvē vēl nesen, kuri bija jums apkārtnes uzspiesti.

Jūs sākat atsijāt un izvairīties no reklāmu ārējās čaulas, palīdzot sev ieraudzīt īsteno un mīlošo jūsu iekšienē. Tā tad arī ir Dvēsele, tas tad arī ir tas paraugs, pie kura jūs dodaties ar visu savu dzīves enerģiju.

Kad izzudīs konflikts starp saprātu un dvēseli, cilvēks varēs turpināt savas dzīves citās pasaulēs, augstākās jēgu, vibrāciju, jūtu un mērķu ziņā. Viņš nobriedīs priecīgām un tīrām emanācijām un sāks savienot dvēseles noteikumus un vajadzības un attīstības un izplatīšanas kolektīvos mērķus pasaulēs, kuras viņš izvēlēsies.

 

Pievienots 21.10.2016

http://sanatkumara.ru/stati-2016/razum-i-dusha

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Jane Roberts; Джейн Робертс. http://www.koob.ru/roberts_j/ (Tulk. piezīme)