Mēs augšupcēlāmies uz Dvēseles Saules Aspektu

Atskaite par Saules Brālības seansu

16 09 30 02

16.06.30.

Ievads

 

Labdien, Dārgie Saules Brāļi! Es priecājos atkal būt mūsu tikšanās reizē! Vakar mēs apspriedām vielas fiziku un uzkāpām uz jaunu apziņas līmeni. Un kas šodien ir mūsu programmā?

B: Šodien turpinām apspriest izmaiņas uz planētas. Ko jaunu nes vielas un apziņas transformācija?

Vakar mēs neskārām dvēseli un viņas izmaiņas. Kas notiek kvantu līmenī, dvēseles līmenī? Šeit arī ir nelielas izmaiņas, kuras būtiski izmaina cilvēku apziņas noskaņojumus.

Sāksim ar to, ka jūsu dvēsele augšupceļas tāpat, kā Saules sistēmas būtnes. Jūs nekad neesat domājuši, ka viņa ir pakļauta visiem likumiem, kuri nosaka dzīvi ap Sauli? Jūs nekad neesat domājuši, ka dvēsele arī var, kā jūs sakāt, pāriet? Tad, lūk, dvēsele visiem dažādi, tāpat kā reiz jūsu Skolotāji, tāpat kā reiz Ercenģeļi, tāpat kā Mihaēls un DA, arī piekrīt tālākai virzībai vielas dziļumā uz smalkāku plānu.

Šodien notiks satikšanās ar jums dvēseles līmenī. Mēs pavadīsim burvīgas stundas, baudot un jūtot visu cilvēka dvēseles burvīgumu, kur paslēptas ciešanas, dziļi un uz visiem laikiem, kur pirmajā plānā ir Dzimtenes un Skaituma, Mīlestības un Labsirdības jūtas. Dvēsele tāda ir dzemdināta un nevēlas mainīties, jo glabā vērtības, kuras viņa saņēma dzimstot. Viņa glabā savu „Es”, ieķērusies savas bērnības atmiņās. Jūsu dvēselē eksistē vairākas apakš-personības, kuras dvēselei palīdz atšķirt, kas nepieciešams viņas pieaugšanai un ko vajag atstāt uz visiem laikiem. Šeit ir gan iekšējais bērns, gan Kristus-apziņas pieaugušais aspekts, gan iekšējā Skolotāja aspekts, gan Radītāja Bērna aspekts – monādiskais brīnums. Visas šīs daļas mēs šodien ar jums izjutīsim un bagātināsimies, vēl labāk iepazīstot dvēseli, kura atšķirībā no cilvēka netiecas kļūt pieaugusi, visas dzīves dzīvojot kā sapnī, paņemot tikai pašu labāko, iegravēto, noslīpēto laikā un ar pūlēm, pieliktām dvēseles siltuma un mīlestības izaugsmei.

Kādi dvēseles uzdevumi nāk no Radītāja? Vai tiešām tikai siltuma un mīlestības izaugsme?

Un kā tu domā? Kas vēl vajadzīgs Būtībai, kura ietilpina daudz inkarnāciju, pavadītu aukstumā un bez dvēseles siltuma uz Zemes?

Mēs „neaizsniedzam latiņu” visuma siltuma un mīlestības līmeni? Mēs nespējam iziet visumā, jo esam kaut kādi tumši un nelaimīgi?

Tieši tā, dvēseles visām daļām ir vajadzīga mīlestība un garīgs komforts, un tā praktiski ir visiem cilvēkiem. Un šodien mēs pabūsim tajā vietā, kur šīs jūtas un iestrādes tiek saglabātas ar rūpību un precesijas precizitāti: ne gramu nav pazaudējusi tā, kura siltumu un mīlestību vērtē augstāk par zeltu.

Mēs ar labpatiku jūs pavadīsim, mēs ļoti mīlam un novērtējam tādas pastaigas.

Es pateicos jums un jau paredzu lieliskus iespaidus. Lūdzu, pastāstiet, kā dvēsele augšupceļas un ko mēs jutīsim tajā laikā, kad process notiks? Un visi pārējie aspekti – mentālais, astrālais, fiziskais – kā viņi virzīsies nopakaļ?

To visu mēs pārrunāsim ceļojuma laikā uz jūsu dvēseļu pasauli.

Atgādinām, ka dvēsele nav cilvēks, tā ir būtne, būtība, radība – kā gribat, ļoti smalkā plānā. Viņa dzīvo savu dzīvi, kura neatgādina cilvēka dzīvi. Viņai ir citas funkcijas un misija.

Kādas viņai ir funkcijas un misija?

Tāpat kā visām būtībām dvēselei ir radītāja funkcija, viņa ieiet cilvēka ķermenī un visus apziņas līmeņus savieno ar sevi. Viņa kļūst viengabalaina un augšupceļas noteiktajā laikā. Viņas augšupcelšanās nenozīmē, ka viņa kļūs nepieejama. Katrā līmenī dvēselei arī ir uzdevumi, un viens no uzdevumiem ir satikt kopienu no dvēselēm, ar kurām viņa varēs savienoties klasterī. Tādēļ dvēselēm ir jābūt piemērotām cita citai, piesātinoties ar vienām emanācijām un kļūstot tuvām garā. Tas ir uz laiku. Pēc tam dvēsele varēs ceļot pa pasauli un satikt un pavadīt vēl daudz klasteru, kamēr atkal neveiks lēcienu un nenostāsies augstākā savienojumā, kurā viņa būs harmonijā un miegā daudz laika. Tā būs sapņojoša būtne, par kuru mēs pagaidām šodien nerunāsim.

 

Seanss

Sagatavošanās

 

Lūk, tāds lielisks ievads. Sākam tikšanos, diezgan neparastu.

Jau gribas uz turieni, kur ir daudz mīlestības, siltuma, labestības, kur Dvēsele aizvāc visas ciešanas, kuras mēs ražojam (un apmācāmies tām), kā materiālu, kurš tiek nolikts kaut kur hronikās, arhīvos.

Mēs pateicamies par tādu burvīgu ceļojumu. Sākam atslābināties, iezemēties…

Mēs notīrīsim, apdedzināsim sazemēšanās auklu, un savienojamies ar planētu centrā, pateiksimies Māmuļai-Zemei…

Mēs augšupceļamies uz pašiem augstākajiem saviem aspektiem, augšup pa centrālo kanālu ar mīlestību un pateicību.

Un šīs jūtas – mīlestība un pateicība, Māmuļas-Zemes pastiprinātas no apakšas un pa augšējo kanālu no AEs, nolaižas uz mums, un mēs ieejam svētlaimes stāvoklī.

Vairākas reizes ieelpojam un izelpojam, atslābināmies vēl vairāk, ļaujot savai dvēselei nokāpt pie mums…

Un mēs paši paceļamies pēc iespējas augstāk, uz savu ugunīgo plānu ar mīlestību un pateicību…

Es jums iesaku ieiet grupā, klasterī, just drauga plecu, un, lūk, tādā grupā mēs ceļosim, katrs savā dvēselē, bet mēs vienalga atbalstām cits citu.

Vēlreiz atslābināmies, un atslābuma vilnis nāk no augšas uz leju un no apakšas uz augšu.

Un vienalga mentālais plāns ir sasprindzis… Aizvācam visas gaidas, izejam „no galvas”, aizvācam visas domas, atveram sirdis. Mēs nekur nesteidzamies, ir jāsagatavo sevi burvīgam ceļojumam…

Un saspringums, kurš mums augšupceļas pat uz mentālo plānu, nobrūk lejā, gluži kā sagrūst, un lauskas – sīkas, sīkas, visu saspringumu maigas lauskas nolido lejā, krīt uz zemes, bet mēs paliekam tīri, caurspīdīgi un skaisti…

Lūk, tagad mēs esam gatavi. Un var mūs paņemt, mēs sakām Saules Brālībai.

Jūtam sevi augstā plānā, augšupceltus.

Un kaut kas maigi ietin mūs, savācot gluži kā tīkliņā.

Katram gadījumam piesaucam Ercenģeli Mihaēlu, lai mūsu kanāls būtu tīrs, bez pieslēgumiem, lūdzam aizsargāt mūsu sakarus.

Jūs zināt, kad es šodien sarunājos ar Saules Brālību, es ieraudzīju sevi kā milzīgu koku, kurš aug no planētas, tik spēcīgu, ka visas būtības ir kā odi un mušas, salīdzinot ar to kanālu, kādu pārstāv mūsu ar jums grupa. Tā kā mēs varam neuztraukties, bet katram gadījumam, mūsu mieram, mēs piesaucam mūsu kanāla apsardzi.

Un, lūk, šis milzīgais koks augšupceļ mūs uz pašu galotni…

 

Mēs kļūstam milzīga Dvēsele Būtība

 

Un šeit, galotnē, ir Acs, Būtības Acs, kura ir Dvēseles Kopienas apziņas centrs.

Pati Dvēseles Apziņa ir izpludināta pa visu inkarnāciju, kuras norit šajā momentā, visiem aspektiem, visos mentālajos, astrālajos, fiziskajos ķermeņos, tumši-astrālajos, tumši-mentālajos.

Dvēsele Būtības Apziņa nolaižas vēl zemāk, nekā mēs uzskaitījām, un paceļas augstāk uz ugunīgo plānu, viņa ir milzīga un caurauž visus šos plānus sevis iekšienē.

Un, lūk, mēs kļūstam šī milzīgā Būtība, kuras iekšienē ir daudz inkarnāciju vienlaicīgi uz Zemes. Tās ir gan paralēlās dzīves, kuras mēs neredzam, kuras eksistē citās pasaulēs, tās ir gan pagājušās dzīves, gan nākamās dzīves, gan tas, kas pašlaik notiek mūsu pasaulē mūsu laikā. Daudz mīklu vēl ir mūsu Dvēselē, šajā Dvēseles Būtībā, kuru mēs tikai sākam pētīt, bet viņa jau augšupceļas uz nākamo plānu.

Skolotājs: Atstājiet visas domas, iejūtieties jūsu Dvēselē, tāpēc ka galva nespēj uztvert ugunīgās vibrācijas un nespēj dot jums priekšstatu par jūsu ugunīgo plānu.

Jūs, protams, varat iztēloties Dvēsele Būtību kā Lielo Ugunīgo Cilvēku, ja jums tā vajag, jūs viņu varat iztēloties kā Lielo Bruņurupuci vai kā vienkārši ugunīgu Būtību, lielu ugunīgu Mākoni.

Mūsu apziņai šie tēli būs kaut kāds balsts. Un mēs vienkārši radām to tēlu, kāds mums ir pieejams, kādu gribas radīt, un ieejam šajā tēlā, šajās enerģijās, lai izjustu – kas tur ir?

Mani sagaidīja tāds smaržīgs mākonis, maigs un smalks, kā eņģelis… Ne velti mēs mūsu Dvēseli saucam par eņģeli, tāpēc ka pēc emanācijām, pēc enerģiju sajūtām viss liecina par to, ka šī būtne ir ļoti smalka, tīra, lēnprātīga, maiga, un varbūt viņu var salīdzināt ar bērna būtni, ar to bērnu, kurš dzimst pasaulē un smaida mums, skatās uz mums ar ieplestām actiņām. Šeit šo actiņu nav, bet smaids ir sajūtams.

 

Mēģinām Dvēseles garšu un krāsu

 

Iztēlosimies sevi kā mazus lidojošus putniņus šajā brīnišķīgajā mākonī, kuri bauda neparastus vissmalkākos aromātus.

Paklausīsimies, kāds skanējums ir jūsu dvēselei.

Man visa telpa spēlē kaut kādu skaistu melodiju, tā melodiski plūst, skan gan tur, gan šeit, turpinās… un notiņas – viena tur, otra šeit… un visa telpa sasaucas. Tā rada burvīgu melodiju, kur katra skaņa ir harmonisks akords, katra skaņa tiek izlikta pa vairākiem stāvokļiem un skanējumiem, virstoņiem, un kopā viss skan kā brīnišķīga melodija.

– Sākumā pārsteidza klusums, viss pārgāja sajūtā, maiguma un melodiska plūduma sajūta (Olga).

Nu jā, uz ko jūs esat noskaņoti… Man arī sākumā skanēja klusums, bet pēc es nolēmu pieklausīties, un patiešām, aizgāja skaņas. Un ir aromāti.

Arī garšu var sajust… Visas mūsu maņas šeit var tikt iesaistītas.

Pirmoreiz mēs esam klātbūtnē šajā līmenī, uz satikšanos ar savu Dvēseli, un ir ļoti svarīgas visas sajūtas, visas vissīkākās detaļas, kuras palīdzēs citiem pievērst uzmanību kaut kam sevis iekšienē.

Cik harmoniski ir jums iekšienē, vai nav kaut kādas iekšējas cīņas, vai nav kaut kā asa, griezīga, vai tur viss ir lieliski, tā, kā apsolīja Saules Brāļi?

Tādā burvīgā noskaņojumā mēs pamostamies ļoti bieži, miega saldums mums dod tādas sajūtas, kaut gan varbūt ne vienmēr…

 

Vērtējam Dvēseles piepildītību

 

Atcerieties, es jums stāstīju par citām pasaulēm, kur bija mana Lielā Dvēsele, un bija fragmenti vienā vietā, otrā, trešajā, kuri, redzams, bija beiguši savu attīstību… es pašlaik salīdzinu manu zemes fragmentu un tos.

Tie bija blīvi, piepildīti ar uguni un gaismu, viņi bija pabeigti. Bet šī Dvēsele vēl ir diezgan tukša, tas ir, būs inkarnācijas astrālajā plānā, mentālajā un varbūt vēl fiziskajā plānā. Un jūs arī varat (ja jums ir tāda iespēja) salīdzināt. (Mēs taču tikai ar salīdzināšanu varam saprast, kas trūkst mūsu dvēselei.)

Un, lūk, es ieraudzīju, ka mana Dvēsele, salīdzinot ar tām kosmiskajām daļām, ir diezgan tukša. Un patiešām, neskatoties uz visām trīsām, maigumu un skaistumu, šeit ir jūtams aukstums un vientulīgums, telpa vēl nav piepildīta, viņa gaida blīvākas jūtas, izpaustākas, piepildītākas.

– Savienojoties vairāk, saplūstot, iedziļinoties, es jūtu izkliedētību (Olga).

 

Iekšpusē un ārpusē

 

Matērijas, kurā mēs brīvi varam lidot, smalkums tur mūs, mēs esam viņā, nekur neizlidojam no viņas, mēs esam gan iekšpusē, gan ārpusē vienlaicīgi…

Mēs varam pamēģināt kļūt par visu Lielo Būtību, un šīs Būtības apvalks ir apzinošā, apzinīgā daļa.

Mēs varam salīdzināt savas sajūtas, kādas parādās, kad mēs peldam Būtības iekšienē, un sajūtas, kādas parādās ārpusē.

– Atnāca sen aizmirsta bērnības sajūta: tu ar kaut ko esi piepildījies, bet, ko ar to darīt, nezini, un nav arī īpašas vēlēšanās (Romāns).

 

Es izplūdu pa šīs Dvēsele Būtnes virsmu un pacentos apzināties apziņas līmeni, kaut kādas jūtas, kaut kādas enerģijas.

Jūs zināt, ne tik stipri atšķiras stāvoklis iekšienē no stāvokļa ārpusē. Iekšienē, protams, ir vairāk bērnišķīguma un rāmuma, maiguma un smalkuma, ārpusē es vairāk jūtos kā apsargs visam tam, kas ir iekšienē. Tāda atbildīgāka Būtība, kura glabā savu labumu, saprotot, kāda vērtība tam ir.

 

Dvēseles Atvēršanās un Augšupcelšanās

 

Pašlaik es atrodos Būtnes apvalkā, un man ir forma, kuru es glabāju, līdzīga Lilijai, kuras visas ziedlapiņas es aizveru kā lielu ziedpumpuru.

Un šis ziedpumpurs man sāk atvērties. Es uzplaukstu kā Lilijas zieds un kaut kam atveros.

Un redzu, ka zieda ārpuse – tādas blīvas, zaļas lapiņas, ir atdalījusies un krīt lejup, bet iekšējā daļa, baltas lapiņas, augšupceļas. Lapiņas iet uz gaismu, un tas notiek ļoti mierīgi, dabiski, bez visādiem pārdzīvojumiem un bailēm. Vienkārši, ļoti harmoniski, maigi un mīksti.

Es lūdzu mūsu Skolotājiem nokomentēt šo tēlu.

SB: Tā ir augšupcelšanās, tā dvēsele augšupceļas: blīvākais apvalks paliek savā vietā, bet iekšējā daļa, kura ir nobriedusi un kura kļūst gaišāka, iekļūst vibrāciju ziņā smalkākā pasaulē.

(Noskaidrojam, ka daži arī jūt.)

– Apzināšanās līmenī viņa (dvēsele) ir uzmanīga, viņai ir mērķis, kustība (Olga).

Un, lūk, tagad tā daļa, kura augšupcēlās, sākt augt, šī lotosa/lilijas jeb ūdensrozes ziedlapiņas sāk augt un attīstīties, kļūt smalkākām.

– Jā, paceļas, atveras, forma ir izmainījusies (Olga).

– Dvēsele caururbj augstu uz augšu, augstumā, es neredzu galu (Vasīlijs).

Mums rāda dvēseles augšupcelšanos, un tas ir ļoti interesanti.

Jautājums: Mēs redzam to, kas notiek, jeb tā ir demonstrācija, kā tas būs?

SB: Kāda starpība? Jūs taču saprotat, ka mums nav nākotnes – tādas, kāda ir jums, lineāras. Visa pagātne, nākotne un šodienas moments ir sakoncentrēti šeit un tagad šajā punktā.

– Arī man pateica – tas ir vienalga (Olga).

 

Mūsu Dvēseļu savienošanas vienā līmenī process

 

Jūs redzat, kas notiek, jūs ne velti šeit esat sapulcējušies. Jūs tikko kā ar savām emanācijām savienojāties grupā, un tomēr šī grupa ir klātesoša katrā dvēselē, katrā jūsu daļā.

Mums, protams, tas ir apbrīnojami, es esmu klātesoša Olgas, Vasīlija, Romāna dvēselē utt.

Mēs redzam šo procesu... saprotiet, mums ir cilvēciska uztvere: tur ir globāls process, bet mums minimālisms, mums vajag zināt, kas būs šodien, bija vakar vai vispār nekad nebūs.

Mums rāda šo procesu, varbūt viņš tur ilgst vairāk vai daudz mazāk, mums ir grūti to ieraudzīt, taču mēs šajā procesā pašlaik piedalāmies.

SB: Pierodiet dzīvot bez laika un telpas. Mēs saprotam, ka tas ir ļoti sarežģīti, bet jūs pacentieties.

– Pašlaik es redzu manas dvēseles savienošanās ar citām procesu (Olga).

– Viņa izstiepjas uz augšu, bet arī apakšējā daļa paliek (Vasīlijs).

 

Lūk, šeit es tiešām esmu mājās

 

Ir iespaids, ka man “mati ir sacēlušies stāvus”: mani “garie mati” ir izveidojuši koridoru uz augšu, daudz staru uz galvas, tāds liels kūlis, un viņš ir izaudzis garāks par manu augumu... Tas, redzams, ir tāds stiprs kanāls, es fiziski jūtu, kā šīs enerģijas no manis iet uz augšu, pa šiem “it kā matiem”...

– Kā rīta migla ceļas uz augšu un izzūd saules staros (Romāns).

Skolotāji pievērš uzmanību mūsu sirdij un jūtām, kādas mums pašlaik rodas: svētlaimes, aizsargātības, pilnības, pārpilnības jūtas, sajūta, ka jūs esat savā vietā. Ka tieši šeit ir mūsu vieta, nevis tur, uz Zemes, kaut kur, kaut kādās inkarnācijās, bet, lūk, kur es esmu[1], lūk, šeit es tiešām esmu pie sevis mājās, un šeit man ir pats labākais stāvoklis visā manā mūžā. Tā nav nekāda sajūsma, ekstāze, tas ir ļoti harmoniski, klusi, iekšēji, skaisti. Lūk, šeit es esmu īstā!

 

Mēs izjūtam jaunas jūtas – Dvēseles līmenī

 

– Es atradu, pieskāros savam, tāda pilnības sajūt (Olga).

Apbrīnojami, mēs ar Olgu to visu uztveram kā viena dvēsele...

Sajūtiet šo piepildījumu... dvēseles pilnība... un neko tam pielikt nevar... vienkārši neko nevajag, tāpēc ka viss, ko vajag dvēselei, šajā līmenī ir[2].

Un var paskatīties, cik pavedieniņu iet no jums, cik cilvēku vienlaikus jūs pašlaik apgādājat ar enerģijām visos plānos – mentālajā, astrālajā, fiziskajā, varbūt arī apakšējā-astrālajā.

Jautājums: Ja viss ir šajā līmenī, ja nav ko pielikt, tad kāpēc es visur, visur, visur inkarnējos, daudzās vietās? Ko vēl es gribu iemantot, kāpēc es atkal un atkal nolaižos uz zemes plānu?

SB: Bet tu negribi tajā padalīties? Bet tu negribi pievienot vēl, lūk, šīs skaistās īpašības, lai pilnībā piepildītu savu dvēseli, lai viņa kļūtu tāda pati, kā tās daļas, kuras tu redzēji? Lai mirdzētu pie debesīm kā zvaigzne? Pašlaik tu vēl esi kā bērns, pašlaik tu vēl esi nepilnvērtīgs bērns, ne tādā nozīmē, kas tev kaut kā nebūtu, bet tādā, ka tu vēl neesi kļuvusi vecāka, neesi piepildījusies ar tām emanācijām, ar to komponenti, kurai ir jābūt pilnīgai, pabeigtai dvēselei[3].

– Tiekšanās uz daudzveidības harmoniju[4] (Romāns).

Mēs vienmēr varam izmantot šīs enerģijas. Mēs varam vēl daudz reižu ieiet tur, kur mēs vienreiz esam bijuši. Brīžos, kad mums ir smagi un tukši, kad mums dzīvē kaut kas gadās, mēs varam nākt uz šejieni, lai papildinātos, lai justos pilnvērtīgi.

Un šeit mums nevajag sevi mīlēt, piekrītat[5]?

Uz zemes mēs gribam sevi mīlēt, mēs cenšamies sevi mīlēt, bet šeit mums nevajag, tāpēc ka izņemot mīlestību šeit nekā nav.

– Mīlestība, maigums, smalkums, graciozums, skaistums, šeit nav vajadzīga nekāda mīlestība, un es tad arī esmu mīlestība.

 

Aplūkojam cits citu Dvēseles līmenī

 

Droši vien, ja salīdzina manu Dvēseli un jūsu Dvēseli, katram ir kaut kādas atšķirības un individuālas daudzveidības. Pamēģināsim tagad aplūkot Dvēseli pēc kārtas, kā jūs stāvat viesu sarakstā.

Pamēģināsim ielūkoties pie Vasīlija, koncentrēsimies uz viņa Dvēseli un pamēģināsim atrast atšķirības – kaut kādā veidā, kas pie mums atnāks.

Pilnīgi netverami, bet viņam ir citāda Dvēsele – nevar teikt, ka viņa ir tāda pati, kā mana. Un, starp citu, viņai ir vairāk piepildījuma, nekā man, man liekas, ka viņam ir vairāk gaismas, blīvuma, varbūt viņa ir vecāka vai vēl kaut kas, un es mēģināšu noskaidrot cēloni.

Parunāsim.

– Un pats apbrīnojamākais, es arī jūtu vairāk blīvuma un spēku (Olga).

Vasīlijs taču teica, ka dvēsele izstiepjas uz augšu, bet arī apakšējā daļa paliek. Es arī sākumā sajutu vairāk blīvuma, vairāk gaismas, vairāk spēka, bet pēc tam sapratu, ka es esmu vērsusies pie tā apvalka, kurš ir apakšā. Un, kad pacēlos uz augšu, tad praktiski Vasīlijs – tas ir mans atspulgs, tur taču mēs esam piemēroti viens otram, mēs savienojamies grupā. Un, lūk, tur Vasīlijs ir ļoti līdzīgs man, bet šeit, apakšā, es jūtu tāpat kā Olga. Un kā pārējie?

– Es savu dvēseli jūtu kā ziedu, kam vēl gaidu atvēršanos, dažas ziedlapiņas ir kā potenciāla atklāšanās... (Vasīlijs).

 

Pamēģināsim paskatīties Vjačeslava dvēseli. Noskaņosimies uz Vjačeslavu un paskatīsimies viņa apakšējo aspektu, kurā mēs droši vien pašlaik atrodamies, un to daļu, kura augšupceļas.

Bet viņam es nejūtu tādu blīvumu, vairāk vēsuma ir lejā, bet augšā vairāk gaismas, nekā Vasīlijam. Viņš vairāk ir apmirdzēts augšā, nekā apakšā, viņa gaismsspēja ir tā pati, bet blīvums cits, un kaut kā tas ir aukstāks.

(Mēs ar saviem zemes vārdiem mēģinām to aprakstīt.)

– Viņš ir līdzenāks un mierīgāks (Olga).

– Redzu tēlus: sākumā violeta liesma, pēc tam lode, pēc tam caurspīdīga violeta piramīda Vasīlijam (Nikolajs).

– Arī bija sajūta par vertikālu un līdzenu (Romāns).

 

Pārejam pie Nadeždas.

Noskaņojamies uz šo vārdu, šo enerģiju. Mēs ar jums esam grupā, un tur zinām cits citu lieliski, mums pat nevajag cilvēku kaut kā aprakstīt, mēs viņu tur redzam kā mūsu grupas dalībnieku.

Nadežda kaut kā visa ir izbijusies, nu, mēs taču tur visi esam savienoti. Vienkārši jūtam.

– Kā komēta (Romāns).

– Ceriņkrāsas migla (Nikolajs).

Es jūtu vairāk kustības, gatavību lidot, ļoti gaišas enerģijas, tādas augšupejošas, kā ūdens stabs.

– Kā tasīte aizvērusies (Olga).

– Visa augšā, ļoti gaiša (Vasīlijs).

– Uz augšu, bet vairākos staros (Olga).

Tas ir vingrinājums. Kad mēs skatāmies citus cilvēkus, mācāmies aprakstīt savas sajūtas ar vārdiem. Var sajust, taču nav viegli aprakstīt.

 

Ņemam tālāk Natāliju.

Mums vairāk ir formas sajūta, bet mums vispār ir jānoskaņojas uz būtības sajušanu. Forma ir svarīga mums, lai arī tajā plānā tai nav īpašas vērtības.

Es jūtu Natāliju kā viedu un priecīgu dvēseli, vieglu, bezrūpīgu, ļoti patīkamu un sirsnīgu, mīkstu, siltu. Atšķirībā no Nadeždas, straujas un starveidīgas, Natālija ir stabilāka, šeit ir jūtams mazāk kustības.

– Zelta plūsma horizontālē (Nikolajs un Tatjana).

– Siltas enerģijas, gaisīgas un priecīgas (Romāns).

– Atturīga (Vasīlijs).

– Biedriska un labvēlīga (Olga).

 

Pārejam pie Nikolaja. Līdzena, stabila degšana, mazāk emocionalitātes.

– Gaišzila liesma augšup, kā gāzes deglim (Nikolajs).

– Harmonija un mierīgums (Nikolajs un Tatjana).

– Viedums un stabilums (Romāns).

– Gudrs un noturīgs (Olga).

 

Tālāk mums nāk Nikolajs un Tatjana. Sākumā paskatīsimies Nikolaju.

Ļoti viegla dvēsele, tāda aizlidojoša, gaisīga, gluži kā gaisa baloniņš lido pie aukliņas. Skatās uz mums no augšas klusītiņām un saka: jūs tur lejā, bet es te augšā, un man te ir labi, man tuvāk saulīte. Vienmērīga emocionāla gaisma, silta, tāda bērnišķīga mazliet, es viņu salīdzinātu ar 3 gadīgu bērnu.

– Mierīga gaisma (Olga).

– Viņi divatā ir sadevušies rokās, silti un mierīgi (Vasīlijs).

 

Skatāmies Tatjanu.

Tatjana ir lielāka, viņa ir kā saulīte, bet viņš, salīdzinot ar viņu, ir kā saulītes pusīte. Un gaisma dažāda, Tatjanai es redzu tādu siltāku un dzeltenīgu, bet Nikolajam gaišāku, gandrīz baltu.

– Kā liesma, atvērums tumšā alā, un no tā gaisma Nikolajam.

– Viņa ved viņu it kā aiz sevis (Olga).

Visdrīzāk Tatjana ir attīstītāka, veca dvēsele, un viņa ved.

– Viņa ir liekāka (Olga).

– Nikolajam gaisma ir kā no Mēness (Nikolajs).

Jā. Bet Tatjanai gaisma ir kā no Saules.

– Daudz, daudz prieka (Romāns).

 

Skatāmies Olgu.

Olga ir ļoti liela, viņai gan Mēness, gan Saules enerģijas ir vienmērīgi savienojušās. Iekšienē nez kāpēc ir maz prieka, ir ļoti mierīgi iekšienē, klusi un vairāk miegains stāvoklis, tuvāk sapnim. Emocijas ir aizgājušas. Bet šī enerģija ir nedaudz iekrāsota ar ciešanām.

Interesanti, kāpēc? It kā dvēsele smok un grib aiziet no šejienes, varbūt šādā nozīmē? Viņa saka, kas es šeit, uz Zemes, jau esmu pagurusi, un man jau ir laiks. Es taisos ceļā, un šķiršanās no planētas dod man tādu nostalģisku enerģiju, tādu nedaudz skumīgu. Bet tas viss ir normāli, viss ir labi, un man te nav kaut kādu problēmu no kaut kā tāda, es vienkārši gaidu šķiršanos no Zemes, un tāpēc tā nedaudz esmu nostalģiski noskaņota.

– Tumšs kodols labajā pusē (Nikolajs).

 

Pārejam pie Romāna.

Enerģijas jūtamas vīrišķīgākas nekā Olgai. Lietišķākas, izveicīgas, atvērtas pasaulei, pētījumiem, interesēm.

Arī ļoti vieglas un atvērtas skaistumam. Un, kad es to pateicu, dvēsele it kā nedaudz aizkavējās, un viņa pati deva man uzvedni, ko teikt, un nopriecājās, ka es to pateicu. Atvērta skaistumam. Un viņa ir nedaudz liesmota atšķirībā no Olgas, kur it tāda vienmērīga dzeltenīgi balta gaisma. Šeit liesma nav oranža, bet ļoti gaiša, vairāk kustības un degšanas, tāds dinamiskāks stāvoklis.

– Spožs virpulis (Nikolajs).

– Zinātkāre (Vasīlijs).

– Kā komēta (Nikolajs).

– Spilgta, stipra dvēsele (Nikolajs un Tatjana).

– Enerģijas ir jaunākas un aktīvākas, salīdzinot ar mani (Olga).

Nu, un paskatīsimies mani.

Es pacentīšos aprakstīt savu dvēseli, kā es viņu jūtu. Bet jūs uzrakstiet savas sajūtas. Būs interesanti.

Zināt, šis attēls man ļoti piestāv (nodaļas augšā). Es esmu bērns – mīksts, silts, ļoti zinātkārs, tāds kāpēcītis, es visu laiku jautāju, kas, un kā, un kāpēc. Un pateicos par atbildēm. Es atcerējos sevi mazu nez kāpēc.

Varbūt mēs bērnībā nesam šīs Dvēseles enerģijas vairāk, nekā pēc tam, kad pieaugam. Lūk, tāda man ir bērnišķīga Dvēsele, man liekas. Skolotāji man papildināja: vieda un pieredzējusi.

– Silta, labvēlīga (Olga).

– Stipra un pašpietiekama (Vasīlijs).

– Atklāta un tīra. (Olga).

– Viedais ar bērnišķīgu atvērtību pasaulei (Romāns).

– Var iet izlūkgājienā (Vasīlijs).

Paldies visiem!

Un mūs jau steidzina, ka kaut kas ir tālāk. Un mēs ejam tālāk... izlūkgājienā droši vien, ne velti Vasīlijs par izlūkgājienu atcerējās.

 

Dvēseļu riņķa deja.

 

SB: Sajūtiet, ka jūs stāvat kā riņķa dejā.

Lūk, man tagad parādīja tādu apli no Dvēselēm. Mēs it kā izpildām deju, katrs kustas, kaut ko dara, taču mēs turam apli.

Kas tas ir – deja? Mēs kustamies, mēs dzīvojam, kustība tad arī ir dzīve šajā plānā.

 

Mēs nolaižamies atpakaļ

 

Un tagad mūs nolaiž atpakaļ – apvalkā (atceraties, es teicu, kā lilijai vai kā ūdensrozei zaļās lielās lapiņas ir ārpusē?), un mūs nolaiž atpakaļ, katru Dvēseli savā skafandriņā, un tagad katra ir kā aizvērta ūdensroze.

 

Tagad mums ir veselums. Mēs esam aizauguši līdz Saulei

 

Un kas notiek: nevis iekšējā daļa izdalās uz augšu (kā bija agrāk), bet ugunīgā enerģija iziet, atstājot saikni ar apakšējām lapiņām, gluži kā šīs centrālās lapiņas ir kļuvušas augstas un smalkas, ugunīgas, paliekot iekšienē uz izejot ārpusē, bet ārējais skafandriņš paliek uz vietas[6].

 

 

16 09 30 03

Atcerējos tādu formu – Pārveidošanas Eņģelis, kurš dzima pirms dažiem gadiem.

 

Un tagad mūsu Dvēseles Liesmas savienojas augstākajā plānā arī aplīti[7], atstājot saikni ar apakšējo Es. Agrāk mēs no apakšējiem aspektiem atdalījāmies pilnīgi, bet tagad mums ir veselums.

SB: Un, lūk, tādā veidā jūs eksistēsiet no šodienas, tas ir, jūsu bāze jeb dvēseles blīvums paliek (mūsu skafandriņš).

Un jūs uz šī ceļojuma rēķina ieguvāt jaunu formāciju, jaunu dvēseles iezīmi jeb īpašību, vairāk ugunīguma un mobilitātes.

No vienas puses, jūs ar vienu savu daļu balstāties tajā, kur jūs izaugāt.

(Es tā saprotu, ka tas droši vien ir Dvēseles zemes fragments. Mēs balstāmies Dvēselē. TAS, kur mēs izaugām – tā ir Saules hierarhija, un mēs aplūkojām savu gabaliņu, kurš iemiesojas uz planētas.)

Un tagad jūs esat kļuvuši atvērti Saules Brālībai vairāk, tas ir, jūs atvērāties, jūs esat izauguši līdz Saulei.

Lai iemiesotos uz Zemes, mēs izgājām cauri Saulei (reiz). Var teikt, ka mūsu Lielā Dvēsele kā galaktiskais aspekts atdalīja zvaigžņu/Saules fragmentu Saules iekšienē pieredzes vākšanai uz planētām.

Un es domāju, ka planetārā Dvēsele ir bijusi gan uz Venēras, gan uz citām planētām; arī uz sagrautajām senajām planētām visdrīzāk inkarnējās; un tas viss savienojās tieši Dvēseles Saules aspektā.

Un uz katras planētas bija Dvēseles fragments, kurš vāca tieši viendabīgu informāciju no vienas planētas, kā pieredzi. Man liekas, nevar jaukt Venēras pieredzi ar Zemes pieredzi vai ar Marsu, tāpēc ka būs neviendabīga informācija.

 

Mēs esam savienojušies ar Dvēseles Saules Aspektu

 

– Esmu cepurītē, stars uz augšu spēcīgs blīvs, pa mugurkaulu iet vilnis. Mēs savācām sadrumstaloto (Olga).

– Enerģijas no citām planētām un līmeņiem ļoti smalkā dimanta pilienveidīgā enerģijā (Olga).

Mēs savācām sadrumstaloto: savācām enerģijas/pieredzi no citām planētām un līmeņiem ļoti smalkā dimanta enerģijā.

Es tā saprotu, ka pašlaik mūsu Dvēsele (zemes fragments) sāk savienoties ar Saules fragmentu, kurš apvieno visu planētu visu planetāro pieredzi.

Es jautāju Skolotājiem – vai tā ir? Kas tā ir par augšupcelšanos? Vai var teikt, ka mēs vienu fragmentu augstāk savienojāmies ar nākamo Dvēseles Augstāko Es?

SB: Jā. Jēdzieni zemes plāna valodā ir pareizi, tas ir, dvēsele tādā veidā augšupceļas.

 

Olga apstiprina, ka mēs ejam uz Dvēseles Saules fragmenta līmeni, kurš savieno visas planetārās pieredzes, kuras sakoncentrētas smalkā dimanta enerģijā.

(Mūsu pieredzes vispār var būt sakoncentrētas vienā atomā, tāpēc visas pieredzes savācas tādā mazā apjomā.)

Mēs ieaugam Saulē. Un tas nav brīnums, tāpēc ka gandrīz visu zemiešu Dvēselēm no Kristus-apziņas (Zemes Brālības) ir jāieaug Saules Brālībā, kā cilvēkiem un kā Dvēselēm. Mēs ne tikai savienojamies ar cilvēka Saules Es, bet arī Dvēsele savienojas ar savu Dvēseles Saules Es.

 

Vai ir starpība starp Saules Es Aspektu un Dvēseles Saules Aspektu?

 

Jautājums: Vai ir starpība starp manu Saules Es Aspektu (kurā mēs sarunājamies ar Saules Brālību) un Dvēseles Saules Aspektu? Kur te ir starpība?

SB: Cilvēka enerģijā. Dvēsele tomēr pārstāv Būtības enerģiju, bet cilvēks pārstāv visus cilvēciskos ieradumus, ne tikai zemes pieredzi, bet arī no citām planētām (tur varbūt nebija cilvēciskas formas, bet kaut kādas citas humanoīdas formas).

Saules Aspekts savieno sociālo pieredzi, var tā teikt, bet Dvēseles Aspekts savieno Dievišķo pieredzi.

 

Mēs visu pētām pirmoreiz, un mums ir svarīga jebkura jušana un jebkuras detaļas.

Man nez kāpēc liekas, ka mans cilvēka Saules Es ir augstāks un lielāks, nekā mans Dvēseles fragments. Dvēseles fragments ir mazs, salīdzinot ar viņu, lūk viņš – kā apaļa lodīte, bet Saules aspekts – kā liels ugunīgs Saules Cilvēks.

– Cilvēka ir vairāk manā Saules aspektā (Olga).

– Lielāks uz lielākas pieredzes rēķina (Romāns).

– Dvēsele ir apjomīgāka (Vasīlijs).

No manas Dvēseles radās staru kūlītis augšup, un viņa pēc auguma gandrīz nolīdzinājās ar Saules Cilvēku.

SB: Skaties: Dvēsele var būt mazāka, bet tagad viņa uz šī staru kūlīša rēķina praktiski ir tādā pašā augumā[8].

Viņa pacēla savus stariņus, pastiepa savas “rociņas”, bet nenolīdzinājās pagaidām. Saules Es – viņš taču ir Saules plānā, bet Dvēseles fragments – zemes plānā.

– Saules Aspekts ir spilgta un darbīga personība (Olga).

Bet Dvēsele ir klusāka, mierīgāka, gandrīz sapņojoša.

Saules Aspektā ir spilgtums, darbīgums, kustība un, protams, tur ir kaut kāds uzņēmīgums, arī intereses ir.

Un es jautāju SB: kā integrējas mūsu dvēseles daļa un Saules aspekts? Kā viņi savā starpā mijiedarbojas, kas notiek mūsu Augstākajos Es?

SB: Saules aspekts – tas ir ercenģeļa aspekts, kurš ieņem sevī daudzu planētu, ne tikai fizisku, bet arī astrālu un mentālu planētu, pieredzi, viņš vāc visu šo planetāro dvēseļu fragmentu, ne tikai kā humanoīdu inkarnāciju, bet arī kā citu Dvēseles daļiņu, pieredzi.

Bet Dvēsele – tā ir palīgdaļa, kura nosūta savu apziņu formās uz planētām, un vāc pieredzi sev un ercenģeļu plānam.

Un es taču vienmēr uzskatīju Dvēseli kā pašu galveno, pašu lielāko!

– Apjomīgi, tādā nozīmē, ka mazāks blīvums, gaisīga, krāsaina, bet Saules aspekts ir vairāk gaismas un gribas (Vasīlijs).

– Cita dvēsele stiepjas pēc viņa (Olga).

SB: Dvēsele un Saules Cilvēks eksistē viens uz otra rēķina, palīdzot viens otram apzināties daudzas lietas.

Saules aspekts vairāk nodarbojas ar planetārām misijām, bet dvēsele vairāk ar zemes plāna, cilvēciskajām attiecībām – ciešanām, laimi (tas ir, dažādas funkcijas).

SB ir rases funkcijas, Zemes Brālības, Venēras Brālības utt. funkcijas.

Bet dvēsele ir vairāk pie zemes plāna, vairāk vāc cilvēka pieredzi.

Es vēl lūdzu pateikt mums priekšā šo divu aspektu funkcijas.

SB: Nu nav mums laika, mums vēl ir plāni!

Labi. Mēs piekrītam. Ejam.

 

Savienojamies ar fizisko ķermeni

 

Un, lūk tagad mēs tuvojamies Zemei, redzu, ka es nolaižos no kaut kādiem augstumiem, it kā es būtu kosmiskais kuģis, tieši uz Zemes. Visdrīzāk nolaižos Dvēseles aspektā.

Jā. Man saka priekšā, ka Dvēselē. Un piezemējos savā cilvēkā…

Lūk, mans ķermenis, un es kā Dvēsele piepildu cilvēku, visu viņa ķermeni, ar savu smaržīgumu, savu skaistumu, mierīgumu, harmoniju…

Un ķermenis jūt, viņš paplašinās, kļūst vieglāks, piepildīts, gaisīgs, it kā manī kaut kas ieiet… ir jau iegājis, un iekšienē starp šūniņām es jūtu piepildītību.

– Ieplūdu (Olga).

– Ar Dvēseles aspektu (Romāns).

Sajūtiet, ka mēs piezemējāmies ķermenī un piesūcinājām visu ķermeni ar sevi, savu enerģiju, līdz pat kājām, un tā ir ne zemes aspekta klātbūtne, kurš parasti mums ir cilvēkā. Tā ir vēl lielāka Dvēseles klātbūtne.

Tādā veidā dvēsele cilvēku padara cildenāku. Kā nolaižas Svētais Gars, apmēram arī nolaižas dvēsele pie apskaidrotiem cilvēkiem, kuri jau ir gatavi viņu uztvert, saprotot, kā tas notiek.

Es jūtu, kā jūs visi esat iedegušies, kā jūs visi esat caurausti, piesūcināti, un sajūta ir ļoti patīkama, tāda jauna.

– Krūtīs ir paplašināšanās (Vasīlijs).

Man visā ķermenī ir paplašināšanās, it kā viegls ugunīgums būtu ienācis manī.

 

Dvēseles pārveidojošā uguns atnāca, lai piepildītu mūs un padarītu viengabalainus

 

Pašlaik šis augstāks Dvēseles fragments ir jūsos kā viegla uguns. Jūs tikko kā turp augšupcēlāties, jums tas likās ļoti augstu, bet tagad šī augstāka Dvēsele apskauj katru jūsu šūniņu.

Kādēļ vajadzīgs šis process?

Tas ir cilvēka veseluma ar Dvēseli veidošanas process. Cilvēka klātbūtne Dvēseles līmenī un Dvēseles klātbūtne cilvēka līmenī. Un caur cilvēku savienojas zemes Dvēsele un Kristus-apziņas zemes aspekts.

– Caurspīdīga, tīra, pārveidojoša viegla uguns (Olga).

Tas ir, mūsu Kristus-apziņas aspekts piepildās ar Dvēseles uguni, Dvēseles liesmu.

Skolotāji atgādināja, ka cilvēks savas dvēseles liesmu glabāja Planetārajā Logosā – Sanatā Kumarā, un mēs audzējām šo trīslapiņu Dvēseles liesmu.

Profeti rakstīja, ka viņa nolaidās pat līdz dažu centimetru augstumam, tik maza bija. Pēc tam viņa mums auga, auga, pacēlās augstāk par galvu, bet tā bija zemes trīslapiņu liesma, zemes sirds uguns.

Bet tagad augstākā pārveidojošā Dvēseles uguns ir atnākusi, lai piepildītu mūs un padarītu viengabalainus.

– Un atvērās jauns dziļums (Olga).

 

Notiek apskaidrošanās moments

 

Uzreiz pievēršam uzmanību jaunajam dziļumam. Ko mēs šajā sakarā varam izjust? Protams, mūsu galva nespēj to visu saprast, mēs mēģinām visu saprast sajūtu līmenī – ar ķermeni, sajūtām, un tikai pēc tam vēršamies pie loģikas.

SB: Mums ir ļoti svarīga pašlaik jūsu jaunā dziļuma apzināšanās.

Pacentieties tomēr priekš sevis tik skaidrībā, kas pašlaik notiek. Mums tas ir ļoti svarīgi.

Salīdzinām, uz vienas rokas liekam sevi līdz seansam un sevi pašlaik uz otras rokas.

– Uztraucas kakla čakra (Vasīlijs).

Tas ir Kristus-apziņas centrs.

– Man iekšā ir kosmoss, es esmu saplūdusi ar viņu (Olga).

Es varu teikt, ka mana ķermeņa iekšienē ir uguns, mans ķermenis ir uzliesmojis, krūtis un kakla centrs deg, bet kājas un rokas nē.

SB: Notiek apskaidrošanās moments. Tas ir grūti apzināms, tāpēc ka viss notiek aiz apziņas ietvariem, netiek cilvēka apziņas vadīts, netiek kontrolēts, un tikai post factum var noteikt, kas notiek. Taču mēs jums uzreiz sakām, ka tas ir apskaidrošanās moments.

– Dvēseles apziņa prevalē pār ķermeņa apziņu (Nikolajs un Tatjana).

– Sirdī ir kā saule (Olga).

Lūk, es tagad noliku sevi uz kreisās rokas līdz seansam, bet uz labās pašlaik. Augums[9] man tagad ir divas reizes augstāks, gaismspēja vairākas reizes lielāka, tas ir, es it kā esmu kļuvusi Saules Cilvēks. Ļoti stipri ir pacēlusies apziņa, un gaismspēja ir pieaugusi vairākas reizes.

Man gribētos vēl apzināties, kas tas ir – „pacēlusies apziņa”, kā viņa ir pacēlusies? Tagad vajag sajust, kas tas ir – apziņas pacelšanās?

 

Intereses – apziņas līmeņa marķieris

 

SB: Var paskatīties uz interesēm. Kādas jums pašlaik ir intereses?

Kādas cilvēkam ir intereses? Parasti materiālas intereses: paēst, atpūsties, aiziet pastaigāties, pastrādāt, kaut ko izdarīt.

Šo interešu nav. Ne tuvu tā visa nav. Un mana interese pašlaik – vēl vairāk savienoties ar Dvēseli, iekļūt iekšienē… mana sirds atveras un grib viņu paņemt – visu Būtni, kura tiek manī ielaista. Viss ķermenis pastiepies un kāri šīs enerģijas uzsūc, ķer, lūdz, lai viņam dotu, maz man ir tā! Lūk, mana interese pašlaik… Un es jau nevis kā cilvēks jūtos, bet kā Būtība.

Un tagad man tāda doma paskrēja: Bet kā tad materiālais plāns? Man taču vajag atgriezties atpakaļ…

Kā jums?

– Tiekšanās uz sintēzi (Romāns).

Iespaids, ka es tiecos kā planēta uz Sauli, gribu viņā ieiet, ieplūst un kļūt par zvaigzni.

SB: Nu kā, patīkama degšanas sajūta?

Patiešām, šīs degšanas sajūtas ir ļoti patīkamas.

 

Mūsu ķermenis un Dvēsele savienojas

 

– Krūtīs ir ilgas, it kā kļūstu viengabalaināks, piepildos ar kaut ko (Vasīlijs).

Piepildīšanās ar Dvēseles emanācijām. Es tā saprotu, ka visa cilvēku pieredze uz Zemes kaut kādā veidā pašlaik ieiet mūsos.

SB: Nē. Tā joprojām ir slēgta, lai nepārslogotu apziņu.

Tā patiešām glabājas kristālā/lāsē (kaut kur, kas cilvēkam pagaidām nav pieejams).

Un, lūk, tagad man norit izšķīšana tajā visā, kur es ieplūdu iekšienē, Lielajā Lodē… Es izšķīstu Būtībā, es kūstu kā cukurgraudiņš vārošā ūdenī, un kļūstu šis Lielais.

– Pastiprinājies ķermeņa plastiskums un plūstamība (Nadežda).

– Degšana iegūst dziņu nepārvarami uzlidošanai, paplašināšanai, es pašlaik pārdzimstu (Olga).

Uzlidojums un paplašināšanas – tā tad arī ir izšķīšana un transformācija.

Sajūtiet, cik tālu no zemes izpriecām un lietām mēs atrodamies, mēs pilnībā esam šeit, šajā Dvēseles līmenī, mēs esam kaut kādā kosmiskā transformācijas procesā. Un mums tas ļoti patīk un ir patīkami. Tas nemaz nav šausmīgi, nav smagi, neatbildīgi, tas viss ir bērna līmenī.

Kaut kādā veidā viss notiek automātiski. Bet mēs tikai esam liecinieki tam, ko dara mūsu ķermenis un dvēsele – savienojas.

– Vienkāršums pārsteidz (Romāns).

Lūk, it kā es pilnībā būtu iegājusi, man visas enerģijas nosēžas, process beidzas…

– Man liekas, ka es tagad piecelšos no krēsla un kļūšu garāks pēc auguma (Vasīlijs).

Man patīk tas, kas notiek, tas ir lieliski!

 

Ir notikusi Dvēseles liesmas savienošanās ar ķermeņa liesmu

 

Pašlaik notiek apsveikšana ar procesa pabeigšanu.

Lūk, jau process ir beidzies, un patiešām ir sajūta, ka kļūsti garāks.

– Nomierinās, iekārtojas ķermenis, kā pēc lieliskas procedūras (Olga).

Un es vēl gribu pajautāt Skolotājiem, vai mēs varam patstāvīgi, teiksim, pirms gulētiešanas vai no rīta atkal ieiet šajā savienošanās momentā?

SB: Nav vajadzības, jūs jau savienojāties, Jūs vienkārši varat justies nevis procesā, bet, lūk, tādi, kādi jūs pašlaik kļuvāt. Tas ir, jums notika garīgā transformācija, Dvēseles liesmas savienošanās ar ķermeņa liesmu (tā trīslapiņu liesma, kuru mēs audzējām ķermenī, ir savienojusies ar dvēseles liesmu).

Skatieties, nekāda noguruma, viss iekšienē ir uzplaucis, ir viegli, patīkami! Sajūtas ir patiešām neparastas!

Augšējās čakras ir kļuvušas lielas – sirds, kakla čakras, adžna un milzīgā Sahasrāra, gigantiskā Sahasrāra. Trīs augšējās čakras, kuras griežas kā Piena ceļš, ar kaut kādiem atzariem kā Piena ceļam – kā lieli ugunīgi riteņi.

No ko, mani draugi, tas ir lieliski!

Es apsveicu visus ar Debesu Kristībām, Dievišķajām. Un sevi arī apsveicu!

 

Man pret jums dzimst tāda pateicība, tomēr mūsu prakse ir grupveida, un katrs no mums ir ļoti svarīgs. Pa vienam mēs ilgi ietu uz to.

Seanss ir pabeigts. Līdz jaunām tikšanās reizēm!

Pateicamies! Pateicamies! Pateicamies!

 

Pievienots 30.09.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/mi-vozneslis-na-uroven-solnechnogo-aspekta-dushi

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Tā ir jauna Klātbūtnes sajūta

[2] Tā ir jauna Pārpilnības un Visa, Kas Ir Pilnības sajūta

[3] Jo Dvēsele taču ir pustukša...

[4] Tiekšanās uz daudzveidības harmoniju – vēl viena jauna sajūta!

[5] Arī tā jauna sajūta – totāla mīlestība

[6] Visi ķermeņi ir sasaistē, ieskaitot ugunīgo ķermeni.

[7] Tas nav tēls. Šodien konsultācijā es ieraudzīju Augstāko Mentālu vienai sievietei grupā. Grupveida Augstākais Mentāls – tā jau ir realitāte!

[8] Runa ir par apziņas augstumu, nevis garumu

[9] Runa ir par apziņas augstumu, nevis garumu