Kā mirst cilvēks

Meditācija

16 05 17 01

Pēdējā Sanata Kumaras Klubā aizsākās saruna par bailēm, un, konkrēti, par bailēm no nāves.

Jāsaka, ka bailes vēl arvien paliek mūsu dzīves daļa, un tāpēc viena no manām meistarklasēm bija veltīta šai tēmai. Tā saucas „Uzvari savus drakonus” un atrodas vietnē jūsu pieejai.

Meistarklase „Aizvācam mūsu bailes” ietver vairākas dažādu plānu, ļoti pieejamas absolūti visiem, mūsdienu prakses no dažādām psiholoģijas sadaļām. Ar tādu prakšu palīdzību jūs patiešām varat tikt galā ar savām bailēm, satraukumiem un aizvākt jūsu fobijas.

 

Arī Klubā 13. maijā ienāca prātā veikt meditāciju kopā ar Saules Brālību, lai atcerētos, kā mēs mirām pagājušajās dzīvēs, kā šis process notiek.

Kādas bailes izskanēja no dalībniekiem: nenonākt gaismā, nebūt „augšupcelšanas” cienīgiem, nesaprast, kurp iet, un kaut kas līdzīgs.

Un, lūk, mēs iztēlojāmies sevi mirstošu kā vecu cilvēku, kad visas programmas, kādas spējām, esam izpildījuši, un dzīve ir beigusies.

Tālāk es stāstu, ko jutu pati.

Pēdējā diena, šī cilvēka pēdējā stunda, pēdējās minūtes. Cilvēks zina, ka mirst, un ir sagatavojies nāvei.

Sāk palikt aukstāks ķermenis, īpaši kājas, ķermeni stindzina nepārvaramā veidā. Stingstošais ķermenis izspiež dvēsele, izdala, un mēs no astrālā portāla (pa horizontālo asi) starp sirds centru un saules pinumu izejam uz priekšu.

No ķermeņa mēs izejam viegli, brīvi, nemanāmi. Un karājamies virs gultas, virs ķermeņa. Un šīs pēdējās minūtes ir mūsu klusējošā bezkaislīgā atvadīšanās no šīs realitātes. Pēc tam pagriežamies uz otru pusi, aizgriežoties no ķermeņa, un pārejam it kā portālā, kurš viegli ievelk sevī. Tā ir liela tora ass. Mēs brīvi izpeldam no viena tora slāņa nākamajā slānī.

Manā priekšā parādās liela gaisma, ļoti silta, kura atgādina Diženās Dievietes enerģijas, tikai blīvāka un ļoti spilgta. Ne no kā nebaidoties, nesteidzoties, es eju uz šo gaismu un jūtu neparastu svētlaimi.

Un, vēlreiz izejot no šī tora slāņa, atstājot šo vietu, es izkliedējos, izplūstu kā fontāns jaunajā realitātē, un savācos šeit jaunā ķermenī.

Ar ķermeni mani saista sutratma, taču es esmu jau jaunā realitātē.

Es neko neredzu, kaut gan gaidu, ka mani sagaidīs mīļie un tuvie.

Paceļos vēl par vienu „stāvu”, jo virs manis vēl parādās gaisma, un es viegli turp paceļos. Tā ir kaut kāda pārejas vieta, kurā es neuzkavējos. Daži droši vien var šeit aizkavēties.

Iznāku ļoti gaišā realitātē, piepildītā ar dzīvību. Šeit ir cilvēki, dzīvnieki, augi, vieta ir ļoti rosīga. Manā tuvumā neviena nav. Es šeit gluži kā uzrados no nekā. Pie manis neviens nepienāk, droši vien viņi mani neredz?

Un es uzeju vēl augstāk. Un šeit ir tumšā daļa. Jāsaka, ka augstākais astrāls – tā vienmēr ir ļoti stipra gaisma, bet mentālā telpa nav atkarīga no gaismas stariem. Tā ir elektromagnētiska realitāte, un gaisma šeit tiek ģenerēta pēc tavas vēlēšanās – tev vajag, tu apgaismo ar sevi savu realitāti. Šeit es esmu vienkārši lodīte.

Es izslejos, ieplūstu slānī ap planētu – Vienotībā, iegūstu šo Vienotības apziņu. Tas viss man ir pazīstams…

Kādam var būt cits ceļš.

Irīna: Pavediens tur no aizmugures sirds centrā.

Pievēršu uzmanību, ka no ķermeņa vertikāla stāvokļa esmu pārgājusi horizontālā (kā putniņš). Šeit mani neviens nesagaida un nekas netur.

Mums ir saikne ar ķermeni, un mēs varam atgriezties atpakaļ pa sutratmu kā pa celiņu. Es laižos lejā pa savu „virvīti”, tā ieiet manī, un tuvojos savam nedzīvajam ķermenim.

Es skatos savā sejā tuvu, tuvu. Es saprotu, ka esmu mirusi. Pašlaik orba izmērā es lidinos pār savu lielo seju.

Manī nav nekādu emociju, pilnīga neitralitāte, mierīgums, apzinātība. Es saprotu, ka mana dzīve ir beigusies, un tālāk būs kaut kas cits. Šajā laikā – uzreiz pēc nāves, es šeit varu pārvietoties, atgriezties portālā, kur es aizgāju uz augšu, vai atriezties uz Zemes. Mirklis – un esmu tur.

Nolēmu pārbaudīt, bet vai es varu uz Zemes būt pilnīgi brīva? Es padomāju par Maskavu… un neieraudzīju sevi Maskavā. Izdaru secinājumu, ka pagaidām esmu piesaistīta ķermenim un nevaru brīvi pārvietoties, kurp gribu.

Bet pacelšanās uz citiem plāniem bija pa savu sutratmu, kuru mēs jau labi apzināmies…

Secinājums. Nav nekādu jūtu – baiļu, nožēlu, viss ir neitrāli. Viss ir viegli, ātri, baidīties nav no kā.

– Zinātkāre.

– Nav jūtu…

– Bija mierīgums.

– Baiļu nebija, nekādas sajūtas.

– Bija pulsācija mugurā, mierīgi.

Mēs sapratām, ka baiļu no nāves nav, vispār praktiski nav nekādu jūtu.

Kad cilvēks vēl atrodas zemes apziņā, viņš turas pie dzīves, un tas ir saprotams – viņš nezina, kas tur tālāk būs. Daži uzskata, ka tālāk nekā nebūs…

– Redzams, pēc aiziešanas iegūsti milzīgu atbrīvotību.

– Galvenais ir zināt, kurp skriet, uz kuru pusi…

Neuztraucieties, mēs atradīsim ceļu, kamēr esam saistīti ar ķermeni… Varam palūgt, lai mūs sagaida.

– Prieka jūtas un kaut kā ļoti nozīmīga un mīļa gaidas. Vēroju sevi kā ārējs novērotājs. Gāju cauri portālam, kuram bija piramīdas forma. Viņš beidzās ar pušķīti, kurš sāka griezties. Es sapratu, ka ir notikusi manis daudzdimensionālās savākšana, tas ir, visi mani ceļi savienojās vienā.

– Esmu lasījusi, kā dvēsele pie pāriešanas apmulst, un ir vēlams viņai palīdzēt virzīties uz gaismu.

***

Līdz ar to mūsu meditācija un tās apspriešana beidzās. Tiem, kas ļoti baidās, jūt bailes, ir mana praktiskā meistarklase „Uzvari savus drakonus” un ļoti daudz rakstu internetā.

***

Raksts „Es ļoti baidos no nāves. Ko man darīt?”

http://www.psychology-faq.com/ya-ochen-boyus-smerti-chto-mne-delat/

***

Nākamais Sanata Kumaras Klubs būs pirmdien, 13. jūnijā.

Sākums pulksten 18 pēc Maskavas laika

Ieeja bezmaksas, pēc norādes https://login.webinar.fm/ru/login/sanat209/

16 05 17 02

 

Pievienots 17.05.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/kak-umiraet-chelovek

Tulkoja Jānis Oppe