Visums tiecas uz novitāti

16 05 09 01

16.05.07.

Dārgais Šri Juktešvar! Lūdzu tev pastāstīt par planētas pāriešanu.

ŠJ: Pāriet visa pasaules-ēka. Šī pāriešanu plūsma sākās sen, bet līdz Zemei aizvēlās tikai nesen. Visas fiziskās planētas kā apziņas blīvums vilni uztver atbilstoši sava blīvuma statusam, kā pēdējās.

Vilnis nāca no Centra un līdz perifērijai aizvēlās vēlāk par visiem? Es redzēju taustekļus, kuros atrodas blīvās planētas, un varu tagad iztēloties, ka Centrs vilni saņem ātrāk, un, kamēr Centrs nepāries vai netransformēsies, perifērijas objekti nesaņems informāciju vai plūsmas. Vai tas ir tā?

Jā, praktiski tā. Vienalga tavs priekšstats ir lineārs, bet jēga ir tāda.

Transformācijas avots atrodas aiz robežām visumam, kuru viņš transformē.

To var saprast tā, ka Mihaēls un DA pārgāja un deva impulsu savam visumam uz pāriešanu?

Ne gluži tā. Viņi arī saņēma impulsu, kurš caurauž visas plūsmas. Bez impulsa Viņi nevarētu iniciēt sava visuma pāriešanu. Tādi paši impulsi-komandas ienāca visos vadošajos atbildīgajos par visuma apziņas daļas attīstību.

Mūsu Pisandrs (Saules sistēmas galva) arī saņēma tādu vēstījumu?

Visdrīzāk tā. Viņš atrodas aiz Saules sistēmas robežām un, iespējams, ir tāda impulsa nesējs.

Varu iztēloties, ka eksistences blīvumu pacelšanās un nolaišanās cikli – tās ir kā visuma inkarnācijas, dzimšana un nāve (sabrukšana)?

Man tas nav zināms. Nodzīvosim, redzēsim, kas tas būs – sabrukšana vai pārdzimšana, vai transformācija, vai iziešana uz jaunu materialitāti...

Ne viss atkārtojas. Arī cikli pārdzimst, un nav tiešas atkārtojamības un atkarības visumā. Nav izdevīgi atkārtot, pat ja cikls bija veiksmīgs, tāpēc ka vienmēr visums tiecas uz novitāti.

Jau mentālo radījumu līmenī tiek atbalstīta pilnīga novitāte. Matērijā attīstības un radīšanas grūtību dēļ tiek atbalstīta iepriekšējo radījumu izmantošana un jaunā radīšana uz viņu pamata. Bieži jaunais ir labi aizmirsts vecais. Un tas ir normāli, tāpēc ka šeit vēsture kaut ko māca. Mentālajā kopienā kopija – tā ir pazaudēta enerģija. Tāpēc ka jaunā radīšana ir vienkāršota un ir būtnes dzīves process – viņas sarunāšanās, informācijas pārraidīšanas un jūtu paņēmiens. Šeit ir saasināta novitātes radījuma racionālas izmantošanas sajūta.

Šeit neviens neko nedarīs blēņošanās vai izrādīšanās dēļ?

Protams, tas ir iespējams, taču tas tiek uzskatīts par muļķību. Jums kas tāds ir papilnam.

Pasaule ir racionāla vai piepildīta ar jūtām? Darīt jūtu dēļ – tas, iespējams, ir neracionāli? Pie mums daudzi radījumi tiek taisīti kā to vai citu jūtu izpaudums. Māksla ir sastingušas jūtas, reizēm skaistuma, dažreiz dusmu vai atriebības jūtas... Un ne vienmēr tās ir racionālas.

Pie mums māca pirmām kārtām radīšanas procesa racionālu izmantošanu. Jūtu komplekss radījumu padara oriģinālu un projicējamu – noteiktu uzdevumu risināšanas kompleksu ietilpinošu. Iedomājies, ka tu radi visumu. Muļķības dēļ var saradīt monstrus un pēc tam ar viņiem cīnīties. Un katrā ielikt jūtas – atriebības, dusmu vai pārestības jūtas.

Un pat ja tu viņus piepildīsi ar mīlestību, tad kādēļ tu viņus radīji? Kas stāv, kāda jēga stāv aiz šīs jaunās radības? Kāds virsuzdevums vai kāds piepildījums/princips? Tā tad arī ir racionalitāte, papildināšanas un nerunāšanas pretī eksistējošajam princips.

16 05 09 02

Protams, ir mācību process, un ir Radītāju radīšanas process (ir velosipēdi, un ir lokomotīves).

Man gribētos saprast, kādi procesi pašlaik ir ap planētu un kā tie planētu ietekmē.

Fizikas jomā nav kaut kādu jaunu pāriešanas procesa komponenšu. Vēlreiz atgādināšu, ka kontinentu appludināšana ir noraidīta. Viss būs miermīlīgāks un bez kataklizmām. Bet jums iesaku nenervozēt un nedzirdēt tos bļāvienus, kuri bieži atskan jūsu masu informācijas līdzekļos. Citādi arī jūs varēsiet noticēt šai manipulēšanai ar apziņu. Jo cilvēku apziņas var arī radīt gaidīto (pievilkšanas princips).

Bet pāriešana norit. Ar ko tā raksturojas?

Ar arvien racionālāku domāšanu un atbildības par savām darbībām sapratni. Cilvēce, rupji runājot, pieņemas prātā. Viņai palīgā nāk arī gudras mašīnas, kuras var izskaitļot tās vai citas “rotaļlietas” sekas.

Ko darīt ar to, ka visu pašu modernāko mēs izmantojam nevis priekš, bet pret sevi – cilvēci? Kad beigsies vīriešu spēļmantiņas un sāksies mierīgs eksistēšanas periods? Kas vajadzīgs, lai apturētu bruņošanās sacensību? Pilnīga pagrimšana nabadzībā? Milzīga katastrofa? Kas mums iemācis būt galaktiskām apziņām?

Prakse māca. Nekādas teorijas vai zināšanas nav efektīvas. Tikai, kad cilvēki savu spēļu sekas ieraudzīs savām acīm, viņi sāks aizdomāties (Hirosima un Nagasaki).

Taču viņi neapstājas.

Izbeidz. Mēs visu pateicām par šo tēmu. Cilvēks ir bērns. Kas var viņam likt baidīties bāzt rokas ugunī – apdegums!

Un tā iet bojā civilizācija pēc civilizācijas?

Ne vienmēr. Kāds paliek, iznāk dzīvs no šīs gaļas mašīnas un nes racionalitāti (rases izdzīvošanu) tālāk, nākamajās pasaulēs un svaros. Un, kamēr cilvēce neizies šo stadiju, viņa nespēs iziet aiz sevis ietvariem.

 

Pievienots 09.05.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/vselennaya-stremitsya-k-novizne

Tulkoja Jānis Oppe