Darbs ar bērnības atmiņām

16 04 06

Bērnība ir laiks, kad tiek ieliktas visas attiecības un tiek izdarīti secinājumi nākamajai dzīvei.

Kas man ir māmiņa un kas tētis (caur viņiem – sievietes un vīrieši vispār).

Kas man ir apmācība, mācības, zināšanu un prasmju lietošana (pieradums un prasme mācīties)?

Kāda ir mana attieksme pret naudu (finansēm)?

Kā es attiecos pret radiem (attiecības ar dzimtu)?

Pret sevi – kas es tāda esmu, cik lielā mērā ar manu viedokli var rēķināties (cieņa)?

Cik svarīga es esmu vecākiem (mīlestība)?

Cik svarīgi ir nezaudēt kādu vai kaut ko (stresi un zaudējumi).

Kā būt labai (paklausība)?

Mēs kā sūklis uzsūcam programmas, ar kuru palīdzību mūs vada vecāki.

Veidojas pašvērtējums, parādās patstāvība vai nepatstāvība, atkarība vai nepieņemšana, cieņa vai necieņa, aizvainojums un nepiedošana.

Mūsu prāts ir tēmēts uz negatīvu iegaumēšanu, lai izdzīvotu šajā tik sarežģītajā pieaugušo dzīvē un neatkārtotu kļūdas.

Bērnības negatīvie iespaidi un uztveres TĀ ARĪ PALIEK MŪSOS, salikti kā faili dzīves programmā, kamēr tos nekonstatēsim, neizķersim, ja tie traucē, kamēr neaizvāksim. Tie kalpo kā filtrs dzīves uztverei un mūsu viedoklim par sevi.

***

Koučings. Darbs ar bērnības atmiņām ar klienti N.

Dažu koučinga mācību laikā N. apziņā un rīcībā sākās labas izmaiņas. Mēs jau vairākas reizes strādājām ar N. attiecībām ar māmiņu un vīramāti. Tās sāka uzlaboties. N. ieguva atbildību par savu rīcību un domām (agrāk bija ērti visus lēmumus atstāt māmiņas ziņā). Viņa vīramātē atklāja tādas jūtas un tādus noskaņojumus, par kādiem nenojauta. Sāka labi uztvert to, ko vēl nesen uzņēma kā uz nažiem. Viņa pati kļuva sievišķīgāka un pievērsa savu uzmanību, ka pēkšņi ir palielinājusies interese no vīriešu puses. N. āriene kļuva pievilcīgāka, un no acīm tā vien plūda prieks.

Tagad mēs nolēmām pastrādāt ar bērnības atmiņām ar māmiņu, un pirmā epizode, kura uzpeldēja atmiņā, bija ļoti sāpīga.

Maza meitenīte, vēl bērnudārzā, izkāpa no autobusa, autobuss aizcirta durvis, un māmiņa palika autobusā. Autobuss aizgāja. N. pieņem lēmumu skriet pakaļ autobusam, un visu gabalu līdz pieturai skrien tam pakaļ. Māmiņa jau gaida pieturā un saka: „Iegaumē: tev vienmēr ir jābūt ar mani!”

Šī programma „tev vienmēr ir jābūt ar mani!” iespiedās bērna zemapziņā uz visiem laikiem. Meitene atradās milzīgā stresā, asarās un izbailēs. Un šajā momentā programma iegūla tieši zemapziņā.

Pieaugusī N. vienmēr juta savu pienākumu būt blakus māmiņai. Viņa apprecējās, taču visu laiku juta, cik tur māmiņai ir slikti bez viņas. Pastāvīga braukāja uz citu pilsētu pie māmiņas, bija atkarīga no viņas atzinības un gaidīja piekrišanu. Attiecībās maz kas mainījās – māmiņa palika Lielā un Vecākā, bet viņa pati maza un atkarīga.

Mēs ar viņu veicām divas prakses šo negatīvo atmiņu aizvākšanai, izvilkām programmu „tev vienmēr ir jābūt ar mani!” no zemapziņas un atrāvām N. no stipras piesaistes māmiņai.

Otrā negatīvā epizode no N. bērnības perioda.

Meitenīte gaida pie bērnudārziņa, kad māmiņa iznāks no dārziņa telpas, un viņas ies mājās. Pazīstams vecāks zēns pajokoja, sakot: „Bet tava māmiņa jau aizgāja mājās.”

Paši varat iedomāties, kas notika ar meitenīti. Kādas jūtas par māmiņu un par sevi vienā mirklī pazibēja viņas apziņā. Zaudējums! Neesmu vajadzīga! Aizmirsta! Kā es viena aiziešu (bija jābrauc ar autobusu, mājas nav tuvu…)

Meitenei gandrīz uzreiz aiz vārtiem pielika sargeņģeli sievietes veidā, kura paņēma aizbildniecībā raudošo bērnu, nogādāja mājās un pēc tam sagaidīja māmiņu.

Stresa situācija, grozi kā gribi, gan māmiņai, gan meitiņai.

Pirmkārt, es pievērsu uzmanību tam, ko pārdzīvoja māmiņa, kad iznāca no dārziņa un neatrada bērnu, kā viņa mētājās un meklēja, kādu stresu pārdzīvoja. Tāpēc ka N. iekšienē palika tikai bērnības atmiņas, no viena skatupunkta – cik man bija slikti.

Otrkārt – pievērsu uzmanību, ka sargeņģeļi tomēr pasaulē ir.

Un treškārt – sākām strādāt ar metodiku negatīvu atmiņu novākšanā. Kolapsējām negatīvo notikumu un zaudējuma un vientulības jūtas. Epizode aizvācās no jūtu ķermeņa, un bērnība ieguva laimīgu raksturu.

***

Pēc analoģijas ar N. es nolēmu pastrādāt ar savām bērnības atmiņām.

Pirmā epizode. Man ir 12 gadu. Es kopā ar bērniem un audzinātājiem esmu izbraukusi no pionieru nometnes, kad beidzās maiņa, uz Ņižņijtagilu (es pati esmu no Sverdlovskas – Jekaterinburgas) lielā autobusā. Mūs izsēdināja autobusa pieturā pilsētas vidū. Visus bērnus savāca vecāki, bet es tā arī paliku stāvēt pieturā ar čemodānu, bez kapeikas naudas, nepazīstamā pilsētā 100 km no mājām. Audzinātājs kaut ko norūca, ka vairāk gaidīt viņam nav spēka, un aizgāja.

Es jau vairs neatceros, cik ilgu laiku es gaidīju, kamēr tētis mani nepaņēma. Iespējams, nemaz ne tik ilgi, varbūt stundu vai divas. Kad atbrauca elektriskais vilciens. Domas bija dažādas. Es taču esmu liela, bet kā tikt līdz mājām? Es varētu pajautāt, kā tikt līdz stacijai, un ar elektrisko vilcienu aizbraukt uz mājām, taču man nebija pat 6 kapeiku autobusam.

Drīz vakars… sāka palikt aukstāks… Kur es nakšņošu? Lūgt naudu ir kauns. Galu galā pajautāt, kur ir milicija, un ierasties tur.

Stress līdz šim laikam ir manās šūnās, kad es atceros šo epizodi. Varētu likties, tētis atbrauca, viss ir labi. Tikai māmiņa pēc tam ilgi jautāja, kāpēc es tāda apmulsusi esmu kļuvusi, kas ar mani nometnē ir noticis? Noticēt, kas es izbijos nepazīstamā pilsēta, viņa nevarēja. Redzams, saspringums un pārdzīvojums ilgi mani tad neatlaida un uz visiem laikiem pierakstījās manā ķermenī.

Novērtēju stresu uz 8 (no 0 līdz 10).

Veicu ar sevi praksi no NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) epizodes kolapsēšanā.

Pēc prakses stresa līmenis – 0.

Meitene ilgi gaidīja tēti autobusa pieturā un pārdzīvoja, kamēr tētis viņu nesatika. Bet tētis taču satika! Viss ir labi.

Pēc kāda laika konstatēju dziļu aizvainojumu pret tēti, kuru es neredzēju stresa dēļ. Tas parādījās no izbīļa apakšas.

Veicu piesātināšanu ar resursiem, ir tāda prakse, dodu papildus resursus tai meitenei, bet viņai bija vajadzīga tikai pārliecība, ka tētis noteikti atbrauks, viņš nav saslimis, nav nomiris un nav aizmirsis.

Viss, epizode ir slēgta.

Ko tā man iemācīja?

Ticēt, ka viss būs labi. Zināt, ka tevi neviens nav aizmirsis. Ka mēdz būt dažādi apstākļi, un ne vienmēr dzīve ir piepildīta tikai ar saldumu. Ir jābūt vīrišķībai sagaidīt savu stundu.

Ko es ieguvu?

Gribas un vīrišķības pārbaudījumu (meitenei tas tā bija pirmo reizi).

Vai es izgāju pārbaudījumu?

Izgāju, un tas ir lieliski.

No kā es izvairījos?

Izstāstīt māmiņai visu tā, lai viņa saprastu un noticētu. Tātad biju ne pārāk atklāta, ne pārāk uzticējos vai nespēju izstāstīt tā, lai saprastu.

Ko es varu iemācīties, pateicoties šai situācijai?

Būt patstāvīgai neparedzētās situācijās, elastīgai un nenokārt degunu.

Ko Visums man grib teikt ar šīs situācijas palīdzību?

Mēs rūpējamies par tevi. Rūpējamies, audzinot, sniedzot tev mācības pārbaudījumu veidā tava gara norūdīšanai. Lai tu vairāk mācītos rēķināties ar sevi.

Kādas iespējas aiz tā slēpjas? Kādu labumu tas var nes man un cilvēkiem manā apkārtnē?

Iespēju saprast citus tādus pašus bērnus, kad viņi pazūd vai viņus pazaudē. Un saprast, ka kas tāds neaizmirstas nekad un sēž šūnās, kamēr to neizvilksi. Cik labi, ka tagad es varu to aizvākt! Un palīdzēt ar to tikt galā citiem.

Otrā epizode.

Tas bija pirmās epizodes mēģinājums, bet arī ir atmiņā visu mūžu.

Bērnudārzs vasarnīcā. Vecāku diena. Visi bērni jau ir ar vecākiem, pie katra ir atbraukuši māmiņa vai tētis, bet pie kāda arī visa ģimene. Viņi ir sasēdušies gar sētu un cienājas, priecājas, un viss viņiem ir labi.

Un tikai es staigāju pie rokas audzinātājai, kura mierina mani, ka māmiņa noteikti atbrauks, mēs sagaidīsim, tu nebēdājies.

Beidzot atbrauc mana māmiņa, tāda skaista eleganta. Viņa tā steidzas! Cik es esmu priecīga! Viņa ir nokavējusi autobusu, kurš vecākus veda uz vasarnīcu, un braukusi ar reisa autobusu. Viņa man ir atvedusi cienastu, taču pats galvenais, es tagad neesmu sliktāka par citiem! Es arī esmu kā visi!

Turpmāko sarunu neatceros. Tikai šo epizodi.

Vēršos pie savām domām: māmiņa neatcerējās, ka šodien visi vecāki brauc pie saviem bērniem? Viņa varbūt bija saslimusi? Bet tad tētis varēja atbraukt. Grūta gaidīšana, kad bērnam vēl ir maz pieredzes. Meitenīte skatās, kā visi priecājas, un raud.

Cik labi, ka blakus ir audzinātāja!

No pieaugušā skatupunkta – kāds nenozīmīgs notikums, kāda muļķība! Nu, un kas, nokavēju, bet atbraucu taču?

Es to atceros jau gandrīz 60 gadus.

Visi, izņemot tevi, ir cienīgāki par tevi, tu viena esi ne tāda. Kas ar mani ir ne tā?

Pašlaik, kad es rakstu, asaras rit pa pieaugušā vaigiem…

Māmiņas, esiet uzmanīgas pret saviem bērniem. Atcerieties, ka viņi tādus „sīkumus” atceras visu mūžu.

Novērtēju emociju līmeni uz 9. Pat nebiju domājusi, ka tik smagi.

Veicu ātru praksi. Pēc minūtes emociju līmeni novērtēju uz 2.

Veicu vēl vienu ātru praksi.

Pēc minūtes prakses: epizodi atceros. Emociju līmenis – 0.

***

Draugi, ja jums ir ko iztīrīt, ja jums ir bērnības atmiņas, kuras dedzina, niez vai sāp, to var aizvākt konsultācijā, koučingā vai meistarklasē.

 

2016. g. 24. aprīlī pulksten 12 pēc Maskavas laika

Sanata Kumaras Skola aicina jūs uz meistarklasi 

"Darbs ar bērnības atmiņām"

Meistarklases cena ir 1400 rbļ.

Pieraksts pēc apmaksas pa e-pastu

This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

 

Pievienots 06.04.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/rabota-s-detskimi-vospominaniyami

Tulkoja Jānis Oppe