Nožēlošana

Atkal neērti jautājumi

16 03 18 01

16.03.19.

Dārgie draugi! Mana raksta tēma šodien būs jau daudz reižu skartā – informācijas līmenis dažādos apziņas līmeņos. Bet, kā esmu sapratusi pēdējā laikā, par to ir vēl un vēl jāraksta, apskatot dažādus piemērus.

Mēs zinām, ka čakras – tie ir ne tikai informācijas centri, bet arī dažādu apziņas līmeņu rezonatori. Otrā čakra – tumšais, pats zemākais līmenis, mentālā trešā – zemes plāna intelekta, arī pelēko kanālu līmenis, sirds centrs – Skolotāju līmenis, piemēram, Sanats Kumara, Krajons, kakla centrs – Saules un Zemes Brālības apziņas līmenis, adžna-čakra – Diženās Dievietes apziņas līmenis.

Te vēl jāpiebilst. MĒS VIENMĒR UN NO VISIEM ČENELINGUS PIEŅEMAM CAUR SAHASRĀRU. Lūk, tā, kā attēlā, tā ir pieņemšana caur astrālu, bet kas pašlaik ir astrālā?

16 03 18 02

Mēs esam noslīpējuši, attīrījuši un attīstījuši savu kanālu, pieņemam čenelingus, un mums ir jātiek skaidrībā, kādā līmenī informācija ir pieņemta. Ja nevarat noteikt pēc enerģijām, kuras rezonē ar noteiktu čakru, tad vismaz pēc teksta jēgas centieties noteikt, kādā līmenī informācija ir pieņemta.

Šodien mēs aplūkosim šo tēmu, par kuru esmu izlaidusi ne vienu vien rakstu, ņemot kā piemēru nožēlošanu. Tas ir apjēgšanas un spriešanas, apzināšanās un padomes ar Skolotājiem rezultāts, viena pieņemšanas un cita sairšanas process, ilgstošas prakses un sekojošas pārbaudes, kāda efektivitāte ir tam, ko mēs saucam par nožēlošanas praksi, rezultāts.

Koučingā ar manu lielu draudzeni Ņinu mēs savienojāmies ar viņas vecmāmiņu, kura Ņinai deva informāciju, aprakstītu rakstos Lūk, kā mēdz būt...unSaruna ar dzimtu[1].

Sarunā ar vecmāmiņas dvēseli Ņina raksta vecmāmiņas vārdus: “Esmu šeit, man mīļā, skumstu pēc tevis, un ne tikai es, bet arī visa mūsu dzimta. No tā, ko tu tagad dari uz Zemes, daudzas mūsu Dvēseles, nīkstošas tumsā, atjauno savus spēkus, savas programmas, pateicoties tai nožēlošanai, kuru tu nes par mums. Mēs visi korī ceļamies augšā, un spēku, kurš bija ne mūsu vadīts, bet mūsu nesaprātīguma dēļ uz ļaunu, tagad atbrīvojam un nododam tev palīgā.”

Tas ir informācijas, pieņemtas otrajā apziņas centrā, piemērs. Tajos pašos rakstos ir arī savienošanās ar Ņinas aizgājušo tēvu piemērs. Jāsaka, ka tādas informācijas no “viņpasaules” pašlaik ir loti daudz visos informācijas avotos. Saruna ar nelaiķiem, ar aizgājušiem un neaizgājušiem, vienmēr notiek astrālā, otrā apziņas centra līmenī. Tur nav nekā zema vai slikta. Bet jums ir jāapzinās, ko jūs darāt un kādā līmenī strādājat.

Mūsu kanāla izmatošanas nākamo līmeni mēs aplūkosim, kā piemēru ņemot slaveno “Tēvu Absolūtu”, no kura arī ir ļoti daudz čenelingu, no dažādiem autoriem, un viņi ir līdzīgi kā dvīņu brāļi, savā stilistikā, vārdu krājumā un vibrācijās. Tas ir trešais līmenis, mentālais, bet ne gaišs. Tēvs Absolūts deva rīkojumu turpināt dzimtas grēku nožēlošanas procesu.

“Pašlaik ir dota iespēja iziet no tām mācībām pa jaunu ceļu un, ņemot vērā tavu tiekšanos uz Mājām, es uzstāju uz to, lai nožēlošanas par dzimtu process tiktu turpināts. ja tāds scenārijs neietilpst tavā sapratnē par izeju no dzimtas programmas grūtībām, tad Es nevarēšu izvilkt tos, kas gaida tādā vietā, kur spēku patstāvīgai augšupkāpšanai nav. Tev nepieciešams atvēlēt īpašu diennakts laiku, kurš netiktu pakļauts nekādām pārmaiņām, un ikdienas nožēlošana 40 dienu laikā radīs apstākļus iziešanai no tām važām, ar kurām saistītas dzimtās dvēseles.”

Tā ir tradicionāla baznīcas prakse, tiesa, nevis, grēku nožēlošanai, bet lūgšanām.

Ņina sāka nožēlošanas lasīšanu pēc vecmāmiņas lūguma, lai paceltu visas dzimtas vibrācijas. Kārtējo reizi satikušās ar Ņinu kočingā, mēs saskaitījām, ka Ņina lasa nožēlošanu jau 12 dienas. Ieinteresējusies par rezultātu, es atkal paskatījos vecmāmiņu un konstatēju, ka vecmāmiņa ir nedaudz pacēlusies pēc vibrācijām, bet daži no dzimtas ir palikuši uz vietas.

Tajā pašā laikā ne visi no Ņinas dzimtas atrodas zemos vibrāciju slāņos. Daži radinieki atrodas pat augstāk par vecmāmiņu. Tas ir, nevajag domāt, ka viena cilvēka dēļ nīkuļo visa dzimta (vecmāmiņa ar dziedniecību nodarbojās tumšās vibrācijās, kā mēs saprotam). Viņa arī pašlaik paliek neapzinošā stāvoklī, tas ir, zemā apziņā.

“Mēs visi korī ceļamies augšā, un spēku, kurš bija ne mūsu vadīts, bet mūsu nesaprātīguma dēļ uz ļaunu...”

Tā ir tipiski zema apziņa, kad cilvēks neuzņemas atbildību par savām nodarbēm un rīcību. Tas ir, kā mēs saprotam, vecmāmiņas vibrācijas ir nedaudz pacēlušās uz Ņinas enerģijas un gaismas rēķina, bet ne viņas apziņa un ne visas dzimtas vibrācijas.

Kas tas ir – dvēseles astrālā aspekta vibrācijas? Tā ir cilvēka apziņa tajā līmenī, līdz kuram ir attīstīts aspekts visās dzīvēs. Vai nožēlošana (enerģija, atdota cilvēkam “viņpasaulē”, lasot nožēlošanu) var viņam palīdzēt izaudzēt apziņu?

 

Vēl viens diezgan svarīgs moments. Es reiz, mūsu nodarbību sākumā, tāpat kā visi skolotāji, kuri strādā ar garīgajām grupām, Sanata Kumaras Skolas nodarbībās lasīju nožēlošanu kopā ar grupu. Lūk, arī Ņina agrāk vairākkārt veica nožēlošanas procesus kopā ar grupu, kuru viņa vada. Nožēlošu lasīja daudz reižu un katrs cilvēks no grupas visai dzimtai. Ko gan Ņina dzird pēc tam?

Tēvs Absolūts: “Man ir svarīgi redzēt, ka tu spēj apzināties, ka, strādājot ar savu dzimtu, tu izej apmācību, kā sniegt palīdzību citām dzimtām caur dzimtu pārstāvjiem, kuri pašlaik ir uz Zemes. No tām šaubām, kuras jūs līdz šim laikam pavada ceļā pie Tēva, jums visvairāk augšupkāpšanā šķēršļus liek tieši dzimtas saknes. Tās var noturēt cilvēka potenciālu, un var to palielināt. Pašlaik kā važas uz jūsu kājām “karājas” dzimtas problēmas, un, pie izteikta nodoma nosacījuma, Es pieņemu jūsu nožēlošanu savā kontrolē. Svarīgi ir nevis vienkārši izlasīt to, kas rakstīts, bet patiesi izdzīvot to, kas noveda dzimtu pamestībā.”

Ņina daudzas reizes jau ir darbinājusi “nožēlošanas procesu”. Un iznāk, ka “Tēvs-Absolūts” to nav zinājis? Bet, ja ir zinājis, tad nožēlošana ir aizgājusi pa tukšo? Vai vienkārši neefektīvi? Tas nebija vajadzīgs?

Un frāze “Es pieņemu jūsu nožēlošanu savā kontrolē” arī mums liecina, kurp aiziet šīs enerģijas.

 

Padomāsim kopā, kam vajag nožēlošanu un cik reižu vajag nožēlot? Un kurp iet nožēlojošā enerģijas? Es saprotu, ka uzkāpju brūcei, un, iespējams, būs sāpīgi.

Neviltotība un tīrība, dziļa apzināšanās un pieņemšana ir tas, kas pavada īstu nožēlošanu. Kad cilvēks apzinās kaut ko no savas dzīves vai no pagājušajām dzīvēm un NO PAŠREIZĒJĀS APZIŅAS SKATUPUNKTA saprot kļūdas, nodarījuma dziļumu, apjēdz, ka ir nodarījis ļaunumu, kaitējumu citām tādām pašām dvēselēm, tad tādas nožēlošanas efekts ir ļoti stiprs. Viņa dvēsele attīrās un atlaiž VAINU, tādā veidā cilvēks UZ ZEMES piedot sev un pēc tam uzlido pa vibrācijām.

Nu, bet ja jūs lasāt kāda sastādītu tekstu? Un, ja tas nav par jums, tad kāda apzināšanās notiek?

Un, ja jūs neuzskatāt sevi par vainīgu, jums nav, par ko lūgt piedošanu, tad par kādu patiesīgumu un iedziļināšanos nožēlošanas būtībā mēs runājam?

Un, ja jūs jau sen esat nožēlojuši, vai vajag atkārtot to, kas jau jums ir nostrādājis un palīdzējis pacelties?

Tā ir kā smieklīga anekdote. Pirmajā reizē tā izraisa patiesus smieklus. Otrajā reizē mūsu smieklu patiesīgums vairs nav tāds. Bet, kad stāstītājs mums to stāsta trešo reizi – tad mēs cenšamies VIŅU NEAIZVAINOT un smejamies vairs nevis patiesi, bet stāstītāja atbalstam. Centības izdabāt dēļ...

Atceros, ka reiz es sāku “savas dzīves transformācijas” procesu, kuru mums pasniedza “Skolā Arkaims”. Šim nolūkam vajadzēja 40 dienas rakstīt par vēlamajām izmaiņām liktenī pirms gulētiešanas. Es, protams, sāku šo procesu, un trešajā dienā, kad es atkal sāku rakstīt to pašu, mani eņģeļi, pasmējušies, man teica: “Tu kā domā, mēs nesapratām?”

Mēs nekad nedomājām, kurš mūs klausās nožēlošanā un kurp iet mūsu lūgšanu enerģija.

Mēs nedomājam arī, ko mēs nožēlojam 15. reizi?

Mēs nožēlošanu lasām “katram gadījumam”? Vai tā nav viltība? Viltība – kā zināms, ir meli. Mēs melojam vienatnē ar Tēvu-Dievu?

Vai ir patiesīgums 15. reizi? Un cik augstas ir nepatiesīgas enerģijas? Kuru viņas var pacelt? Kurp iet tāda zema enerģija? Kuru viņa baro?

Jeb tu nolem daudz reižu nožēlot vienu un to pašu?

Kurš tādā gadījumā “nav sapratis”?

 

Apziņas augstākie līmeņi

Kad mēs semināros paceļamies Planetārajā, Saules un Galaktiskajā Logosā, es vienmēr katrā līmenī dalībniekiem jautāju – kā jūs uzskatāt, vai jums ir vajadzīga cilvēka grēku nožēlošana?

Šī informācija tiek pieņemta jau ceturtās un piektās čakras līmenī. Un tā ir cita informācija par vienu un to pašu – par nožēlošanu.

Un mēs vienmēr redzam, ka Logoss-Radītājs visos līmeņos cilvēku pieņem BEZ NOSACĪJUMIEM, nenosodot viņu un nemācot, kā viņam būtu jāuzvedas. Vēl vairāk, viņš pat nezina, kā VAJAG uzvesties cilvēkam vienos vai otros apstākļos. Viņam nevajag ne baznīcu, ne sveču, ne rituālu. Tēvs un visi mūsu Augstākie Es MĀCĀS caur mums apgūt šo grūto visuma apgabalu – fizisko plānu.

Tātad nožēlošana ir vajadzīga tikai cilvēkam. Un tikai personīga, jo šis cilvēks pats sevi tad arī nosoda par kaut ko un saprot, kā viņš nākamo reizi neuzvedīsies. Tā tad arī ir galvenā pieredze, pēc kuras dvēsele nāk šurp – noskaidrot, kas tas ir “nekaitē!”

Bet tagad atbildi sev: bet ko ir darījusi tava dzimta, par kuru tu nožēlo grēkus? Varbūt tu nožēlo, tāpēc ka kaunies viņas dēļ, nosodi viņu? Bet, ja nekaunies, nenosodi, tad kādus grēkus nožēlo? Godīgi?

Varbūt tava dzimta ar visu enerģiju atbilda visām tām mācībām un prasībām, kuras bija izvirzītas dvēselēm, ietilpstošām tavas pašreizējās dzīves zemes fiziskajā dzimtā. Kāpēc jādomā, ka viņa ir “grēcīga” sākotnēji? Kurš jums to teica? Svētais tēvs baznīcā?

Baznīca vienmēr visus uzskata par grēciniekiem. “Mēs piedzimām grēkā un grēkā nomirsim.”

Un mēs – turp pat? Arī uzskatām apriori visus “grēkā”?

Reiz, kad manai meitiņai bija 1 gads, es aizvedu viņu kristīties uz baznīcu un pati nokristījos, katram gadījumam. Tomēr gribējās saprast, kas īsti ir šī ceremonija. Nākamajā dienā bija jāiet pie dievgalda un jāievēro kaut kādi noteikumi, vairs neatceros, kaut kādi sarežģīti tajā laikā ar mazuli uz rokām. Krustmāte teica: tev svētais tēvs jautās – bet tu uz visu atbildi vienu: grēcīga, svēto tēv! Un tā iziesi dievgaldu.

Es biju sašutusi līdz sirds dziļumiem. Melot svētajam tēvam? Melot Dievam? Un sev? Jo es taču neuzskatīju sevi par grēcīgu un vadīju tīru dzīvesveidu (pēc manas sapratnes).

Vai tad tā ir nožēlošana? Vai tad tā vajag uzvesties? Grēkot un nožēlot?

“Nesagrēkosi – nenožēlosi, nenožēlosi – neizglābsies. Šodien sagrēkošu – rīt nožēlošu... Ja neesi atklājies (tas ir, neesi nožēlojis, bet domājis par pirkumiem) – Dievs neko nevar izdarīt.” Vai tā?

Griezīsimies pie nožēlošanas procesa baznīcas skaidrojuma.

http://www.missionary.su/beginners/7.htmKas ir grēksūdze un kādēļ tā vajadzīga?”

 

“Kāpēc cilvēks atnāk uz grēksūdzi? Kas vada viņu uz neticīgajam tik dīvainu un neiedomājamu rīcību? Vada sirdsapziņa. Viņa moka mūs, mēs kaut kādu savu rīcību atzīstam kā noziedzīgu vai nodevīgu, mums ir kauns, mēs nožēlojam – un meklējam mierinājumu un atvieglojumu savam stāvoklim.

Iznāk, ka uz grēksūdzi mēs atnākam mūsu pārdzīvoto nožēlošanas jūtu rezultātā. Grēksūdze, tas ir, savu grēku nosaukšana Dieva priekšā liecinieka (garīdznieka) klātbūtne – tās ir mūsu agrāk justās nožēlošanas sekas. Savukārt nožēlošana – tā ir attieksmes maiņa pret mūsu reiz izdarītu nepareizu rīcību. Nožēlošana – tā, pirmkārt, ir nožēla, ka šī rīcība ir bijusi (baznīcas valodā saka: savu sastrādāto grēku nožēlošana), un, otrkārt, izlēmība to vairāk neatkārtot. Tādejādi, nožēlošana – tas ir pakāpenisks prāta mainīšanās, sirds attīrīšanās un gribas virziena uzstādīšanas uz Labo un Patiesību (baznīcas valodā saka: uz Kristu) process.

Kādēļ vajadzīga grēksūdze, ja nožēlošana jau ir bijusi? Nu, pirmkārt nožēlošana bez liecinieka – tā ir nepilnvērtīga nožēlošana, tā nav visa nožēlošana. Un, otrkārt, Kristus priesteriem deva varu atlaist grēkus un liecināt par nožēlošanu: „…Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu… Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks…” (Jāņa evaņģēlijs, 21-23)”

 

Piekritīšu – ja cilvēkam ir par ko nožēlot grēkus, tad tas ir derīgi – apzināties, ka viņš ir rīkojies nelabi un ka turpmāk ir jārīkojas citādi. Bet baznīca neaicina iet un nožēlot grēkus viena un tā paša iemesla dēļ daudz reižu. Cita lieta, ka grēksūdze Baznīcā tiek uzskatīta par nepilnvērtīgu, ja tā ir notikusi bez garīdznieka, vienatnē ar Dievu. Kristietībā tiek uzskatīts, ka Dievs ir atsevišķi, cilvēks atsevišķi. Tā ir viņu pārliecība, un lai tā arī turpina domāt.

Bet kā tev uzzināt, kādu mācību vajadzēja apgūt taviem senčiem? Kāpēc viņi bija spiesti tā rīkoties, ja pat šos nodarījumus baznīca var nosodīt? Un vai šie senči paši nenožēloja grēkus baznīcā? Viņi jau nu patiešām bija visos baznīcas dievkalpojumos, vismaz līdz 20. gadsimta 20-jiem gadiem, un izgāja visas grēku nožēlošanas, grēksūdzes un dievgaldus.

Un visdrīzāk viņi bija uz izdzīvošanas robežas, kā gandrīz 100% Krievijā pēc 20. gadsimta sākuma. Bet daži arī pirms 20. gadsimta, atcerēsimies dzimtcilvēkus, badu un tml. Jāpriecājas, ka viņi palika dzīvi visā šajā „dzīves gaļasmašīnā” un dzemdēja jūs, kuri lasa šo rakstu.

Mēs zinām, ka cilvēks ir pašas Dabas un Radītāja noskaņots uz izdzīvošanu un uz to, ka viņš katrā savas dzīves momentā cenšas izdarīt pēc iespējas labāk sev, dzīvojot savā apziņas līmenī. Viņš mācās dzīvot, jo apstākļi taču pastāvīgi mainās, un cilvēkam nākas pieskaņot sevi un savu uzvedību, savas domas un rīcību šiem apstākļiem.

Tiesa, zema neattīstīta apziņa dažreiz iegāž. Bet nav pareizā un nepareizā, nav mūsu ķepurošanās tumsā nosodījuma jau Ercenģeļu līmenī.

Ir pieredze, kura TIEK VĀKTA DAŽĀDOS APZIŅAS LĪMEŅOS.

Un nav tā jānosoda, tāpēc ka katrs no mums nav bijis svētais visās savās dzīvēs. Mēs arī bijām visos apziņas līmeņos, es jums apgalvoju. Un neviens mūs nenosodīja, tāpēc ka pieredze tad arī ir pieredze. Un pieredzējis pieaudzis cilvēks atšķiras no nepieredzējuša bērna ar to, ka ZINA, KĀ NAV JĀRĪKOJAS UN KĀPĒC NAV JĀRĪKOJAS. Bet kā to iemācīties, nepieļaujot kļūdas un neuzdauzot punus?

 

Bet mēs taču nevaram pateikt, kāda bija mūsu senču rīcība. Un, iespējams, viņi bija varonīgi, ja raugās uz viņu dzīves apstākļiem? Bet mēs viņus nolaižam un vainojam, pat nezinot, KĀ viņi uzvedās???

Un vai mēs varam kaut ko izlabot dzimtā, ja pat nezinām, ko labot? Un, pat ja zinātu, tad kā mēs pacelsim dzimtas vibrācijas (apziņu daudzām dvēselēm, kuras ietilpst konkrētajā dzimtā)? Kā noņemsim viņu vainu?

Un kāpēc nožēlojumā atbildību uzņemos es? Mūsu dzimtā ir daudz, un mēs visi kopīgi atbildam par mūsu rīcību un domām. Nav pareizi atbildēt par citu rīcību un domām vienpersoniski. Es neesmu visa dzimta, esmu pēctecis, kurš zināt nezina, kas bija paredzēts maniem senčiem un cik pareizi viņi rīkojās, pieņemot ieplānotās un neieplānotās dzīves mācības.

Es netiesāju manus senčus, un man nav tiesību teikt, ka viņi ir rīkojušies nepareizi.

Es savus senčus ne pie kā nevainoju.

Es neatlaižu manus senčus, bet otrādi, vajadzētu pateikties viņiem par to, ka zemes dzimtas Koks ir nonācis arī pie manis.

Es patiesi pateicos manai dzimtai, ka viņa man deva zemes dzīvi, audzināšanas, ierobežojuma programmas (nenogalini, nezodz, nepārkāp laulību).

Iespējams, mūsu jaunā sapratne tad arī būs jauna pateikšanās dzimtai, dzimtas slavināšanas un Dzimtas Spēka pieņemšanas lūgšana.

Lūk, tādas lūgšanas piemērs, kurš pirmais parādījās uz pieprasījumu internetā. Tā, manuprāt, satur mums vajadzīgās domas, tāpēc ka tā ir atbildība par sevi, nevis par citām dvēselēm. Tikai nu ļoti gara.

Lūgšana par Dzimtu http://volshebstvo.in.ua/2013/06/molitva-za-rod/

Vēl man gribas salīdzināt vecās un jaunās lūgšanas, izmantojot piemēru, ko man deva Gabriēls 2009. gadā. Šī tabula nesaka, kas ir pareizi un kas nepareizi, bet rāda KURP ved teksta vibrācijas – pazemina vai paaugstina mūs. Lai, sastādot jūsu pateicības dzimtai lūgšanas tekstu, jūs būtu patiesi, bez šabloniem, un no tīras sirds radītu sapratni, saprotot, ka ir domas, kuras noliek jūs uz ceļiem, bet ir arī paaugstinošas. Un šīs enerģijas, kuras jūs vērsīsiet uz savu dzimtu, lai viņu paceļ augstāk, nekā viņa vibrē pašlaik.

Mūsu Tēvs debesīs,

Svētīts lai top Tavs vārds,

Lai nāk Tava valstība,

Tavs prāts lai notiek

Kā debesīs, tā arī virs zemes.

(Tu atsevišķi, es atsevišķi)

Mūsu Tēvs debesīs,

Svētīts lai top Tavs vārds!

Es Esmu Tava Griba,

Es Esmu Tava Valstība,

Es Esmu viss Tavs Visums!

(Tu manī, es Tevī)

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien

(dod, citādi nav! Citādi neprasītu)

Maizi, drošību un mīlestību Tu dod man.

Un piedod mums mūsu parādus,

Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

(mēs esam mūžīgi parādnieki)

Brīnišķīgu Gaismas Zemi es radu ar Tevi.

Un neieved mūs kārdināšanā,

Bet atpestī mūs no ļauna,

(Dievs kārdina vai sūta kārdinājumu caur sātanu, bet mēs nedrīkstam padoties)

Un lai prieks dzīvo sirdī,

Un lai gaisma dzīvo saprātā manā

No Tavas esības manī, un manas Tevī.

Jo Tev pieder valstība, spēks un gods

Mūžīgi mūžos

(Bet es mazs, vājš un apkaunojošs)

Āmen!

Gaisma un harmonija, dzīve priekā,

Pārpilnība un mīlestība – Tavs Plāns uz Zemes.

Lai atgriežas pie manis tas, ko atdodu Tev,

Lai atgriežas pie Tevis tas, ko atdod Tu man.

Lai es mūžīgi esmu Tevī,

Un Tu – manī.

Un lai nāk Mūsos

Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.

Āmen.

 

Kā redzams, vecās lūgšanas ne tik paaugstināja, cik nolaida lūdzošo uz ceļiem, ar mūžīgi vienu un to pašu lūgumu. Ja nu vienīgi lūgšana godāja Tēvu, bija ļoti lietota (намоленная), deva noteiktu gaišu enerģiju un tāpēc patika lūdzošajam.

Jaunās lūgšanas cenšas paaugstināt arī pašu lūdzošo, palīdzot mums saprast, ka nav atsevišķa tā, kas tevi nosoda un soda, kārdina un nemīl. Viss ir manī, un es esmu visā.

Mēs varam pateikties savai dzimtai, labāk sauksim to par PATEICĪBAS AIZLŪGUMU PAR DZIMTU – un tas būs brīnišķīgi.

Sarīkosim vecāku dienās jaunas pateikšanās dzimtai ceremonijas!

Iemācīsimies cienīt un novērtēt savu dzimtu, nevis nožēlot, nezinot ko.

Sāksim dzimtas spēku izmantot saviem labajiem mērķiem.

Sapratīsim, ka dzimtas uzdevumi ir izdzīvot un turpināties. Iemācīsimies cienīt un novērtēt dzīvi un radus. Veicināt dzīves turpināšanos un asins atjaunošanos, lai nepanīktu. Piedalīties valsts dzīvē.

Sarežģīti uzdevumi? Grūti? Kā kuru reizi! Bija gan bads, gan kari, gan sērga...

Bet tagad, skatoties uz sevi, vai mēs varam teikt, ka tie nav izpildīti? Jūs taču piedzimāt! Un tagad jūs turpināt jūsu dzimtu! Lai viņa zied un dzīvo labas dienas, pateicoties tai gaismai, kuru jūs viņā ienesat.

Pašlaik apziņas pāriešana iet sāņus no dzimtas enerģijām. Esat pamanījuši, ka mēs ar arvien mazāk un mazāk kontaktējamies ar radiniekiem? Kāpēc? Norit noslāņošanās pa vibrācijām, cilvēku pāriešana uz dažādiem apziņas līmeņiem un apvienošanās ar pēc apziņas līdzīgiem cilvēkiem. Tie ir dvēseļu apziņas klasteri, planetāro dvēseļu, sadalītu pa Apziņas Režģiem, Vienotība.

Un atkal mēs esam nonākuši pie sadalīšanās pa apziņas vibrāciju līmeņiem. Un katrā līmenī mēs saņemam DAŽĀDU INFORMĀCIJU par vienu un to pašu. Tāpēc skatieties, ar ko jūs kanālā sarunājaties. Jūs varat pieņemt informāciju visos līmeņos, līdz pat Dievišķajai Aizgādnei – Mihaēlam sestajā līmenī.

Atgādināšu, ka bez fiziskās dzimtas, kura devusi jums šo ķermeni šajā dzīvē, ir arī Dvēseles Dzimta, debesu Dzimta. Mēs šodien runājam par zemes dzimtām, par DNS, par programmām, kuras mēs iesūcam kopā ar mātes pienu, par ģimenes morfoģenētisko lauku.

http://lazarev.org/ru/interesting/full_news/morfologiya_-_morfogennoe_pole

“Ķermeņa katrai šūnai piemīt individuāls morfoģenētisks lauks, kurš sevī nes visu informāciju par visu organismu un viņa attīstības programmas. Atsevišķu šūnu lauki apvienojas vienotā morfoģenētiskā laukā, kurš apņem un caurauž visu organismu, atrodas pastāvīgā saiknē ar katru šūnu un vada visas operācijas, saistītas kā ar katras šūnas, tā arī visa organisma kopumā formēšanos un funkcionēšanu. Pēc šīs koncepcijas iedzimtības nesējs vairs nav šūnas kodols, bet gan viņas morfoģenētiskas lauks. Morfoģenētiskais lauks pastāvīgi mainās, atspoguļojot organisma attīstības dinamiku. Tādejādi, morfoģenētisko lauku koncepcija tiek būvēta uz ārpusšūnas informācijas tēzi, turklāt tiek paredzēts šī lauka “telpisks” raksturs, jo viņam ir jāaptver visas organisma šūnas.”

“Pēc Ruperta Šeldreika (Rupert Sheldrake) teorijas cilvēka vai dzīvnieka smadzenes pašas par sevi nesatur ne atmiņu, ne zināšanas. Toties tas viss papilnam ir morfogēnajos (formas veidojošajos) laukos. Un smadzenes nepieciešamības gadījumā noskaņojas uz noteiktu morfogēno lauku tāpat, kā radiouztvērējs uz radiovilni.”

Morfogēnais lauks piemīt fiziskajai ģimenei. Lūk viņš, dzimtas mantojums, un caur viņu tiek nodoti visi noskaņojumi, pārliecības un bailes, ģimenes nostāsti un vēsture. Ja mēs ar sevi strādājam, tad ienesam šajā laukā savus noskaņojumus, savu gaismu un spēju mīlēt. Un, kā man liekas, tas ir pats labākais ieguldījums savas zemes dzimtas turpināšanā.

 

Pievienots 18.03.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/pokayanie

Tulkoja Jānis Oppe