Pētām telpu un laiku smalkajās dimensijās

Apmācība SB Skolā

Atskaite par vebināru 16.02.27.

Piesaucam SB, atslābināmies, noskaņojamies. Šodien mēs pētīsim telpu un laiku citās dimensijās.

Pirms vebināra sākuma es palūdzu SB man parādīt, kas šodien nodarbībās notiks. Es, kā vienmēr, gāju uz SB, kā vienmēr, augstāk pa sutratmu, un man likās, ka tieši tur mēs pētīsim telpu un laiku citās dimensijās. Paskaidro, ka šeit mēs startēsim, bet iesim iekšā sevī, uz atomu līmeni. Atomu līmenī vairs nav telpas un laika, mēs iesim iekšā caur orgāniem, pēc tam caur šūnām, pēc tam jau uz atomu slāni, un katru slāni mēs mēģināsim noteikt un izjust.

Un, dabiski, mums vajag paļauties uz savu iekšējo Es. Vakar es pabeidzu grāmatu ar Dievišķo Aizgādni, nodevu to redakcijā, un tajā bija jautājums, uzdots vienā no vebināriem – kad mēs vēršamies pie sava iekšējā Es, pie kā mēs vēršamies? Dievišķā Aizgādne teica: “Pie manis, manā līmenī, atomu un subatomu līmenī.” Vajag saprast, ka nav “augšā” un “apakšā”, ka visi līmeņi eksistē mūsu iekšienē. Un bija tāds tēls vienā no intervijām ar Dievišķo Aizgādni: iztēlojieties realitāti, kuru apstaros dažādas plūsmas, piemēram, tā apstarosies ar zilganu plūsmu, tas būs fiziskais plāns, bet, ja apstarosies ar ultravioletajiem stariem – tas būs jau mentālais plāns, bet, ja apstarosies ar gamma stariem – tas būs jau ercenģeļu plāns. Viena un tā pati realitāte ietver visus realitātes līmeņus tieši šeit, tāpēc smalko realitāšu meklējumos mēs iesim iekšā sevī.

Sākumā mums tiek likts priekšā ieiet savā fiziskajā sirdī – orgānā, kuru mēs varam saprast un sajust, kāda tur ir realitāte. Sirds ir kolektīva apziņa, tāpēc ka tas ir tikai mūsu ķermeņa orgāns, un visi pārējie orgāni ir šī ķermeņa apziņas klastera locekļi.

Katrs no mums ieiet sevis iekšienē... palīdzam sev ar elpošanu atslābināties... ar katru ieelpu arvien dziļāk un dziļāk ieejam savā iekšienē... un sākam just savu fizisko sirdi.

Mēs lūdzam SB palīdzēt mums tikt galā ar šo uzdevumu. Man parādījās aina – viņi liek priekšā mūsu fizisko sirdi ieraudzīt kā kristāla pili uz mākoņa, kur mēs varam ieiet, ieskatīties iekšā. Protams, katram mums var rasties savs paša tēls.

Pils iekšienē redzam ļoti daudz mehānismu, tur var ieraudzīt cilvēkus, būtības, kuras kaut ko stumj, strādā, dienu un nakti atrodas kustībā. Mums ir svarīgi ieiet sava tēla iekšienē, un mēs pacentīsimies kļūt par šo “pili”. Ieejam savas “pils” iekšienē un paplašināmies uz visu šo ainu. Mēs kļūstam sirds, lai saprastu, kādā telpā un laikā viņa eksistē.

Izdarām dziļu ieelpu, lai šīs būtnes iekšienē sajustu, kā šī ieelpa iekšienē visu maina...

Pēc tam vērojam, kā uz sirdi iedarbojas izelpa, vai tās ir savstarpēji saistītas, vai nav...

Tieši tāpat, kā mēs ieelpojam gaisu, sirds kaut ko ieņem sevis iekšienē un izelpā izstaro. Dalāmies savos iespaidos.

Pēc tam mēs mēģinām, ieejot sirdī, kaut ko izmainīt ar domu. Piemēram, pamēģināsim, lai sirds pukstētu ātrāk, vai, otrādi, lēnāk. Cenšamies sajust sevi kā sirdi, kā viņas apziņu, lai pētītu telpu un laiku šajā orgānā, šajā līmenī.

– Uz altāra ir kristāls, mēģinu izmainīt viņa pulsāciju.

– Caurspīdīgā zālē dejo kordebalets. Līdz ar ieelpu visi paceļ rokas, izkārtojas pa visu zāli, līdz ar izelpu pulcējas grupā. (Man ir otrādi, izelpa – tā izplatīšana, bet ieelpa iesūkšana.)

– Līdz ar ieelpu telpa saspiežas, līdz ar izelpu paplašinās.

Atzīmējam grupā neuzticību sev, mēģinām saprast tās cēloni, saprotam, ka ego mēģina segu vilkt uz savu pusi, pateicamies viņam: “Es esmu ar tevi, nekur no tevis prom neeju, taču ļauj man uz laiku pabūt citā manā apziņā.”

Iekšējā apziņa, jeb zemapziņa, jeb iekšējais Es jau ir savienojies ar Augstākajām dimensijām, mēs palūdzām, iegājām, un viņš jau ir savienojies. Neuzticības sev cēlonis ir, ka mēs nevaram, negribam vai nesaprotam, kā to izdarīt, kā šo attēlu dabūt. Attēls – tas ir tikai tēls, to rada cilvēka smadzenes, tās uztveršana notiek smalkajā plānā caur sirds centru, tālāk informācija iet uz galvu, un mūsu uztvertās enerģijas pārveidojas labajā un kreisajā puslodē, tā rodas individuālais attēls.

Vienus un tos pašus notikumus katrs cilvēks interpretē savā veidā, sirds pukstēšanas attēls katram būs savs. Nav svarīgi, kāds tas būs, svarīgi ir, ka caur viņu mēs varam vadīt, kaut kādā veidā kaut ko mainīt. Jūtam, ka mums katram ir sirds, mēs tad ar arī esam sirds, un viņa atrodas telpā un laikā.

Skan vārds perikards. Atceros, ka perikards – tas ir sirds apvalks. Skolotāji saka, ka perikards tad arī arī telpa, bet fiziskā sirds – būtne, kura ir Es. Perikards – telpa, kuru es radu ap sevi. Pievēršam uzmanību, kāda telpa atrodas ap mani kā sirdi.

Kā es radu šo telpu un mijiedarbojos ar to? Redzu sev sirdī gaismu un pa viņu ejošus tumšus viļņus. Radās doma, ka tumšie viļņi ir mūsu domas vai jūtas.

Paeksperimentēsim ar savu sirds telpu – atceramies bēdīgus notikumus savā dzīvē, kuri var vest mūs pie negatīvām jūtām un domām (tuva cilvēka nāve, liela neveiksme), vērojam, kā turklāt izmainās sirds un sirds telpa.

Izdodas ne uzreiz, jo man smalkajā plānā nav negatīva. Uzdevums paskatīties, kā sirds fiziski reaģē uz negatīvām lietām.

– Apkārt ir pelēki mākoņi.

– Pie prieka kristāls sāka vizēt, iedzirkstījās kā sprādziens.

Mēģinām uzdzīt tādu tumšāku vilni, bet pēc tam ieiet pozitīvā.

Cenšamies just sevi viengabalainu. Es esmu sirds.

– Uz ūdens ir saules atspulgi.

– No mana zieda iziet daudz staru, telpa un stari ir no saules.

– Pie skumjām atmiņām starojums sablīvējās, saspiedās un satumsa.

Mēģināsim sajust sevi ķermeņa kolektīvajā apziņā: Es esmu ne tikai sirds, Es esmu ķermenis, es esmu viss kolektīvais, es esmu cilvēks. No individuālās apziņas pārejam uz cilvēka kolektīvo. Kā es, cilvēks, jūtu telpu un laiku.

Varu atzīties, ka man-sirdij ir slikti manī-cilvēkā, es nosodu viņu par uzvedību, domām, vēl kaut ko, tas ir, mana sirds ne visai labi jūtas manā iekšienē, nosoda.

– Tas ir, jāsavienojas ar sirdi?

Jūs jau esat sirds, un sirds atklāj savu apziņu līdz cilvēkam. Es-sirds atklāju savas savstarpējās attiecības ar es-cilvēku, ar kolektīvu.

Jautājam no sevis-cilvēka sirdij: „Ko es varu priekš tevis izdarīt? Kā man jāuzvedas, lai tev būtu labi?” Tā var strādāt ar jebkuru orgānu, tā ir mūsu prakse darbā ar saviem orgāniem, mēs varam paskatīties, kas viņiem trūkst.

Mana sirds prasa vairāk gaisa, pastaigu, fizisku slodžu, vienmērīgāku dzīvi. Pagaidām darba ar datoru dēļ es ne pārāk sev to ļauju, sēdošā darba dēļ sirds strādā nevienmērīgi, vajag biežāk pārslēgties.

– Sirds prasa vairāk sava prieka.

Mēs ejam tālāk.

Mēs pārejam sirds mazas šūniņas apziņā (iedziļināmies par vienu apziņas slāni), sadalām savu apziņu uz šūnu, sirdi un uz cilvēku, bet uz cilvēku un uz sirdi no sirds šūniņas skatupunkta. Radām tēlu, it kā samazinoties un ieejot sīciņā šūnā.

Es-novērotājs redzu šūniņu un ieeju viņā arvien dziļāk, kļūstu viņa. Es esmu šūna. Šūna dzīvo vienu, divas dienas, (varbūt, dažas arī nedaudz ilgāk), viņai ir savs laiks, tātad visi mūsu 70-80 dzīves gadi ietilpst šajās dažās dienās – dzimšana, pieaugšana, novecošana un miršana – tas ir pavisam cits laiks un telpa, tāpēc ka viņa nekur nepārvietojas. Telpas šeit nav. Viena šūna un uzreiz nākamā šūna, katra no kurām ar savu telpu saiet cita ar citu, veidojot ciešu klasteri, savienojoties ar savām aurām, caur kurām norit apmaiņa ar informāciju. Šeit neironu sakari notiek auras telpas saiknes līmenī, visu šūniņu atsevišķās auras savienojas apzinātā enerģētiskās informācijas saiknē, laukā, šūnu telpā. Šūna šajā telpā nevar kustēties, viņai ir neliela sava telpa un citu šūnu kolektīvā. Šūna var just uzreiz visu sirdi. No šūnas skatupunkta: kāda telpa un laiks ir sirdij? Ja salīdzina, kad mēs bijām sirds, un tagad, kad mēs skatāmies no šūnas, ir pamanāma liela starpība šīs telpas uztverē. Telpas uztvere no sirds ir viena, bet no šūnas tā ir blīvāka, tumša. Ja sirds jūtas brīvi telpā, viņa kustas, viņai ir liela apziņa, saprāts, tad šūniņai saprāta kā tāda nav, ir apziņa un programma, kura saka: „Kas man ir jāizdara priekš manas sirds?” Tas ir, šūnām ir sava programma.

Vai šūna var mīlēt, vai sirds kā orgāns var mīlēt? Mīlestība – tā ir augstas apziņas pazīme. Sirds mīlēt var, viņa ir attīstītāks orgāns, šeit ir cits apziņas līmenis, bet šūniņa vairāk ir līdzīga mehānismam, ir mazāk apzinoša.

Mīlestība – tā, pirmkārt, ir apzināšanās, ko tu mīli, kā tu mīli. Apzināšanās šūniņai nav. Man ir tīri cilvēciska sajūta, ka šūniņa ļoti augstu vērtē katru savu sekundi. Maksimāli katru sekundi dara, ko var, uz ko ir ieprogrammēta. Sajūta, ka dzīves vērtība šūnai ir daudz lielāka nekā cilvēkam. Ir pat iespējams, ka onkoloģija – tas ir šūnas paņēmiens, kā pagarināt savu dzīvi, pārkāpjot programmu.

– Šūna ir ierobežota ar pienākuma sajūtu.

Šūnai ir funkcija, kuru viņa apzinās kā mehānismu, viņa neapzinās, ka var būt citāda. Viņas dzīves svarīgums ir ļoti spilgts, viņa ir saspringtāka nekā sirds vai cilvēks. Cilvēks ir atslābinātāks, bet katra šūna ir piepildīta ar sajūtu par laiku, kurš ir ļoti saspiests, tāpat kā telpa. Skolotāji saka, ka telpa un laiks pakļaujas vienam un tam pašam likumam, caur laiku var spriest par telpu, caur telpu – par laiku.

– Neliela telpa, ierobežota no visām pusēm, nav it nekādas sajūtas.

Mēs mēģinām nosūtīt uz sirdi prieku un paskatīties no šūniņas, kā mēs uz to noreaģēsim...

Radās sajūta, ka sirds šūniņa izjūt baudu, viņa ir atslābinājusies, kļuvusi vieglāka, mirdz, kaut ko ir atlaidusi, viņai ir kļuvis labi. Ne velti saka, ka prieks paildzina dzīvi.

Mēģinām pastrādāt ar bēdām, atceros nesenu nepatīkamu situāciju, un šūniņa ir kļuvusi tumša, sarāvusies, piepildīju viņu ar prieku – iztaisnojās. Visas jūtas ir ķermenī (“mati stāvus”, piemēram), prieku arī jūtam ar visu ķermeni. Šūnas atsaucas mūsu jūtām. Tas ir tiešs pierādījums, ka mēs jūtam ar visām mūsu ķermeņa šūnām. Un kļūst skaidrs, kāpēc mēs pirms meditācijas atslābināmies, droši vien tā arī vajag – vienmēr būt atslābinātam. Darbs ar ķermeni iedarbojas uz domām, tas ir abpusējs process – mēs iedarbojamies uz ķermeni, un ķermenis iedarbojas uz mums.

SB lūdz paskatīties, kā sirds šūna sarunājas ar, piemēram, attālāka orgāna šūna. Mēģinām nosūtīt impulsu no sirds šūnas uz galvas smadzeņu šūniņu. Atzīmējam, ka atbilde atnāk uzreiz. SB paskaidro, ka šūnām ir ēteriskais ķermenis, un viņas caur to savienojas ar visu apziņu, ceļo ar apziņu.

Apzināmies šūniņas ēterisko ķermeni. Man dod uzvedni, ka fiziskās šūnas ēteriskajā daļā eksistē saprāts, un šajā ēteriskajā plānā saglabājas astrālās jūtas, mūsu cilvēciskās jūtas un emocijas.

SB tīra mūsu šūniņu ēteriskos ķermeņus, apstaro mūs ar ļoti smalkas, vieglas enerģijas vieglu ēterisku plūsmu. Šīs sajūtas iedarbībā aiziet tas, kas bija noglabāts mūsu šūnās kā atmiņa par mūsu jūtām un domām, atmiņa nonullējas, un šūniņai kļūst vieglāk.

Apzinos, ka visas mūsu prakses ved uz veselību, jo no šūnām tiek aizvākta negatīvā informācija, cilvēks kļūst veselāks un tīrāks.

Enerģijas plūsma mainās, uz orgāniem nāk asāks vilnis, tas atgādina labu suku, kura mūs labi iztīra. Norit mentālās enerģijas darbs, viņa iedarbojas uz šūnas apvalku, saprātu un apziņu, viņa apkampj un ietīsta šūnu, noskaņo viņu kaut kādā veidā. SB saka, ka šūnai ir arī mentālā apziņa, šūna caur mentālo lauku pieņem programmējumu, kad nāk negatīvs programmējums, cilvēks sāk slimot.

Nāk silts enerģijas vilnis, kā maigi attīroši tvaiki.

Nākamais vilnis – mentālā enerģija, nāk jauns programmējums, noskaņošana. Ko es kā sirds vai šūniņā tagad jūtu? Kādu programmēšanu? Atbilde – aizmirst veco, atvērties, kā zieds atveras saulītei, atvērties jaunām enerģijām.

Jautāju, kas ir jaunā enerģija? Kas šūnas līmenī, orgāna līmenī ir jaunas enerģijas? Kā atbilde seko izvilkšana astrālajā slānī, mūs izvelk uz augšu, astrālajā plānā notiek atblīvēšanās, aiziet saspringums no cilvēka programmām, rodas jaunas domas, jūtas. Mēs astrālā izejam uz to līmeni, kāds mums ir sastrādāts fizikā – gaismas, prieka, laimes, sevis apzināšanās līmenis.

– Norit darbs galvas līmenī.

– Pārvērtos mazā zvaigznītē, ķermenis – zvaigžņu kopa.

 

Sākas nodarbības nākamā daļa – mēs pārejam uz šūnas atomu līmeni. Izvēlamies šūnas vienu atomu, kļūstam par protonu ar elektronu mākoni ap sevi. Prātā ienāk, ka protons – tas ir pozitīvais, bet elektrons – negatīvais, gaisma un tumsa vienotībā. Būdama protons, elektronu mākoni jūtu kā gaismu, dzirkstis nepārtraukti mirgo ap mani, parādās un izzūd.

– Vīrišķā un sievišķā balanss.

Būdama atoms, telpu un laiku nejūtu... bet kas tad ir? Atceros Dievišķās Aizgādnes vārdus, kad mēs ieejam atomā, par to, ka atoms dzīvo mūžīgi, viņam nav nāves un dzimšanas, viņš var ieiet jebkurā blīvumā, viņš tādā veidā uzņem savas enerģijas, parādās te vienā vietā, te otrā.

Mēģinām sekot elektronam, man viens iegāja protonā un viņā palika, iespējams, daļa atomu tur arī paliek, bet daļa aiziet uz citu telpu, “pazūd caurumā”. Cenšamies izjust dzīvi bez telpas un laika, tas ir Dievišķās Aizgādnes slānis, tas ir pat augstāk nekā ercenģeļu apziņas plāns. Protonu un elektronu, atomu plūsma nāk no Saules (galvenokārt šī plūsma sastāv no ūdeņraža un nedaudz hēlija), tas ir, visdrīzāk mēs dzimām kā atomi Saulē. Saules plūsma sastāvēja no atsevišķām vielas daļiņām, perifērijā savienojoties vielā, kļūstot par īstiem atomiem un pēc tam par molekulām. Tas ir apbrīnojami, kā viņas kļuva par sirds šūnas atomiem.

Vai šī vēsture ir atmiņā atomam? Cenšamies atrast atoma atmiņu. Kur viņš tika radīts, kādās formās ir pabijis? Redzu iekšā Saules sistēmu, visdrīzāk atoms – tas ir Saules sistēmas fraktālis, tāpēc ka viņā ir viss tas pats, kas ap Sauli, tāpat lido elektroni, kā planētas. Mēģinām just sevi par šo būtni, mums šajā plānā ir apziņa – tā ir visuma apziņa, mēs viņai esam pieslēgti. Mēs bijām Dievišķās Aizgādnes līmenī, tā ir viņas apziņa, kura caurauž blīvākus plānus. Ir ļoti grūti savākt informāciju un sajust to šeit. Telpas un laika jēdzienu šeit patiešām nav. Kas tad te ir?

Lūdzam SB palīdzēt mums apzināties to, ko mēs varētu šeit apzināties. Man atbild, ka šai pasaulei pieder nākotne. Manā pašā pirmajā grāmatā Sanats Kumara teica, ka ļoti attālā nākotnē mūsu visums kļūs par vienu atomu, un šis atoms ietilpinās sevī visu informāciju un enerģiju, un mūsu apziņa izrādīsies viņa iekšienē. Tā mēs ieejam Tēvā. Apziņas attīstība sākās ar atomu, taču pirmais un pēdējais atoms ļoti stipri atšķiras pēc blīvuma, apziņas, pēc informācijas piepildījuma.

(Apmainīšanās ar iespaidiem.)

Es esmu piepildīts tukšums, saspiešanas sajūta, kā atspere. Dievišķā doma savieno viņus tajā, kas ir šīs domas iecerēts (Natālija).

Pievēršam uzmanību tam, ka tukšums ir piepildīts ar domu, sajūta, ka nav fiziskās un astrālās, bet ir mentālā telpa, kuru mēs dažreiz jūtam kā tukšumu.

Daudzi meklē tukšumu, piemēram, dzenbudisti, taču tukšums ir piepildīts vismaz ar domu, bet aiz mentālā plāna ietvariem piepildīts ar ugunīgajām enerģijām. Kā redzam, arī atoma iekšienē nav tukšuma. Mūsu apziņa šo tukšumu savieno ar domu. Iekšienē, vēl dziļāk, varam just ugunīgo telpu. Fiziskā telpa ir piepildīta vismaz ar gaisu, kurš satur visas smalkās enerģijas, telpas – mentālo, astrālo, budhiālo un ugunīgo, un tātad tas vairs nav tukšums. Tieši tāpat ir aiz Zemes robežām.

 

Skolotāji saka: ejam vēl dziļāk, atoma daļiņā, gaismas korpuskulā, fotonā. Man rodas priekšstats, ka fotons – tas ir dzīvības aizmetnis, viņā ir dzīvīguma, esības sajūta. Kad mēs izejam augstās telpās, piemēram, Visumā, mēs jūtam esību, dzīvības enerģiju. Tur nav pārvietošanās, parādību un notikumu sajūtas, bet ir dzīvības sajūta, fotonam ir tā pati telpa – dzīvības daļiņa, pirmatnējais impulss. Skolotāji saka: “Tā ir dzīvība tīrā veidā, bez formas, bez apziņas, taču šī daļiņa nosaka Visuma eksistenci. Ja nebūtu šo daļiņu, nebūtu arī citu radību.”

Fotona līmenī es jūtu tīras esības, sākotnes momentu. Šeit nav tumšas un gaišas enerģijas, ir fotons kā visa – tumšā un gaišā – vienotība.

– Gatavības pārvērsties par jebkuru domu sajūta.

Esības grandiozitātes sajūta, caur šo fotonu es izlēcu Visuma telpā un kļuvu viss Visums. Viņa apziņa šajā līmenī ir savienota ar Dievišķo Aizgādni – vienotība, viengabalainums, nesatricināmība, dzīvības skaistuma un varenības spilgta sajūta.

SB aplaudē: “Malacis, izgāji!”

Katrs fotons satur subatomu līmeni – izeju, portālu. SB to apstiprina. Mūsos ir daudz fotonu, un viņi veido ķermeņa visuma slāni, tā arī ir mūsu daļa. Mūsu apziņa.

– Sākotne, sākuma gaiša sajūta.

SB saka: “Tas ir jūsu varenības slānis, tas ir tas, kas jūs esat šajā līmenī.”

Tātad šajā līmenī mēs esam Visums un varam viņu vadīt!

SB: “Tikai vajag iemācīties vadīt savu varenību, saprast, ko jūs darāt un kas pēc tam notiks. Vajag būt saprātīgumam. Tādas rases kā cilvēki, būvē saprātīgumu šajā līmenī – no fiziskā, paša mazākā, līdz lielajam. Vajag savienot šos līmeņus vienā, un uz šī pamata dzims jauns saprāts, kura pagaidām nav, viņš ir ieplānots nākotnē caur tādām rasēm kā jūs, kuri apzinās visos līmeņos. Un kad dzims tāda apziņa, kura vadīs Visumu. Un jūs kā kolektīvs Radītājs sāksiet viņu vadīt un radīt šajā plānā kaut ko jaunu, progresīvāku, iespējams, nesaistītu ne ar ķermeņiem, ne ar magnetosfērām, ne ar elektrību, ne ar astrālu un mentālu plānu. No šiem fotoniem jūs varat radīt absolūti citu realitāti.”

Es saprotu, ka ne katrs no mums spēs to izdarīt, bet kolektīvs, piemēram, Saules sistēmas vai Galaktikas kolektīvs spēs, jo kolektīvā saprātā mūsu zināšanas un enerģijas taču pastiprinās.

Mēs šodienas darba laikā izgājām no paša mazākā līdz pašam lielākajam un savienojām to.

Man ir radies jautājums sakarā ar to, ka Mihaēls ar Dievišķo Aizgādni izgāja uz jaunu līmeni. Ko viņi rada, tādu pašu potenciālu? Jeb kaut ko mainīs vai turpinās?

SB: “Pagaidām viņu intereses nav noskaidrojušās, tikko kā noskaidrosies, mēs jums pateiksim.” (Smejas)

Radās jautājums par gaismu nesošu matēriju: kas tas ir? SB atbild: tās ir gaismu nesošas enerģijas plūsmas, kuras iet no mums pie jums.

Noslēgumā jūtam Saules Brāļu prieku par to, ka mēs tomēr spējām kaut ko apzināties! Viņi piepilda mūs ar savu prieku, un jūtam to kā šūniņa, atoms, fiziskā sirds un cilvēks – visos savos līmeņos. Mūs apstaro ar gaismu nesošu matēriju, un mēs cenšamies atšķirt, kas notiek mūsu atomu līmenī.

Jūtu, ka mani elektroniņi ir sākuši lidot ātrāk, ir palielinājies viņu ātrums un nedaudz gaismspēja.

Šūniņas līmenī jūtu viņas prieku, viņai patīk notiekošais.

Sirds līmenī nāk viļņu plūsmas, sirds nomierinās un saka: Es izdziedinos. Sirds kāri iesūc šīs sajūtas, kā ūdeni, un saka: Vēl, vēl! Šī enerģija izplatās uz visu ķermeni, labi darbojas ēteriskais ķermenis, mēs šo prieka enerģiju izplatām uz visām šūniņām un atomiem, palīdzam sev, apzināti sūtot viņiem “iekšējo smaidu”, skaistumu. Viss ķermenis piepildās ar šo enerģiju.

SB lūdz mums izdarīt secinājumus par šodienas mācību, ko mēs esam sapratuši un apzinājušies šodien.

Par pašu spilgtāko apzināšanos man kļuva sapratne par to, ka, lai kur mēs nevērstu apziņu – uz leju, uz augšu, dziļumā, mēs nonāksim pie viena un tā paša. Agrāk lineārā kustība uz augšu deva sevis apzināšanos augstākos un smalkākos plānos, bet tagad mēs gājām dziļumā un nonācām pie tā paša.

SB: Fotons un Visums – tas ir viens un tas pats. Fotons sevī ietilpina Visumu.

Atceros – kā augšā, tā arī apakšā, mēs pierādījām šo postulātu. Kad mēs ar apziņu pārejam uz smalko plānu, piemēram, uz mentālo līmeni, mēs varam arī Galaktiku pētīt sevis iekšienē, tāpēc ka mēs kļūstam par apvalku tam smalkajam ķermenim, kurā ieejam ar savu daļiņu. Kad kā fotons mēs ieejam daudzos fotonos, mēs iemantojam visu šo apziņu.

(Dalāmies iespaidos.)

– Izrādās, spēks atrodas tādā mazā daļiņā!

– Esības mīkla!

– Bija tāda apbrīnojam ātra manis un sirds saikne!

Radās vēlēšanās no fotona caur šūniņu ieiet atpakaļ sirdī. Mēs pārejam no fotona atomā (ņemam tievu pavedieniņu un no fotona velkam viņu atomā), pēc tam šo stariņu pastiepjam uz šūniņu, atzīmējam gaismas palielināšanos, ievelkam to sirdī, pēc tam cilvēkā, no turienes “ienirstam ”savā” Saules Brālības aspektā caur visiem mūsu blīvumiem, savienojot ar viņu fotonu, pēc tam Diženajā Dievietē un uz Dievišķās Aizgādnes līmeni. Viņas apziņa jau ir aiz Visuma robežām, bet viņa ir atstājusi savu centru, kā lielu pilsētu, Būtību, kolektīvu saprātu, ar kuru mēs savienojām visus fotona stariņus. Kļūstam viss Visums, viņa apvalks. Šeit nav laika un telpas sajūtas, tie ir manā iekšienē. Tāpat kā fotonā viss Visums ir manā iekšienē.

Apbrīnojams ceļojums! Mēs caur daļiņu izejam uz lielākām apziņām, uz sākotnējo realitāti, kur bijām vienkārši gaisma, fotoni un pašas sīkākās vielas daļiņas. Un tomēr, ja skatās caur fotoniem, pirmatnējais Visums ir tukšāks, bet, ja salīdzina, kā mēs redzam caur Dievišķās Aizgādnes Būtībām, tad viss visums ir piepildīts, pārveidots miljardu gadu eksistēšanas laikā, ar informāciju, enerģijām. Viņš mazāk spīd, tāpēc ka fotoni ir pārgājuši vielā.

Mēs beidzam apbrīnojamo ceļojumu uz telpu un laiku, Visumu.

Pateicības.

 

Pievienots 03.03.2016

http://sanatkumara.ru/stati-2016/izuchaem-prostranstvo-i-vremya-v-tonkich-mernostyach

Tulkoja Jānis Oppe