Meditācija ar Dievišķo Aizgādni

Ievads

16 01 21 10

16.01.17.

Dārgā DA! Atnāc, lūdzu, uz mūsu tikšanos!

Noskaņojos un gaidu. Atnāk patīkama svaiga un smalka plūsma.

DA: Nolaižos, saprotu, ieeju!

Attīrīšanās, atdzesēšanās, nomierināšanās...

Sniegs – mīksts un maigs, klusi birst uz mani, ieņemot visas dienas jezgas. Un tās liekas kā kaut kāda sīka kņada, kā kaut kādas skudru rūpes.

Augšā virs manis aktivizējas ugunīga lode un klusi ieiet manī, tieši sniegā. Tas ir mans Augstākais Es.

 

Viņi kontrastē – ar enerģiju piepildītais dienas mentāli-fiziskais ķermenis un nepārvarami mierīgais ugunīgais. Beidzot es nomierinos un vienkārši ļaujos šim stāvoklim.

Virs galvas ir parādījusies plūstoši starojoša Skolotāja figūra ar sievišķām enerģijām, vēl augstāk telpa ir pilnīgi atvērusies torā līdzīgi atomsēnei, un es izlidoju no tora augšup.

Šeit kristāliski baltas enerģijas ledainās realitātes vissmalkākajā rakstā ir ielenkušas mani, un es labpatiku ieelpoju šīs kristālskaidrās svaigās enerģijas.

Ledainā kristāliskuma iekšienē ir parādījusies uguns, it kā saule būtu iedegusies kristālu iekšienē. Viņa ir silta un maiga. Es saplūstu ar viņu un iekļūstu pašā kodolā, centrālajā atomā.

Tikko kā es saaugu ar serdeni, manis telpa uzsprāgst, un es izplatos plašumā un dziļumā un kļūstu par ledus zvaigzni ar smalkiem stariem.

Es saprotu, ka tā vienalga esmu es, un sāku pētīt, ko jūt šī mana daļa.

(Šajā meditācijas vietā jūs varat sāk atšķirt savas sajūtas un domas šajā līmenī)

Viss cilvēciskais mani interesē. Tas ir kaut kur pašā apakšā, saknē. Apmēram tāpat cilvēkam ir interesanti, kā ir tur, zem kājām. Viņš reti par to domā.

Jūtu sevī nepazīstamas enerģijas no dvēseļu kolektīva, kurš ir manī. Viņas parādās un pazūd, kustoties pa apli manā iekšienē.

Mana cilvēka Natālijas enerģijas ir kaut pašā dziļumā, vai es tikšu līdz viņai? Es kā pa portālu ielidoju iekšā, sevis dziļumā, pastumjot sānis enerģētiskus veidojumus. Viņa ir saknē.

Lūk, sakne. Natālija – nosmulējusies saknīte, visa aplipusi ar zemi, es to izvilku, un tā parādījās man. Tā izskatās kā koka saknīte. Tā gandrīz guļ. Guļ un sapņo. Tās iekšienē galvā traucas pasaule milzīgā ātrumā kā domas cilvēka iekšienē.

Atlaižu Natāliju un izlidoju ārā, lai atkal kļūtu par šīs milzīgās lodes, zvaigznes, tora apvalku, manā iekšienē ir daudz dažādu apvalku un ķermeņu...

Vai es jūtu mīlestību šajā līmenī?

Grūti teikt... ir kaut kādas gaišas siltas jūtas, kuras nemaz nav līdzīgas tam, ko cilvēks pazīst kā mīlestību. Tas ir mans stāvoklis – kluss un rāms, kurš nepazīst vētras, emocijas...

Es eksistēju sevī pašā... un dažreiz ieeju, kā mēs ejam uz kino, kaut kādā iekšējā veidojumā, lai uzzinātu, kā tur plūst dzīve.

Salīdzinot ar cilvēciskajām vētrām, man liekas (iespējams – tas tā nav), ka šeit ir nu pārāk mierīgi. Šeit droši vien ir savi uzdevumi un grūtības, taču vismaz pagaidām ar cilvēka saprātu es tās nejūtu. Un es piesaucu DA, lai viņa pastāstītu, kur mēs atrodamies un ko mēs šeit darām.

DA caurauž katru mūsu atomu un starpatomu telpu, un viss, kas mēs esam, ir Viņa...

(Tālāk seko ļoti dziļa meditācija, kuru nevar aprakstīt, kurā jāpiedalās...)

 

Pievienots 21.01.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/meditatsiya-s-bozhestvennoy-popechitelnitsey

Tulkoja Jānis Oppe