Snauž mežs miega pasakā

Gribas dalīties ar lasītājiem mūsu Urālu ziemā.

Slēpju sliedes mūsu ciematā sākas tieši aiz mūsu vārtiņiem. Šajā gadā ne vienmēr izdodas paslēpot zemāku temperatūru dēļ. Toties sniegs sakritis papilnam. Parasti sniegs pēc snigšanas turas vienu, divas dienas. Bet šajā gadā mežs stāv kā apburts sniega cepurēs jau ilgāk nekā mēnesi.

 

Не ветер бушует над бором,

Не с гор побежали ручьи –

Мороз-воевода дозором

Обходит владенья свои.

 

Глядит – хорошо ли метели

Лесные тропы занесли,

И нет ли где трещины, щели,

И нет ли где голой земли?

 

Пушисты ли сосен вершины,

Красив ли узор на дубах?

И крепко ли скованы льдины

В великих и малых водах?

 

Идет — по деревьям шагает,

Трещит по замерзлой воде,

И яркое солнце играет

В косматой его бороде.[1]

 

Uz zariem parādījušās ērmīgas čūskas.

 

 

Заколдован невидимкой,

Дремлет лес под сказку сна.

Словно белою косынкой

Повязалася сосна.

 

Понагнулась, как старушка,

Оперлася на клюку,

А под самою макушкой

Долбит дятел на суку.[2]

 

Un pat mežā iekšā visi zariņi ir pārklāti ar sniedziņu.

Bet uz manas draudzenītes priedes augšā pa kreisi sēž driāda. Viņa ir redzama, kā caurspīdīga migla.

Es uz fotogrāfijas izdalīju to vietu, kur viņa man parādījās.

Vienkāršas cilvēciskas vērtības – pabūt mežā, paslēpot, papriecāties par dabas skaistumu, vai neesat tās aizmirsuši?

 

Pievienots 21.01.2016

http://sanatkumara.ru/stati-2016/dremlet-les-pod-skazku-sna

Tulkoja Jānis Oppe

---