Arfas monologs

16 01 03 01

Laiks iet... Es stāvu stūrī, visu aizmirsta un vientuļa.

Stīgas man ir sarautas, deka saplaisājusi, un es klusiņām snaužu un raudu vienatnē, pārklājoties ar putekļiem un ciešot no klusuma. Mana saimniece jau sen mani ir atstājusi novārtā, un es dzīvoju atmiņās par mūsu kopīgajiem darbiem, par dzīvi, skaistuma un burvīguma pilnu, par stīgu muzicēšanu un liesmainajām jūtām, kuras kopīgi mēs izjutām tik bieži, cik varējām.

Es atceros arī citus mūziķus, kuri nāca uz manu māju un ienesa manā mūzikā tādu satraukumu un iedvesmu, tādu prieka pilnu saplūšanu ar balsi, čellu, vijoli un klavierēm... Es kļuva līdzīga orķestrim...

Un kā mēs skanējām arfu duetā! Tā bija manu jūtu apogeja!

Saimniece mani mīlēja... droši vien arī tagad mīl, jo viņa taču dzirdēja manu dvēseli un apgājās ar mani kā ar draudzeni. Skaņojot viņa centās panākt no manis tīru skanējumu; remontējot mani, viņa tiecās uz manas mehānikas pilnību, uz tīru un pilnasinīgu skaņu un rezonansi ar dievišķo.

Viņa notis dzirdēja tā, ka tās bija sacerējis komponists, un centās sasniegt autoru jūtu un ideju pilnīgu izteiksmi caur manu dvēseli un ķermeni.

Bet kādas jūtas var izteikt arfa? Dvēseles liesmas dievišķos izplūdumus, astrālās gaismas vistīrākās plūsmas, apautas stīgās kā sandalēs. Sirds – atvērtas un dumpīgas – mīlestību, grūtsirdību un skumjas par aizgājušo mīlestību, prieku, satiekot jaunu mīlestību, kura ieskandina dvēseles visas stīdziņas, āriju un allemandu svinīgo mieru, sonāšu un deju enerģijas un maigu dziesmu smalkās plūsmas, kuras klausītājos rada sajūsmas uzvirdumu.

Ak, mēs daudz laika esam pavadījušas kopā! Mums abām ir ko atcerēties! Sākot no konservatorijas, es kalpoju viņai godprātīgi un uzticīgi, un arī viņa glabāja mani kā acuraugu. Es zinu, ka arī tagad viņa atmiņā glabā visas mūsu kopīgās atmiņas par muzikālās veltīšanas brīnišķīgo laiku, kura viņas dvēseli izteica caur manu dvēseli.

Taču visam pienāk beigas. Ceru vēl pakalpot kaut vai kādam, taču iepriekšējā dzīves spēku uzbangojuma man diemžēl vairs nebūs. Jūtu savas saimnieces mīlestību, viņas pateicību par kopīgo darbu un visām manām pūlēm neiegāzt viņu sarežģītos mūsu uzstāšanās brīžos. Atceros viņas satraukumu pirms koncertiem, viņas izmisumu, kad neizdevās sarežģītas pasāžas, un pateicību par skaistuma maigajām plūsmām, kuras caur viņas asarām reizēm lija no mana ķermeņa.

Jā, bija tādi klusas vienības brīži, kad mūsu dvēseles saplūda vienotībā, priecīgā radošo sākumu savienībā. Mans sākums izpaudās caur plānajiem koka sāniem, caur metāla spēku un smagumu, dzīslu stīgu spalgumu un dziedāšanu. Viņas sākums izpaudās caur sievišķajām jūtām, viņas dvēseles gaismu, caur vīrišķo izturību un mūzikas spēku, kurš viņā dzīvoja pa 24 stundām diennaktī.

Viņa pilnīgi atdevās mūzikai un caur viņu izteica sevi, labprāt pabeidzot mūsu kopīgo karjeru prieka pilnā spēka un enerģijas momentā.

Viņa nekad nenožēloja to, ka šķīrās no manis. Nekad...

Ko lai saka par mani? Neviens nepaceļ manas stīgas, nepieskaras man kā saimnieks, neiedvesmo mani darbam un slavai... Es klusi stāvu stūrītī, cenšoties nevienam netraucēt, un sapņoju atkal izrādīties vajadzīga, mīļota un nepieciešama, atkal dzīvot zem iemīlējušos pirkstiem un dziedāt, skanēt un stenēt no maiguma un skaistuma.

Pieskaries, parausti manas stīgas, un es atsaukšos ar slēptākajām burvības un cerības pilnām skaņām... Es dziedāšu Aleluja kā zīmi par manu nepieciešamību un dvēseles dzīvības plūsmu jaunām strūklām.

Droši vien tāds brīdis vēl pienāks, jo es taču vēl esmu dzīva...

Piedod, saimniec, manas asaras un skumjās atmiņas. Es vienmēr atceros un mīlu tevi.

Tava arfa.

16 01 03 02

 

Pievienots 03.01.2016

http://sanatkumara.ru/stati-2016/monolog-arfi

Tulkoja Jānis Oppe