Sāc izzināt visumu no iekšienes

16 12 21

16.12.10.

„Rietumu kultūrā kopš Rūpnieciskās revolūcijas laikiem (ap 1760. gadu) ir attīstījušies priekšstati, ka starp šīs pasaules objektiem un cilvēku gandrīz neeksistē saiknes. Tas nav vēsturisks darbs, tāpēc es neieslīgšu tādas teorijas izskaidrojumos, vienkārši teikšu, ka tāda bija hiperreakcija, sakot jūsu vārdiem, uz iepriekšējām reliģiskajām koncepcijām.

Līdz tam cilvēks ticēja, ka viņš ar domas palīdzību var ietekmēt matēriju un savu apkārtni. Taču pēc Rūpnieciskās revolūcijas pat dabas resursi cilvēka acīs bija zaudējuši atribūtu – dzīvi. Viņus sāka klasificēt, piešķirt viņiem nosaukumus, dalīt daļās un pētīt.

Jums neienāks prātā preparēt savu mājas kaķi vai suni. Tāpēc, kad cilvēks tādā veidā sāka šķelt visumu, cilvēks jau bija zaudējis mīlestību pret viņu. Viņš cilvēkam kļuva nedzīvs. Saprotiet, tikai tā viņš varēja visumu pētīt, nejūtot šaubas un nedzirdot protestējošo dzīvo balsi (Džeina šos vārdus izteica skaļāk un zemākā balsī). Dēļ savas intereses, kā viss ir iekārtots, tieksmē saprast, teiksim, zieda iedzimtību, viņš aizmirsa, ka var uzzināt [ne mazāk], smaržojot ziedu, vērojot viņu, redzot, kā viņš eksistē.

Paradoksāli: pilnīgi apzināti koncentrējoties uz dabas ārējiem aspektiem, viņš nonāca pie sava saprāta apzināto spēku noliegšanas. Viņš pārstāja redzēt saikni starp savām domām un savu fizisko apkārtni un esību.”

Dž. Robertsa. „Personīgās realitātes daba[1]

Dārgā Diženā Dieviete! Man gribas iemācīties lasīt objektus un dabu ar domas palīdzību. Just realitāti un saprast, ko viņa man saka. Iemāci man, lūdzu!

DD: Sākumā iemācies just sevi un dzirdēt tava saprāta un ķermeņa aicinājumus. Pat sevi cilvēks bieži nedzird. Biežāk ieklausies ķermenī, savā stāvoklī, – uzvedies brīvāk.

Sniedz, lūdzu, brīvākas uzvedības piemērus.

Dialogs domās, aiztraucies pāris sekundēs.

DD: Padomā, ko tu negribi darīt, un nedari šodien.

Es domās aiztraucos uz esības stāvokli, svētlaimi, skaistumu un nekā-nedarīšanu. Bet es neko arī negribu darīt vispār! (nodarbības, mācību radīšana, uzkopšana, ēst gatavošana, kustības vispār…)

Jā?

Nē, ar čenelingu ar Dievieti es gribu nodarboties… Tas ir ļoti patīkami un noderīgi…

Un rīt atnāks mani mācekļi, ir jāsakopjas… Vai es gribu, lai mājā viss būtu piekopts? Gribu. Ļoti gribu…

Lai slēpotu, šodien ir pārāk auksts. Bet vai es gribu slēpot? Kad ģērbjos, skaidri piespiežu sevi izlīst, bet pēc tam negribas iet uz mājām… Pieelpoties vien nevaru.

Dīvaini, kāpēc manas vēlmes ir jāizpauž? Kāpēc man sākumā liekas, ka nekas, izņemot svētlaimi, nav mana vēlēšanās, bet pēc tam izrādās, ka es sevi nesaprotu?

Dvēsele un ķermenis nav saskaņoti. Dvēsele nogurst fiziskajā plānā, viņai liekas, ka viņas dzīve svētlaimē – tas ir pats noderīgākais un izdevīgākais spēku pielikums. Ķermeniskais fragments dzīvē ieliek daudz spēka, viņš rada papildus enerģiju šīm lietām, tajā skaitā izmantojot arī dvēseles spēkus. Un, lūk, dvēseles spēki nav pieraduši pie tāda intensīva, un liekas, ka tu nogursti. Patiesībā tu vari strādāt bez paguruma, dažādojot kustības, un fiziskā pasaule rāda tavai dvēselei, cik daudzveidīgāka viņa ir, nekā eksistēšana svētlaimē un aizmirstībā.

Tiecoties uz dvēseli, mēs arvien vairāk jūtam svētlaimi un aizmirstību? Vecumā dvēsele kļūst arvien tuvāka, tāpēc ka veci ļaudis šajā stāvoklī bieži sastingst?

Viņu fiziskais ķermenis kļūst sačākstējis un nespējīgs fiziski strādāt. Un viņi jūt nogurumu un nevēlēšanos tālāk turpināt fizisko dzīvi. Bet dvēsele, dēļ tā, ka nav jaunas pieredzes, arvien biežāk pamet ķermeni.

Kur viņa atrodas tajā laikā, kad viņas nav bērnā vai vecā cilvēkā?

DD rāda sakaru kanālu ar Viņu. Uz vecuma pusi (un bērnībā no paša sākuma) pastiprinās sakaru kanāls ar Dievieti, un dvēsele bieži atstāj ķermeni, lai atnāktu uz Svētlaimes Dārziem. Es pašlaik labi jūtu šo spēcīgo kanālu. Pamēģināšu viņu apzināt.

Viņš ir daudzdimensionāls un diezgan plašs, atšķirībā no cilvēka parastās sutratmas. Sākumā ķermeni ieskāva neticama svētlaime, bet dvēsele ātri, var teikt, momentāni piesātinājās, kaut arī MAN gribas vēl. Taču atnākusī svētlaime atdeva vietu enerģijas atplūšanai atpakaļ, it kā ķermenis, piesātinājies, būtu pateicis „pateicos” un „pietiek”. Un pašlaik, pēc pauzes, no manis uz augšu pie Dievietes iet diezgan spēcīga atbildes plūsma, tā sevī ietver arī zemes plūsmu. Esmu pārvērtusies caurulē, pa kuru no Zemes augšup aizgāja (pirms minūtes) atbildes plūsma pie Dievietes.

Pēc tam es sajutu, kā visi sutratmas intervāli līdz Dievietei ir nostiprinājušies un kļuvuši pamatīgāki.

Atkal nāk stipra plūsma no Dievietes. Apzinos visas vibrāciju frekvences, tāpēc ka man blakus plūsma ir ļoti blīva, samērā ar attālināšanos pa augstākajām čakrām tā, atbilstoši, kļūst caurspīdīgāka un mazāk uztverama. Tie patiešām ir pakāpieni! Bet ne līdz pašai Dievietei. Nostājoties uz pēdējā, augšupceļos planējot, gluži kā izgaistu…

Samērā ar augšupcelšanos redzu Dievietes centrālo daļu, tā ir līdzīga Saulei, ietītai autos… Auti ir slāņaini, un katrs slānis ir arvien blīvāks. Tas ir Dievietes Serdenis, un man jau ir iesvētījums ieejai uz turieni!

Es saplūstu ar Dievietes Serdeni. Viss ko jūtu, atrodas mana sirds centra iekšienē. Gaidītās svētlaimes nav, jo es taču ar to piesātinājos jau uz Zemes. Šeit ir darba atmosfēra, runājot zemes plāna vārdos. Katrs veidojums iekšienē saspringti strādā, taču bez pārslogošanās, gluži kā ģenerators.

Kļūstu par šo „ierīci”. Tas ir enerģijas avots. No apakšas es pa toru pumpēju savā serdenī smalku enerģiju. Šeit pārveidoju un sablīvēju, tā no kopējas, neitrālas kļūs par pilnīgu konkrētu. Un augšā izstaroju mīlestību un svētlaimi, gaismu un svētību, „sirsnīgumu” un gādību tiem, kurus audzinu.

Izmantoju smalkāku universālu visuma enerģiju (pilnīgi ticams, ka tas ir tas pats „tukšums”, kuru cenšas „noķert” dažas reliģijas) un pārveidoju to ar Sevi, ieliekot programmas un domjūtas, atdzīvinot to ar Dzīvības enerģiju, kuras avots Es esmu.

Kādēļ man tā ir „jāstrādā”?

Tā ir manas eksistences jēga. Es esmu pilnīga apzinoša būtne, un man vienkārši svētlaimē un prostrācijā nav interesanti pavadīt savu dzīvi. Es iekļaujos Visuma Radīšanā. Es esmu Radītājs, un man ir pilnīgi apzinātas programmas un uzdevumi, līdz kuriem Es Pati Izaugu.

Miriādes būtņu, kuras es apgaroju, piepildu ar jēgu, par kurām esmu atbildīga un kuras nesu Savā iekšienē – ir man pati galvenā svētlaime, lepnums, savas eksistences attaisnojums (es neesmu parazīts!) un mīlestība! Es mīlu, patiešām mīlu visu, ar ko Es nodarbojos!

Hm… tātad vēlēšanās neko nedarīt ir parazītiska vēlēšanās! Rij un guli!

Jā, pienāks laiks, kad mēs tiksim galā ar visiem parazītiem.

Un kādu labumu viņi nes, ja viņi eksistē?

Viņi dzīvo pēc saimnieka nāves, nes viņa DNS (ne pilnīgi, bet lielā mērā, jo viņi taču iekārtojās pilnīgi nemanāmi), tā ir dzīves turpināšanās pēc katastrofām.

Jā, patiešām, peles un tarakāni dzīvos pēc vispasaules katastrofas, viņi jau nu gan izdzīvos! Un ar pelēm, kaut kur lasīju, mums DNS atšķiras tikai par 1%. Lūk, kā iznāk! Un tarakāni nes kaut kādas citas civilizācijas DNS…

Esmu iemācījusies Diženo Dievieti lasīt vistuvākajā attālumā. Bet man gribētos just un lasīt arī fizisko realitāti. Mēs ar to sākām. Kā to izdarīt?

Kā tu saplūdi ar mani, tā saplūsti arī ar objektiem. Nekur nesteidzies. Sāc apcerēt un uzzināt arvien vairāk par objektu. Sāc jautāt sev, kā tu jautā Man, atrodoties Manī – kādas vēlēšanās objektam ir? Kā viņš eksistē, kā barojas? Kļūsti par viņu un eksistē kā viņš kādu laiku. Esmu pārliecināta, ka tu spēsi sākt izzināt visumu no iekšienes.

Pateicos, Diženā Dieviete!

 

Pievienots 21.12.2016

http://sanatkumara.ru/stati-2016/nachni-poznavat-vselennuiu-iznutri

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Jane Roberts; Джейн Робертс. http://www.koob.ru/roberts_j/ (Tulk. piezīme)