Daudzdimensionālie apziņa un saprāts

16 12 09 06

16.12.07.

„Tā kā jūs esat domājošas būtnes, kurām ir pieejama pati daudzveidīgākā pieredze, cilvēku rasei radās domāšanas spējas, kurām ir jāattīstās un jāaug samērā ar izmantošanu. Kad jūs izmantojat savu apziņu, viņa paplašinās. Izmantojot šīs spējas, jūs kļūstat „vairāk” apzinošies.

Cilvēka dvēselei, kura eksistē tādā daudzveidībā, ar iespējām bagātā vidē, bija vajadzīgs apzinošs saprāts, kurš varētu taisīt pietiekoši īsus un precīzus „katras minūtes” secinājumus un vērtējumus, un viņa to attīstīja sevī. Tad, lūk, samērā ar apzinošā saprāta augšanu auga arī iztēles diapazons. Apzinošs saprāts daudzās nozīmēs ir iztēles trauks. Jo vairāk zināšanu, jo plašākas ir iztēles robežas. Savukārt tā bagātina apzinošos saprātu un emocionālo pieredzi.

Jūs neprotat pareizi un pilnā mērā izmantot savu apziņu, tāpēc liekas, ka iztēle, emocijas un saprāts ir atsevišķas spējas, kuras dažreiz darbojas cita pret citu. Atkārtoju: nobriedis saprāts saņem informāciju no ārējās un iekšējās pasaules. Tikai gadījumā, ja jūs ticat, ka apziņai ir jābūt noskaņotai vienīgi uz ārējo vidi, jūs liekat viņai atslēgties no iekšējās zināšanas, intuīcijas balss un tās rašanās dziļumiem. Visi neierobežotie jūsu Iekšējā Es resursi atrodas jūsu apzinošā saprāta rīcībā apzinātiem mērķiem.”

Dž. Robertsa. „Personīgās realitātes daba[1]

Dārgā Dieviete, man gribētos Radītāju līmenī iztirzāt jēdzienu „apzinošais saprāts”. Saprāts nemēdz būt neapzinošs. Man vienmēr ir teikts, ka apziņa attiecas uz kaut kā uztveršanu, bet saprāts uz lēmumiem, secinājumiem un vadību. Es saprotu, ka apziņa var būt noskaņota uz iekšējo un ārējo vidi, ko mēs tad arī attīstām, nodarbojoties ar iekšēju apzināšanos, paplašinot daudzdimensionālās uztveres diapazonu, dodoties daudzdimensionālos ceļojumos. Taču saprātu iekšējos/smalkajos plānos mēs tā arī neesam sasnieguši, nespējām uztvert mentālo vai ugunīgo saprātu. Viņš mums vienmēr paliek trešās dimensijas līmenī. Pat savu iekšējo Es mēs neesam spējuši apgūt tā, kā gribētos. Vai pastāv jēdziens „daudzdimensionālais saprāts”? Ko Tu mums vari pavēstīt par šo tēmu?

Tā ir sarežģīta tēma, ar kuru ir aizņemta visa pasaules-ēka. Saprāts ir mērķis, lai uztvertu un apgūtu zināšanas, kuras iegūtas izmēģinājumu ceļā. Saprāts nav kaut kas, ko var sasniegt vienā dzīvē, tā ir rases, rases pieredzes un daudzu paaudžu saglabāto zināšanu prerogatīva.

Uz katras planētas saprāts veidojas citāds. Vide nevar neietekmēt dzīves praksi, paaudžu pieredzi un saprātīgu uzvedību. Teiksim, uz gāzveida planētas jums nevarēs būt jūsu saprāts, tāpēc ka jūs uzreiz aiziesiet bojā. Tieši tāpat, kā arī bezgaisa vidē jūs nevarēsiet aktīvi darboties pat skafandros, tāpēc ka jūs izmirsiet, jo jums nebūs tā, ko jūs vēl nezināt. Katrā pasaulē ir savs saprāts, tāpēc ka viņš ir sekas daudziem noslāņojumiem, ietekmēm, palīdzībai no augšas, daudzu rasu dzīvei un bojāejai uz planētas.

Bet apziņa ir vairāk tuvināta vispārējam, Dvēseles ģenerālajai apziņai. Dvēsele jums dod uztveres tēlus visās dimensijās. Viņa palīdz jums uztvert realitāti tādā veidā, kā to uztver visi uz šīs planētas. Kā zināms, piedzimis bērns redz citādāk, tuvināti dvēseles smalkajai pasaulei, un pēc tam mācās uztver fizisko realitāti. Viņš atrodas iekšējā apziņā, un cilvēku balsis, priekšmeti un gaisma sāk vērst viņa uzmanību uz ārējo telpu un ārējo plānu. Tā apziņa taisa izvērsumu, tēlaini sakot, no iekšējās viņa kļūst arvien vairāk ārēja un sāk apgūt fiziskā ķermeņa ābeci – sēdēt, rāpot, izvēlēties barību, reaģēt uz ārējām iedarbībām ar to, ar ko var – balsi un raudām.

Tā kā tas ir ļoti grūti – dvēselei iemācīties dzīvot aktīvā svešā pasaulē, apziņa pilnībā koncentrējas uz ārējo apmācību, un iekšējā neizmantošanas dēļ aiziet. Taču tas nenozīmē, ka viņa nekad nevar būt pieejama.

Kā mums ātri un viegli atgriezties pie iekšējās apziņas – dvēseles daudzdimensionālās apziņas?

Jūs ar to arī nodarbojaties skolā, ka atgriežat sev daudzdimensionālo pieredzi. Visi jūsu daudzimensionalitātes izzināšanas veidi palīdz jums kļūt tādiem kā dvēsele. Jo biežāk jūs esat iekšienē, jo vieglāk jums ir uztvert smalko realitāti.

Esmu pamanījusi, ka arvien biežāk esmu sākusi dzīvot iekšienē, bet turklāt aiziet noskaņojumi uz ārējo realitāti – orientācija ir kļuvusi slikta, vienkārši nekāda, un neiegaumēju ceļu, kad braucu ar mašīnu, telpā bieži pagriežos ne uz to pusi. Kā var savienot iekšējo un ārējo bez zaudējumiem?

Tu to mācies, un, ceru, iemācīsies. Visu var savienot, apgalvoju tev. Pārslēgt apziņu ar gribas spēku uz ārējo vidi un pēc tam atkal atgriezties sevis iekšienē.

Ak, ja es dzirdētu sevi iekšējo vienmēr, un mana apziņa (jeb saprāts?) kļūtu daudzdimensionāla!

Tev vēl ir daudz laika. Uzstādi sev tieši tādu uzdevumu – apgūt daudzdimensionālo saprātu. Apzināti saprast, ko dara būtnes citos līmeņos – tas vēl nav pats galvenais. Galvenais ir, kā bagātināsies jūsu zemes saprāts ar daudzimensionalitātes apgūšanas palīdzību. Ar ko tu varēsi palīdzēt cilvēcei, saprotot un apgūstot humānismu, žēlsirdību un Planetārās Vienotības pieņemšanu, apmācījusies saprātīgumā un mīlestībā sevis augstākajos līmeņos.

 

Reportāža no Kristus-apziņas

Iekšējais – vēlēšanās lidot, pacilātības, iekšējās gaismas un skaistuma – stāvoklis. Attieksme pret sevi – mēs. Vēršoties pie iekšējām vajadzībām vai sajūtām, vienalga ir sajūta – mēs, kolektīvā apziņa.

Centieni – augšup, pie gaismas. Augšup – mērķis, apakšā ir tumšā telpa – darbs (strādāt (пахать)). Darbs neizraisa smagumu vai neapmierinātību. Domāju, tāpēc ka tas ir kolektīvs darbs, nav ļoti smags, un vienkārši tas jau daudz reižu ir iziets, un neizraisa spēku pieplūdumu, tāpēc ka ir pazīstams un pierasts.

Kopienas līmenī ir personas apziņa mēs (ķermeņa šūnas), un ir arī vienotā – Es (viss ķermenis). Attieksme pret citiem „mēs” ir vienāda pret visiem – vienmērīga pieņemšana bez vērtējuma: tumšs, gaišs, labs, slikts… Tas ir „cits mēs”. Vēršoties pie cita, saproti tādu pašu viņa stāvokli, kā tev – nedaudz ekstāzisku, augstu vibrējošu un nedomājošu kā cilvēks, nevērtējošu.

Vērtējums dzima no briesmām, kuras bija jāizslēdz, no tā vai cita labuma vai nederīguma. Izdzīvošana iemācīja domāt un vērtēt. Šeit nav izdzīvošanas apstākļu, un katra „šūna” atrodas citā enerģētiskā vidē, kuru mēs uztveram kā ekstāziskumu un prieku.

Piebarošana ar enerģiju tieši pa centrālo kanālu no augšās. Saikne ar Zeme ir cita – Es Esmu Planēta, viņas kolektīvā apziņa. Izslāņojos apkārt planētai un kļūstu par viņas apvalku (tas ir, tieša iezemējuma fiziskajā planētā nav). Manā iekšienē ir fiziskais un astrālais plāns.

Bet tagad es skaidri redzu, ka mēs esam sapulcējušies bariņā, ne apkārt visai planētai izvietojušies, bet it kā uz salas. Jautāju sev: mūsu pagaidām nav tik daudz, lai mēs ieņemtu visu telpu?

No mums uz augšu iet milzīga diametra spēcīgs stars, kā visa „sala”. Sapratu, ka tas vienkārši ir sazināšanās ar venēriešiem moments. Mēs savienojamies ar apziņām (galva pie galvas) un sazināmies. Mans „galva pie galvas” savienojuma tēls liecina par to, ka apziņas savienojas, bet ķermeņi nē, un tādēļ, lai es saprastu, ka ietekmi uz mums izrāda senāki „mēs”. Lūk, venērieši „nodzisa” kā tēls, un mūsu „sala” sāka paplašināties, dekoncentrēties, un mēs pārvērtāmāmies starveidīgā apvalkā apkārt planētai.

Es tagad esmu viss starveidīgais apvalks, viņš ir diezgan plāns un atgādina elektrisko loku. Atsevišķais mēs ir aizgājis, un ir palicis Es Esmu. Es pacēlos augstāk un skatos uz sevi no augšas. Apziņa Es Esmu ir saistīta ar augstāku mentālo plānu. Es Augstā baroju Kristus-apziņas apvalku ar enerģiju un saprātīgumu, neļaujot viņam sairt un sagrūt. Es glabāju planētu un apmācu viņas saprātu visos plānos.

 

Pievienots 09.12.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/mnogomernie-soznanie-i-razum

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Jane Roberts; Джейн Робертс. http://www.koob.ru/roberts_j/ (Tulk. piezīme)