Aicinu jūs uz Akašas Hroniku semināru

Dārgie draugi! Aicinu jūs uz Akašas Hroniku semināru!

16 12 03

16.12.02.

Es nolēmu pastāstīt dažus gadījumus no dzīves, kuri saistīti ar Akašas Hronikām. Lūk, otrais gadījums.

Reiz sen (pirms visām manām grāmatām) es nonācu atbraukušu skolotāju nodarbībās. Tā bija milzīga Kultūras Pils, un tajā daudz klausītāju. Nodarbības bija vakaros visu nedēļu. Informācija bija „ne priekš manis”, taču mani ieinteresēja paši pasniedzēji. Viens visu laiku stāstīja, bet otrs bija „nomodā”.

Un es devos uz Akašas Hronikām paskatīties, vai es esmu bijusi saistīta ar viņiem pagājušajās dzīvēs. Uz manu pieprasījumu man pateica, ka ar otro pasniedzēju es vispār uz Zemes neesmu satikusies, bet ar pirmo – jā.

 

Tad es palūdzu man to parādīt. Taču pēkšņi eņģelis, kurš Hronikās bija dežurants, nolieca galvu, nedaudz žēli... Nesaprotu... nekas tāds ar mani nekad nebija bijis... Es pajautāju – kas par lietu? Viņš parādīja kaut kur sāņus, kur es ieraudzīju sava pasniedzēja portretu, gluži kā spogulī...

Es sapratu, ka lieta ir viņā.

Nākamajā nodarbībā es pie viņa piegāju un izstāstīju šo gadījumu. Viņš teica: „Bet es esmu noslēdzis savu informāciju!”(Lūk, var arī tā, izrādās!) Un, uzmanīgi paskatījies uz mani, pajautāja: „Un ko tev izsaka nosaukums Mikēnas?” Es atbildēju, ka ir tāda sena pilsēta Grieķijā, un ir „vesela Mikēnu kultūra. „Tu biji Pitija Mikēnās.”

Pirms gulētiešanas es atkal iegāju Hronikās, „uzsitu ar kulaku pa galdu” un teicu: „Man vajag paskatīties manu pašas dzīvi Mikēnās! Man uz to ir pilnīgas tiesības!”

Es ieraudzīju sevi kaut kādā lūzuma momentā dzīvē. Es – jauniņa meitene, ģērbusies grieķu cepurītē, kleitā, stāvēju kaut kur augšā, kalnā. Manā priekšā pletās saulaina plaša ieleja (vēlāk es paskatījos enciklopēdijā – Mikēnās nav jūras). Un es šajā momentā spēru svarīgu soli dzīvē, nav saprotams, kādu.

Labi aplūkojusi savu tērpu, es devos uz LPE (Lielo Padomju Enciklopēdiju), atradu tur savas sengrieķu cepurītes un kleitas attēlus – viss atbilda, un uzzināja, ka Mikēnu uzplaukums bija 8. gadsimtā p.m.ē. Mums mājās bija vecā zilā LPE, un es bieži tajā meklēju apstiprinājumus manām pagājušajām dzīvēm.

Nākamajā dienā es savam skolotājam paziņoju manus meklējumus Hronikās.

Viņš neko īpašu neteica.

Trešajā dienā es atkal devos uz šo dzīvi un palūdzu parādīt man visu dzīvi no sākuma līdz beigām. Un, man par brīnumu, slepeno aizsegu, redzams, bija noņēmis mans pasniedzējs. Es ieraudzīju, ka viņš bija militārpersona, un kopā Jāsonu bija gājis pēc zelta aunādas. Viņu mīlēja meitenes, un viņš sabiedrībā baudīja panākumus. Es biju viņa jaunākā māšele, vājiņa, ar garu kumpu grieķisku degunu, ar nepaklausīgu matu gubu. Es apskaudu savu skaistuli brāli. Ieraudzīju diezgan lielu māju, mūsu vecākus...

Viņi atdeva mani mācīties uz Atēnas Templi (kā man tad likās), bet varbūt tas bija Apolona Templis, jo Pitijām taču bija mentāla saikne ar Apolonu, bet šajā dzīvē es biju pārsteigta par tādu stipru saikni ar viņu.

Kad es sevi pirmo reizi ieraudzīju kalnā, tas bija moments, kad es pieņēmu lēmumu nošķirties no pasaules un kļūt par Tempļa kalpotāju. Vēlāk es Templī dziedāju, sēžot uz augsta postamenta, rokās man bija lira (jeb cistra?), un šo ainu es esmu aprakstījusi diskā „Ugunīgā kristīšana Atēnas Templī”[1].

Pats apbrīnojamākais, ka Tempļa pārziņā bija kaut kas līdzīgs labošanas kolonijai, un ieslodzījumu izcietušie bija mūsu aizgādnībā, mēs bijām atbildīgi par viņu labošanos un turpmāko dzīvi. Bijām viņu garīgie skolotāji, audzinātāji un draugi.

Nākamajā dienā es to visu pastāstīju manam pasniedzējam. „Nu beidzot nopūti līdz galam (додула)!” – šī frāze tā arī stāv priecīgi man ausīs. Mans triumfs bija acīmredzams!

Un vēl tajā dienā pasniedzējs mums pārdeva savu dzeju krājumu, kuru bija parakstījis ar grieķu vārdu. Skrienot garām lielam grāmatveikalam, es tajā iegāju, atvēru tur sengrieķu enciklopēdiju, un atradu viņa vārdu starp 150 loka strēlniekiem, kuri Jāsonu pavadīja ceļojumā. Mana zinātkāre bija apmierināta.

Šis gadījums mani tā pārsteidza, ka es radīju stāstu par šo dzīvi ar iestarpinātiem mūzikas skaņdarbiem, pēc jēgas piemērotiem stāstam, tas ir, melodeklamāciju. Šos mūzikas skaņdarbus es spēlēju uz arfas. Stāsts kopā ar mūzika skanēja diezgan ilgi, minūtes 40. Tiesa, uzstāties ar to man tā arī neizdevās. Taču vienalga radošā dziņa bija tik stipra, ka tā turpinājās vēlāk manos meditatīvajos diskos, kurus es radīju lielā daudzumā un apskaņoju ar mūziku. Bet disks „Ugunīgā kristīšana Atēnas Templī” vispār ir līdzīgs mazai operai.

Reiz manā seminārā Maskavā kāds pasniedzējs, kurš toreiz bija kā klausītājs, izrēķināja, par cik ir pacēlusies klausītāju vibrācija pēc šī diska noklausīšanās, kuru es toreiz devu kā meditāciju (precīzi neatceros, par cik, bet par daudzām vienībām).

Gribat uzzināt kaut ko tamlīdzīgu par sevi? Gribat tādas pašas radošas pārmaiņas?

Nāciet pie mani uz semināru „Akašas Hronikas”!

2016. gada 6. un 7. decembrī

 

pulksten 17 pēc Maskavas laika

 

Seminārs „Akašas Hronikas”

 

visas detaļas vietnē

 

http://sanatkumara.ru/seminari-i-drugie-sobitiya-shkoli/seminar-chroniki-akashi[2]

 

Pievienots 03.12.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/priglashaiu-vas-na-seminar-chroniki-akashi

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://sanatshop.ru/shop/meditation/baptism-fire-temple-athena-temple-re-detail (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/21-raksti-2016/998-seminars-akasas-hronikas (Tulk. piezīme)