Akašas Hroniku seminārs

Dārgie draugi! Aicinu jūs uz Akašas Hroniku semināru!

16 12 02

Hronikas ir burvīga Bibliotēka, kura var jūs pavērst uz jaunu attīstības ceļu, izdziedināt nesaprotamas slimības un palīdzēt iemantot augstu pašnovērtējumu. Dažās vēstulēs gribu jums izstāstīt virkni gadījumu, kuri saistīti ar Hronikām.

Šodien pirmais gadījums, kā es to saucu, “hrestomātisks”, tāpēc ka ir iekļauts vienā no manām grāmatām, un es bieži to stāstu semināros par Akašas Hronikām.

Vispār ir ļoti interesanti kaut ko uzzināt par sevi, nav svarīgi, vai jūs esat bijis izcila personība, vai tā ne pārāk. Vienalga tā ir milzīga pieredze dvēselei un pilnvērtīgi nodzīvota dzīve. Turklāt visas šīs zināšanas bagātina mūs ar dzīves izpratni, viedumu un mīlestību, un citu pieņemšanu par tādiem pašiem – vainīgiem, grēcīgiem vai uzvarētājiem, kuri iemantojuši mīlestību, nelaimīgiem vai dzīvi priecīgi nodzīvojušiem. Jūsu dvēsele ZINA un PĀRZINA, un, vadoties pēc savas pilnības, sūta jaunus pārbaudījumus un dzīves mācību iziešanas.

Atbildības, patstāvības, pieņemšanas mācību iziešanas.

Tātad mans stāsts. Tas bija sen, neatceros, kurā gadā. Agrā pavasarī man, mūziķei tajā laikā, filharmonijas solistei, pēkšņi kaut kā dīvaini sāka stingt labā roka – es sāku just stipras tirpas pirkstos, bet siltumā dvēselē stingums pastiprinājās. Es aizgāja uz konsultāciju pie ārsta osteopāta un ķirurga. Sāku pastiprināti masēt rokas galvenos enerģētiskos centrus, vērt vaļā kanālus (ķīniešu prakses) u.c. It kā apturēju progresēšanu un pamazām problēma samazinājās.

Vasarā es nolēmu atteikties no gaļas, es to arī negribēju.

Manas locītavas ar katru dienu sāka arvien stiprāk sāpēt – sākumā ceļgali, bija grūti kāpt lejā pa kāpnēm, pēc tam sāka sāpēt elkoņi un pleci. Es nopirku zāles locītavām un sāku tās dzert.

Pēc tam nolēmu pastrādāt ar bailēm saslimt ar poliartrītu. Es radīju sev realitāti – “lūk, es uzzināšu, ka esmu slima, man māmiņa nedaudz slimoja ar poliartrītu, bijušajai arfas spēles pasniedzējai arī tas bija, un nekas, no tā nemirst.”

Pēc tam iegāju šajā realitātē, lai izjustu un pēc tam izietu no tās vesela un lieliska, bet slimību atstātu pagātnē. Kurš ir bijis semināros “par bailēm”, zina šo praksi.

Mans ķermenis izjuta šausmīgu šoku, es pazaudēju spēkus, saļimu un tūlīt pat apgūlos. Jautāju: “Parādiet man tādu baiļu cēloni, kas tas bija? Tas ir pagājušajās dzīvēs?”

Eņģelis, kurš mani sagaida Hronikās, aizveda mani uz istabu, kur rāda dzīves, un pēkšņi teica: “Nu, tu tikai turies!” Aizvēra durvis, un es, kā parasti, sāku ar to, ka sāku sevi aplūkot, kas es esmu un kāda dzimuma, kādās kostīmā u.c.

Un šajā laikā man, milzīgam vīrietim karavīra bruņās, ar šķēpu rokās, nocērt labo roku ar šķēpu augstāk par elkoni. Es izrādījos kaujas epicentrā.

Ar otru roku spiežu ciet asiņu straumi un iegāžos ģībonī.

Naktī atjēdzos, mēģinu kaut kur iet, un atkal zaudēju samaņu.

No rīta es pamostos iesalis peļķē. Mani izglābj, sasilda, taču līdz mūžā beigām man ir tik ass poliartrīts, ka es necēlos no gultas. Pilnīga invaliditāte, nežēlīgas sāpes un viss pārējais.

Saprotu, no kā stingst roka šajā dzīvē (visas dzīves norit praktiski vienā laikā, vienā punktā), un saprotu, kāpēc kopš bērnības es tik asi reaģēju uz vārdu “poliartrīts”. Ķermenis zina, ķermenim ir atvērta apziņa!

Atkal eju uz Hronikām, bez visādām iepriekš pārdomātām taktikām, atkal ieeju tajā pašā laika intervālā, ātri slēpjos mucā, un sēžu tur līdz kaujas beigām.

(Kāds jautā – bet kā tad ar karavīra varonību? Kāda varonība, ja tu zini, ka pēc brīža pazaudēsi roku, apziņu un līdz mūža beigām slimosi?)

Vakars... esmu izlīdis no mucas un skatos: ak dievs – cik daudz ievainoto! Bet priekšā ir auksta nakts, apsaldēsies vai ies bojā no asiņošanas! Es sāku skraidīt pa kaimiņu ciemiem un pierunāt iedzīvotājus paņemt karavīrus uz mājām pajūgos. Cik daudz dzīvību izglābu!

Un par to, ka izglābu daudz dzīvību, mani vēlāk iecēla par maģistrāta goda locekli pilsētiņā, blakus kurai bija kauja.

Tā kā esmu skeptiķe pēc dabas, es pēc dažām dienām nolēmu pārbaudīt, kā tur ir, tajā dzīvē. Un lūdzu Hronikās parādīt to dzīvi, kur man nocirta roku.

“Bet tās dzīves vairs nav, – man atbild, – ir dzīve, kur tu kļuvi par maģistrāta goda locekli!”

Es līdz mūža beigām biju veselīgs vīrietis, man bija ģimene un cieņa kaimiņu vidū.

Mana roka pakāpeniski pārgāja. Līdz galam man palīdzēja izārstēt roku mans kaķis, caur kuru Kaķu Ģimene (kura mūs novēro caur mājas kaķiem) nolēma man palīdzēt, par ko viņai milzīgs paldies. Viņa sarīkoja man superseansu dziedināšanā ar enerģijām.

Kad es sapratu, ka manas locītavas sāp, tāpēc ka man trūks recinošo vielu no gaļas, es sāku ēst galertu, un viss pārgāja uz visiem laikiem.

 

2016. gada 6. un 7. decembrī

 

pulksten 17 pēc Maskavas laika

 

Seminārs „Akašas Hronikas”

 

visas detaļas vietnē

 

http://sanatkumara.ru/seminari-i-drugie-sobitiya-shkoli/seminar-chroniki-akashi[1]

 

Pievienots 02.12.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/seminar-chroniki-akashi

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/21-raksti-2016/998-seminars-akasas-hronikas (Tulk. piezīme)